[1941. gada 10. septembrī, Vorošilovskā]
_____________________________________________________________

Nopratināšana uzsākta plkst. 11.

Jautājums: Sniedziet liecības par Latvijas buržuāziskās valdības attieksmi pret Padomju Savienību kopdarbībā ar citu kapitālistisko valstu buržuāziskajām valdībām.

Atbilde: Pēc pirmā pasaulēs kara noslēguma un neveiksmīgās intervences pret Padomju Savienību Antantes valstis, galvenokārt Francija un Anglija, attiecībā uz Padomju Krieviju saglabāja savu naidīgumu. Ne diplomātiskās, ne ekonomiskās attiecības ar Padomju Savienību nokārtotas netika. Francija un Anglija toties izrādīja lielu interesi par tā saucamajām limotrofajām valstīm - Igauniju, Latviju, Lietuvu un Poliju, kā arī Somiju, buržuāziskajām valstīm, kuras ar Anantes palīdzību bija izveidojušās bijušās cariskās Krievijas teritorijā. Šī interese bija saistīta ar vēlmi nokārtot savus rēķinus ar Padomju Savienību. Tādēļ arī Antantes attiecībās ar jaunajām valstīm līdztekus labvēlībai bija jūtams zināms spiediens. 1919. gada nogalē Latvija, maksājot skaidrā naudā, no Francijas nopirka vienai divīzijai (apmēram 5000 cilvēki) nepieciešamo bruņojumu. No Anglijas uz kredīta tika iegādāta veca artilērija no Balkāniem, kur tā bija palikusi pēc kara. Taču tad, kad 1920. gadā sākās Igaunijai tik svarīgās sarunas ar Padomju Krieviju par miera noslēgšanu, Francija un Anglija sāka protestēt. Miera līgumi ar Padomju Krieviju tomēr tika noslēgti, to izdarīja arī Latvija.

Antantes militārie nodomi attiecībā uz Padomju Savienību sāka atiet otrajā plānā, to vietā parādījās plāns par ekonomiska spiediena izdarīšanu uz Padomju Krieviju, tomēr arī šo plānu negaidīti izjauca 1922. gadā Rapallo noslēgtais mierīgas sadarbības līgums starp Padomju Krieviju un Vāciju. Tomēr, no otras puses, sevišķi Francijas ietekmē, tika izstrādāts cits plāns par četru vai piecu jauno valstu aizsardzības savienību pret Padomju Krieviju. Īpaši aktīva bija Polija, arī Latvija te līdzdarbojās, lai gan šajā jautājumā spilgti izteiktas bija poļu hegemonijas tendences. Plānu izjauca Somija, kuras parlaments atteicās ratificēt konvenciju.

Drīz pēc tam galvenā uzmanība tika pievērsta militārās, politiskās un ekonomiskās informācijas vākšanai. Izveidojās sadarbība starp Latvijas izlūkdienestu un citu valstu kara atašejiem. Aktīvākas par citiem šajā jautājumā minētajā periodā bija Francija un Anglija. Vācija tajā laikā turējās nomaļus, to acīmredzot apmierināja saņemtā informācija no tiem rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem, kuros strādāja gandrīz vienīgi vietējie un Vācijas vācieši. Mūsu militārais izlūkdienests pat ierosināja tiesas lietu pret vācu aģentiem, kuriem tiesa piesprieda ieslodzījumu.

Manis iepriekš minētā sadarbība starp Latvijas izlūkdienestu un citu valstu kara atašejiem izpaudās kā informācijas apmaiņa un kopīgu plānu īstenošana tādas informācijas savākšanai, kura interesēja abas puses.

Īpašu interesi par krievu lietām izrādīja arī Amerikas Savienotās Valstis, kuru pārstāvniecībā visu laiku strādāja bijušais cara laika Maskavas komersants Līrss.

Informācija tika vākta arī ar ārzemju žurnālistu palīdzību. Fakts ir tāds, ka es savlaicīgi neveicu nepieciešamos pasākumus, lai izskaustu šādu parādību, kura ar savu melīgo informāciju kaitēja gan Latvijai, gan Padomju Savienībai. Ilgus gadus Rīgā nodzīvoja kāds amerikāņu avīzes korespondents no Čikāgas, kuru izdevās uz laiku izsūtīt. Tad viņš pārcēlās uz Varšavu, bet pēc tam atkal atgriezās Rīgā. Viņu sauca Donalds Dejs. Bija arī itāļu korespondents Foskini, kura sieva tāpat bija žurnāliste un labi runāja krievu valodā. Viņa uzdevās par bulgārieti. Abi šie korespondenti bija naidīgi noskaņoti pret Padomju Savienību.

Vācu sūtniecības preses birojā strādāja žurnālists Vēbers. Līdz pirmajam pasaules karam viņš bija dzīvojis Ļeņingradā, tādēļ pārvaldīja krievu valodu. Gan Foskini, gan arī Vēberam bija cieši sakari ar “Brīvās Zemes” un “Segodņa” redakcijām. Beidzamajā saplūda informācija no Rīgas krievu baltemigrantiem. Par “Brīvo Zemi” jāsaka, ka gandrīz visi tās redakcijas un kantora darbinieki, sākot ar Druvu, Ansonu, Zariņu, Grīnu un citiem, bija aizsargi. Šo avīžu redakcijas bija naidīgi noskaņotas pret Padomju Savienību un, kā jau es liecināju kādā no iepriekšējām nopratināšanas reizēm, ievietoja savās slejās daudzus pretpadomju rakstus.

Ārzemju preses darbiniekus visvairāk piesaistīja latviešu avīze “Jaunākās Ziņas”, kura ar savu līdz 250 000 lielo dienas tirāžu tika uzskatīta par ietekmīgāko un vislabāk informētāko avīzi. “Jaunāko Ziņu” redaktors Pēteris Blaus bija aizsargs un, šķiet, bataljona komandieris, kā tāds viņš bija šauram lokam paredzētu apspriežu dalībnieks. Tas bija tas pats Pēteris Blaus, kurš vēlāk kļuva par Padomju Latvijas Augstākās Padomes Prezidija sekretāru.

“Jaunāko Ziņu” izdevēja Emīlija Benjamiņa bija bieža viešņa vācu sūtniecībā, bet redakcija ar Pēteri Blauu bieži bija sastopama krievu sūtniecībā, kamēr nelaiķa Antona Benjamiņa dēls Jānis Benjamiņš tika uzskatīts par ministra Bērziņa draugu. Vēlos vēl piebilst, ka gan Francija, gan Anglija pēdējā laikā sāka zaudēt savu interesi Latvijā pret PSRS vērstu plānu sakarā. Abu šo valstu atteikšanos pārdot Latvijai bruņojumu es uztvēru kā tiešu norādījumu uz notikušajām izmaiņām. Acīmredzot viņas jau bija pārstājušas rēķināties ar Latviju kā iespējamo sabiedroto jeb tām vairs nebija šādā virzienā vērstu plānu. Viņu apgalvojumi, ka to fabrikas nespējot saražot artilēriju pārdošanai, šķita maz ticami un nepārliecinoši. Toties Vācija, kaut arī pati jau karoja, atļāva savām fabrikām pieņemt pasūtījumus pēc bruņojuma arī no mums.

Nopratināšana pārtraukta plkst. 16.

Manis paša sacītais pierakstīts pareizi, protokols man nolasīts, par ko arī parakstos

Nopratināja:

IeTKP vec[ākais] izmeklētājs Medvedkovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.42, 433.-435.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.