Latvijas sūtņa Berlīnē Edgara Krieviņa ziņojums ārlietu ministram Vilhelmam Munteram par latviešu preses attieksmi pret vācbaltiešu izceļošanu.
_________________________________________________________________

Konfidenciāli

1940.gada 4.janvāris

Augsti godātais ministra kungs,

biju gandrīz pārliecināts, ka esmu Berlīnē vienīgais, kas ar interesi un uzmanību seko rakstiem, kas mūsu presē īsi pirms svētkiem parādījušies par vācu aizbraukšanu no Latvijas. Šādi raksti ir iespiesti “Brīvās Zemes” 289., 290. un 291.numurā, “Rīta” 348. un 351.numurā un, beidzot, “Jaunāko Ziņu” 292.numurā. Tomēr izrādās, ka arī vācu oficiālās iestādes nav palaidušas šos rakstus garām nepamanītus, bet piegriezušas tiem lielu vērību.

Zem daudz kā, pat ļoti daudz kā no tā, kas minētos rakstos teikts, es personīgi parakstītos, bet man jānoraida viss neobjektīvais, tendenciozais, tas, kur no pagātnes uztvertas tikai negatīvās puses, kur izpaužas vienīgi naids un pat latvju cilvēka pašcieņas trūkums. Un šādu vietu minētos rakstos nav mazums. Sevišķi grēkojis, pēc mana ieskata, ir Vilis Veldre “Brīvās Zemes” 290.numurā (“Iršu kolonijas gals”). Par vispozitīvāko es uzskatu “Brīvās Zemes” iepriekšējās dienas (20.decembra) 289.numurā K.St.[1] iespiesto rakstu “Priekškars kritis”. Es to apzīmētu par diezgan objektīvu un mierīgu, pat spēcīgu un iespaidīgu. Arī “Rīta” 351.numurā iespiestais docenta Stepermaņa raksts “Pēc vācbaltu aizbraukšanas” ir samērā korekts un bez lielākiem piedauzības akmeņiem. Ja pie augšējā es vēl piebilstu, ka uz visnoteiktāko jāuzstājas pret aizbraucēju idealizēšanu, kādu gluži neattaisnojamā kārtā pielaiž J.Lapiņš “Sējēja” pag. gada beidzamajā burtnīcā, tad ar to mana nostāja pret šiem rakstiem pēc būtības būtu precizēta. Bet ir cits jautājums, par cik es šādu rakstu parādīšanos pašreizējā momentā vispār uzskatu par oportūnu un vēlamu. Un še nu man jāsaka, ka man - vismaz no šejienes lūkojoties - nav lāgā saprotami iemesli, kuru dēļ bija vērts vispār šo jautājumu presē kustināt, nemaz jau nerunājot par to vērību, kāda tam piegriezta, jo tiklab lielās, kā mazās lietās mēs no Berlīnes puses drīz vien sajutīsim šo rakstu atbalsi, ievērojot to, ka vāci ir tagad sevišķi jūtīgi, visu liek uz svariem, visam kam pieķeras un lasa pat domas. Mūsu preses raksti katrā ziņā sīki pārrunāti attiecīgās vācu iestādēs.

Man nācies dzirdēt, ka no autoritatīvas vācu puses par dažiem no augšā minētiem rakstiem izteic šādus ieskatus. Vāci esot nepatīkami pārsteigti. Šādu izturēšanos no latviešu preses puses viņi neesot gaidījuši. Parasti taču esot tā, ka pārciestās sāpes vēlāk atceroties mierīgi, varbūt pat ar zināmu humoru. Šādas sāpes latviešu tautas organismam bijusi vācu minoritāte. Tagad ērkšķis ar abpusēji apsveiktu atrisinājumu esot izvilkts, brūce palikusi tīra un varējusi aizaugt bez rētas. Esot dabīgi, ka latviešu prese tādam notikumam kā vāciešu aizbraukšana uz visiem laikiem nevarējusi paiet garām, to neatzīmējusi. Bet vāci esot gaidījuši, ka mūsu prese teiks: “Nu labi, paldies Dievam, ka vācieši prom. Bija jau grūti, bet lai nu miers viņu pīšļiem. Latvija būs latviskāka.” Bet tai vietā mūsu prese sākusi zemisku noniecināšanu pēc tam, kad noniecināmie projām un nevar paši vairs atbildēt un aizstāvēties. Tas vācu ieskatus par latviešiem kā atklātu un skaidru cīņas meklētāju tautu esot aptumšojis. No latviešu puses saceltie vēsturiskie putekļi rētās varot izsaukt tikai pūžņojumus un nekādi nevarot veicināt to sadzīšanu. Diemžēl jākonstatējot, ka, it īpaši pašreizējā brīdī, sevišķi “Brīvās Zemes” pretvāciskie apcerējumi atstājot nelabvēlīgu iespaidu. Vācieši sagaidījuši, ka pēc repatriācijas Latvijā radīsies teicami priekšnoteikumi katras pretvāciskas tendences izklīdināšanai, tendences, kāda vēsturisku apstākļu dēļ latviešu tautā ieaugusi. Tagad beidzot taču esot radies stāvoklis, pēc kāda mēs paši ilgi esot tīkojuši - lai visas attiecības Latvijas-Vācijas starpā kārtotos bez nevēlamā starpnieka - vācu minoritātes. Noticis tomēr negaidītais. Ļauta vaļa jūtu izplūdumiem, kam neesot un nevarot būt pozitīvas ietekmes. Ja līdz šim vācu prese neesot turējusi par vajadzīgu atbildēt uz šiem rakstiem, tad tas nenozīmējot, ka tie palaisti garām nepamanīti un ka šāda atbilde nevarētu nākt. Ievērojot to, ka parādījusies vesela sērija līdzīgu rakstu, vāciem gandrīz jāpieņemot, ka labas saprašanās gribas trūkums Latvijā varētu iet dziļumā. Tādā gadījumā vācieši gan pratīšot atrast atbildi vai nu caur presi, vai citādi. Pēc tam kad Latvijas vācieši repatriējušies, viņi Lielvācijas robežās esot kļuvuši par Lielvācijas pilsoņiem, un kā tādus tos tagad aizskarot minētie latviešu preses raksti, kaut tie arī būtu tikai vēsturiski atskati.

Savu personīgo nostāju pret pārrunājamiem rakstiem es atļāvos jau augšā atzīmēt.

Tātad - to, kas ir gribēts, es nezinu, bet, kas ir iznācis, to es redzu.

Tad ir vēl viens jautājums, pie kura, reiz nu esmu vispār šīm lietām pieskāries, turu par savu pienākumu apstāties, proti, mūsu attiecības pret tiem vāciešiem, kas palikuši Latvijā.

Varētu saprast, ka vācu oficiālā politika vēlētos, lai mēs pret tiem izturētos iespējami nesaudzīgāk un tādējādi jau tagad zināmā mērā attaisnotu tos spaidus un tās briesmas, par kurām eventuāliem palicējiem repatriācijas laikā tika stāstīts. Tikai - ir atkal cits jautājums, cik tāda izturēšanās būtu mūsu valsts un tās iedzīvotāju kopsatura interesēs.

Es turu par savu pienākumu atstāstīt šinī sakarībā kāda mana kollēgas ieskatus.

Viņš, kura valstij stāv varbūt priekšā līdzīgas lietas, dzīvi par tām interesējas un izteica apmēram šādas domas: viņš saprotot, ka pēc repatriācijas vāciem kā niecīgam pārpalikumam vairs nevarētu būt pilnā mērā to atsevišķo tiesību, kas tiem kā diezgan ievērojamai minoritātei pie mums bijušas agrāk. Bet tomēr viņš šauboties, vai būtu pareizi radīt iespaidu, it kā vācu minoritātes tiesības pie mums būtu pastāvējušas tikai uz Vācijas spaidiem un ar tās pašas Vācijas spaidiem atkal izbeigušās. Pēc būtības tas taču tā nebūt neesot bijis. Visumā viņš nesaprotot, kāpēc mūsu acīs vācietis, kas nepaklausījis Hitlera aicinājumam, bet palicis arī turpmāk par mūsu valsts pilsoni, būtu sliktāks par to, kas šim aicinājumam sekojis, resp., kāpēc mūsu izturēšanās pret vācieti palicēju pēc 15.decembra lai būtu sliktāka, nekā tas bijis pirms tam. Ja arī palicējiem atņemtu atsevišķas minoritātes tiesības, tad tomēr uzskatīt vācieti palicēju par nevācieti, t.i., spiest viņu izlikties par citas tautības piederīgu, nebūtu nekāda pamata. Pēc mana kollēgas domām, šāda rīcība varbūt varētu atrast piekrišanu pie nacionālsociālistiem, bet nekur citur. Viņš personīgi saprastu daudz labāk taisni pretējo, t.i., vēl uzmanīgāku un korektāku apiešanos ar palicējiem, nekā tā bijusi iepriekš. To viņš arī esot ieteicis savai valdībai, ja viņa zemē kas nebūt līdzīgs notiktu. Tas daudz labāk veicinātu kādas valsts iedzīvotāju kopāturēšanos nekā kāda vācieša piespiešana palikt par rumāni, krievu, bulgāru, ungāru vai citu ko tikai tāpēc vien, ka tas nav klausījis svešas valsts pavēlei. Tā taču būtu tikai ārēja izlikšanās. Ar spaidiem neviens neesot pārtautojams, bet ar saprātīgu rīcību gan daudz kas panākams arī šai ziņā.

Es, saprotams, pievedu visādus pretargumentus šī mana kollēgas piezīmēm, sevišķi uzsvērdams to, ka pie mums, cik zinu, neviens vācietis palicējs nekādā ziņā netiek apspiests. Diemžēl mūsu presē dažreiz parādās ziņas, kas varētu radīt pretējo iespaidu.

Lūdzu Jūs, augsti godātais ministra kungs, arī pie šī gadījuma pieņemt manas patiesi dziļas cieņas apliecinājumus.

Sūtnis E.Krieviņš

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>72.-73.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2574.f., 4.apr., 7671.l., 18.-23.lp. Oriģināls.