Vācu izceļotāju mantisko vērtību likvidācijas pārvaldes priekšnieka A.Stegmaņa memorands.[1]

Konfidenciāli
1939.gada 5.decembris

Zemkopības ministrija saziņā ar likvidācijas pārvaldi patlaban strādā pie izceļotāju lauku nekustamu īpašumu vērtības un šo īpašumu apgrūtinājumu sarakstu sastādīšanas, lai vēl 1940.gada janvārī varētu saskaņā ar līguma XI pantu noskaidrot pārņemto lauku nekustamo īpašumu neto kopvērtību. Lai varētu šo darbu sekmīgi noslēgt, ir nepieciešama pilnīga skaidrība kā par aktīvo pusi, t.i., par sarakstos uzņemamiem objektiem, tā arī par pasīvo pusi, t.i., par atvelkamiem apgrūtinājumiem.

I. Kas attiecas uz sarakstos ietilpināmiem objektiem, tad esam nostājušies uz viedokļa, ka visi izceļotāju īpašumi ārpus pilsētu administratīvām robežām ir lauku īpašumi neatkarīgi no tā, kādam nolūkam atsevišķs īpašums ticis izlietots. Lauku nekustamo īpašumu sarakstos tātad būtu ietilpināmi kā vasarnīcu gabali ārpus pilsētām (Priedainē, Babītē, Lankstiņos, Saulkrastos utt.), tā arī lauku rūpniecības uzņēmumi. Par šiem pēdējiem ar mani jau runāja vācu lauksaimniecības atašejs, norādīdams, ka tie būtu pieskaitāmi rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem, jo līguma XII pants, pēc vācu domām, runājot par šādiem izceļotāju uzņēmumiem vispārīgi neatkarīgi no uzņēmumu atrašanās vietas pilsētās vai uz laukiem. Mani pretargumenti bija, ka līguma X un XI pantos savukārt iet runa ne tikai par lauksaimniecībai izlietojamiem īpašumiem, bet par lauku īpašumiem vispār un ka vācu sūtniecības tekoši piesūtāmos lauku nekustamu īpašumu sarakstos uzņemti arī lauku rūpniecības uzņēmumi, kurus - tāpat kā pārējos lauku īpašumus - pārņem Vispārējā lauksaimniecības banka. Šai jautājumā vēl paredzama nopietna cīņa, jo pēc Valsts zemes bankas taksācijas vācu rūpniecības uzņēmumu vērtība uz laukiem pārsniedz 3 miljonus latu, kamēr, rēķinot pēc hektāriem, mums par tiem nāktos maksāt tikai apm. 460 000 latu.

II. Zemesgrāmatās nostiprināto apgrūtinājumu nominālā vērtība daudzos gadījumos neatbilst parāda faktiskai summai, kas, piem., caur aizdevumu daļēju nomaksu var būt ievērojami mazāka nekā uz īpašuma nostiprinātās obligācijas vērtība. Te varētu rīkoties tādējādi, ka pie apgrūtinājumiem par labu valsts bankām (Latvijas Bankai, Latvijas Hipotēku bankai, Valsts zemes bankai) atskaitītu tikai nenomaksāto aizdevumu daļu ar pārvaldes izdevumiem, procentēm un sodu naudām līdz 1940.gada 31.janvārim, kamēr pie visiem pārējiem apgrūtinājumiem aprēķinātu pilnu nominālu vērtību. Uz īpašumiem nostiprinātie servitūti, alimenti utt. novērtējami un arī pieskaitāmi apgrūtinājumiem.

Lai dotu iespēju šos aprēķinus laikā pabeigt, ar zināmu datumu būtu pārtraucama jaunu apgrūtinājumu ierakstīšana zemesgrāmatās uz izceļotāju lauku nekustamiem īpašumiem. No šāda aizlieguma neciestu arī ieinteresētie kreditori, kuri savas prasības - par cik tās nebūtu fiktīvas - varētu uz XV panta pamata iesniegt UTAG’am. Šim memorandam pievienotā likumprojektā paredzēts, ka apgrūtinājumu ierakstīšana pārtraucama ar repatriācijas noslēgumam sekojošo dienu, t.i., ar 1939.gada 16.decembri.

III. Pēc sarakstos uzņēmamo aktīvu un pasīvu noskaidrošanas atliek noteikt pārņemto īpašumu neto kopvērtību. Šai jautājumā līgums nosaka sekojošo:

Novērtējot lauku nekustamos īpašumus, jāatvelk zemesgrāmatā nostiprināto apgrūtinājumu vērtība, ciktāl šie apgrūtinājumi nepārsniedz novērtējumu.

Zemesgrāmatā nostiprinātie apgrūtinājumi pāriet uz Latvijas iestādi vienīgi tiktāl, ciktāl to vērtība nepārsniedz nekustamā īpašuma novērtējumu.

Tie zemesgrāmatās nostiprinātie apgrūtinājumi, kas nepāriet uz Latvijas iestādi, atkrīt.

Vispirms paceļas jautājums, vai norēķināšanās būtu izdarāma par katru īpašumu atsevišķi jeb vai tai jānotiek paušāli, atvelkot no visu īpašumu bruto kopvērtības visu apgrūtinājumu kopvērtību. Šim jautājumam ir praktiska nozīme tādēļ, ka, izejot no novērtējuma - Ls 200 par ha, daudzos gadījumos atsevišķie īpašumi būs pārkreditēti. To pierāda, starp citu, Zemkopības ministrijas pētījumi par izceļotāju pirmajiem 300 īpašumiem, starp kuriem 60 īpašumi, t.i., 20 %, ir pārkreditēti, pie tam kopsummā par Ls 280 000. Aprēķinot apgrūtinājumus paušāli, mēs no īpašumu kopvērtības varam atvilkt arī šos pārkreditējumus, kamēr pie individuālas norēķināšanās veida tas nebūtu iespējams, kā tas izriet no sekojošā piemēra:

Kā redzams, pie individuālās norēķināšanās mums šai iedomātā gadījumā UTAG’ai būtu jānodod parādzīmēs par Ls 10 000, bet pie paušālās norēķināšanās mums par tiem pašiem īpašumiem UTAG’ai nekas nebūtu jāmaksā.

Pielietojot līguma X panta 3.rindkopā paredzētiem norēķiniem paušālo sistēmu (kam, starp citu, sarunā ar mani piekrita vācu lauksaimniecības atašejs), mums tomēr pie XI panta 3.rindkopā paredzētās apgrūtinājumu pārejas uz Latvijas iestādi būtu jārīkojas indivudueli. Nav taču pieņemams, ka uz visiem īpašumiem nostiprināto apgrūtinājumu kopsumma varētu pārsniegt īpašumu novērtējumu kopsummu - pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem apgrūtinājumi caurmērā varētu sasniegt 50-60% no novērtējuma. Ja nu mēs pie šādiem apstākļiem arī XI panta 3.rindkopai dotu paušālu iztulkojumu, tad tas nozīmētu, ka uz Latvijas iestādi faktiski pārietu visu apgrūtinājumu kopvērtība. Iepriekš pievestā piemērā Latvijas iestāde UTAG’ai gan nekādas parādzīmes neizsniegtu, bet pārņemtu, t.i., būtu spiesta samaksāt, apgrūtinājumus pilnā apmērā, t.i., par Ls 20 000, kamēr pie individuelas norēķināšanās par katru īpašumu uz valsti pārnāktu apgrūtinājumi tikai Ls 10 000 apmērā. Rezultātā valsts gan būtu ietaupījusi parādzīmes par Ls 10 000, bet attiecīgo summu tā būtu spiesta samaksāt kreditoriem skaidrā naudā. Ja mēs turpretim pie apgrūtinājumu pārejas uz Latvijas iestādi rīkojamies individueli, mēs augšējā piemērā pārņemam vienīgi īpašuma A apgrūtinājumus par Ls 10 000, lai gan UTAG’ai uz X panta pamata (kur paliek spēkā paušālais princips) neesam neko maksājuši.

Šāda dažādība iztulkojumā atrod pamatojumu arī pašā līguma tekstā, kas X pantā runā par lauku nekustamo īpašumu (nevis par atsevišķa nekustama īpašuma) novērtēšanu, kamēr XI pantā skaidri teikts, ka apgrūtinājumi pāriet... vienīgi tiktāl, ciktāl to vērtība nepārsniedz nekustamā īpašuma novērtējumu.

Te, protams, paceļas jautājums - kas notiks mūsu piemērā ar īpašuma A kreditora to prasījuma daļu, kas pārsniedz īpašuma A novērtējumu. Uz Latvijas iestādi šī daļa saskaņā ar XI pantu (pie individuelā principa) nepāriet, un papildprotokolā pie XI panta paredzēts, ka šādi uz Latvijas iestādi nepārejoši apgrūtinājumi atkrīt. Pie šī panta Tieslietu ministrijas juriskonsultācija devusi atzinumu, ka šādi apgrūtinājumi būtu dzēšami zemesgrāmatās, bet ka ar to netiekot ņemta kreditoram tiesība prasīt saistības izpildīšanu no aizceļotāja resp. no UTAG’as. Bet jāņem vērā, ka tamlīdzīgu prasību vēršana pret UTAG’u iespējama vienīgi tad, ja norēķināšanās ar UTAG’u uz X panta pamata būtu notikusi individuelā un nevis paušālā kārtībā, jo pie pēdējās arī pārkreditējumi jau būs atvilkti no īpašumu kopvērtības, tātad no UTAG’as jau vienreiz samaksāti. Tādēļ vienīgais iespējamais slēdziens ir, ka šādas prasības nav dzēšamas zemesgrāmatās vien, bet ka tās atkrīt vispāri, t.i., ka tās nav ceļamas arī vairs pret izceļotāju resp. UTAG’u.

Ņemot vērā, ka Latvijas valsts pie paušālās norēķināšanās ar UTAG’u tomēr būs atskaitījusi visus zemesgrāmatās nostiprinātos apgrūtinājumus, varētu varbūt atrast veidu, kādā atsevišķos gadījumos kompensēt tādu kreditoru, kura prasība ar repatriācijas līgumu būtu anulēta. Tā tomēr jau būtu mūsu iekšējā lieta, un vāciešiem tur nebūtu nekāda teikšana. Te jāņem vērā, ka daļa izceļotāju privātkreditoru paši būs izceļotāji, par kuru atkritušām prasībām mēs, protams, neko nemaksāsim. Tāpat visos gadījumos, kur būs notikusi lauku nekustamu īpašumu varbūtēja fiktīva apgrūtināšana virs novērtējumu summas personai par labu, kas neizceļo (ir aizdomas, ka tādi apgrūtinājumi pēdējā laikā vairākkārt notikuši), mēs pie norēķināšanās ar UTAG’u gan atskaitīsim visu apgrūtinājumu summu, bet virsnovērtējuma daļu event[uāli] kompensēsim tikai tad, ja būsim guvuši pārliecību par darījuma labticīgo raksturu.

IV. Pēc 1940.g. 31.janvāra, kas būs notikusi norēķināšanās ar UTAG’u, pārņemtie lauku nekustamie īpašumi būs jānostiprina uz Vispārējās lauksaimniecības bankas vārdu. Šim nolūkam nepieciešams sevišķs likums, kurā varētu arī paredzēt zem II minēto aizliegumu izdarīt pēc 15.decembra jaunus apgrūtinājumus. Atļaujos pievienot attiecīga likumprojekta uzmetumu, kurā paredzēti vēl daži Vispārējās lauksaimniecības bankas ierosināti noteikumi.

Likvidācijas pārvaldes priekšnieks A.Stegmanis

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>73.-75.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2570.f., 13.apr., 1453.l., 4.-7.lp. Oriģināls.

[1] Memorands adresēts ārlietu ministram Vilhelmam Munteram.