Latvijas politiskās policijas pārvaldes Liepājas rajona priekšnieka vietnieka D.Mergina ziņojums Iekšlietu ministrijas drošības policijas departamenta direktoram J.Fridrihsonam.

[1939.gada 12.oktobrī]
___________________________________________________________

Ziņoju, ka šodien, 12.oktobrī, Valsts prezidenta vēstījumu tautai Liepājas iedzīvotāji noklausījās sekojošās vietās: Liepājas latviešu biedrībā, kur bija sapulcējušās apm. 400 personas no dažādām aprindām, Liepājas pilsētas drāmas un operas zālē - apm. 400 dažādu iestāžu ierēdņi - un pie 5 skaļruņiem uz ielām, kur pulcējās 20-50 klausītāju pie katra skaļruņa. Bez tam Prezidenta runas noklausīšanās bija noorganizēta arī skolās, iestādēs un rūpniecības uzņēmumos.

Pilsētas drāmas un operas zālē klausītāji patriotiskā noskaņojumā dziedāja līdzi valsts himnu un Prezidenta runas izcilākās vietas apsveica skaļiem aplausiem. Tie jo spēcīgi sekoja Prezidenta kunga izteicieniem, kas skāra tos latviešus, kuri steidz atstāt Latviju.[1]

Valsts prezidenta kunga vēstījums, cik vērojams, uz iedzīvotājiem atstāja nomierinošu iespaidu, jo tika izklaidētas baumas un minējumi par valsts turpmāko likteni.

Arī žīdu aprindas par Prezidenta runu izsakās ļoti atsaucīgi, kas gan vairāk attiecināms uz to runas daļu, kas skāra vāciešu izceļošanu, par ko žīdi izrāda sevišķu prieku. Savstarpējās sarunās žīdi izsakās, ka tagad tie būšot atbrīvoti no “Hitlera kalpiem”, kas šeit kultivējuši antisemītismu. Bez tam tiek izteiktas cerības, ka dažā labā nozarē aizceļojošo vāciešu vietā varēšot iespiesties žīdi, piem., žīdu ārstiem Liepājā paplašināšoties prakse, jo gandrīz visi Liepājas ārsti vācieši izceļojot.

Vietējo vāciešu aprindās sakarā ar repatriāciju joprojām valda nervozitāte. Vairāki vācu tautības pilsoņi, kuri pirmajās dienās bija devuši piekrišanu izceļot, šodien to atsaukuši. No izceļošanas izvairās galvenā kārtā daži mantīgie, it īpaši tie, kuriem pieder nekustami īpašumi pilsētās. Liepāja noticis gadījums, ka kāds no izceļotājiem, kurš š.g.11.oktobrī pārdevis savas darbnīcas iekārtu, šodien to atkal atpircis un palikšot uz dzīvi Latvijā. Vāciešu aprindās valda zināma neskaidrība izceļošanas jautājumā, jo klīst noteiktas valodas, kuras, domājams, izlaiduši izceļošanas kustības vadītāji, ka sakarā ar vienošanos starp Latviju un Vāciju visiem vietējiem vāciešiem, kuri sastāvējuši “Arbeitsgemeinschaft”[2] un saņēmuši biedru kartes, obligatoriski jāatstāj Latvija. Šai sakarībā tie vācieši, kuri nevēlas izceļot, griežas pie dažādām amata personām pēc paskaidrojumiem un, saņemot atbildi, ka izceļošana jeb palikšana ir katra personīga vēlēšanās, paliek nesaprašanā.

Izceļotāji turpina pārdot nekustamo mantu, kaut gan ne tik lielā steigā un par zemām cenām, it īpaši pēc tā, kad 11.oktobrī ar apkārtrakstu, ko izdevusi “Nachbarschaft”[3] vadība (Liepājā apkārtrakstu parakstījis mācītājs Maksis Bordeliuss), paziņots, ka vērtīgākās mēbeles Vācijas sūtniecība apņēmusies vēlāk aiztransportēt uz Vāciju. Mēbeles labi iesaiņojamas un atstājamas dzīvokļos nogādāšanai uz noliktavām, kur tās uzglabās līdz nosūtīšanai.

No Kuldīgas apkārtnes izceļošot apm. 200 lauksaimniecību īpašnieki ar ģimenēm. Lauksaimnieki vācieši pārdod bez jebkāda aprēķina visu inventāru, lopbarību u.c. Apkārtējie lauksaimnieki latvieši ar bažām vēro izceļotāju rīcību un jautā, kā varēs atjaunot ražošanu atstātās un izpostītās saimniecībās, ja tās turpmāk pārņems kāds latviešu zemes arājs.

Atzīmējams, ka izceļotāju mantu uzpircēji galvenā kārtā ir žīdi, kuri izmanto gadījumu, lai daudzas vērtības iegūtu par ļoti zemām cenām.

Liepājas ostā šodien, 12.oktobrī, ienāca Vācijas tvaikonis “Orlanda” no Brēmenes bez kravas.

Liepājas rajona priekšnieka vietnieks

D.Mergins

______________________________________________________________

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>64.-65.lpp.

Dokuments atrašanās vieta: LVVA, 3235.f., 1/8.apr., 343.l., 285.-286.lp. Apstiprināts noraksts.

[1] Te domāti slavenie K.Ulmaņa vārdi, kas bija vērsti pret latviešiem, kuri arī gribēja izceļot reizē ar vācbaltiešiem: “..ja kāds grib braukt, lai brauc, bet zina, ka aizbraukšana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem - Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos.” [I.Feldmanis]

[2] Galvenā vācbaltiešu organizācija “Vācu tautas apvienība Latvijā” sastāvēja no 13 darba apvienībām (Arbeitsgemeinschaft), kuras bija izveidotas Rīgā, Saldū, Aizputē, Slokā, Bauskā, Jelgavā, Kuldīgā Liepājā, Limbažos, Tukumā, Valmierā, Cēsīs un Ventspilī [I.Feldmanis]

[3] Jau 1933.gadā “Tautas apvienības” vadība uzsāka veidot t.s. “kaimiņu sistēmu” (Nachbarschaftssystem). Par piemērotāko tika atzīts teritoriālais princips. 1938.gada vasarā “kaimiņu organizācijas” funkcionēja jau 22 no 28 vācbaltiešu vadības nosacīti izdalītiem Latvijas apgabaliem (Rīgas un 21 lauku apgabalā: Ventspils, Daugavpils, Limbažu, Cēsu u.c.). Apgabala organizācijas sadalījās rajonu organizācijās (Nachbarschaftskreise - Rīgā tādu, piemēram, bija 96), bet savukārt pēdējās - grupās (Nachbarschaft). Viena grupa apvienoja apmēram 25 kaimiņos dzīvojošās vācu ģimenes. Katras šīs strukturālās vienības priekšgalā atradās tās vadītājs. Pateicoties “kaimiņu sistēmai”, “Tautas apvienības” vadība varēja savas propagandas ietekmei pakļaut gandrīz vai visus Latvijā dzīvojošos vāciešus, kam arī pievērsa īpašu uzmanību. Regulāri tika rīkoti rajona organizāciju vadītāju apmācības vakari. Tā, piemēram, no 1934.gada rudens līdz 1935.gada pavasarim notika 25 šāda tipa sanāksmes. Dažāda rakstura norādījumus saturēja arī apkārtraksti, kurus “kaimiņu organizāciju” vadītāju informācijai vienreiz līdz divreiz mēnesī izdeva “Tautas apvienības” vācu kaimiņu sekcija (Sektion Deutsche Nachbarschaften) [I.Feldmanis].

Ievietots: 29.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV