[1941. gada 5. augustā, Vorošilovskā]
_____________________________________________________________

Jautājums: Lieciniet par Jūsu sakariem ar Vācijas fašistisko valdību un par fašistisko organizāciju darbību Latvijas teritorijā.

Atbilde: Kas attiecas uz nacionālsociālistisko aģitāciju Latvijas vāciešu vidū un nacionālsociālismu Latvijā vispār, varu sacīt sekojošo. Līdztekus vietējiem vāciešiem, no kuriem daļa pieslējās nacionālsociālismam, pastāvēja arī latviešu organizācija, kas uzturēja sakarus ar nacionālsociālistiem. Šī organizācija saucās “Pērkonkrusts”. Organizācijas priekšgalā atradās Gustavs Celmiņš. Varas iestādes šo organizāciju vajāja gan pirms, gan arī pēc 1934. gada. Līdz 1934. gadam pret to cīnījās arī Zemnieku savienība manā vadībā.

Jautājumā par nacionālsociālistu aģentu darbību man atmiņā palicis sekojošais. Liekas, 1933.-1934. gada ziemā kreisās grupas Saeimā iesniedza pieprasījumu valdībai (premjers tad bija Bļodnieks), to apsūdzēdamas nepietiekamā modrībā, vajājot vācu aģentus, no kuriem diviem bija izdevies aizbēgt no Latvijas, lai gan policija zināja par viņu kaitniecisko darbību. Viņu uzvārdus esmu aizmirsis. Līdzīgs gadījums bija arī vēlāk, kad es biju premjers, ar kādu aģentu, kura uzvārds, liekas, bija Peterins. Vācu sūtniecībā sabiedriskie darbinieki no vietējo vāciešu vidus bieži tikās ar atbraucējiem no Berlīnes, kādu bija ne mazums. Vietējo vāciešu sakari ar Berlīni bija aktīvi. Reizumis daži no atbraucējiem apmeklēja arī ārlietu ministru. Atceros, ka par kāda Vācijas partijas darbinieka vizīti man pastāstīja ministrs Munters. Tas bija Nefs - Valsts kalpotāju savienības priekšsēdētājs. Viņu interesēja vietējās dzīves norises un jautājums par ekonomisko attiecību sakārtošanu starp Latviju un Vāciju. Ja nemaldos, tad viņš bija vizītē arī pie manis.

Tādus nejaušus apmeklētājus vietējie vācieši uzņēma arī savā vācu augstākajā mācību iestādē.

Kas attiecās uz mani, tad es personiski nekādus sakarus ar nacionālsociālistiskās partijas cilvēkiem neuzturēju ne Latvijā, ne Vācijā.

Tiešām, es bieži braucu uz Vāciju, bet es to darīju kā delegāts ekonomikas un tirdzniecības jautājumos, turklāt lietišķas darīšanas un tikšanās man bija vienīgi ar attiecīgo iestāžu darbiniekiem, jo taču arī oficiālās brokastis pie tādām pieskaitāmas. Hitlera laikā man tāds komandējums bija tikai vienu reizi. Tajā reizē tomēr Ārlietu ministrijas ekonomiskais līdzstrādnieks doktors Riters ļoti slavēja Hitleru. Tas notika 1933. gadā. Divas reizes - 1930. un 1933. gadā - es pabiju Vācijas kūrortos.

Nopratināšana pārtraukta plkst. 14.

Manis paša sacītais pierakstīts pareizi, protokols man nolasīts, par ko arī parakstos

Nopratināja:

IeTKP izmeklētājs Medvedkovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.35, 421.-422.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.