[1941. gada 23. jūlijā, Vorošilovskā]
_____________________________________________________________

Nopratināšana uzsākta plkst. 10.

Jautājums: Nopratināšanas laikā 1941. gada 17. jūlijā Jūs liecinājāt, ka bijāt komunistiskās sistēmas idejisks pretinieks. Sniedziet izsmejošas liecības par Jūsu praktisko antikomunistisko darbību Latvijas valsts iekšienē, kā arī par Jūsu pret PSRS vērsto naidīgo rīcību un izlūkošanas darbību, kuru veica oficiālās valdības iestādes un Latvijā legāli darbojušās krievu baltemigrantu kontrrevolucionāri monarhistiskās organizācijas.

Atbilde: Uz uzdoto jautājumu par manu antikomunistisko darbību buržuāziskajā Latvijā, pirmām kārtām laikā, kad es biju premjers, varu teikt sekojošo.

Komunistiskā aģitācija Vidzemē (Ziemeļlatvija, kuru toreiz vēl nebija okupējuši vācieši) sākās tūdaļ pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā.

Kad nākamā gada februārī šo apvidu ieņēma vācieši, lai arī ne visi komunisti aizgāja kopā ar krievu armiju, tomēr aģitācija vācu okupācijas laikā pieklusa. Tā atjaunojās 1918. gada beigās, kad sākās sairums vācu armijā, un pastiprinājās decembrī, kad vācu armija atkāpās, bet padomju karaspēks uzbruka.

Decembra sākumā Rīgā pie manis kā Latvijas Pagaidu valdības premjera ieradās komunistu delegācija ar prasību atļaut Komunistiskās partijas darbību. Es to darīt atteicos, jo tajā laikā jau pastāvēja fronte pret padomju karaspēku. Tomēr aģitācija netika pārtraukta, tā turpinājās arī pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada pavasarī, neraugoties uz to, ka bija ieviests karastāvoklis. Pret komunistu darbību tika vērstas nežēlīgas represijas. Tā, piemēram, 1919. gada beigās kara tiesa Valmierā piesprieda nāvessodu 10 cilvēkiem. Mani par to informēja armijas virspavēlnieks Balodis. Komunistu darbība turpinājās arī pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju, tāpat turpinājās arī viņu represēšana. 1921. vai 1922. gadā tika nošauti divi komunisti.

Apkarodama ar buržuāziskās Latvijas valsts iekārtu nesavienojamās komunistiskās mācības, Latvijas valdība cīnījās pret nelegālo Komunistisko partiju Latvijā. Latvija bija buržuāziska republika, savā politiskajā dzīvē tā bija tuvāka citām buržuāziskajām valstīm nekā Padomju Savienībai un nevarēja pieļaut komunistiskās mācības izplatīšanos, kura vērsās pret buržuāzisko iekārtu.

Tajā pašā laikā mēs zinājām, ka Padomju Krievija pirmā bija deklarējusi tautu pašnoteikšanās tiesības, kamēr visi krievu buržuāziskie virzieni no šādas deklarācijas atturējās. Tādēļ buržuāziska Krievija būtu bijusi tiešs drauds un briesmas Latvijas patstāvībai. Tāpēc man jāatzīmē, ka cīņa pret komunismu, pret komunistu nelegālo darbību nenozīmēja un arī netika uzskatīta par ciņu pret Padomju Savienību.

Jautājums: Iepriekš Jūs liecinājāt, ka cīņu pret Komunistisko partiju Latvijā neuzskatījāt par cīņu pret Padomju Savienību, un no Jūsu atbildes varētu rasties priekšstats, it kā nekādu naidīgu darbību attiecībā uz PSRS Jūs neveicāt.

Ir zināms, ka Jūsu valsts buržuāziskā prese, kā arī daudzās monarhistiskās baltemigrantu organizācijas, kuras pastāvēja legāli un atradās Jūsu aizbildniecībā, veica atklāti naidīgu pret Padomju Savienību vērstu darbību.

Izmeklēšana Jums piedāvā atbildēt patiesi pēc izvirzītā jautājuma būtības.

Atbilde: Man ir jāatzīst, ka reizēm buržuāziskā prese atļāvās uzstāties pret mums kaimiņos esošo Padomju valsti. Sevišķi kaitīgu iespaidu labu kaimiņattiecību uzturēšanai ar Padomju Savienību radīja avīze “Segodņa” un vācu avīze “Rigasche Rundschau”, kā arī dažas latviešu avīzes - tiesa gan, mazākā mērā, to skaitā arī manas partijas “Zemnieku savienības” orgāns “Brīvā Zeme” reizēm ievietoja asus pret Padomju Savienību vērstus rakstus.

Jautājumā par monarhistiska virziena krievu organizāciju pastāvēšanu Latvijā varu liecināt sekojošo.

Pastāvēja vairākas krievu organizācijas, starp kurām bija arī organizācijas ar veckrieviskām monarhistiskām tendencēm, lai arī organizācijas pastāvēja ar dažādiem citādiem nosaukumiem. Aktīvāki pret Padomju Savienību vērstajā darbībā bija krievu emigranti Rēzeknē un to vidū, ja nemaldos, kāds cilvēks ar uzvārdu Didorovs.

Aktīvāka par citiem kā organizācija bija Krievu karavīru savienība, kura pastāvēja līdztekus citām bijušo kareivju organizācijām.

Bijušo krievu karavīru biedrībā redzamu vietu ieņēma tā saucamie līvenieši, bijušie kņaza Līvena vienības dalībnieki. Ņemot vērā to, ka Līvena vienība 1919. gadā atteicās vērsties pret latviešiem, precīzāk, pret buržuāzisko Pagaidu valdību vācu organizētajā karagājienā, kņazs Līvens un bijušie līvenieši visu laiku uzturēja zināmus sakarus ar mūsu militārajām aprindām, tāpat arī Kara ministrija zināmā mērā atbalstīja un aizstāvēja bijušos kareivjus un to organizācijas. Kā bijušie kareivji šīs organizācijas biedri netika īpaši vajāti un tās pastāvēšana un darbība kaut kādā mērā bija naidīga attiecībā pret Padomju Savienību. Jāatzīmē, ka legāli pastāvošo krievu baltemigrantu organizāciju darbība tika stingri ierobežota.

Jautājums: Turpiniet sniegt liecības par savu antikomunistisko un pret Padomju Savienību vērsto darbību.

Atbilde: Ap 20. gadu vidu Latvijā komunistiskā aģitācija stipri pieauga, turklāt vēl sākās komunistisko mācību propagandēšana no Latvijas Saeimas tribīnes, jo zem strādnieku un zemnieku grupas nosaukuma trīs vai četri komunisti iekļuva Saeimā. Viens no viņiem - Vilis Dermanis - tika izslēgts no Saeimas un pēc tam izbrauca uz Padomju Savienību, turp devās arī rakstnieks Linards Laicens.

Ap to pašu laiku notika liels skaits pret komunistiem vērstu tiesas procesu un daudzi saņēma bargus spriedumus - ieslodzījumu līdz 12 gadiem. To es liecinu nevis pēc atmiņām par šo laiku, bet gan, izmantojot citu avotu. Man kā Valsts prezidentam, izskatot apžēlošanas lūgumus, iznāca darīšana arī ar uz ilgiem gadiem notiesāto komunistu lietām. Turklāt apstiprinājumu guva vēl kāda cita parādība kā viens no cīņas līdzekļiem pret komunismu. 2. pārvaldes priekšnieks, t.i., Drošības policijas departamenta direktors Fridrihsons reizumis uzstājās kā tās vai citas personas aizstāvis, norādīdams uz to, ka attiecīgais cilvēks viņam bijis noderīgs. Tieši šie cilvēki, kuri kā komunisti, bet ar Drošības policijas departamenta uzdevumiem pārgāja robežu no Latvijas uz PSRS un atpakaļ. Šajā jautājumā ar Drošības policijas departamentu sadarbojās arī robežapsardze.

Pēdējos gados, arī pēc 1934. gada, kad atkal es kļuvu premjers, cīņa ar komunistisko aģitāciju turpinājās tāpat kā iepriekš un nekādus norādījumus par šīs cīņas mīkstināšanu es nedevu.

1939. gadā pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar PSRS iekšlietu ministrs ar mani runāja par to, vai līgums neuzliek mums pienākumu vājināt cīņu ar komunistisko aģitāciju. Es atbildēju, ka tādu saistību nav, cīņai jāturpinās tāpat kā līdz šim, jo Komunistiskā partija aizvien vēl paliek nelegāla. Komunistu represēšana turpinājās līdz Latvijas buržuāziskās valdības pastāvēšanas pēdējām dienām. Plaši aresti notika 1940. gada pavasarī, tos izsauca aizvien pieaugošā komunistiskās aģitācijas enerģija.

Atklāti jāsaka, ka 1939. g. 5. oktobra savstarpējās, palīdzības līgumu ar PSRS manis vadītā Latvijas buržuāziskā valdība parakstīja negribīgi. Lai arī līgums par savstarpējo palīdzību Latvijai solīja aizsardzību no uzbrukuma tās teritorijai un mums bija jādomā, ka ar šo līgumu tiks novērsta karadarbības pārnešana uz Latvijas teritoriju, es negribīgi devu savu piekrišanu ministram Munteram līguma parakstīšanai. Manī radās bažas par komunistiskās aģitācijas pastiprināšanos un paplašināšanos Latvijā, kā arī par to, ka starptautiski varētu rasties vērtējums, ka ar šī līguma parakstīšanu Latvija zaudējusi patstāvīgas politiskas rīcības spēju. Patiesībā, ja Vācija būtu piedāvājusi Latvijai palīdzību pēc 1940. g. 17. jūnija, kad Padomju Savienības armija ienāca Latvijā, es nebūtu atteicies no šādas palīdzības, lai ar bruņotu spēku kopīgi vērstos pret Padomju Savienību.

Konkretizējot savas liecības man uzdoto jautājumu aspektā, jāsaka, ka tajos periodos, kad es ieņēmu premjera posteni, nelegālās komunistiskās aģitācijas un citāda veida darbības apkarošana turpinājās ar parasto intensitāti. Bija bargi tiesu spriedumi, neizslēdzot nāvessodus. Bieži tika piespriesti 10 vai 12 gadi cietumsoda.

Drošības policijas departamenta otrā - Politiskā pārvalde praktizēja cilvēku pārsūtīšanu pāri PSRS robežai ar savām instrukcijām.

Latvijā pastāvēja legālas monarhistiska rakstura krievu emigrācijas organizācijas. Valdības un manis veiktie pasākumi bija nepietiekami, lai izskaustu šīs pretpadomju tieksmes. Tāpat arī Latvijā iznāca periodiskie izdevumi, kuri plašos apmēros, bet citas avīzes mazākā mērā, iespieda graujoša rakstura rakstus pret Padomju Savienību, un es atkal netiku veicis pasākumus, lai pilnībā izskaustu šo parādību.

Nopratināšana pārtraukta plkst. 16.

Manis paša sacītais pierakstīts pareizi, protokols man nolasīts, par ko arī parakstos

Nopratināja:

IeTKP izmeklētājs Medvedkovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.33, 413.-417.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.