[1941. gada 19. jūlijā, Vorošilovskā]
_____________________________________________________________

Nopratināšana uzsākta plkst. 11.

Jautājums: No Jūsu iepriekšējā nopratināšanā sniegtajām liecībām izriet, ka starp Latvijas buržuāzisko republiku un Vāciju pastāvējušas dziļas pretrunas. Ja tas atbilst patiesībai, tad sniedziet izsmeļošas liecības par politiskajām attiecībām ar Vāciju.

Atbilde: Ir zināms, ka, jau sākot ar vāciešu pirmo parādīšanos Baltijas piekrastē, starp Baltijas pamatiedzīvotājiem un vāciešiem nepastāvēja ne draudzība, ne savstarpēja pieķeršanās. Naids un cīņa turpinājās visus nākošos gadu simteņus. Tāpat arī zināms, ka Baltijas vācieši vairākkārt Prūsijā izvirzīja jautājumu par pilnīgu Baltijas pakļaušanu Prūsijai.

Vācijas politika, jau ar 1915. gadu okupējot daļu Latvijas, bija latviešiem atklāti naidīga, kā pierādījums tam ir Vācijas kolonizatoriskie plāni. Saskaņā ar tiem Vācija plānoja nelaist atpakaļ latviešu bēgļus, bet viņu zemi izdalīt vāciešiem. Bez tam vēl vietējie vācu baroni piekrita šajā nolūkā vēl papildus dot 1/3 savas zemes.

Vēlāk Vācija izstrādāja īpašas Baltijas valsts izveidošanas plānu, apvienojot igauņus, latviešus un lietuviešus. Saskaņā ar šo plānu jaunajai valstij būtu bijis jāatrodas Vācijas aizgādniecībā. Tamlīdzīgi Vācijas plāni un pasākumi arvien vairāk un vairāk kurināja latviešos naidu un lika mums, Latvijas valsts darbiniekiem, ne vien ar aizdomām raudzīties uz Vācijas politiku, bet būt tai pat atklāti naidīgiem. Normālas attiecības ar Vāciju izveidojās tika 1923. gadā. šķēršļi to veidošanai bija BERMONTA karagājiens un 1920. gada agrārreforma, pret kuru Baltijas baronu vārdā - viņu zemes bija atņemtas - protestēja Vācija.

Tomēr pat pēc agrārreformas vietējie vācieši Latvijā bieži piedalījās valdības koalīcijās.

No latviešu puses stāvoklis bija tāds, ka ne kreisajām, ne labējām partijām nebija vairākuma parlamentā bez nacionālo minoritāšu, īpaši vāciešu, balsīm. Vācieši taktisku apsvērumu dēļ centās izmantot šo stāvokli savā labā, lai pēc zemesīpašumu zaudēšanas noturētu savas privilēģijas rūpniecībā un tirdzniecībā, kā arī vācu kultūras dzīvē (skolas). Rīgā pastāvēja privāta vācu mācību iestāde, kaut kas līdzīgs universitātei.

Vietējiem un daļēji arī Vācijas vāciešiem bija ļoti spēcīgas pozīcijas Latvijas rūpniecībā, tirdzniecībā un finansēs. Šādu stāvokli Latvija bija mantojusi no cariskās Krievijas laikiem. Kapitālu trūkums traucēja latviešiem ātri un sekmīgi izspiest vāciešus no šīm nozarēm.

Pēc 1934. gada stāvoklis izmainījās, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos, bankās un apdrošināšanas sabiedrībās valsts sāka ieguldīt savus kapitālus pastāvīgi augošos apmēros. Piemēram, bankās nelatviešu kapitāla daļa īsā laikā kritās no 80% uz 10%. Latviešu rokās nonāca visas saimnieciska rakstura sabiedriskās organizācijas. Salīdzinoši spēcīgas bija vācu pozīcijas importa un eksporta tirdzniecībā, ar to daļēji izskaidrojams arī tas, ka Vācija ieņēma ļoti redzamu vietu Latvijas ārējā tirdzniecībā.

Vācijas valdība caur savu pārstāvi Rīgā pielika ļoti lielas pūles, lai nepieļautu vācu saimniecisko interešu mazināšanu Latvijā, taču arī no mūsu puses, īpaši pēdējos gados, cīņa neatslāba. Jādomā, ka Vācijai bija ļoti ērti un izdevīgi, ka Latvijas rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos, bankās un apdrošināšanas sabiedrībās tai bija savi cilvēki, šie paši motīvi, gan apgrieztā veidā, mūs savukārt spieda pastiprināt cīņu pret to.

Neviens cits tā neinteresējās par satiksmes ceļiem, ostām un pat mazām pagaidu upju piestātnēm kā Vācijas pārstāvji. Bija gadījumi, kad mēs atteicāmies pārdot kokmateriālus vācu firmām jūras piekrastes tuvumā.

Iepriekš izklāstītie Vācijas tīkojumi Latvijas saimnieciskās dzīves laukā, kā arī vietējo vāciešu pastāvīgā neapmierinātība nedeva iespēju pilnībā un plašākā apmērā nokārtot mūsu attiecības ar Vāciju. Liels šķērslis izrādījās arī Vācijā dzīvojošie bijušie Baltijas vācieši, kuru nozīmīga daļa strādāja ministrijās Berlīnē un dažādās firmās vai arī darbojās kā žurnālisti; izmantodami savu ietekmi sabiedrībā un valdībā, tie pastāvīgi rīdīja pret Latviju Vācijas varas iestādes un publiku, radīdami Latvijai nelabvēlīgu noskaņojumu. Ar Hitlera nākšanu pie varas šīs noskaņas aizvien pastiprinājās. Daļa Latvijas vietējo vāciešu drīz tuvinājās hitleriskajai kustībai un propagandēja vāciešu vidū Hitlera idejas. Tā kā nacionālsociālistiskā partija Latvijā legāli pastāvēt nevarēja, tad aģitāciju veica dažas, īpaši vācu jaunatnes organizācijas. Pret šādu aģitāciju un organizācijām es nolēmu vērsties ļoti stingri. Sakarā ar to pat tika izdots speciāls likums. Nacionālsociālistiskie aģitatori un viņu aizbildņi tika sodīti gan administratīvā kārtā, gan tiesāti, piespriežot tiem ieslodzījumu.

Ārlietu ministrija pastāvīgi sekoja šo organizāciju darbībai, neļaudama tām palielināt savu ietekmi.

Pilnībā šādas parādības izskaust tomēr neizdevās, lai arī Politiskā pārvalde centīgi izpildīja iekšlietu ministra instrukcijas, kuras svarīgākajos gadījumos iekšlietu ministrs savukārt saņēma no manis kā premjera vai arī no Ministru kabineta. Līdztekus nacionālsociālisma izplatīšanai šo vācu organizāciju uzdevums bija arī sagatavot darboties spējīgus kadrus militāra konflikta un Vācijas armijas iebrukuma gadījumam, tomēr rezultāti tam bija ļoti minimāli. Tas viss bija asā pretrunā ar Latvijas politiku, un, šādi darbodamies, nacionālsociālisti atklāja savu domu gaitu vai no ārpuses saņemtās instrukcijas.

Vācu organizāciju aģitācija un citāda veida darbība bija enerģiska, bet ne sevišķi plaša, jo tā attiecās vienīgi uz vāciešiem, kuru skaits Latvijā nebija īpaši liels. No pārējiem valsts iedzīvotājiem vācieši norobežojās, varbūt daļēji arī tādēļ, ka viņi paši apzinājās, ka nacionālsociālisms izdomāts pašu vāciešu vidū un citām tautām tas ir pilnīgi nepieņemams.

Jautājums: Cik atkarīgs no Vācijas bija Jūsu 1934. gadā organizētais valsts apvērsums Latvijā?

Atbilde: Manis paša tieši paveiktajiem darbiem pieskaitāms arī 1934. g. apvērsums un buržuāziskās diktatūras nodibināšana Latvijā.

Apvērsumam nebija nekā kopīga ne ar Vāciju, ne ar Hitleru, ne ar nacionālsociālismu. Nekas tāds pat būt nevarēja, jo pēc apvērsuma veicamo pasākumu sarakstā redzamā vietā bija cīņa ar vietējo vāciešu privilēģijām.

Tieši otrādi, jau pirms 1934. gada nacionālsociālisma izpausmes vietējo vāciešu vidū vienprātīgi un arī ar manu līdzdalību tika apkarotas.

Apvērsums nemainīja manu pretvācisko iekšpolitiku. Es nebraucu uz Vāciju mācīties no nacionālsociālistiem. Es izlasīju viņu programmu un Hitlera grāmatu “Mein Kampf” . Tā ir grāmata, kura uzrakstīta vāciešiem, bet attiecībā par tās izmantošanu, piemērojot to Latvijas apstākļiem, vajadzībām un uzdevumiem, gandrīz neko pozitīvu pasacīt nevar. Rasu teorija, vācieši - kungu un pavēlnieku tauta, Vācijas varenības atjaunošana, kaimiņvalstu sagrāve, to iekarošana un pakļaušana, Vācijas robežām jāsākas pie Narvas Somu jūras līča piekrastē un jāietver visa Eiropa līdz Triestai pie Adrijas jūras. Esmu redzējis karti ar šādām Vācijas robežām. Kopīga ceļa Latvijai ar Vāciju nevarēja būt, jo pēdējā paredzēja iekļaut Latviju savas valsts sastāvā. Vācieši nicina, apspieda un izkalpināja latviešus, un latvieši neieredz vāciešus gadsimtiem ilgi. Kāds gan liktenis sagaidītu latviešus kopumā, ja viņi nonāktu vācu kundzībā?

Valdītāji censtos atjaunot pirms pirmā pasaules kara pastāvējušo situāciju, kam pievienotos arī vācu kolonizācijas plāni, kuri, saprotams, tiktu īstenoti uz latviešu vai pamatiedzīvotāju vispār rēķina.

Tautas vai valsts politiskajā un saimnieciskajā dzīvē ir iespējamas dažādas novirzes, bet ir drausmīgi, ja tās tiek vērstas pret pamatiedzīvotājiem kopumā.

Skaidrs, ka man ar nacionālsociālistiem nebija pa ceļam.

Tiesa, bija neliela latviešu grupa, kura zem nosaukuma “Pērkonkrusts” sāka tuvināties nacionālsociālistiem, taču pret šo grupu vēl pirms 1934. gada uzstājos es un ar mani kopā visa Zemnieku savienība, bet pēc 1934. gada šīs grupas dalībnieki tika tiesāti un sodīti.

Kā jau es iepriekš liecināju, normālas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības starp Latviju un Vāciju izveidojās tikai pēc 1922. gada, un mēs centāmies tās uzturēt un nostiprināt, aizstāvēdami savas suverēnās tiesības, noraidīdami un nepieļaudami iejaukšanos mūsu iekšējā likumdošanā un valsts iekārtā.

Lai saglabātu savu ārējo drošību, mēs panācām attiecīgu līgumu noslēgšanu, piemēram, tika noslēgts neuzbrukšanas līgums ar PSRS. Šāds līgums tika noslēgts jau sen, un ir divas reizes pagarināts tā darbības laiks. Tā bija stipra Latvijas drošības ķīla, jo mēs vēl nebijām aizmirsuši un apzinājāmies, ka vēl pirms diviem gadu desmitiem Latvija ietilpa krievu valsts sastāvā.

Taču Vācija pret šādu līgumu izturējās noraidoši, kas mūs satrauca un pastiprināja mūsos aizdomīgumu. Briesmas kļuva redzamas tad, kad Vācija sagrāba Austriju, Čehoslovakiju un vēl citas teritorijas. Tad 1939. gada pavasarī tika parakstīts neuzbrukšanas līgums arī ar Vāciju. Ņemot vērā iepriekš sacīto par manis sniegto Hitlera politikas novērtējumu un pastāvējušo saspīlējumu mūsu attiecībās ar Vāciju, iet tālāk pa tuvināšanās ceļu ar Vāciju nebija iespējams. Ap to pašu laiku aizvien skaidrāk kļuva redzama jauna kara izcelšanās iespējamība.

Pēc tam kad bez rezultātiem beidzās 1939. g. sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju, Latvijas pozīciju un saistības pilnīgi noteica 1939. g. 5. oktobra Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības līgums. Līgums paredzēja PSRS un Latvijas kopīgu uzstāšanos pret jebkuru agresoru.

Nopratināšana pārtraukta plkst. 16.

Manis paša sacītais pierakstīts pareizi, protokols man nolasīts, par ko arī parakstos

Nopratināja:

IeTKP izmeklētājs Medvedkovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.32, 408.-412.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.