No Latvijas sūtņa Vācijā E.Krieviņa ziņojuma ārlietu ministram V.Munteram.
_________________________________________________________________

Konfidenciāli
1939.gada 17.oktobrī

[..] Tieši par mums reti kāds vācietis raud asaras. Ja no maniem kollēgām kāds tādas raud, tad es pielieku visas pūles, lai viņu pārliecinātu, ka tas ir gluži nevietā. Šāda stāja pilnā mērā atbilst tam možam un paļāvības pilnam garam, kāds valda pie mums sūtniecībā. Vāci asaras raud gan par igauņiem (sie haben eine uns in jeder Beziehung annehmbare Politik gemacht)[1], raud gan par lietaviešiem (sie haben uns so grosszügig Memel abgetreten)[2], bet sevišķi raud par somiem[..].

Labi informētās baltvācu aprindās Berlīnē runā, ka vācu tautības locekļu pārcelšanu no Baltijas valstīm uz Vāciju esot pieprasījusi Padomju Krievija, kas ar to gribot vājināt pretlielinieciskos spēkus Baltijas valstīs. Tomēr ne tikai šais, bet arī plašās valstsvācu aprindās cer, ka drīz pienākšot laiks, kad Eiropas Rietumi varēšot atkal vērsties pret lieliniekiem.

Berlīnes baltvācu organizācijas[3] priekšsēdētājs Dr.E.Stieda saņemot daudz baltvācu vēstules, kas izsakot dziļu nemieru ar baltvācu pārvietošanu uz Vāciju.[..]

Sūtnis E.Krieviņš

____________________________________________________________

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>65.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2574.f., 4.apr., 7470.l., 155.-158.lp. Oriģināls.

[1] “Viņi īstenoja mums visādā ziņā pieņemamu politiku”.

[2] “Viņi ar tik plašu vērienu atdeva mums Mēmeli [Klaipēdu]”.

[3] Vācbaltiešu galvenā organizācija Berlīnē bija “Baltijas darba apvienība” (BaltischeArbeitsgemeinschaft). 30.gados tā izvērsa rosīgu darbību, lai izgādātu finansiālu palīdzību tiem vācbaltiešiem, kuriem Latvijā un Igaunijā piederēja zemes īpašumi [I.Feldmanis]