Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.[1]

[1939.gada 30.oktobrī]
________________________________________________________________

Vācijas valsts valdība, vēlēdamās apvienot vācu tautībai piederīgos Vācijas teritorijā, un Latvijas valdība, piekrizdama vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanai uz Vāciju, nolēmušas

a) šo pārvietošanu izdarīt kā vienreizēju akciju, ar ko vācu tautas grupa izstājas no Latvijas valsts kopības,

b) visus ar to saistītos jautājumus galīgi nokārtot ar līgumu, nodrošinot izceļotāju Latvijā atstāto mantisko vērtību iespējami netraucētu likvidāciju un reizē pēc iespējas pasargājot no zaudējumiem Latvijas tautas un valsts saimniecību,

un šajā nolūkā iecēlušas par saviem pilnvarniekiem

Latvijas valdība - tieslietu ministru Hermani Apsīša kungu un

Vācijas valdība - ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Ulrihu von Kotze kungu,

kuri, uzrādījuši savas pilnvaras, kas atrastas labā un pienācīgā kārtībā, ir vienojušies par sekojošiem noteikumiem:

Latvijas valdība apņemas atlaist no Latvijas pavalstniecības tos vācu tautības Latvijas pilsoņus, kuri līdz 1939.gada 15.decembrim labprātīgi izteic savu gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības un atstāt savu pastāvīgo dzīves vietu Latvijā.

Vācijas valsts valdība apņemas šīs personas pēc viņu atlaišanas no Latvijas pavalstniecības uzņemt Vācijas valstī nolūkā piešķirt viņām Vācijas pavalstniecību.

Atlaišanu var lūgt katrs vācu tautības piederīgais, kas sasniedzis pilnu 16 gadu vecumu.

Laulātie brīvi lemj katrs par sevi.

Par bērniem zem 16 gadiem un par personām, kas stāv aizbildnībā vai aizgādnībā, rīkojas viņu likumīgais pārstāvis. Viņš var izvēlēties tiem arī citu pavalstniecību nekā sev pašam.

Atlaišanas lūgumu nevar ņemt atpakaļ.

Latvijas piekritīgā iestāde izdod izceļotājam atlaišanas dokumentu, kas līdz ar to noder kā izceļošanas apliecība. Ar šā dokumenta izdošanu izbeidzas Latvijas pavalstniecība un iestājas 1.pantā 2.rindkopā minētais Vācijas valsts valdības pienākums attiecībā uz dokumentā minētām personām.

Izceļotājiem pēc atlaišanas dokumenta saņemšanas jāatstāj Latvija līdz 1939.gada 15.decembrim. Vācijas valsts valdība gādā par izceļošanas iespēju un uzņemas visus ar to saistītos izdevumus, ciktāl tie negulstas uz izceļotājiem.

Latvijas valdība apņemas neradīt izceļotājiem kavēkļus un palīdzēt viņiem pie aizceļošanas.

Šajā līgumā paredzētie ziņojumi un iesniegumi attiecībā uz atlaišanu no pavalstniecības atsvabināti no zīmognodevas un kancelejas nodevas.

Latvijas valdība uztic sevišķai iestādei kārtot mantiski tiesiskos uzdevumus, kas viņai rodas sakarā ar izceļošanu.[2] No vācu puses šim nolūkam Latvijā nodibina fiduciāru izceļošanas akciju sabiedrību (Umsiedlungs-Treuhand-Aktiengesellschaft, turpmāk nosauktu par UTAG), kas pakļauta Latvijas likumiem par akciju sabiedrībām ar izņēmumiem, kuri noteikti papildprotokolā.

Principā izceļotāji var aizbraucot ņemt līdz visu savu kustamo mantu vai, ja tā nodota muitas glabāšanā, likt to izvest līdz 1940.gada 15.martam.

Ja izceļotāji neņem līdz vai neliek izvest nekādu kustamu mantu, viņiem ir tiesība pirms izbraukšanas pašiem to atsavināt. No kustamās mantas nevar ņemt līdz vai vēlāk izvest tos priekšmetus, kas minēti šā līguma papildprotokolā.[3] Vienīgi šos priekšmetus drīkst atsavināt caur UTAG’u līdz 1940.gada 15.maijam.

1940.gada 15.maija termiņš nav piemērojams vērtspapīriem.

Ar izceļošanas dienu Latvijas valdība pārņem pārraudzību par nekustamiem īpašumiem, kurus izceļotāji atstāj neatsavinātus. UTAG’a, kas pēc šā līguma ir aizbraukušo izceļotāju vienīgā pārstāve visās viņu mantiski tiesiskās lietās, pārņem ar minēto dienu šos nekustamos īpašumus savā vienīgā pārvaldīšanā un rīcībā saskaņā ar šā līguma noteikumiem.

Latvijā atstātos izceļotāju nekustamos īpašumus pilsētās noskaidro pēc sarakstiem. Šos nekustamos īpašumus var līdz 1941.gada 31.decembrim atsavināt UTAG’a pati.

Abas valdības laikā starp 1941.gada 30.jūniju un 31.decembri vienosies par to nekustamo īpašumu likvidāciju, kas uz 1941.gada 31.decembri vēl nebūtu atsavināti. Pie tam ievēros pamatnoteikumu, ka 1941.gada 31.decembrī Latvijas piekritīgā iestāde vai tās norādīti orgāni pret UTAG’ai nodotām Latvijas Bankas parādzīmēm pārņem savā brīvā rīcībā visus neatsavinātos nekustamos īpašumus pilsētās, novērtējot tos pēc kopīgi nosakāmiem principiem.

Latvijā atstātos izceļotāju lauku nekustamos īpašumus noskaidro pēc sarakstiem. Līdz 1940.gada 31.janvārim Latvijas piekritīgā iestāde un UTAG’a pēc sarakstiem kopīgi noteic atstāto nekustamo īpašumu vērtību. Novērtēšanu izdara pēc noteikumiem, par kuriem īpaši vienojas.

Ja starp Latvijas iestādi un UTAG’u nenotiek vienošanās par viena vai otra objekta vērtību, tad vienošanos panāk abas valdības.

Novērtējot lauku nekustamos īpašumus, jāatvelk zemesgrāmatā nostiprināto apgrūtinājumu vērtība, ciktāl šie apgrūtinājumi nepārsniedz novērtējumu.

Atbilstoši noskaidrotai lauku nekustamo īpašumu kopvērtībai Latvijas piekritīgā iestāde nodod UTAG’ai parādzīmes ar 1940.gada 31.janvāri kā izrakstīšanas dienu.

Pret šām parādzīmēm UTAG’a nodod visus lauku nekustamos īpašumus brīvā rīcībā Latvijas piekritīgai iestādei vai tās norādītiem organiem.

Zemesgrāmatā nostiprinātie apgrūtinājumi pāriet uz Latvijas iestādi vienīgi tiktāl, ciktāl to vērtība nepārsniedz nekustamā īpašuma novērtējumu.

Izceļotāju rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus noskaidro pēc sarakstiem abas valdības kopīgi. No tādā kārtā noskaidrotiem uzņēmumiem, abām valdībām vienojoties, atdala tos, kuri ir svarīgi Latvijas un Vācijas tirdznieciskiem sakariem. Šie izņēmumi pakļauti īpašam nokārtojumam, par kuru vienojas abas valdības. Par pārējiem uzņēmumiem lemj Latvijas valdība. Ar to netiek skarta privātu vienošanos iespējamība. Ja Latvijas valdība nolemj izdarīt likvidāciju, to izdara īpašnieks vai UTAG’a pēc Latvijas likumu vispārējiem noteikumiem.

Baznīcu draudžu, bezpeļņas biedrību un savienību un citu tamlīdzīgu organizāciju nekustamos īpašumus likvidē pēc Latvijas likumiem.

Šo organizāciju kustamai mantai attiecīgi piemērojami šā līguma noteikumi par fizisku personu kustamo mantu.

Izvešanai neatļautās kultūras vērtības pāriet bez atlīdzības Latvijas valsts īpašumā.

Par izceļotāja dzīves vietu visos privāttiesiskos un procesuālos jautājumos uzskatāma viņa pēdējā dzīves vieta Latvijā, bet šaubu gadījumā - galvaspilsēta Rīga.

UTAG’a nes ar viņas pārvaldīto mantu, kā arī ar tās atsavināšanā iegūto pretvērtību pilnu atbildību par visiem Latvijas valsts, pašvaldību un visu citu juridisku un fizisku personu vēl neapmierinātiem prasījumiem pret katru izceļotāju, ciktāl nav atzīts maksātnespējas gadījums.

Vispirms apmierināmi tie prasījumi, kas radušies Latvijā. Valsts un pašvaldību neapstrīdamu prasījumu lietās parādniekam ir pārsūdzības tiesība. Visu pārējo prasījumu tiesisko pamatotību pārbauda un šos prasījumus atzīst vai noraida sevišķa pēc paritātes sastādīta latviešu-vācu komisija.

Prasījumi, kas maksājami pa daļām un, UTAG’u likvidējot, nav vēl apmierināti, jāapmierina vai jānodrošina par laiku ne ilgāku kā desmit gadi.

Ne vēlāk kā līdz 1940.gada 31.maijam UTAG’a iesniegs Latvijas iestādei sarakstu par visiem līdz aizbraukšanai neapmierinātiem izceļotāju pieprasījumiem un līgumiskām tiesībām. Laikā nepieteiktiem prasījumiem un līgumiskām tiesībām nav piemērojami šā līguma mantiski tiesiskie noteikumi.

Visas naudas summas un aktīvi, kas uzkrājas pēc šā līguma noteikumiem, jāiemaksā vai jāpārved sevišķā šim nolūkam paredzētā Latvijas Bankas kontā. Šo kontu pārņem UTAG’a pēc savas nodibināšanās. Izmaksas no šā konta var izdarīt tikai Latvijā un vienīgi tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams izceļošanas akcijas robežās. Šim nolūkam jāizprasa vajadzīgās atļaujas.

Vērtspapīri tāpat jāpārved UTAG’as depozītā Latvijas Bankā; ciktāl tas izdarams, tos var pārvērst naudā.

Par tām summām, kas nav vajadzīgas UTAG’as darbībai, Latvijas Banka uz UTAG’as lūgumu izdod un nodod viņai parādzīmes ar datumu, kas ir UTAG’as priekšlikumam sekojošā gada ceturkšņa pirmā diena.

Transfera[4] tehniskam izpildījumam vajadzīgo atsevišķo vienošanos noslēgs Latvijas Banka un Vācijas Norēķināšanās kase.

Latvijas Bankā sevišķā kontā uzkrāto mantisko vērtību transfers principā notiek Latvijas preču papildu eksporta veidā uz Vāciju.

Vācijas valsts valdība izsaka principā gatavību vest sarunas par citām Latvijas valdības priekšā liktām transfera iespējām un pati nākt ar priekšlikumiem.

Līdz transfera jautājuma galīgai nokārtošanai ir spēkā pagaidu vienošanās par transferu.

Latvijas valdība nenes nekādu atbildību par zaudējumiem, kas varētu celties izceļotājiem sakarā ar vācu tautas grupas pārvietošanu atpakaļ uz Vāciju.

Šā līguma noteikumi attiecīgi piemērojami arī tiem Vācijas pavalstniekiem, kuri izceļo uz Vāciju, piedaloties šajā līgumā paredzētā izceļošanā.

Ciktāl šajā līgumā nav noteikts pretējais, piemērojami Latvijas likumu vispārējie noteikumi.

Sīkākus noteikumus par atsevišķiem jautājumiem līdzējās valdības paredz šim līgumam pievienotā un reizē ar to parakstāmā papildu protokolā.

Šis līgums ratificējams un tā ratifikācijas grāmatas apmaināmas Berlīnē, cik drīz vien iespējams.

Tas stājas spēkā sākot ar ratifikācijas grāmatu apmaiņas dienu.

Līdzējas puses vienojas, ka šā līguma noteikumi pagaidām piemērojami, sākot ar tā parakstīšanas dienu.

ŠO APLIECINOT, abu pušu pilnvarnieki ir šo līgumu pašrocīgi parakstījuši.

Izgatavots divos pirmrakstos latviešu un vācu valodā.

H.Apsītis. U.fon Kotze

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>67.-69.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2570.f., 3.apr., 368.l., 8.-12.lp. Oriģināls.

[1] Vienlaicīgi ar šo līgumu tika parakstīti trīs papildus protokoli.

[2] Šī atsevišķā iestāde tika nodibināta pie Tieslietu ministrijas un saucās - Vācu izceļotāju mantisko vērtību likvidācijas pārvalde. Par tās priekšnieku Ministru kabinets iecēla Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktoru A.Stegmani. Taču 90% no likvidācijas pārvaldei paredzētā darba (A.Stegmaņa atzinums) un visus mantiska rakstura darījumus no Latvijas puses kārtoja Kredītbankas direktors A.Bērziņš [I.Feldmanis, 80.lpp.].

[3] Vācieši nevarēja, piemēram, izvest valūtu, vērtspapīrus, mākslas priekšmetus, ieročus, sugas govis utt. [I.Feldmanis, 80.lpp.]

[4] Šeit un turpmāk kā tekstā. Jābūt - transferta, transferts.