[1942. gada 30. novembrī, Rīgā]
_______________________________________________________________

Ļoti godātais ģenerālkomisāra kungs,

es atļaujos atgriezties pie sava š.g. 4. novembra iesnieguma “Das lettische Problem” un, paturot prātā notikumus kara laukos šī mēneša otrajā pusē, uzskatu par savu pienākumu daudzu latviešu patriotu vārdā apstiprināt sekojošo.

Latviešu tauta vēlas piedalīties cīņā pret boļševismu. Bet latviešu tautai nav iespējams šinī cīņā piedalīties, ja neievēro viņas minimālās prasības:

1) neatkarības restaurāciju un

2) noteikumu, ka Latvijas karaspēks cīnīsies vienīgi uz Latvijas robežas.

ad 1. Šinī karā Vācija pratusi tiešām nest tautām arī brīvību (Slovākija).

Ir jau ļoti vēls, bet varbūt vēl tomēr nav par vēlu pierādīt darbos, ka arī Baltijā vācieši ienākuši ne kā iekarotāji, bet kā atbrīvotāji. Vācijas vadoņa attiecīga un nepārprotama deklarācija varētu radīt bāzi, uz kuras abas puses varētu diskutēt kā līdzīgi partneri un saprasties;

ad 2. Latvijai nav agresīvu nolūku ne pret vienu valsti pasaulē, latvieši grib vienīgi brīvu dzīvi savā zemē. Tādēļ latvieši nevar iesaistīties karā kaut kur plašajā pasaulē, bet viņi cīnīsies ar ārkārtīgu varonību un nāves nicināšanu austrumu frontē, uz savas tēvu zemes robežām.

Savā laikā neatkarīgās Latvijas ģenerālštābs bija aprēķinājis, ka totālā mobilizācija Latvijā dotu 200 000 karavīru: 7 kājnieku divīzijas, 1 jātnieku brigādi un pārējās attiecīgās vienības. Pēc lielajiem zaudējumiem boļševiku okupācijas laikā, kā arī, ievērojot vēlākos jaunradušos apstākļus un pārmaiņas, mūsu militārie lietpratēji ir aprēķinājuši, ka, mobilizējot 1907.-1925. gadā dzimušos vīrus, suverēnā Latvija iegūtu 100 000 vīru lielu karaspēku; aizmugures dienestam varētu mobilizēt vēl tālākos 25 000 (1897.-1906. gadā dzimušos). Virsnieku un instruktoru mums ir pietiekamā vairumā; protams, domājot par nākotni, nekavējoties būtu atjaunojama kara skola un speciāla instruktoru skola, - bet tas jau būtu neatkarīgās Latvijas kompetencē. Pirms šī karaspēka iesaistīšanas frontē, tas vismaz 3 mēneši jāapmāca.

Rūpīga frontes stāvokļa analīze un bailes par mūsu tautas likteni, par mūsu sievu un bērnu dzīvībām, diktējušas šo iesniegumu. Mēs nevēlamies bojā iet, bet, ja tomēr būtu mums nolemts iet bojā, tad latviešu vīri gribētu iet nāvē ar zobenu rokā. Ja Lielvācijas vadība atrastu par iespējamu akceptēt mūsu augstāk minētos divus noteikumus, tad latviešu tauta ņemtu savu likteni pati savās rokās. Mēs nešaubāmies, ka mūsu piemēram pēc tādiem pašiem noteikumiem, sekotu mūsu kaimiņi igauņi un mūsu brāļi lietuvji. Kopā ar varonīgo somu tautu mēs, uz savas zemes robežas stāvot, aizstāvētu visu Baltijas telpu, kura ir mūsu kopš neatminamiem laikiem.

Mēs saprotam, ka šis jautājums nav izšķirams Rīgā un ka sarunas par šo problēmu prasīs daudz pārdomu un laika. Mēs saprotam arī, ka konkrētās sarunās pacelsies daudzi jautājumi, kurus mēs apzināti neskaram, lai jau pašā sākumā ainu nekomplicētu. Bet mēs būtu jums, godājamais ģenerālkomisāra kungs, ļoti pateicīgi, ja jūs atrastu par iespējamu šinī iesniegumā aprādīto ideju virzīt tālāk pēc piekritības.

Avots: Zemgals, B. Dienās baltās nebaltās. Rīga, 1998. 194 lpp.>89.-91.lpp.