[1941. gada 19. oktobrī, Vorošilovskā]
_____________________________________________________________

Nopratināšana uzsākta plkst. 21.

Jautājums: Vai Baltijas antante pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar PSRS 1939. gadā bija pārvērsta militārā savienībā un vai šī savienība izstrādāja kopīgu kara plānu pret PSRS?

Atbilde: Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministru apspriedes turpinājās arī pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar PSRS.

Latvijas ārlietu ministrs Munters man ziņoja, ka šajās sanāksmēs apspriesti arī jautājumi par līguma ar PSRS izpildes gaitu.

1939. gadā, datumu un mēnesi neatceros, bet tas katrā ziņā bija pirms Baltijas antantes sanāksmes, mēs ar ģenerāli Balodi apspriedām militāros jautājumus, ārlietu ministram Munteram klātesot, ja nemaldos, tad piedalījās arī armijas komandieris ģenerālis Berķis un štāba priekšnieks ģenerālis Rozenšteins. Ģenerālis Balodis izteica domu, ka aizvien pieaugošā saspīlējuma un iespējamā militārā konflikta apstākļos vajadzētu apspriest jautājumu par triju Baltijas valstu armiju kopīgu virspavēlnieku, jo vienīgi šo triju valstu kopīga uzstāšanās varētu dot kaut cik nozīmīgus rezultātus. Pēc viņa domām, šī jautājuma risināšanā galvenās grūtības varot sagaidīt no Igaunijas puses, no Laidonera, kurš pats gribētu kļūt par visu triju armiju virspavēlnieku. Iebildumi esot iespējami arī no Lietuvas puses. Latvija savu kandidātu neizvirzītu. Labākā izeja būtu griezties pie kādas citas valsts, un ģenerālis Balodis nosauca Franciju vai Angliju. Tomēr šis jautājums būtu pārrunājams ar Igauniju un Lietuvu. Kad viņš ierosināja aizsūtīt pie ģenerāļa Laidonera ģenerāli Hartmani, es iebildu, ka tad par to drīzumā uzzinās Vācija un viss šis negatavais plāns izsauks vienīgi aizdomas kaimiņos. Ar lietuviešu kara ministru vai štāba priekšnieku piemērotā brīdī gribēja parunāt ģenerālis Balodis. Ģenerālis Hartmanis uz Igauniju neaizbrauca. Pēc kāda laika ģenerālis Balodis sacīja, ka ar lietuviešu ģenerāli, es šeit domāju Raštiķi, nebūtu grūti vienoties, bet Lietuvas valdībai vēl neesot noteikta viedokļa šajā lietā.

Neapstrīdams bija fakts, ka vēlama visu triju Baltijas valstu kopīga uzstāšanās. Ņemot vērā antikomunistisko noskaņojumu, kas valdīja daļā mūsu virsnieku, nebija šaubu, ka norādījumiem par iespējamo bruņoto konfliktu dienvidrietumos no Vācijas puses pievienotos jautājums par tādu pat iespējamību ziemeļaustrumos. Ja šis jautājums tādā veidā tika skarts Baltijas antantes ārlietu ministru apspriedē, tad tas ieguva oficiālu raksturu. šajā apspriedē šo jautājumu varēja izvirzīt vai nu ministrs Munters, vai ģenerālis Balodis, tā kā pirmo reizi to apsprieda ar manu līdzdalību, tad vietā būtu slēdziens, ka tāds ir mans oficiālais viedoklis. Zinādams manas domas par triju Baltijas valstu kopīgu uzstāšanos vēl no pirmās apspriešanas laika, ministrs Munters vēlākās sarunās ar mani pie šī jautājuma neatgriezās, bet apspriedē viņš varēja pateikt, ka pauž arī manu viedokli.

Papildinot iepriekšējās liecības par minētajām apspriedēm, vēlos norādīt uz to, ka 1940. gada vasarā tika plānots sarīkot triju Baltijas valstu prezidentu tikšanos, lai parādītu, ka Baltijas valstu starpā pastāv vispilnīgākā saskaņa. Igaunijas sūtnis Rebane izvirzīja ideju par Latvijas prezidenta, t.i., manu - Ulmaņa, vizīti Tallinā. Ministrs Munters kā labāko risinājumu piedāvāja visu triju prezidentu tikšanos Rīgā. Igaunija bija ar mieru tad, ja tam piekristu arī Lietuva. Lietuvas prezidents uz to atbildēja, ka pastāvošajā situācijā viņam nav iespējams izbraukt ārpus savas valsts robežām. Tādā veidā jautājums par triju prezidentu tikšanos Rīgā atkrita, tas pats notika arī ar ideju par manu braucienu uz Tallinu.

Apkopojot savas liecības izmeklēšanas izvirzītā jautājuma gaismā, vēlos sacīt, ka manis vadītās Latvijas buržuāziskās valdības centieni izpaudās triju Baltijas valstu militārās savienības veidošanā, kura varēja tikt vērsta gan pret Vāciju, gan arī pret Padomju Savienību. Arī Francija un Anglija vienmēr iestājās par triju Baltijas valstu kopīgu rīcību, tāpēc to pārstāvji militārās savienības jautājumā izturējās ar izpratni.

Nopratināšana pārtraukta 20. novembrī[1] plkst. 1

Manis paša sacītais pierakstīts pareizi, protokols man nolasīts, par ko arī parakstos

Nopratināja:

vec[ākais] izmeklētājs Medvedkovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.45, 440.-442.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.

[1] Tā tekstā, jābūt oktobrī.