[1941. gada 25. jūlijā, Vorošilovskā]
_____________________________________________________________

Nopratināšana uzsākta plkst. 21.

Jautājums: Iepriekšējā nopratināšanā Jūs garāmejot pieskārāties savas valsts izlūkdienesta darbībai. Sniedziet detalizētāku liecību par tā struktūru un darbību.

Atbilde: Iekšlietu ministrijas Politiskās policijas pārvalde visu savu darbību galvenokārt vērsa pret nelegālo komunistisko aģitāciju, tāpēc ka, pirmkārt, šī mācība bija Latvijas buržuāziskajai valdībai nepieņemama. Otrkārt, komunistiskā aģitācija salīdzinājumā ar nacionālsociālismu bija daudz plašāka, tā nevērsās tikai pie kādas vienas tautības neliela cilvēku skaita, bet gan pie visu iedzīvotāju zināmiem slāņiem neatkarīgi no to nacionālās piederības. Bez tam vēl šī aģitācija turpinājās veselus 20 gadus. Valdība un es kā buržuāziskas antikomunistiskas valdības premjers devu norādījumus cīnīties pret komunistisko aģitāciju un nepieļaut komunistiskās mācības izplatīšanos, tomēr dot instrukcijas katrā atsevišķā gadījumā man kā premjeram nebija vajadzības. Es ieguvu informāciju no kārtējām atskaitēm vai mutiskiem ziņojumiem un sekoju tam, lai tiktu pildītas galvenās instrukcijas. Izlūkošanas jautājumiem tuvāk atradās iekšlietu ministrs. Detaļas man nav zināmas.

Iekšlietu ministrijas Drošības policijas departamenta (Politiskās policijas pārvaldes) galvenā darbība noritēja valsts iekšienē. Kā jau es iepriekš norādīju, galvenokārt tā bija cīņa ar komunistisko kustību. Nācās cīnīties pret sapulču rīkošanu, skrejlapu izgatavošanu un izplatīšanu. Tika veikti daudzi aresti un bija daudz tiesas procesu, laikā, kad es biju premjers, bija arī nāvessodi. Konkrētas pie atbildības sauktās personas un to skaitu es nosaukt nevaru, jo to neatceros. Atsevišķs izlūkdienests bija arī Kara ministrijai. Bez tam vēl kara ministram pēc viņa paša izvēles bija kara atašeji ārvalstīs. No militārā izlūkdienesta atklātajām lietām, kuras attiecās uz citām valstīm, pēdējos gados ievērojamākā bija vācu aģentu lieta, kura tika nodota tiesai. Kara ministrs parasti nevēlējās dalīties savā informācijā un novērojumos ne ar mani, ne ar Ministru kabinetu. Kaut arī šāds stāvoklis varētu likties neparasts, bet es neuzstāju, neviens nesūdzējās un, rēķinādamies ar kara ministra vēlmēm, mēs ar to samierinājāmies.

Personiski es kā premjers nodarbojos ar saimnieciska rakstura jautājumiem - valsts budžetu, rūpniecību un lauksaimniecību, kas no manis prasīja lielu darbu attiecīgo likumu sagatavošanā.

Pie tādām ministrijām, kurām es piešķīru lielāku patstāvību un rīcības brīvību, bez jau augstākminētajām piederēja arī Ārlietu ministrija. Tādēļ attiecībā uz Ārlietu ministriju man daudzas detaļas nav zināmas.

Tomēr es negribu ar visu iepriekšteikto apgalvot, ka es izvairos no atbildības. Nē, gluži pretēji, - es nesu pilnu atbildību par visu valdības darbību laikā, kad es ieņēmu premjera amatu.

Zinu to, ka arī mūsu izlūkdienests praktizēja aģentu uzturēšanu ārpus valsts robežām. Tā kā pie mums noritēja visneatlaidīgākā cīņa ar nelegālo komunistisko propagandu un aģitāciju, tad bija arī aģentu nosūtīšanas gadījumi pāri padomju robežai. Pie mums pastāvošo nostādņu dēļ ministru prezidenti ar izlūkošanas lietu jautājumiem nenodarbojās. Izlūkdienests strādāja Kara un Iekšlietu ministrijās. Ministri bija augstākie izlūkdienesta priekšnieki.

Personiski es nekad neesmu atradies tuvu izlūkošanas lietām. Ziņas par izlūkdienestu darbību un aģentiem glabājās pie to vadītājiem. Iekšlietu ministrijā izlūkdienestu vadīja Fridrihsons, kuram bija tiesības griezties ar ziņojumiem tieši pie ministra. Es saņēmu un izskatīju viņa ziņojumus, bet neatceros, ka tajos būtu ziņas par aģentiem. Ziņojumi aprakstīja valsts iekšienē veikto darbu. Pirms Fridrihsona izlūkdienestu vadīja Ozoliņš.

Kara ministrijas izlūkdienesta priekšgalā pēdējā laikā atradās Celmiņš, bet pirms viņa Ķikulis. Kara ministrijas izlūkdienests, kā jau agrāk es paskaidroju, ziņojumus man nesūtīja, viss palika Kara ministrijā.

Kaut kādām ziņām par izlūkdienesta darbu būtu jāatrodas arī Iekšlietu ministrijas Robežsargu brigādes štābā, kura priekšgalā atradās 1940. gada jūnijā pēkšņā nāvē mirušais ģenerālis Bolšteins. Tas ir viss, kas man zināms par Latvijas buržuāziskās valdības izlūkdienesta darbību.

Nopratināšana pārtraukta 1941. g. 26. jūlijā plkst. 1.

Manis paša sacītais pierakstīts pareizi, protokols man nolasīts, par ko arī parakstos

Nopratināja:

IeTKP izmeklētājs Medvedkovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.34, 418.-420.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.