[1941. gada 17. jūlijā, Vorošilovskā]
_____________________________________________________________

Nopratināšana uzsākta plkst. 21.

Jautājums: Jūs esat arestēts kā aktīvs darbaļaužu ienaidnieks, kā līdz padomju varas nodibināšanai 1940. gadā Latvijā pastāvējušās fašistiskās diktatūras ideologs un vadītājs. Jums tiek piedāvāts uzsākt liecību došanu par Jūsu lomu Latvijas bijušajā fašistiskajā valdībā, par tās veikto kā antikomunistisko, tā arī Padomju Savienībai naidīgo darbību Jūsu idejiskajā vadībā.

Atbilde: Sava aresta iemeslus es saprotu. Jūsu sniegtais visas manas iepriekšējās valsts darbinieka rīcības novērtējums ir pilnīgi pareizs, un man atliek tikai viens - apstiprināt to, ka es, ULMANIS, būdams buržuāziskās Latvijas valsts iekārtas idejisks pārstāvis un pēc savas pārliecības komunisma pretinieks, būdams buržuāziskās Latvijas Republikas prezidents, iemiesoju un īstenoju dzīvē Latvijas buržuāzijas intereses. Aktīvi cīnījos ar Latvijas Komunistisko partiju kopumā un ar atsevišķiem tās pārstāvjiem, vajājot un represējot pēdējos.

Tā kā pats biju lielo zemesīpašnieku šķiras pārstāvis, es biju vienas no ietekmīgākās Latvijas buržuāzijas partijas “Zemnieku savienība” pamatlicējs un līderis. Tā pārstāvēja lielo zemesīpašnieku - kulaku - intereses, pēc kuru iniciatīvas 1934. g. maijā manā vadībā Latvijā tika izdarīts valsts apvērsums ar fašistiskās diktatūras nodibināšanu valstī. Būdams šīs bijušās buržuāziskās Latvijas valdību veidojošās partijas vadītājs un ilgus gadus tās prezidents, es vadīju visu Latvijas politisko un valsts darbu, aizstāvēdams un nostiprinādams lielo privātīpašnieku kundzību kā pilsētās, tā arī jo īpaši laukos.

Vadīdams Latvijas buržuāzisko valdību un būdams valdošās partijas “Zemnieku savienība” līderis, es visā savā praktiskajā darbībā stiprināju buržuāzijas diktatūru un ar visu tās spēku vērsos pret darbaļaužu masām un pirmām kārtām pret proletariātu un tā avangardu - Komunistisko partiju.

Pāreju pie savu liecību konkretizācijas.

Kopš 1917. gada savu agronoma darbu Rīgas lauksaimnieku centrālbiedrībā es sāku apvienot ar politisko darbību, kļūstot par politiskās partijas “Zemnieku savienība” līderi.

Kā zināms, 1917. g. oktobrī vācu neieņemtajā Latvijas teritorijas daļā vara nonāca padomju rokās, bet 1918. gada sākumā vācu armija ieņēma visu Latviju un uzsāka tās kolonizēšanas plāna īstenošanu.

Kad 1918. gada novembrī Vācijā krita monarhija un tās okupācijas karaspēks atstāja Latviju, Rīgā sapulcējās dažādu politisko partiju pārstāvji un šajā savdabīgajā apspriedē tika pasludināta un izveidota buržuāziskā Latvijas Republika. Šīs republikas pagaidu valdības vadītājs kļuvu es, ULMANIS, kā ietekmīgākās buržuāzijas partijas “Zemnieku savienība” līderis.

Manis vadītā pagaidu valdība nebija spējīga cīnīties ar aizvien pieaugošo Komunistiskās partijas vadīto revolucionāro kustību, jo mums trūka nepieciešamā militārā spēka. Tā rezultātā komunistu partijas vadībā un ar Sarkanās armijas atbalstu, kura vajāja atkāpjošos vācu okupācijas karaspēku, valstī atkal tika pasludināta padomju vara, bet mūsu buržuāziskā valdība ar mani - ULMANI - priekšgalā bija spiesta bēgt uz Liepāju.

Ar mērķi gāzt Latvijā padomju valdību es kā buržuāziskās valdības vadītājs griezos pēc palīdzības pie vācu armijas, lai kopīgiem spēkiem pieveiktu Sarkano armiju un nodibinātu valstī buržuāzisku valdību.

Lai kopīgi cīnītos pret komunistiem, vietējiem vāciešiem es atļāvu izveidot īpašu karaspēka vienību - landesvēru.

Jautājums: Tādā veidā ir noskaidrots, ka Jūs, ULMANIS, kā Latvijas buržuāziskās valdības vadītājs savienībā ar Vācijas regulāro armiju un no vietējiem vāciešiem veidotām karaspēka daļām veicāt karagājienu pret Latvijas Padomju valsti ar mērķi nodibināt zemē buržuāzijas diktatūru. Vai tā ir?

Atbilde: Pilnīgi pareizi, es - ULMANIS -, būdams komunistiskās sistēmas idejisks pretinieks un atrazdamies no Rīgas padzītās buržuāziskās valdības priekšgalā, veicu visus iespējamos pasākumus, lai atjaunotu buržuāzisko republiku, un, cita starpā, savienībā ar vācu karaspēku un vietējo vāciešu karaspēka daļu (landesvēru) organizēju karagājienu pret Sarkano armiju un Latvijas padomju valdību, kura tajā laikā atradās Rīgā. Jāpiebilst, ka savu mērķi es sasniedzu, un 1919. gada maijā Latvijas un vācu armijas spiediena rezultātā padomju vara Latvijā krita.

Jāatzīmē, ka savienību ar Vācijas okupācijas armiju un vietējo vāciešu zemessardzi (landesvēru) es kā Latvijas buržuāziskās Pagaidu valdības vadītājs biju noslēdzis tikai un vienīgi cīņai ar Latvijas padomju valdību un tās Sarkano armiju, lai valstī nodibinātu buržuāzisko republiku. Šis apstāklis neradīja nekādu patiesu tuvināšanos ar Vāciju, par draudzību pat nerunājot, jo drīz noskaidrojās, ka manis vadītās Pagaidu valdības un vāciešu mērķi ir atšķirīgi. Vietējie un no Vācijas ieradušies vācieši, kurus vadīja no Somijas atbraukušais ģenerālis fon der GOLCS, atkal sāka izvirzīt Latvijas kolonizēšanas vecos plānus - Rīgas un Latvijas atkarošana, no padomēm nevis buržuāziskai Latvijas Republikai, bet gan Vācijai, kam Pagaidu valdība nepiekrita. Tā rezultātā vācieši, kurus aktīvi atbalstīja vietējie vācieši, fon der Golca vadībā 1919. g. aprīlī organizēja puču, izveidodami savu valdību ar mācītāju NIEDRU vadībā, kurš vēl agrākajos laikos bija Vācijas pusē.

Pēc šī puča Pagaidu valdība manā vadībā pastāvēt nepārstāja, bet darbojās ar Anglijas misijas Liepājā aktīvu palīdzību. Kad fon der Golcs ķērās pie sava Baltijas un Latvijas kolonizācijas plāna realizācijas, manis vadītā Latvijas Pagaidu valdība kopā ar Igaunijas un Antantes atbalstu uzstājās pret vāciešiem. Vidzemē pie Cēsīm notika kauja, kurā Golcs cieta sakāvi. Tomēr tas bija tikai bruņota konflikta sākums starp Latvijas buržuāzisko republiku un vācu karaspēku. Pēc tam kad sakāvi bija cietis fon der Golcs, tā vietu ieņēma BERMONTS, bet jau 1919. g. decembrī mēs uzvarējām, un vācu karaspēks aizgāja atpakaļ uz Vāciju.

1920. g. februārī beidzās karadarbība ar Sarkano armiju, un 1920. gada vasarā starp Latviju un KPFSR tika parakstīts miera līgums, ar kuru KPFSR atzina Latvijas neatkarību.

Jautājums: Vai no miera līguma parakstīšanas brīža ar KPFSR Jūsu buržuāziskās valdības politikā notika kādas izmaiņas?

Atbilde: Pēc miera līguma parakstīšanas vajāšana par komunistisko aģitāciju Latvijā pārtraukta netika, jo buržuāziskā valdība no savas puses Komunistisko partiju nepieļāva un tā atradās nelegālā stāvokli. Šo cīņu pret Komunistisko partiju kopumā un atsevišķiem tās pārstāvjiem es kā Latvijas buržuāziskās valdības vadītājs turpināju arī vēlākajos gados līdz pat 1940. g. vasarai, jo es biju un arī esmu komunistiskās sistēmas idejisks pretinieks un buržuāzijas diktatūras piekritējs.

Nopratināšana pārtraukta 1941. g. 18. jūlijā plkst. 1.

Manis paša sacītais pierakstīts pareizi, protokols man nolasīts, par ko arī parakstos

Nopratināja:

IeTKP izmeklētājs Medvedkovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.30, 400.-402.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.