[1940. gada augustā-novembrī, Vorošilovskā]
________________________________________________________________

[1.lp.] Būtiskāks darbs ārpolitikā Latvijas jaunajā valstī sākās 1919. gadā pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā. Tajā laikā man kā ministru prezidentam nācās nodarboties gan ar kara lietām, gan ar ārpolitikas jautājumiem.

Vācu ģenerāļi un viņu palīgi, divreiz apsolīdami man atstāt mierā Baltijas jūras piekrasti, ar savas armijas atliekām to darīt negribēja. Izrādījās, ka viņiem ir pašiem savi galvu reibinoši plāni, no kuriem pieticīgākais bija Baltijas kolonizācija. Šo plānu bija paredzēts nekavējoši realizēt, bet tam sekoja otrs - daudz plašāks plāns - karagājiens uz Ļeņingradu un cara varas atjaunošana ar visu muižnieku līdzdalību, kādi tikai atrastos. Skaidrs, ka arī Latvijai pēc tam vairs nebūt, un mēs tūliņ pat [2.lp.] no paša sākuma atteicāmies no jebkāda veida līdzdalības. Sākās Bermonta uzbrukums Rīgai. Bermonts tika sakauts un atsviests atpakaļ. Šajā sadursmē ar Bermontu pie Rīgas lielu palīdzību sniedza tie trīs vai četri Anglijas un Francijas karakuģi, kas tobrīd atradās Baltijas jūrā.

Pēc kāda laika padomju karaspēks sakāva arī ģenerāļa Judeņiča armiju, kurai atsteigties palīgā (saskaņā ar plānu) Bermontam neizdevās.

Tad sākās interesantas lietas sakarā ar sagrautās Judeņiča armijas atlieku atkāpšanos. Rīgā norisinājās sarunas, kurās es personiski piedalījos. Ar mums runāja vienīgi Anglijas un Francijas pārstāvji, bet tikai par Judeņiča lietu. Un lūk! - no Somijas atbraukušais franču ģenerālis Etjēns izvirzīja priekšlikumu vai, precīzāk izsakoties, prasību, lai es piekristu dot Judeņičam iespēju izvietoties Latvijas teritorijā Alūksnē un tās apkārtnē, lai atvieglotu vācu plānu īstenošanu. [3.lp.] Vispār tas mani ļoti pārsteidza, jo franču pastāvīgais pārstāvis Rīgā pulkvedis Diparkē visu laiku uzstājās pret Bermontu un tātad arī pret Judeņiču.

Ģenerāļa Etjēna prasības mums bija pilnīgi nepieņemamas, un mēs tās noraidījām. Judeņiču pēc tam uzņēma Igaunija. Mums pat prātā neienāca doma par karošanu pret Padomju Savienību aiz mūsu [251.lpp.] robežām, neraugoties uz to, ka padomju karaspēks tajā laikā vēl atradās Latgalē. Mūs interesēja vienīgi valsts robežu noteikšana un pāreja uz netraucētu mierīgas dzīves celtniecību savās mājās. Tādēļ mēs ar visiem spēkiem cīnījāmies pret Bermonta un Judeņiča iecerētajām dēkām - vēl jo vairāk tāpēc, ka aiz viņiem stāvēja vācieši. Šeit man jāpiezīmē, ka latviešu naids pret vāciešiem ir tik liels, ka latvieši jebkurā laikā bija gatavi cīņai pret tiem (tas izskaidrojams ar vēsturisko pagātni), bet, no otras puses, tāds naids pret krievu tautu un plašākā izpratnē pret PSRS tautām nekad nav pastāvējis, tāpat kā tas nav arī pašlaik. Turklāt [4.lp.] boļševiku partija jau agrāk bija paziņojusi, ka tā ir par mazo tautu pašnoteikšanās tiesībām gan teorijā, gan praksē. Tas bija vēl pirms prezidenta Vilsona tēžu publicēšanas. Iznāk, ka, izpildot Francijas prasības, mēs Latvijā būtu ielaiduši ne vien Judeņiču, bet viņam pa pēdām arī Bermontu, kaut gan - no citas puses - ar visām no tā izrietošām sekām. Bermonta lieta tolaik izpeldēja virspusē. Ar priekšlikumu uzņemt atpakaļ Latvijā sakauto un jau uz Prūsijas robežas atrodošos Bermontu ar tā pulkiem uz Rīgu speciāli atbrauca franču ģenerālis Nisels. Bet arī tam mēs nepiekritām.

Franču priekšlikumus neatbalstīja (kaut arī neuzstājās pretī) angļu pārstāvis ģenerālis Bērts (Burt), viņš man daudz palīdzēja pret frančiem.

Abos gadījumos mums tika izteikti vilinoši solījumi par palikušā kara materiāla izdevīgu sadalīšanu.

Zīmīga bija [5.lp.] Francijas pozīcija, kas vēlējās atbalstīt Judeņiču un Bermontu, t.i., Vāciju - pret Padomju Savienību, un - no otras puses - Anglijas pozīcija, kas centās sekmēt visu, kas bija vērsts pret Vācijas plāniem. Acīmredzot jau tad Anglija ļoti nevēlējās sekmēt Vācijas nostiprināšanos Baltijas jūras piekrastē. Bet es tomēr šaubos, vai arī tad Anglija būtībā pirmā vietā lika, teiksim, Latvijas intereses. Attiecībā uz Franciju tas bija pilnīgi, skaidrs - cariskā Krievija no jauna un vienalga, kā un ar ko.

Bet mēs - mēs neļāvām sevi iejūgt svešos ratos.

Papildinājumā vēl daži mirkļi no Bermonta cīņu laikiem 1919. gada rudenī - īpaši attiecībā uz Igaunijas nostāju. Tā apgalvoja, ka gan vācu dzelzsdivīzija, gan Bermonts esot vienādi bīstami arī Igaunijai. Taču jau vasarā pēc uzvaras pār dzelzsdivīziju pie Cēsīm igauņi palika neapmierināti, un tagad, kad radās jautājums par palīdzību Latvijai pret Bermontu, Igaunija izvirzīja pilnīgi nepieņemamus [6.lp.] nosacījumus. Tautas padomē pret tiem protestēja visas tur pārstāvētās grupas, izņemot sociāldemokrātus, kuri ar [252.lpp.] Anša Buševica paziņojumu darīja zināmu, ka te runa ir par demokrātijas uzvaru vai sakāvi un tāpēc ne teritoriāliem, ne nacionāliem jautājumiem šajā gadījumā nedrīkstot būt nekāda loma. Mēs tomēr negājām pa šo ceļu un iztikām bez igauņu palīdzības. Viņu 16 punktos izklāstītie noteikumi, kuri vēlāk ar troksni uzpeldēja virspusē runās un avīžu rakstos, palika ne jau labā atmiņā. Igaunijas politiskās aprindas šajā reizē bija piekāpīgākas, bet sevišķi neatlaidīgi bija militāristi. Pēc kāda laika, kad tika nosprausta robeža starp Latviju un Igauniju, pretēji Igaunijas plāniem tā saņēma vienīgi Valkas pilsētu (ar latviešu iedzīvotājiem) bez pilsētas apkārtnes latviešu pusē.

Tagad dažus vārdus par ārzemju kapitāliem Latvijā un par to, kas ar tiem saistīts.

[7.lp.] Pēc pasaules kara jaunajās valstīs dabiskā kārtā trūka kapitāla, bet saimniecība taču bija jāatjauno. Nācās pieļaut ārvalstu kapitālu. Piedāvājumu bija daudz, un zināms kapitāls patiešām tika ieguldīts uzņēmumos un bankās. Bet visi, kas deva šo kapitālu, vēlējās ātri un daudz nopelnīt, bieži šie cilvēki pazaudēja no sava redzesloka jaunās valsts - Latvijas - patiesās vajadzības un iespējas. Daži kapitālisti sevi parādīja kā nevēlamus. Īpaši neatlaidīgi un smagi nācās cīnīties pret tā saucamo ceļojošo vai klejojošo kapitālu, kura metodes bija izteikti kolonizatoriskas, turklāt šis kapitāls bieži vien atradās ļoti bezceremoniālu cilvēku rokās. Šī cīņa norisēja ne bez panākumiem. Bija vēl cits iemesls, kādēļ es, būdams ministru prezidents, greizi raudzījos uz ārvalstu kapitālu, t.i., bieži svešā kapitāla uzņēmumi bija [8.lp.] informācijas centri ārzemēm, kuri vāca informāciju ne tikai par mūsu lietām, bet arī par kaimiņu lietām, neizslēdzot arī Padomju Savienību. Visvairāk pie mums atnāca angļu un vācu kapitāli, kas līdz zināmai pakāpei izskaidrojams ar to, ka tika atjaunoti to valstu kapitāla uzņēmumi, kuri darbojās vēl pirms kara. Un arī tagad attiecība ir tā pati. Vēl vajag atzīmēt Holandi un Zviedriju. Francija - 1 ½ milj., ASV - nepilns milj. latu uz 1937. gadu. Tieši pēdējos gados ar apmierinošiem rezultātiem daudzās plašās un nozīmīgās tirdzniecības un rūpniecības nozarēs tika pastiprināta cīņa par nacionālā, t.i., vietējā kapitāla palielināšanu uzņēmumos. Te neiztika bez valdības iejaukšanās, un pēdējā laikā valdība bija daudzu un lielu iekšējās [9.lp.] un ārējās tirdzniecības, rūpniecības, banku apdrošināšanas nozaru uzņēmumu pilnīgs vai gandrīz pilnīgs, tiešs vai netiešs īpašnieks. Starp citu, šeit nereti tika izmantots māju novācijas paņēmiens vai pat pilnīga vai daļēja [253.lpp.] norakstīšana stipendiju veidā uzņēmumiem vai atsevišķām personām - arī no valdības un privātiestāžu un privātpersonu vidus. Ārvalstu kapitāls darbojās galvenokārt tirdzniecībā un rūpniecībā, un tā sadalījums pa atsevišķām nozarēm ir nevienmērīgs. 1933. gadā akciju sabiedrību pamatkapitāli 51% apmērā piederēja ārvalstu kapitālam, bet 1937. gadā vairs tikai 38%. Vēlākajos gados, pateicoties dažu ārzemju uzņēmumu likvidācijai un daudzu nacionālu uzņēmumu izveidošanai, stāvoklis mūsu labā izmainījās vēl vairāk. Jau 1937. gadā bankās bija tikai 10%, bet metālapstrādes uzņēmumos vienīgi 5 % sveša kapitāla. Skaidrs, ka ir nozares ar daudz augstāku sveša kapitāla procentu, tomēr tas nav tik briesmīgi, kā izliekas, tāpēc ka: 1) nacionālais kapitāls nemitīgi izspiež ārvalstu kapitālu; 2) rūpniecība taču tomēr ir tikai daļa no tautas saimniecības - īpaši tādās lauksaimniecības zemēs kā Latvija; ja akciju sabiedrību kapitāli [10.lp.] veido apmēram 250 milj. latu, tad zemkopībā, galvenajā saimniecības nozarē, skaitās ieguldīti vai lauksaimniecība aptver vērtības par 2500 milj. latu, bet tam pieskaitot vēl mežus, iegūstam 3500 milj. latu - un šeit visi 100% ir vietējās rokās; 3) tie 400 milj. latu, par kuriem tiek novērtēts Latvijas dzelzceļš, jau gandrīz divreiz pārsniedz visas investīcijas rūpniecībā, nemaz jau nerunājot par ārvalstu procentu, neaizmirstot, ka dzelzceļa nozares kapitāla ietekme neizpaužas tajā pašā virzienā kā kapitāla ietekme rūpniecībā; 4) tautas vai nacionālā manta Latvijā vērtējama uz 5500 milj. latu, un skaidrs, ka biedējošais priekšstats par tiem 150 vai mazāk miljoniem rūpniecībā ar visu parādu tomēr ir pārspīlēts. Bija priekšlikumi nodot ārzemniekiem telefonu, dzelzceļus un, saprotams, Ķeguma hidroelektrostaciju. Mēs tos visus noraidījām, bet Ķegumu izbūvējām paši, lai gan tas mums izmaksāja 635% valsts gada budžeta. Nelielu kredītu piešķīra zviedru firma.

Mūsu pretestība iespējamam spiedienam padarīja mūs daudz lielākā mērā neatkarīgus no dažāda veida saimnieciskiem vai tikai pēc skata saimnieciskiem norādījumiem vai pat priekšrakstiem no ārienes. Protams, pat pēc visa tā vēl saglabājas, kaut arī ne vienmēr, [11.lp.] zināma skaidri uztverama atkarība, kāda vienmēr pastāv starp nabadzīgāku un bagātāku, vājāku un varenāku.

Vēl jāatzīmē tāds, varbūt pilnīgi loģisks apstāklis, ka visi svešo uzņēmumu, aģentūru un personu centieni un mēģinājumi iekļūt un nostiprināties pie mums atrada savus atbalstītājus un aizstāvjus attiecīgajās diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās un pat to valdības un ārzemju presē. (Ārzemju žurnālisti, kuri parādījās [254.lpp.] Rīgā, ne vienmēr bija tie labākie, kas attiecas arī uz politiku, tāpēc bija jāizmanto ierobežojumi, cenzūra, viņu izraidīšana.) Grūti precīzi pasacīt, kurš vairāk par visiem centās šajā virzienā, bet es domāju, ka paši niknākie bija vācieši, kurus varbūt uzkūdīja vietējie vācieši. Jau izsenis Rīgā bija daudz vācu (ārzemju) tirdzniecības un rūpniecības firmu, bet tām pievienojās vēl simtiem visādu tirdzniecības aģentu. Vācu [12.lp.] sūtniecība (sk. 16.lpp.) [2] pastāvīgi uzstājās ar prasībām, tāpat ar protestiem pret valdības pasākumiem, pat pret likumiem. Pēdējā gadījumā nesekmīgi, jo likumi pret dažāda veida tīkojumiem [засилий] netika atcelti, lai arī Vācija aizgāja pat tik tālu, ka piedraudēja pārtraukt produktu pirkšanu no mums, un uz kādu laiku to izdarīja.

Šajā visā bija saskatāmi atklāti politiski plāni - pakļaut mūs. Vienā tādā gadījumā es publiski paziņoju, ka eksportsviesta muciņas nav tie paši augstākie un vērtīgākie labumi tautas un valsts dzīvē. Saeimā un presē visus vācu centienus atkārtoja “nacionālais centrs” un rīdzinieku-komersantu partija ar advokātu A. Bergu vadībā, kurš tika uzskatīts par Somijas draugu. Viņš bija arī avīzes “Latvis” redaktors, un tieši šī avīze vienmēr centās bojāt mūsu labās attiecības ar Padomju Krieviju [tekstā: Savienību.] un vēlāk ar PSRS. Pēc 1934. gada 15. maija šī avīze tika slēgta, un viens no slēgšanas iemesliem bija tās pozīcija pret PSRS. Arveds [13.lp.] Bergs līdz pat šim laikam uzskata mani par savu politisko pretinieku. No otras puses, kļūda bija dažus gadus vēlāk notikusī avīzes “Pēdējā Brīdī”, izdevējs P. Brunners, slēgšana, kuras virziens bija pilnīgi pretējs.

Atgriežamies pie ārzemju pārstāvniecībām. Runājot par Vāciju, es atceros, ka par visiem citiem aktīvāks un bezceremoniālāks bija fon Šaka kung, pēdējā priekšstāvja fon Koces kunga priekštecis. Fon Koce arī uzcītīgi aizstāvēja vācu prasības, bet darīja to ar daudz smalkākiem paņēmieniem.

Kas attiecas uz Franciju, tad, ja par to tagad padomā, tā uz Rīgu sūtīja pārstāvjus, kuri gandrīz bez izņēmuma bija vai nu savu iepriekšējo dienestu veikuši cariskajā Krievijā, vai arī kādā citā veidā saistīti ar Krieviju, ieņemdami tur amatus sūtniecībā, konsulātos, balto armijā vai uzņēmumos, bieži viņi pārvaldīja krievu valodu. (Zināmā mērā tas attiecināms arī uz Beļģiju.) Pašā sākumā Francijas civilais pārstāvis bija [14.lp.] kungs, kurš agrāk, ja nemaldos, bija konsuls Odesā. Ļoti kustīgs un žiperīgs kungs, kurš nodarbojās gan ar komerciju, gan diplomātiju, gan informācijas vākšanu. Pēc kāda laika, cik es atceros, gandrīz tieši no [255.lpp.] Tālajiem Austrumiem tika atsūtīts grāfs Martels. Galvenais viņa darbs bija atbalstīt franču uzņēmējus un kapitālistus, bet tā rezultāti bija nenozīmīgi (sk. 8.lpp.). Otrs viņa rūpju objekts bija Krievijas-Āzijas banka Rīgā, kura jau tad bija izbeigusi savu darbību. No mums (gan veltīgi) tika pieprasītas kaut kādas lielas summas. Vēlāk izrādījās, ka daudzi no viņa klientiem bijuši viņa radinieki. Viņš aizbrauca, palikdams galīgi neapmierināts ar savu pūliņu rezultātiem. Tikai viņam sekojošam sūtnim Tripjē kungam, kurš arī labi pazina bijušo Krieviju, izdevās pierunāt mūs samaksāt Francijai par mūsu pilsoņu pārvadāšanu no Vladivostokas (1920.g.) un par 1920. gadā piegādātajām franču šautenēm (diemžēl nedaudz sarūsējušām).

Jāatzīmē, ka arī Anglija piesūtīja rēķinu par munīciju (1920.g.), bet neuzstāja par nomaksu.

Latvijā diezgan lielā skaitā bija franču komersanti un personas, [15.lp.] kuras sevi dēvēja par finansistiem. Viņu pūliņu rezultāti redzami kaut vai pēc tā, ka pēc kapitāla daudzuma Latvijas uzņēmumos Francija ieņem 6. vietu (1 ½ milj. latu; sk. 8.lpp.). Viņi interesējās par tirdzniecību, hidroelektriskajām stacijām, dzelzceļa materiālu piegādi utt. Rīgā viņi atrada atbalstu Demokrātiskajā centrā, jaunsaimnieku politiskajās grupās (Breikša un Bļodnieka kungi), pēc tam vairāk pie Rīgas komersantiem, kā arī pie atsevišķiem Zemnieku savienības biedriem. Viens no piedāvātajiem projektiem par dzelzceļa materiālu piegādi tika pieņemts Ministru kabinetā (1931.g.), kad es biju ministru prezidents. Es to izdarīju sava prestiža dēļ, un mani, jāatzīstas, moka sirdsapziņa attiecībā pret spēcīgo opozīciju. Bet, kad viss bija gatavs, es pats izjaucu šo darījumu, jo tas pēc būtības nebija sevišķi izdevīgs, turklāt par šo lietu līdzās partijām ieinteresējās daudzas atsevišķas personas. Tomēr tas, kas tiek darīts partiju vārdā, ne vienmēr var tikt darīts privātpersonu labā. Šie franču komersanti, patiesību sakot, [16.lp.] ne ar kādu franču politiku nenodarbojās, izņemot vienīgi simpātiju nostiprināšanu pret frančiem un caur viņiem pret Franciju.

Pats Tripjē kungs Latviju vispār nemīlēja, tāpat kā nebija vērojamas sevišķas simpātijas pret Latviju no Francijas puses (sk. 2.lpp.). Tā varbūt biežāk domāja par carisko Krieviju nekā Latviju. Lai nu kā, bet Tripjē kungs tomēr palika savā amatā desmit gadu. Viņš, tāpat kā vairākums viņa kalpotāju, apgrozījās “pirmsrevolūcijas” aprindās. Daži no tiem uzturēja diezgan tuvu pazīšanos ar kādu dāmu, kura dažreiz atļāvās sevi nosaukt par grāfieni, [256.lpp.] tās uzvārds bija Babutina (?), pēc nodarbošanās friziere, pat uzaicinot viņu uz sūtniecību. Vēlāk mums izdevās izjaukt šo aizdomīgo (pēc informācijas) draudzību vai vismaz vājināt to.

Te man jāpiebilst, ka Vācija (sk. 8., 11.lpp.) neizmantoja tādas metodes, izvēloties kalpotājus pārstāvniecībā. Tai nebija nepieciešamība pēc tādiem cilvēkiem, jo, pirmkārt, ļoti pakalpīgi bija vietējie vācieši un, otrkārt, [17.lp.] Vācijā un īpaši Berlīnē dzīvoja simti, ja ne tūkstoši vāciešu un krievu, kuri agrāk cariskajā Krievijā ieņēma augstu stāvokli sabiedrībā, valsts dienestā, armijā utt. Tamlīdzīgi cilvēki, cik iznāca vērot, strādāja arī ministrijās. Bet Rīgas vāciešiem, to skaitā arī daudziem Vācijas pavalstniekiem - tirgotājiem, rūpniekiem un baņķieriem, neatkarīgi no tā, vai tiem bija kāds uzdevums vai ne, vācu sūtniecības durvis vienmēr bija atvērtas. Pat sūtniecības bieži rīkotajos “bīrābendos” [3] varēja sastapt ļoti daudzus Rīgas vāciešus. Latvijas lietas, kā jau bija teikts, ļoti nodarbināja vācu sūtniecību, tajā pašā laikā tā ļoti interesējās par notikumiem PSRS.

Anglija (sk. 4., 5., 8., 14.lpp.) savas lietas kārtoja ar daudz atturīgāku, varbūt arī ar vairāk pieslēptu metožu palīdzību. Attiecībā uz komerciālajiem jautājumiem jāatzīmē, ka Rīgā turpināja darbu daļa angļu fabriku, kuras bija izveidotas vēl līdz pasaules karam. Tās pirmkārt bija tekstila, papīra un kokapstrādes fabrikas - no šejienes arī galvenokārt augstais [18.lp.] angļu kapitāla procents Latvijas rūpniecībā. Angļi strādāja mierīgi, protams, nostiprinot mūsu tirdznieciskos sakarus ar Angliju, tomēr sevišķi lielu ietekmi viņi nepaspēja atstāt.

Bija arī caurbraucoši komersanti. Tā kāds Fortingtona kungs interesējās par liniem, mežu (valsts bagātības avotiem) un daudz ko citu, protams, tikai vairumā, lai saņemtu monopolu. Sākumā viņu sagaidījām - īpaši mēs no Zemnieku savienības - ar uzticību, jo viņam rekomendāciju no Londonas atveda toreizējais ārlietu ministrs Meierovics, kurš pastiprināti centās ieinteresēt Angliju Latvijas lietās, bet ar saviem panākumiem viņš palika neapmierināts. Pēc tam šī Fortingtona rekomendācija izrādījās nepamatota - un F[ortingtona] kungs pazuda, ar nožēlu sakot, nodarījis mūsu saimniecībai kādu daļu ļaunuma. Bet, no otras puses, jāatzīmē, ka tas pats F[ortingtona] kungs Anglijā sacēla tādus putekļus par it kā viņam nodarītajiem zaudējumiem un kaitējumiem, ka Londonas komersanti sāka pret mums izjust zināmu neuzticību. Tas pastiprināja jau [19.lp.] pret Latviju un Rīgu pastāvošo neuzticību, kuras cēlonis bija no 1914. gada pavasara Rīgas pilsētas nenomaksātais aizdevums.

Iespējams, ka daļēji ar to arī var izskaidrot angļu komerciālo aprindu ilgstoši vēso attieksmi pret Latviju. Lieta aizgāja tik tālu, ka pat valdības pasūtījumi, starp citu, arī armijas vajadzībām, palika pilnīgi bez rezultātiem.

Mūsu draugs, jau sākot ar Liepājas un Rīgas laikiem 1919. un [19.lp.] 20. [gadā ], vienmēr bija un palika vecais atvaļinātais generālis Bērts (Burt; sk. 2.lpp.). Pēc viņa iniciatīvas mums tika sniegta aktīva palīdzība cīņā pret vāciešiem un Bermontu Liepājā un pie Rīgas (sk. 2.lpp.), pēc tam Austrumu frontē pret padomju daļām - gan tikai ar novērojumiem un padomiem.

Vēlāk viņš dažas reizes apmeklēja Latviju - acīmredzot bez kādiem uzdevumiem, interesējās par bijušo kauju vietām un atmiņām par tām. Viņš, tāpat kā citi apmeklētāji no Anglijas, bieži uzdeva jautājumus par PSRS, par iespējamām briesmām, dzīvojot kaimiņos boļševikiem. Atbilde [20.lp.] bija tāda, ka mūsu kaimiņattiecības ar PSRS nedod pamatu bažām, katra zeme dzīvo savu dzīvi un PSRS Latviju neapdraud. Tomēr privātās sarunās varbūt viņiem iznāca dzirdēt arī citāda rakstura atbildes.

Tomēr visvairāk jautājumu bija attiecībā uz Vāciju - īpaši pirms pašreizējā kara sākuma. Acīmredzot tā interesēja vairāk par visu citu: to pašu jāsaka arī par angļu sūtniecību, lai gan tur izpaudās arī lielāka interese par PSRS lietām. Informācija tika vākta privātos ceļos. Īsā laikā mums izdevās panākt kāda angļu sūtniecības darbinieka pārcelšanu uz Rīgu, sūtniecībai pastāvēja diezgan dzīvi sakari ar informācijas avotiem, galvenā loma šeit bija kādai krievu grāfienei Kleinmihelai, kura dzīvoja Rīgā no nezināmiem līdzekļiem (varbūt arī divas personas). Atklātībā uzpeldēja pat speciāla informācijas lapiņa (varbūt tā bija paredzēta arī citām sūtniecībām). Mums tomēr izdevās [21.lp.] pārtraukt viņu darbu un izbeigt tā kaitīgo ietekmi.

Var viegli iedomāties, kāds bija šis informācijas veids un saturs, turklāt pats pārsteidzošākais bija tas, ar kādu uzticību un centību tika vāktas un uzklausītas dažādas, pat visneticamākās baumas no “ticamiem” avotiem. Baumas netika pārbaudītas, varbūt tās visiem likās tik vērtīgas, ka viņi baidījās tās pārbaudīt, lai nepaliktu bez informācijas, jo runa tur bija par valdības “nodomiem”, par noskaņojumiem.

Runājot par Angliju, varētu rasties jautājums, vai mums netika piedāvātas un vai mēs nepieprasījām konkrētas garantijas tajā vai citā virzienā, teiksim, līdzīgas tām, kādas vēlāk tika piešķirtas Polijai. Nē, tādas lietas nebija. Man zināms vienīgi tas, ka 1939. gada [258.lpp.] pavasarī Anglijas un Francijas sarunu laikā ar PSRS Maskavā bez mūsu līdzdalības tika izvirzīts jautājums par kopējām garantijām arī Baltijas valstīm kara gadījumā ar Vāciju [22.lp.]. Ļoti iespējams, ka līdzīgi jautājumi neoficiālā formā tika izvirzīti arī tad, kad Latvija tika atzīta de iure un uzņemta Tautu Savienībā (1920.-1921.g.), bet bez būtiskiem rezultātiem.

Anglijai taču vienmēr priekšplānā bija nevis svešas, bet savas intereses, spēks un varenība.

Dabiski, ka mūs ļoti interesēja Rietumeiropas zemju rīcība, jo sistēma bija viena un tā pati - buržuāziski demokrātiskā (ilgus gadus), kuru mēs bijām no tām pārņēmuši. Tāpat vajadzēja arī uzturēt, nostiprināt un paplašināt saimnieciskos sakarus, turklāt ar pēc iespējas lielāku valstu skaitu, lai nenokļūtu kādas vienas valsts atkarībā. Mēs nepratām vienīgi, neraugoties uz atšķirībām iekārtā un sistēmā, atbilstošā laikā un apjomā izveidot saimnieciskos sakarus ar PSRS. Nepieciešama bija lielāka aktivitāte ar Angliju pretsvarā Vācijai. Jo, lai cik savādi tas arī skanētu, [23.lp.] mēs visvairāk baidījāmies tikt paverdzināti tieši no Vācijas puses, pēc 1933. gada tam vēl pievienojās visnegaidītāko un neparedzamāko pagriezienu iespējamība vācu politikā.

[24./25.lp.] Kas attiecas uz Ameriku - ASV, tad viņiem, kā jau “novērotājiem” kā visur citur, arī Rīgā bija plaša pārstāvniecība, un informācijas vākšanas ziņā viņi bija priekšā visiem pārējiem. Pārstāvniecībā strādāja amerikāņi, vietējie vācieši, krievi, latvieši. Starp tās darbiniekiem bija bijušais Maskavas komersants Līrsa kungs, kurš tajā pašā laikā bija tuvs visam vāciskajam. Viņa loma jau diezgan skaidri iezīmējās 1919.g. pavasarī Liepājā zināmajā neveiksmīgajā mēģinājumā atjaunot vācu muižnieku varu un varenību Baltijā, kuri tad vēl nebija “bijušie” muižnieki.

Visumā sūtniecība dzīvoja mierīgi un korekti, nedodama mums iemesla iejaukties.

Vēlos atzīmēt vienu faktu. Jau š.g. 16. jūnijā man paziņoja, ka zvanījis amerikāņu sūtnis Vailijs, [26.lp.] kurš vēlējies parunāt ar mani kā ar Valsts prezidentu. Es liku atbildēt, ka viņa vizīte patiešām neko nevar dot un lai viņš griežas pie jaunā ārlietu ministra. Viņš tā arī neatnāca, un es nezinu viņa paziņojumu vai priekšlikumu, kuru viņš acīmredzot bija nolēmis man ieteikt. Visā savas darbības laikā sūtniecība pievērsa ļoti lielu uzmanību notikumiem PSRS.

Tagad daži vārdi par Poliju. Tā bija ļoti sarežģīta problēma mūsu politikā. Ļoti bieži pašas Polijas politika mums vispār likās [259.lpp.] nesaprotama gan no sūtniecības, gan no Varšavas puses. Skaidrs bija vienīgi tas, ka Polija vēlas spēlēt lielvalsts lomu un tāpēc cenšas pēc hegemonijas pār citiem. Ne reizi vien man nācās norādīt Polijas pārstāvjiem, ka mēs nevaram atļauties, t.i., nevēlamies, pieņemt Polijas priekšlikumus un apgrūtināt [27.lp.] to ar uzstāšanos mūsu vietā tādos jautājumos, kuri attiecas uz Latviju, vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvija pati piedalās visos svarīgākos notikumos, kuros varētu būt runa par Latvijas interesēm.

No otras puses, Polija savās mājās ne vienmēr bija pietiekoši rūpīga. Tam kā piemērs varētu būt pulkveža Beka atklātais paziņojums, ka valdību neinteresē lauku ciematu labiekārtošana un pat labu ceļu izbūve. Zemniekam, lūk, esot tik daudz laika, ka ir vienalga, vai viņš braucienam uz pilsētu patērē 2 stundas vai 2 dienas. Pie hegemonijas centienu kategorijas varētu attiecināt Polijas mēģinājumu 1922.-1923.g. organizēt galvenokārt starp PSRS un Vāciju atrodošos valstu antanti. Skaidrs, ka antanti ar Poliju priekšgalā. Sešu vai piecu valstu antanti no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai. Zināma loma te bija Mazās antantes piemēram, kuras iedvesmotāja bija Francija.

Francija un tāpat arī Anglija dotajā [28.lp.] gadījumā neskopojās ar saviem labiem padomiem. Pēc iespējas atgriezt PSRS no Vācijas un vēl dažām citām valstīm, bet ar Rumānijas starpniecību - sasaistīt jaunveidojamo antanti ar Mazo antanti.

Jaunās antantes idejai pieslējās arī mūsu toreizējais ārlietu ministrs Meierovica kungs. Militārās aprindas ar ģenerāli J. Balodi toreiz diezgan spēcīgi vilka uz Polijas pusi. Militārpersonas, kā zināms, nereti iejaucas ārpolitikā, bieži pat pār ārlietu vadītāju galvām, pat krustojot to ceļu. Vispār Meierovica kungs bija aizrāvies ar Beneša kunga idejām un čehu politiku kā paraugu. Antante Nr. 2 likās ļoti pievilcīga, un visi slavēja Beneša kunga politiku. Bez tam tālaika nenoteiktība un nestabilitāte lika meklēt jaunus ceļus miera nostiprināšanai. Tādās pašās domās bija Meierovica kunga tuvs draugs ministrs Holsti. Meierovics pārliecināja gan Zemnieku savienības frakciju, gan Ministru kabinetu un vairākumu Saeimas deputātu par šāda soļa lietderīgumu. Sociāldemokrāti bija pret. Vēlāk Somijas Seims šo lietu izjauca, un Holsti atstāja ārlietu ministra amatu. Somija šādi rīkojās galvenokārt tāpēc, [29.lp.] ka tā atrodas tālu no Vācijas un visu laiku uzskata sevi par Skandināvijas valsti un turklāt senu valsti, kurai nav pa ceļam saistīties ar jaunām valstīm, bet ar Poliju - arī vēsturiskās pagātnes dēļ. Arī mēs nebijām sevišķi sarūgtināti šī projekta neveiksmes [260.lpp.] dēļ, jo, no otras puses, vispār nebijām ieinteresēti Polijas varenības un ietekmes pieaugumā. Nevar taču aizmirst, ka 1772.g. Polijai piederēja visa Austrumlatvija un arī Kurzemes hercogiste bija Polijas vasalis. Polija pirmajos gados jebkurā iespējamā gadījumā runāja par vēsturiskajām robežām.

Polija un Igaunija bija sarūgtinātas par projekta neveiksmi. Pēdējā no tā laika vienmēr saskatīja Polijā savu labāko draugu, un to sakari bija daudz ciešāki par Igaunijas sakariem ar Latviju. Īpaši tas sakāms par ģen[erāli ] Laidoneru (sk. 5.lpp.), kurš, starp citu, ļoti neieredzēja mūsu bijušo virspavēlnieku ģen[erāli] J. Balodi. Viens no cēloņiem ir zināms. Laidoners apsūdzēja Balodi neizlēmībā pēc tam, kad 1919.g. jūnijā Balodis neizrāvās no Rīgas (kur viņš bija ienācis kopā ar vācu daļām no Kurzemes) un nebija [30.lp.] devies gar jūras krastu uz fronti pie Cēsīm, lai kopā ar Laidoneru un mūsu ģenerāli Berķi ietu pret vācu dzelzsdivīziju. Tas, ka igauņi netika uzaicināti uz Rīgu, kad sekoja vāciešu atkāpšanās, vēl vairāk pastiprināja sākušos ienaidu un naidu.

Nedaudz labākas, starp citu, attiecības bija starp ģen[erāli] Laidoneru un mūsu ģen[erāli] Berķi, kuri labi pazina viens otru kopš tā paša 1919. gada, kad viņi kopā bija karojuši pret vāciešiem un padomju karaspēka daļām.

Tomēr, kad šī gada pavasarī ģen[erālis] Berķis pēc iecelšanas par kara ministru devās vizītē uz Tallinu, tad pēc atgriešanās savā ziņojumā man norādīja uz negaidīti formālu uzņemšanu. To ir grūti izskaidrot. Iespējams, ka ģen[erālis] Berķis, kurš kā krievu armijas virsnieks ilgus gadus bija nodienējis Somijā un tur apprecējies, bija sācis plaši izrunāties [31.lp.] par karu starp PSRS un Somiju, par kuru runāt es viņam nebiju uzdevis. Taču, no otras puses, igauņi tieši šī gada vasarā atklāja “noslēpumu” (sūtn[is] Rebane sarunā ar mani), ka galvenie kara pārtraukšanas organizētāji (инспираторы) esot bijuši tieši viņi - igauņi. Būdami arī starpnieki starp Maskavu un Stokholmu.

Kā jau bija teikts, Laidoneram draudzība ar Poliju palika pirmajā vietā. Vēlāk tuvinājās arī Vācija, īpaši pēc 1934.g. vācu-poļu līguma. Vācija iegādājās igauņu degakmens rūpnīcas akcijas. Daļa šo akciju piederēja angļu un zviedru finansistiem. Kad 1940.g. sākumā mēs gatavojāmies pirkt akcijas no zviedriem, Vācija mūs apsteidza. Igaunija pārdeva Vācijai lielāko daļu iegūtā degakmens. Sākās daudz ciešāku attiecību izveidošanās ar ietekmīgiem cilvēkiem un aprindām Berlīnē, un drīzumā sākās runas - kāpēc [261.lpp.] gan, ja kaut kas atgadās, vācu armijai virzīties caur Lietuvu un Latviju līdz mums, līdz Igaunijai.

Tomēr ar Latviju [Igaunijai] īstas tuvības, pat pilnīgas atklātības nebija. Viss tika darīts vairāk vai mazāk tikai formāli. Daži no viņu pārstāvjiem interesējās vienīgi par igauņu tekstilrūpniecības iespiešanos [32,lp.] Rīgā (arī ministrs Seps ), cits atkal nodarbojās vienīgi ar mākslas un vēstures jautājumiem, bet Rebanes kungs vispār ne ar ko būtisku nenodarbojās, izņemot tekošās formālās sūtniecības lietas.

Tā kā igauņi mums bija nākuši palīgā pret kopējiem pretiniekiem 1919./20.g., tad jau no paša sākuma Tallinā izveidojās uzskats, ka viņi pār mums, t.i., Latviju, visās jomās stāv augstāk. Šāda palīdzība ar militāru spēku nevarēja būt abpusēja, jo par Igaunijas palīgu izvirzījās Somija ar savām finansēm un bruņotajiem spēkiem. Pēdējie pārstaigāja visu Igauniju no Narvas līdz Valkai uz Latvijas robežas. Tomēr augšminētais igauņu ieskats, kā reiz radies, tāds arī palika, stipri traucēdams kopējā darbā (sk. 5., 29.lpp.). Tas izpaudās pat pēc skata nesvarīgos jautājumos. Tā vēl pavisam nesen nācās noraidīt ģen[erāļa] Laidonera prasību uzcelt Rīgā redzamā vietā pieminekli kritušajiem igauņiem.

Tas atklājās, risinot arī citus daudz svarīgākus jautājumus. Piemēram, 1938. gada beigās es kopā ar mūsu militārpersonām apspriedu jautājumu, kā mums rīkoties [33.lp.] Vācijas bruņota uzbrukuma gadījumā Baltijai, vai nu tas būtu saistīts ar Klaipēdas jautājumu, vai citiem cēloņiem un mērķiem, kas atrastos ārpus šī jautājuma vai to papildinātu. (Neuzbrukšanas līgums sekoja tikai 1939.g. vasarā.) Skaidrs, ka nepieciešams rīkoties saskaņoti, jo pretinieka karaspēka parādīšanās Lietuvas teritorijā būtu tiešs drauds pārējām divām valstīm. Jautājums bija, pa kādu ceļu iet. Ģen[erālis] Balodis (sk. 29.lpp.) ierosināja, ka būtu lietderīgi visām trijām armijām iecelt kopēju virspavēlnieku. Teorētiski tas bija pareizi. Tomēr mēģinājums izvirzīt šim amatam ģenerāli no vienas no šīm trim valstīm bija bezperspektīvs. Balodis domāja aicināt kādu no ārpuses - angli vai francūzi. Bet nebija taču izslēgts, ka arī šīs valstis var izrādīties par uzbrucējām. Šī doma neguva atbalstu. Ja jau aicināt no ārienes, tad no kaimiņiem. Polija atkrīt - hegemonija, vienpusība. Runāt ar PSRS? Bet ko teiks Igaunija, kura uzskata, ka ir drošībā? Kaut arī PSRS ir valsts, kas vairāk par visām citām aizstāv mieru un ir par [34.lp.] neiejaukšanos iespējamajā karā. Pēc zināmas apspriešanās jautājums kā priekšlaicīgs tika atlikts un pēc tam vairs neizvirzījās. Pie [262.lpp.] tik vājiem sakariem starp triju mūsu zemju militārajām aprindām - kam gan piekrist.

Ģen[erālis] Balodis izvirzīja domu par nepieciešamību jeb vismaz vēlamību parunāt par to Kauņā un Tallinā. Lai arī šis jautājums bija ārkārtīgi svarīgs un sarežģīts, man nācās atgādināt klātesošajiem, ka man vienmēr ticis ziņots, ka Lietuvas militārpersonas (neraugoties uz diezgan daudzām gan militārpersonu, gan civilpersonu abpusējām vizītēm) turas no mums pa gabalu un tiekoties par būtiskiem jautājumiem nerunā - varbūt vispārējā stāvokļa neskaidrības dēļ. Bet attiecībā uz Igauniju? Zinot viņu kopīgos uzskatus (sk. 31.lpp.) un tuvību Polijai un Vācijai un turklāt vēl ņemot vērā ģen[erāļa] Laidonera un tam tuvā ģen[erāļa] Beka noskaņojumu, neko citu nevarēja sagaidīt, ja nu vienīgi, kaut arī netiešā veidā, darīt to zināmu atklātībai. Šāda plāna noderīgumu bija [35.lp.] jāatzīst arī ģen[erālim] Balodim. Viņš vispār vēl ne reizi vien runāja un manā priekšā izvirzīja jautājumu par nepieciešamību iecelt virspavēlnieku mūsu armijai jau miera laikā (saskaņā ar likumu bija tikai armijas komandieris). Es biju pret to, uzskatot šo jautājumu par priekšlaicīgu, lai gan ģen[erālis] Balodis kā bijušais 1919./20.g. virspavēlnieks palika ļoti neapmierināts.

Jāatzīmē, ka ar Igauniju vēl no 1923.g. mūs saistīja defensīvs aizsardzības līgums. Beidzamajā laikā tūlīt pēc neuzbrukšanas līguma parakstīšanas ar Vāciju tika apspriests jautājums par šī līguma anulēšanu, tomēr atrisināts šis jautājums netika. Ar Lietuvu mums nekādu līgumu, norunu jeb mutisku vienošanos, kas attiektos uz kara lietām, nebija.

Kopīgai ārpolitisko jautājumu apspriešanai un iespējamai saskaņošanai kopš 1934. gada pastāvēja tā saucamā konsultatīvā “antante” starp Lietuvu un Igauniju. Un arī lai kopīgi uzstātos Tautu Savienībā (tāds bloks jau agrāk bija). Militārie jautājumi netika apspriesti, kopīgās apspriedēs neapsprieda arī [36.lp.] Klaipēdas un Viļņas jautājumus, jo tā bija specifiska Lietuvas problēma. Tomēr starp Latviju un Lietuvu bieži notika pārrunas par Viļņas jautājumu. Mēs ļoti nopūlējāmies Viļņas jautājuma atrisināšanas lietā, ņemdami vērā to, ka būtu nepieciešams panākt Viļņas atdošanu atpakaļ Lietuvai vai šī jautājuma nokārtošanu kādā citā veidā, bet tā, lai starp Lietuvu un Poliju varētu izveidot diplomātiskas attiecības. Kad Lietuvas sūtnis Rīgā bija nelaiķa Vileišis, likās, ka lietas sāk vērsties uz labo pusi, diemžēl Polija zaudēja interesi par šo jautājumu. Taču arī Lietuva par pašu labāko, ja ne vienīgo šīs problēmas atrisinājumu uzskatīja Viļņas atpakaļsaņemšanu, [263.lpp.] ko Polija uzskatīja par pilnīgi izslēgtu. Runāt par Klaipēdas jautājumu mums nebija nekādu iespēju.

Vispār Lietuvai šo divu problēmu nastas dēļ bieži bija grūti īstenot savu politiku. Lietuvai toties [37.lp.] izdevās uzturēt ļoti labas attiecības ar PSRS, kas apmierināja Latviju, bet ļoti nepatika Polijai un Vācijai.

Tagad vēl dažas vispārīga rakstura piezīmes.

Latvijai ļoti svarīgs notikums 1920.g. bija karadarbības pārtraukšana Latgalē un miera noslēgšana ar Padomju Savienību. Šis fakts pats par sevi un miera sarunas piesaistīja arī Rietumvalstu uzmanību. Anglijas pārstāvji pauda uzskatu, ka arī viņi ir apmierināti ar karadarbības pārtraukšanu un apsveic miera noslēgšanu, kas ienes skaidrību un noteiktību attiecībās starp valstīm.

Īpašu interesi Anglija tomēr neizrādīja, tās intervences laiks ziemeļos nebija devis rezultātus, un arī Latvijas teritorijai un Baltijas jūrai gar tās piekrasti nekāda loma te nebija. Taču, pēc visām pazīmēm spriežot, Anglijas vispārējais noskaņojums bija stipri pretpadomisks. Francijas interese par Baltiju bija vēl mazāka, tās uzmanību saistīja notikumi dienvidos, bet Vācija pārdzīvoja [38.lp.] vētrainu politisku periodu pati savās mājas: ja tās vispār arī interesējās par Latviju pēc 1919.g., tad jau citā, negatīvā ziņā - par mūsu agrāro reformu. Valdošās aprindas dzīvoja stiprās pret Padomju Savienību vērstās noskaņās.

Vēlākajos gados Anglija pievērsa ļoti maz uzmanības Baltijas valstīm, lielāku vērību tā veltīja Padomju Savienībai, novērojot tur notiekošo arī no Rīgas. Šāds stāvoklis mūs sāka uztraukt, jo tas lika domāt, ka Anglija un Francija laikam netic Baltijas valstu nākotnei. Uz to norādīja arī tas, ka kredīti mums netika piešķirti, arī par aizdevumiem negribēja runāt, bet lietas ar Padomju Savienību tās kārtoja, mūs pilnīgi neskarot. Lai gan jāatzīmē, ka tieši šajos gados notika Baltijas valstu atzīšana de iure un to uzņemšana Tautu Savienībā.

Ar Vācijas parādīšanos starptautiskās politikas arēnā interese nedaudz pastiprinājās. Tas notika jau pēc 1935.g. Drīzumā sākās situācijas zondēšana un iespēju apsvēršana. [39.lp.] Vācijas-Polijas 1939.g. līgums[4], Francija - sens Polijas draugs -- tomēr sabojāja attiecības ar Pilsudski, atsakoties stingri un kopīgi ar Poliju uzstāties pret Vāciju un atjaunot draudzību uz Vācijas rēķina. PSRS visu laiku bija pilnīga rīcības brīvība.

Un sākās neskaitāmas vizītes - sevišķi uz Varšavu, kā arī uz Berlīni, Parīzi, Maskavu, Londonu. Ceļojošie politiķi tikai retumis [264.lpp.] iebrauca pie mums un arī tad galvenokārt caurbraucot. Ar zināmu nolūku pie mums atbrauca lords Plimuts, Dafs Kūpers uzturējās Somijā, Sandlers bija gan pie mums, gan pie kaimiņiem, vācu ģenerālis uzturējās Tallinā.

Lords Pl[imuts] teica vispārējas frāzes bez kādām precizētām detaļām un punktiem. Mēs atbildējām, ka vēl ticam Tautu Savienībai un karā iestāties nedomājam, ka Latvija ir pilsoniska zeme un komunistu ir maz, bet draudus no austrumiem nejūtam. Par Igauniju jau bija lielāka interese, jo tur - Sāmsala, ieeja Somu līcī, tuvums Ļeņingradai. Vēl lielāka interese arī Sandlera un it sevišķi Dafa Kūpera gadījumā bija par Somiju - par Ālandu salām. Somu līci, Viborgu, Ļeņingradu.

Sandlera kungs atradās ilgstošā [40.lp.] ceļojumā pa dažādām zemēm. Zviedrija savā aizsardzības politikā atradās krustcelēs, attiecībā uz Tautu Savienību tā nostiprināja attiecības ar Angliju, bet Hitlera režīma dēļ attālinājās no Vācijas, tuvinājās ar Somiju, ar kuru kopā būt gribēja arī Igaunija, bet tās vēlēšanās palika bez atbildes. Zviedrija meklēja savu pozīciju kara gadījumā, ja draudi nāktu no divām pusēm - no Vācijas un PSRS. Mūsu atbilde bija tāda, ka paliekam Tautu Savienībā, mūsu attiecības ar Angliju un Vāciju ir normālas, ar PSRS - labas kaimiņattiecības. Vēlamies palikt neitrāli ārpus jebkāda kara, tomēr pretējā gadījumā savas robežas aizstāvēsim. Mums nav citu saistību kā vien tās, ko uzliek Tautu Savienības statuss, nav citu līgumu kā vien tie, kuri reģistrēti Tautu Savienībā. Ciešāka tuvināšanās ar Zviedriju ir vēlama, ja to vēlas arī Zviedrija.

Bez tam Sandlera kungs kā īstens demokrāts un parlamentārietis ar zināmām aizdomām raudzījās uz izveidojušos režīmu bez parlamenta. Uz to es viņam atbildēju, ka esmu sācis ar solījumu uzlabot konstitūciju un ar to [41.lp.] arī beigšu savu darbu.

Sava veida pārdomās un nenoteiktībā Sandlera kungs atradās attiecībā uz Somijas stāvokli un tās nostāju.

Nekādu konkrētu rezultātu Sandlera kunga un lorda Pl[imuta] vizītei nebija, neskaitot to, ka palielinājās mūsu profesoru, juristu un vēsturnieku braucienu skaits uz Zviedriju.

Var atzīmēt, ka beidzamajos gados no Rietumeiropas lielvalstīm mums neiznāca dzirdēt tādas balsis, kas bija parasta parādība 20 vai pat 15 gadu atpakaļ, ka ar kara palīdzību pret PSRS varētu mainīt tur pastāvošo iekārtu vai sašķelt PSRS, vai atdalīt no PSRS kādu teritorijas daļu. Zināmas cerības Rietumeiropa lika uz iespējamību, ka nesekmīgs karš no PSRS puses varētu tajā izsaukt [265.lpp.] nekārtības, kuru sekas būtu visas PSRS politikas nomaiņa pašos tās pamatos. Balstīdamies uz daudz tiešāku informāciju un novērojumiem, mēs norādījām, ka tas viss var izrādīties tukša ilūzija, [42.lp.] ņemot vērā PSRS stāvokļa konsolidāciju, kas nepārtraukti nostiprinās, un tās pieaugošo varenību.

No otras puses, bija skaidrs, ka Anglija un Francija rēķinājās ar kara iespējamību, kaut arī tās to nevēlējās. Acīm redzami bija Vācijas ekspansijas centieni uz Anglijas un Francijas ietekmes un (varbūt arī) varenības rēķina. Arī tādā gadījumā visnozīmīgākais faktors bija jautājums par PSRS eventuālo pozīciju, kura priekšā interese par Baltijas valstīm palika otrajā plānā. Nav pamata sacīt, ka angļu politiķi pietiekami novērtēja PSRS svaru plaša konflikta gadījumā Eiropā. Viņi neveltīja pienācīgu uzmanību šim jautājumam pat 1938.g.

Francijas līgums ar PSRS nevarēja tikt īstenots Francijas iekšējo grūtību dēļ. PSRS kooperāciju ar Čehoslovākiju Anglija apbrīnojami nenovērtēja, pat nevēlējās ņemt vērā šo faktu, jo PSRS nebija 1938. gada konferences dalībniece.

Tajā pašā laikā parādījās centieni [43.lp.] vai nu ievilkt PSRS karā pret Vāciju, vai arī saņemt PSRS neitralitātes garantijas. Pēdējā acīm redzami vēlējās palikt ārpus jebkāda kara un teikt savu ietekmīgu vārdu Eiropas pārkārtošanā pēc kara.

Mūs nekur neaicināja, tomēr mēs arī nebijām un nevēlējāmies būt par ieroci kāda cita rokās.

Iespējams, ka Rietumvalstis rēķinājās ar to, ka kritiskā brīdī trīs Baltijas valstis varētu izrādīties kopā ar PSRS.

Citādi tika novērtēts Somijas stāvoklis, tāpēc pret Somiju bija pavisam cita attieksme. Es vēl atceros, cik neapmierināti pagājušā rudenī Rīgā bija diplomāti, kad “Brīvā Zeme” atgādināja Somijai par mērenības likumu un norādīja uz neprātu mesties karā ar PSRS un turklāt cerēt uz tālu esošiem draugiem.

Beidzot šo savu piezīmju daļu, es vēlētos sniegt nelielu piebildi, kura attiecas uz šo piezīmju citām daļām un zināmā, mērā [44lp.] izskaidros manu stāvokli, sastādot šīs piezīmes, un to saturu. Kā jau tas visur pieņemts, arī Latvijā valdības pasākumu īstenošana bija uzdota atsevišķiem ministriem. Valdības galva un jo īpaši Valsts prezidents piedalījās vienīgi ģenerālās līnijas un galveno uzdevumu noteikšanā. Bet, neraugoties uz precedentiem, es pats dažām nozarēm veltīju lielu uzmanību un laiku, tas attiecās uz saimniecību, vairāk rīcības brīvību atstājot, piemēram, ārlietu, kara un arī iekšlietu ministriem. Tomēr vienmēr biju tuvs viņu [266.lpp.] darbam, tāpēc man viņu darbs galvenos vilcienos, nostādnēs un rezultātos arī ir pazīstams un vienīgi izņēmuma gadījumos man ir zināmas detaļas. Citādi tas arī nevarētu būt. Tādēļ manās piezīmēs detaļu lielākoties trūkst (sk. 45.lpp.).

[45.lp.] Tagad es pāreju pie parādībām, kuras saistītas ar Iekšlietu ministrijas darbību, bet konkrētāk - ar tās Politisko pārvaldi. Latvija savu neatkarīgas valsts pastāvēšanu sāka kā uz pilsoniska pamata stāvoša demokrātiska republika. Šādu sistēmu mēs atzinām par labāku. Tieši šāda sistēma mums bija pazīstama no dažiem Rietumeiropas un Amerikas piemēriem, tādu sistēmu sankcionēja zemnieku, pilsētu uzņēmēji, inteliģences pārstāvji un sociāldemokrātu partija kā oficiāls strādnieku pārstāvis. Tieši tāda sistēma varēja cerēt uz toreizējās Rietumvalstu antantes atbalstu. Izveidojuši šādu sistēmu, mēs nolēmām pie tās arī palikt. Tomēr šādai politiskai iekārtai parādījās pretinieki valsts iekšienē un ārpusē.

Loģiski un dabiski, ka jaunā stāvokļa piekritēji nevēlējās un arī nevarēja apmierināties vienīgi ar šī stāvokļa izveidošanu, bet tiem vajadzēja, vadoties no savas pārliecības un valstiskās nepieciešamības, rūpēties par visu nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai balstītu, nostiprinātu un saglabātu izveidoto valsti. [46.lp.] No šejienes tad arī izrietēja nepieciešamība cīnīties pret visiem tiem, kas gribētu grozīt vai pat pilnīgi mainīt izveidoto iekārtu.

Laika ziņā pirmie cīņu mums uzspieda vietējie vācu muižnieki, fabrikanti un tirgotāji. Balstoties uz vēl vācu okupācijas laikā pieņemto un Berlīnē 1918.g. 9. novembrī sankcionēto rezolūciju, galvenokārt muižnieki 10 dienu pirms 1918.g. 18. novembra pasludināja Baltijas valsti Vācijas virsvadībā. Taču šis izlēciens, neraugoties uz vācu karaspēka daļu klātbūtni, palika uz papīra, un mēs turpinājām savu darbu, lai gan pēc kāda laika viņi atkal sāka mums traucēt.

Drīzumā parādījās arī latviešu komunisti ar savu programmu un padomju iekārtas sistēmu, vērstu pret Tautas Padomes [5] programmu. Pret komunistiem vērstais noskaņojums bija spēcīgs īpaši tajos Vidzemes apvidos, kuriem jau ap jauno - 1918. gadu bija iespēja iepazīties ar komunistu mācībām. Te man vēl jāpiezīmē, ka šis antagonisms pastiprinājās pēc 1919. gada ziemas.

[47.lp.] Kā jau bija sacīts, demokrātiskās republikas pasludināšanā piedalījās visas sociāldemokrātu grupas. Tā kā divas šīs sistēmas - demokrātiska un padomju republika - pēc būtības bija divi asi pretstati, tad principā visi bija apvienoti cīņai pret komunistiem. [267.lpp.] Savu ieņemto nostāju sociāldemokrāti apstiprināja 1919. gada pirmajās dienās pēc Rīgas atstāšanas un vēlreiz tā paša gada maijā Liepājā, nolemjot palikt Tautas Padomē.[6]

Cīņu ar visām grupām, kuras vērsās pret demokrātisko republiku, bija uzdots veikt Iekšlietu ministrijai un īpaši šīs ministrijas Politiskajai pārvaldei. Aktīvi, bet daudz šaurākos ietvaros darbojās sevišķa nodaļa pie Kara ministrijas, dažreiz abas šīs iestādes darbojās kopīgi.

Ņemot vērā, ka komunistu programma bija ļoti radikāla un reizēm viņi veica ļoti spēcīgu aģitāciju, pasākumi pret viņiem arī bija stingri, reizēm ļoti plaši izvērsti - vēl jo vairāk tādēļ, [48.lp.] ka, spriežot pēc daudzām pazīmēm, tiem palīdzēja un viņus atbalstīja Komunistiskā partija Padomju Savienībā.

Kad Politiskajai pārvaldei izdevās nokļūt uz pēdām proklamāciju izplatīšanai, kad tika atrastas slepenas tipogrāfijas, notikumu vietā pārsteigtas neatļautas sapulces, robežas slepenas pāriešanas gadījumos ar informācijas materiāliem - tādos gadījumos apsūdzētie tika aizturēti, lietas nodotas prokuratūrai un tiesai. Te jāatzīmē, ka tiesneši Latvijas Republikā bija pilnīgi neatkarīgi attiecībā pret valdību un, vienreiz apstiprināti amatā, viņi kļuva neatceļami, pat pārcelt tos no pilsētas uz pilsētu bez viņu pašu piekrišanas nebija iespējams. Bet, tā ka viņi paši bija pilsoniskas demokrātiskas iekārtas piekritēji, tad arī viņu spriedumi bija saskaņā ar demokrātiskas republikas likumiem. Komunistiskā propaganda bija aizliegta. Prokurori turpretī Latvijā bija Tieslietu ministrijas dienestā.

Ar laiku, kad bija pagājuši pirmie gadi, spriedumi kļuva aizvien mīkstāki (sk. 49.lpp.), [49.lp.] notiesāto skaits samazinājās (viņiem pēc tam tika piemērota arī amnestija), tas tā notika arī tādēļ, ka komunistu aģitācija un aktivitāte sāka atslābt. Sacīto apstiprina tas, ka 1934.g. pavasarī politisko ieslodzīto skaits bija vairāk nekā 800 cilvēku, bet 1940.g. pavasarī - tikai apmēram 250 cilvēku. Abos gadījumos šajā skaitā ietilpa arī cilvēki ar galēji labējām programmām, pat krievu monarhisti. Tas viss tā bija, neraugoties pat uz to, ka beidzamos gados iekšlietu ministrs daudz plašāk izmantoja savas likumīgās tiesības piemērot administratīvo ieslodzījumu. Šajā ziņā bija arī nedaudzi pārcenšanās gadījumi, piemēram, attiecībā uz Ansi Buševicu. Tomēr, neraugoties pat uz to, ļoti zīmīgi ir minētie skaitļi - 800 un 250. Nevajadzīga izrādījās arī koncentrācijas nometņu iekārtošana un pat izsūtīšana no pastāvīgās dzīvesvietas, beidzamais līdzeklis saskaņā [268.lpp.] ar jauno likumu tika piemērots vienīgi pēdējā gada laikā, kad sakarā ar krievu karaspēka daļu ierašanos mūsu teritorijā zināmos apvidos sāku pieaugt aizdomīgu ārzemnieku, citu šaubīgu ļaužu, fotogrāfu utt. skaits.

[50.lp.] Jānorāda vēl uz to, ka pie mums nebija nopietnāku kārtības pārkāpumu, izņemot atentātus. Pie mums nenotika nekas līdzīgs 1924.g. 1. decembrim Igaunijā, pie mums nebija zemnieku dumpju kā Lietuvā un Polijā. Paši stingrākie sodi pie mums bija lietās par neatļautas informācijas nodošanu pāri robežai vai valsts iekšienē.

Vēlos atzīmēt, ka, sākot jau ar miera noslēgšanu ar Padomju Savienību 1920.g. un neraugoties uz atšķirībām politiskajā iekārtā, pie mums vienmēr pastāvēja spēcīga vēlēšanās uzturēt ar PSRS labas attiecības - kaut vai tieša valstiskā egoisma dēļ vien. Tomēr bieži, īpaši līdz 1934.g., atradās ietiepīgi, tuvredzīgi ļaudis, kuri traucēja šādas politikas realizēšanu, bet tas jau arī nemaz nepārsteidza apstākļos, kad partijas bija pārstāvētas Saeimā, kas sastāvēja no 100 locekļiem.

Ar to, piemēram, nodarbojās Rīgas advokāta Arveda Berga grupa, kurš bija pazīstams ar savām vāciskajām simpātijām. Viņš bija laikraksta “Latvis” redaktors un vienlaicīgi ļoti tuvs vācu frakcijai Saeimā.

[51.lp.] Bieži notika tā, ka Berga grupa un tās laikraksts nekādā veidā neatšķīra komunistu aģitāciju pie mums no Komunistu partijas darbības Padomju Savienībā vai pat Padomju Savienības valdības pasākumiem. Pret komunistiem varēja un vajadzēja cīnīties, tomēr tādi raksti laikrakstā, kuri bojāja mūsu attiecības ar Padomju Savienību, bija nevietā. Šajā ziņā ar “Latvi” sacentās krievu un vācu laikraksti, dažreiz pat mēģinot to pārspēt. Mēs šos laikrakstus sodījām. Kas attiecas uz laikrakstu “Latvis”, tad tikko kā aplūkotais punkts kalpoja par vienu no tā slēgšanas cēloņiem 1934.g.

Tomēr man jāatzīstas, ka liels trūkums, nepilnība un galu galā kļūda bija tā, ka mēs daudz dziļāk un patiesāk neiepazīstinājām iedzīvotājus ar attīstību un īsteno stāvokli Pad[omju] Savienības politikā, kultūrā un saimniecībā. Šādu trūkumu es varu pārmest pats sev. Iedzīvotāju informēšana no valdības puses bija nepietiekama.

No otras puses, [52.lp.] komunistu mācība mums izlikās pārlieku vienpusīga, tāda, kas sēj naidu un šķeļ atsevišķus iedzīvotāju slāņus, rada ienaidu pret valdības pasākumiem un neuzticību pastāvošajai iekārtai, tādēļ arī Politpārvaldes spertajiem soļiem, kas [269.lpp.] bija saskaņoti ar [iekšlietu] ministra norādījumiem, bija jābūt konsekventiem un darbs bija veicams neatslābstoši. Pēc tam kad 1920.g. pavasarī pret mani tika sarīkoti divi atentāti, kuri gan, par laimi, bija neveiksmīgi, pastiprinājās Politiskās pārvaldes modrība ne tikai pret komunistiem, bet arī pret citām režīmam naidīgi noskaņotām grupām. Tajā laikā es uzstājos daudzās tautas sapulcēs, reiz, piemēram, triju nedēļu laikā - 60 dažādās vietās. Es veiksmīgi iedvesmoju tautu patstāvības idejas labā mūsu pašu neatkarīgajā valstī, norādīju, ka Anglija un Francija visu laiku ir bijuši mūsu draugi, bet tikai ar laiku būs iespējams sadzīvot un izveidot draudzību ar valstīm, ar kurām tikko kā beidzies karš, kaut arī mums ir ļoti svarīgi sadzīvot draudzīgi ar visiem kaimiņiem. [53.lp.] Norādīju uz komunistiskās mācības bīstamību un to naidīgo aģitāciju, priekšplānā gan izvirzot jautājumu par vietējo vācu muižnieku aktīvi noraidošo noskaņojumu un attieksmi pret jauno Latviju, īpaši tādēļ, ka tuvojās agrārās reformas laiks, kura attiecībā uz viņiem solījās būt ļoti radikāla, un tāda tā arī bija. Apspiest nācās arī krievu monarhistus, kuri laiku pa laikam atklājās (Didorovs Rēzeknē). Toreizējais Politiskās pārvaldes priekšnieks Alps, kurš gan bija centīgs, tomēr jauns, netālredzīgs un pārsteidzīgs, drīzumā tika atlaists un viņa vietā nozīmēts, liekās, Martinso kā vairāk piemērots, pēc tam bija Ozoliņš un Fridrihsons kā beidzamais. Viņš cieši sadarbojās ar prokuroru Karčevski-Kalmi.

Runājot par divdesmito gadu sākumu, jāteic, ka komunistu propaganda un aģitācija aizvien pieauga. Tajā laikā viņiem lielu palīdzību sniedza komunisti latvieši, kuri kā sarkanarmieši [54.lp.] vai sabiedriskie darbinieki bija pārcēlušies no Latvijas uz PSRS. No turienes pienāca propagandas materiāls, tika atsūtīti propagandistu kursus izgājuši aģitatori.

Jau 1925.g. komunisti sāka uzstāties Saeimā kā neaizskarami deputāti. Viņi iekļuva Saeimā pēc strādnieku un zemniek sarakstiem. Visaktīvākie bija Miezis, Gailis un Deglavs, ap 1933. gada beigām viņi tika izslēgti un arestēti. Agrāk tika praktizēta aizbraukšana uz Maskavu, piemēram, 20. gadu sākumā kā kreisie sociāldemokrāti aizbrauca rakstnieks L. Laicens un skolotājs V. Dermanis.

Komunistiskā aģitācija notika uz laukiem, kur brīvībā dzīvoja daudzi 1918./19.g. ziemas aktīvisti, bet galvenokārt un arī sekmīgāk tā norisēja pilsētās, kur darbu bija atkal atsākušas fabrikas, īpaši Rīgā, Liepājā un Daugavpilī (Dvinskā). Līdzekļi, lai [270.lpp.] izdzīvotu, tolaik bija ļoti niecīgi, un daudz ļaužu izrādījās pieejami aģitācijai. Rīga kļuva par visas komunistu darbības centru. Sākās slepena cilvēku un materiālu pārsūtīšana pār robežu (dažreiz arī no Politiskās pārvaldes puses).

Politiskā pārvalde piemērojās apstākļiem un vajadzībām. Tā novēroja aģitatoru darbību, veica izsekošanu, novērsa, kur tas bija iespējams, nevēlamus aktus, nepieļāva skrejlapu izmētāšanu, [55.lp.] sekmīgi atklāja un iznīcināja slepenās tipogrāfijas utt. Tā kā Politiskās pārvaldes darbība bija vispusīga, tad bieži izdevās traucēt slepenu robežas pāriešanu.

Politiskās pārvaldes darbinieki un tās aģenti atradās daudzās vietās. Divdesmito gadu sākumposmā, reaģējot uz daudz spēcīgāku aģitatoru darbību, bija visvairāk tiesu lietu un vairums stingru spriedumu - sevišķi par vietēja rakstura slepenas informācijas vākšanu.

Es jau iepriekš sacīju, ka komunistu aģitācija laiku pa laikam pieklusa. Tā galvenais iemesls bija mūsu stingrie pretpasākumi un mūsu iespējas novērst daudzus naidīgus tīkojumus. Ar piemērotiem paņēmieniem mēs centāmies ar saviem taustekļiem aptvert komunistisko organizāciju darbību, veicinājām strīdus un šķelšanos kreisajās grupās, pārnesām aģitācijas smagumpunktus no vienas grupas uz citu. Tas prasīja pastāvīgi paplašināt Politiskās pārvaldes darbinieku tīklu [56.lp.], bet saņemtā informācija, dati par speciālo darbību, uzvārdi un ziņas par katra darbinieka personību glabājās Iekšlietu ministrijas Politiskajā pārvaldē.

Kā jau tika atzīmēts, pret komunistisko aģitāciju vērsās visas valdības - pat bijušā sociāldemokrāta Skujenieka kunga vadītā, viņš pret to vērsās arī kā iekšlietu ministrs, būdams valdībā, kuras sastāvā atradās aktīvi sociāldemokrāti. Skaidrs, ka tādos apstākļos kreisā aģitācija paplašinājās, tomēr vienlaicīgi pastiprinājās spiediens uz citiem (pārējiem?).

Jaunībā Skujenieka kungs bija sociāldemokrātisks kaujinieks. Viņam bija ļoti plašas zināšanas, viņš bija ļoti spējīgs publicists un rakstnieks, viņa stiprā puse bija sabiedriskie jautājumi un statistika. Tomēr pēdējos gados viņš stipri novirzījās pa labi, tagad jau viņš bija buržujs gan pēc sava dzīves veida, gan uzskatiem, runā, ka pati dzīve viņu par tādu izskolojusi. Reizēm viņš pat mani bija gatavs pieskaitīt pie cilvēkiem ar komunistiskām tendencēm. No pēdējās pilsoniskās Latvijas valdības viņš izstājās apmēram pirms trim gadiem, taču cīņa pret komunistisko aģitāciju netika pārtraukta, [57.lp.] tas bija valdības programmas punkts, kas [271.lpp.] tika pārmantots jebkurā tās sastāvā - arī tajā laikā, kad valdību vadīja Bļodnieka kungs un iekšlietu ministrs bija viņa partijas biedrs Mīlberga kungs. Sīko zemes īpašnieku partijai Saeimā bija 4 deputāti no 100.

Mīlbergs - sekla un vieglprātīga tipa cilvēks. Bļodnieks - karjerists bez dziļākām zināšanām, bet spīdēja ar savu augstprātību, bezprincipiāls, bez ticības jebkam, izņemot ticību iegādāties mājas, ja to par tādu var nosaukt. Šajā ziņā viņš bija priekšā visiem, turklāt neuzskatīja par vajadzību pirkt mājas uz parāda vai aizņemties naudu bankās, kaut arī ievērojamu kapitālu viņam nebija. Viņa tuvākais sekotājs šajā ziņā bija Demokrātiskā centra līderis advokāts Breikša kungs - arī cilvēks bez ticības, bez principiem, bez pārliecības, izņemot vienīgi personiskās intereses. Starp citu, mājas sapirka, par spīti manam padomam, arī ģenerālis Balodis vai nu uz parāda, vai par sievas naudu.

Pie jautājuma par cīņu pret komunistisko aģitāciju es vēl atgriezīšos.

Politpārvaldei daudz darba sagādāja arī krievu monarhisti, pret kuriem cīnīties mēs bijām apņēmušies saskaņā ar 1920.g. miera [58.lp.] līguma noteikumiem. Daudz jau viņu nemaz nebija, tomēr laiku pa laikam tie aktivizējās, saņemot no ārzemēm - rietumiem - gan norādījumus, gan aģitācijas materiālus. Brīžiem viņi pieklusa, lielas aktivitātes no viņu puses vispār jau arī nebija, vienīgi centieni neļaut iznīkt domai par carisko Krieviju.

Enerģisks bija kāds Didorovs Rēzeknē. Pēdējā laikā emigrantu žurnāli bija aizliegti. Tika izdota Latgalei domāta monarhistiska krievu avīze, kuras redaktors bija Rževska kungs. Pagājušo ziemu mēs viņa laikrakstu slēdzām, vēlāk jau pēc 16.06. viņš tika pieņemts par “Segodņa” redaktoru, bet pēc tam laikrakstā “Trudovaja gazeta” Rīgā. Sakarā ar minētās avīzes slēgšanu Rēzeknē šajā pavasarī tika arestēti daži krievu jaunieši - monarhistiska pulciņa locekļi.

Salīdzinoši grūtāk bija cīnīties ar ārzemniekiem - “informatoriem”. Mēs viņus apkarojām, tomēr ar mainīgām sekmēm, jo viņi darbojās ļoti prasmīgi. Kā žurnālists pats kaitīgākais bija amerikānis Donalds Dejs. Uz laiku mums izdevās viņu izdzīt no Rīgas, bet viņš pārcēlās uz Varšavu un beidzamajā [59.lp.] laikā atkal periodiski parādījās Rīgā. Viņa informācija par Pad[omju] Savienības rīcību bija neobjektīva, lai neteiktu vairāk. Bija kāds vācietis, rūpnieks un baņķieris Šmits, kuram bija atvērtas visas vācu sūtniecības durvis. Viņam vajadzēja atstāt Rīgu dažus gadus atpakaļ. [272.lpp.] Akciju bankā Rīgā, kuru pārzināja angļu kapitāls, bija darbinieks Grūbe - somu-angļu izcelsmes cilvēks no Ļerņingradas. Kā informators viņš strādāja Anglijas labā. Tika nolemts viņu izraidīt no Rīgas, neraugoties uz viņa labajiem sakariem.

Ļoti aktīvi cīņā galvenokārt pret Latviju bija vietējie un iebraukušie vācieši. Viņu ienaids pret jauno valsti, tās likumiem un pasākumiem pieauga ar katru gadu. Viņi rīdīja pret Rīgu Vācijas varas iestādes, bet Latvijā - vāciešus pret valsti un tās iestādēm - sevišķi ar savu Vācijā dzīvojošo draugu un radinieku palīdzību. Vadītāja šajā ziņā bija vācu frakcija Saeimā un tās līderis barons Firkss. Vēlāk aktīvu lomu uzņēmās tā saucamā Vācu brālība. Viņi tika vajāti, turēti [60.lp.] ieslodzījumā, nodoti tiesai, izsūtīti uz Vāciju. Ap 1933.g. vai neilgi pēc tam parādījās maskēta nacionālsociālistu organizācija, kuras locekļi galvenokārt bija jaunieši. Ar šo organizāciju mēs apgājāmies tāpat kā ar Vācu brālību. Centrālā un vadošā vācu organizācija bija Vācu tautas apvienība. Tā bija savstarpējās palīdzības biedrība, kura apvienoja visus Latvijas vāciešus. Biedrībai bija dažas nodaļas, arī vietējās nodaļas ārpus Rīgas. Biedrība vāca naudu no saviem locekļiem, bet vairāk gan to darīja acu apmānīšanai, jo pēc viņu grāmatvedības galvenos līdzekļus tie saņēma no Vācijas - no Aizrobežu vācu savienības vai no Nacionālsociālistiskās partijas, bet ne no valdības.

Bija ziņas, kuras pārbaudīt bija grūti, ka daļa līdzekļu aizgājusi stipendijām draugiem, piemēram, avīzei “Latvis” un vēl dažam labam.

No politiskā viedokļa, vācu organizāciju galvenais uzdevums bija nacionālsociālistisko ideju izplatīšana un aģitācija tikai vāciešu vidū. [61.lp.] Tām bija jāveicina neapmierinātība ar dzīves apstākļiem Latvijā, jāprasa jaunas tiesības un privilēģijas. Galu galā viņi ar troksni atgriezās mājās uz visiem laikiem.

Līdzīgi vācu organizācijām pastāvēja arī poļu organizācijas. To galvenais uzdevums bija cīņa ar visu latvisko un stingra nosliece uz Polijas pusi, latgaliešu un baltkrievu pārpoļošana. Poļu organizāciju aģitācija un propaganda tika veikta Polijas labā, kaitējot Latvijai. Organizācijas gandrīz pilnībā saņēma līdzekļus no Varšavas. Visā bija iejaukta Polijas pārstāvniecība Rīgā. Nemierīgākie poļi tika tiesāti, izsūtīti no Latvijas, vietējiem poļiem tikai retumis tika dota atļauja braucienam uz Varšavu. Galvenā organizācija vēlāk tika likvidēta.

Līdztekus Latvijai naidīgajām vācu organizācijām jāpiemin arī kāda latviešu politiska organizācija, runa ir par Pērkonkrustu, [273.lpp.] kura laiku pa laikam saucās arī Ugunskrusts [62.lp.] Tās līderis bija Gustavs Celmiņš. šī organizācija radās fašistu ietekmē un vēlāk tuvinājās nacionālsociālistu mācībai. Tā uzturēja sakarus arī ar vietējām vācu organizācijām. Pēc ārējām un formālām pazīmēm Pērkonkrusts bija pilnīga fašistu un nacionālsociālistu organizāciju kopija, lai gan aprindas, uz kurām tas balstījās, ļoti atšķīrās no visa faš[istiskā] un nac[ionāl]sociālistiskā. No turienes tika saņemti aģitācijas materiāli un instrukcijas, un, ja var ticēt informācijai, arī stipendijas.

Jau no paša sākuma šī organizācija tika vajāta, kaut arī tai bija piekritēji politiskajās aprindās. Tās biedri tika sodīti, tiesāti, ieslodzīti, izsūtīti no Latvijas, organizāciju dažas reizes slēdza, galīgi - pēc 1934.g. 15. maija apvērsuma. Daži pērkonkrustieši vēl tagad atrodas ieslodzījumā, bijušais līderis Celmiņš pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma pēdējā laikā, gan pret savu gribu, dzīvoja ārzemēs - te Vācijā, [63.lp.] te Itālijā, kas vēlreiz pierāda viņa tuvību fašistiem un nacionālsociālistiem.

Pērkonkrusta bāze bija pārlieku šaura. To veidoja dažas studentu korporācijas - savos pamatos vāciska parauga organizācijas, kuras bija novērsušās no tautas masām. Pērkonkrusts prasīja Latviju latviešiem, kas jau pašos savos pamatos bija nepareizi, bet pēc būtības tas nozīmēja nodot Latvijas pārvaldīšanu mazas inteliģentu saujiņas rokās, kurai nebija un kura arī nevēlējās, lai tai būtu sakari ar plašiem iedzīvotāju slāņiem, ar tautu. Viņi gribēja vienīgi pārvaldīt un atrasties uzņēmumu vadībā. Man tas viss tik labi pazīstams tādēļ, ka iznāca uzstāties pret šādiem uzskatiem. Piemēram, ieviešot dzīvē pēc 15. maija apvērsuma izdotos likumus ar mērķi palielināt fabriku strādnieku tiesības un uzlabot viņu darba un dzīves apstākļus. Tikko kā teiktais tomēr ļoti mazā mērā attiecas uz. darbiniekiem ar universitātes izglītību, kuri atradās ārpus korporāciju aprindām. Patiesību sakot, es pats nevarēju piekrist viņu uzskatiem un rīcībai. Es skatīju tautu visā [64.lp.] tās veselumā, kuru ar tālāku reformu palīdzību bija jāpietuvina pēc iespējas demokrātiskākai līdztiesībai, valsts pārvaldīšanai un veidošanai. Uz vienlīdzīgiem pamatiem bija jāceļas visas tautas labklājībai un dzīves līmenim. Visas tautas ienākumiem bija jāaug visos valsts apvidos. Kultūrai un izglītībai bija jāpaver ceļš dzīvē pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku, gādājot, lai šis skaits nemitīgi pieaugtu, jāiesaista visa tauta, valsts bagātības avots, tās ģeogrāfiskā un ģeopolitiskā stāvokļa izmantošanā, nerezervējot to visu šauram cilvēku lokam, kaut arī tiem būtu universitātes [274.lpp.] izglītība. Te arī meklējama atšķirība uzskatos, nodomos un rīcībā. Kad es reiz fabriku strādnieku svētkos vairāk nekā 100 000 cilvēku klātbūtnē sacīju, ka Latvija nepiederēs ne atsevišķām grupām, ne organizācijām un ka visiem būs viens likums un viena taisnība, tad šie vārdi tika uztverti kā vērsti pret korporācijām. [65.lp.] Veikt kaut kādus pasākumus pret korporācijām, teiksim, slēgt tās, vēl bija priekšlaicīgi, un toreizējos apstākļos tas arī nedotu vēlamos rezultātus. Bija jāsāk (tas arī tika darīts) ar to, ka no ietekmes uz valsts lietām bija jāatbīda galvenie korporāciju aizbildņi un aizstāvji, kuri vienmēr un visur sev par mērķi izvirzīja vienīgi korporāciju un to locekļu aizstāvēšanu. Tā tika atcelts fin[ansu] min[istrs] Ēķis un iekšlietu ministrs Gulbis.

Viens no korporāciju aizstāvjiem bija nopelniem bagātais ģenerālis J. Baiodis (sk. 28., 33.lpp.), lai arī viņš pats nebija mācījies universitātē. Tas var radīt izbrīnu. Tomēr jāzina, ka es savā laikā iecēlu ģen[erāli] Balodi par rietumu frontes pavēlnieku un otrreiz, pēc pusgada, par Latvijas armijas virspavēlnieku - abas reizes pēc vecāko komandieru - korporāciju locekļu - rekomendācijas un pieprasījuma. Vēl šeit pievienojās tas, ka ģen[erālim] Balodim sevišķi [66.lp.] patīk sarunāties ar cilvēkiem, kuri prot izlietot savas runas dāvanas, lai egoistiskos nolūkos pateiktu tādas lietas, kuras glaimo sarunu biedram.

Ģenerālis Balodis tika atcelts, korporāciju ietekme armijā bija jūtama uz katra soļa. Atcelts tika arī tāds dedzīgs korporelis kā bijušais satiksmes ministrs Einbergs, kurš bija vienā korporācijā ar pērkonkrustieti Gustavu Celmiņu. Tika atcelti arī citi, mazāk ietekmīgi cilvēki.

Tomēr ir jāatzīmē, ka Pēterburgas, Maskavas, Rīgas u.c. universitātes beigušie mūsu darbinieki ar augstāko izglītību ir domājoši, labām zināšanām apveltīti, savos darbos un uzdevumos zinoši, labi organizatori, bet viņi zināmā mērā ir pazaudējuši patiesi ciešus sakarus ar tautas masām.

Tuvojoties savu piezīmju noslēgumam, es vēlos sacīt vēl dažus vārdus par mūsu armiju.

Armijas nepieciešamība pat mazai valstij, kurai nav pat ko domāt jebkad kļūt par agresoru, rādīja sevi jau pašā mūsu patstāvības sākumā. [67.lp.] Vācu karaspēka daļas pat negatavojās pilnīgi atstāt Latviju, bet no austrumiem tuvojās padomju karaspēks. Jau ar pirmajām dienām rēķināties nācās vienīgi ar pašaizsardzības iespēju, jo nebija uz ko cerēt un paļauties.

Šajā ziņā neko nemainīja arī 2 vai 3 angļu karakuģu ierašanās Rīgas ostā ap 1918.g. decembra vidu. Tas bija tikai morāls atbalsts. Paši angļu virsnieki bija lielā neskaidrībā, acīmredzot viņiem bija tikai pateikts, ka 2 jaunās Baltijas valstis, kuras Anglijas valdība jau bija atzinusi de facto, ir Anglijas draugi. Pretējā pusē atradās Vācija un Padomju Savienība. Rīgā angļi nekādu karadarbību neveica. Starp citu, viņi mums deva šautenes brīvprātīgo apmācīšanai, bet vienīgi ar tādu noteikumu, lai vakarā šautenes tiktu nodotas atpakaļ uz kuģa.

Izveidot savu armiju nebija viegli. Vācu pavēlniecība nepieļāva mobilizācijas veikšanu, bet vietējie vācieši gribēja veidot savas karaspēka daļas, un dažu mēnešu laikā tās arī tika izveidotas. Mobilizācijas mēģinājums Rīgā nedeva vēlamos [68.lp.] rezultātus. Lai gan es pats piederu pie buržuāzijas, esmu gatavs apgalvot, ka buržuāziskie revolucionāri drīzāk vēlēsies kļūt par komandieriem, nekā paši ņems rokās šautenes. Turklāt vēl atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas liela daļa mūsu iesaukuma vecuma jaunatnes no latviešu strēlnieku pulkiem aizgāja uz Maskavu kā boļševiki. Ne Igaunija, ne Lietuva neizveidoja savas nacionālās karaspēka vienības karam pret Vāciju. Dzimtenē bija patikuši virsnieki un arī ne visi. Šie virsnieki, kuri nepārgāja uz Padomju armiju, tad arī kļuva par mūsu nākamās armijas kodolu, kura gan auga lēni, bet tomēr izauga un drīzumā sevi priekšzīmīgi pierādīja kaujas laukā. Bez mūsu jaunās, bet drošsirdīgās armijas Latvija nekādi nebūtu varējusi nostiprināties.

Bijušās krievu armijas virsniekiem kā brīvprātīgiem pievienojās mūsu toreizējā Rīgas politehnikuma studenti, skolu jaunatne un daudz citi, godam apliecinādami savu patriotismu. Pēc tam jau armijas rindas aizvien vairāk pieauga, bet apmācīta tā tika jau karadarbības rajonos.

[69.lp.] Pēc demobilizācijas armijas sastāvs tika noteikts miera laikam paredzētajā līmenī. Visas valstis bruņojas, loģiski - arī mums bija jārūpējas par savu armiju. Iedzīvotājos bija jāuztur sava spēka un drošības sajūta. Jaunu Eiropas karu neviens negaidīja, karojošās puses vēl neprasīja mūsu palīdzību, tomēr robežas visu laiku prasīja aizsardzību ar savas labi sagatavotas un apmācītas armijas palīdzību.

No otras puses, ja arī jaunu Eiropas karu neviens negaidīja, tad drīzumā tomēr sāka nobriest doma, ka jābūt gataviem bruņota uzbrukuma iespējamībai vai arī jābūt gataviem kļūt par sabiedrotiem, ja tas būs nepieciešams.

Kas attiecas uz noskaņojumu armijā, tad tur neapstrīdami visu laiku valdīja īsti kareivīgs un patriotisks gars. Mūsu armija jebkurā laikā nesvārstoties iestātos karā augstākās virspavēlniecības norādītajā virzienā, [70.lp.] ja tāda pavēle tiktu dota. Kas tieši attiecas uz šo virzienu, tad, lai te atbildētu, nepieciešams ņemt vērā gan pagātnes notikumus, gan nākotnē iespējamās vajadzības un prasības. Principā viens gan bija pilnīgi skaidrs, ka tā vērsīsies pret jebkuru bruņotu uzbrukumu Latvijas robežām. Iespējamās vienošanās un līgumi, arī par savstarpējo palīdzību, jau balstījās uz cita pamata.

Armija izveidojās kara laikā ar vācu karaspēku rietumu, bet ar padomju karaspēku austrumu frontē. Tas atstāja zināmu iespaidu uz jauno armiju. Civilisti un diplomāti tādas lietas varētu drīz arī aizmirst, bet ne karavīri. Arī mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis un Vācijas politiskā pozīcija norāda uz to, ka, aizsargājot savu neatkarību, mēs varam būt tikai vienas puses sabiedrotie. Saprotamāka bija doma, ka nāksies aizstāvēties pret Vāciju, pieņemot, ka iespējamais otrais pasaules karš pamatā sadalīs Eiropas spēkus pēc pirmā pasaules kara parauga, [71.lp.] tomēr armijas komandējošā sastāvā visumā netika aizmirsts arī tas, ka vienreiz mums jau bija nācies aizstāvēties pret padomju karaspēku. To visu pastāvīgi atgādināja arī nepārtrauktā komunistiskā aģitācija pret Latvijā pastāvošo buržuāziski demokrātisko iekārtu. Starp mūsu virsniekiem bija diezgan liels skaits bijušo civilistu, kuri kļuva virsnieki kara laikā pret boļševikiem pirmajos 18 Latvijas pastāvēšanas mēnešos. Turklāt vēl arī izjukušās krievu armijas virsnieki, kuri neaizbrauca vai arī nepalika Padomju Savienībā, pēc tam krievu armijas virsnieki (visi latvieši), kuri atgriezās no vācu gūsta un neko vai ļoti maz līdz tam laikam bija dzirdējuši par komunismu, vēlāk bijušie Kolčaka un Deņikina virsnieki, pēc tam virsnieki un pat ģenerāļi, kuri atgriezās no Maskavas vēl 1924. gadā (Auzāns), turklāt vēl liels skaits Latvijas kara skolas pirmā izlaiduma leitnantu. Viņu vidū arī Alfrēds Bērziņš, kurš visu 1919.g. ziemu bija ierindnieks frontē Vidzemē, [72.lp.] toreiz Vidzemes guberņā, vēlāk Saeimas deputāts, aizsargu organizators un beidzamajos gados sabiedrisko lietu ministrs, mūsu rezerves armijas - aizsargu - augstākais priekšnieks.

Varu vēl piebilst, ka svarīgi bija tas, ka pēdējos gados visu Ministru kabinetu ar diviem vai trijiem izņēmumiem veidoja bijušie pasaules kara vai Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki.

Tagad dažas piezīmes par armijas centrālo iestāžu darbību un konkrēti par armijas štābu. Loģiski, ka ģenerālā līnija nāca no [277.lpp.] turienes. Jau no visa iepriekš sacītā izriet, ka armijas štābs un Kara ministrija vispār īstenoja tādu līniju, lai armija tiktu sagatavota un apmācīta dzimtenes aizsardzībai un izpildītu defensīva rakstura uzdevumus. Tā apmācības daļa, kura attiecas uz uzbrukumu, arī pildīja savu lomu vienīgi defensīvo uzdevumu ietvaros. Saprotams, ka tehniski aizsargāties bez uzbrukuma nav iespējams. Dabiski, ka turklāt tika izstrādāti aizsardzības plāni, ņemot vērā visu, [73.lp.] teiksim, četras mūsu robežas puses. Ja sāktos uzbrukums Lietuvai vai Igaunijai, arī Latvija izrādītos briesmās. Pareizi un objektīvi izvērtējot mūsu pašu aizsardzības spēkus, tika ņemts vērā arī sabiedroto (ne tikai Igaunijas) ierašanās laiks, tomēr kādu laiku, kaut arī tikai nedēļu, viss aizsardzības smagums gultos uz mums pašiem. Ņemot to vērā, armijas dislokācija tika veikta galvenokārt rietumu un dienvidrietumu virzienā. Galvenie garnizoni atradās Liepājā, Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī (Dvinskā). Mazi garnizoni tika izvietoti vairākos punktos pa visu teritoriju, vismazāk to bija Vidzemē. Štābā ne reizi vien tika apspriests jautājums par nocietinājumu izbūvi jūras krastā uz ziemeļiem no Ventspils, tāpat arī par Latgales purvu izmantošanu militāriem mērķiem. Pēdējais tika atmests, ņemot vērā, ka pie tagadējām karošanas metodēm tam būtu maza nozīme, bet Ventspils piekraste [74.lp.] bija daudz svarīgāka lieta, tomēr arī tas palika tikai teorijas līmenī.

Armijas štābs augstu vērtēja aizsardzības savienību ar Igauniju, tomēr štāba doma noslēgt kaut ko līdzīgu arī ar Lietuvu nepiepildījās Lietuvas specifiskā stāvokļa dēļ sakarā ar Klaipēdas un Viļņas jautājumu. 1923. gadā militārās aprindas gandrīz pieredzēja savu vēlēšanos piepildījumu antantes gadījumā ar Poliju un citām valstīm, bet šo projektu izjauca Somija.

Armijas štābs ar pilnām tiesībām ļoti stipri iestājās par atbilstošu armijas apbruņošanu, tomēr panākumi tam bija ļoti mainīgi un, ja visumā būtu jāsaka, bez apmierinošām sekmēm. Saeima vienmēr atzina, ka nauda nepieciešama citām vajadzībām, kuras tā uzskatīja par svarīgākām. Partijām Saeimā nebija sevišķas vēlēšanās gādāt armijai nepieciešamo.

No otras puses, bruņojumu nebija viegli iepirkt pat tad, kad pēc Saeimas atlaišanas 1934.g. parādījās arī nauda vajadzīgajā daudzumā. Pēc pasaules kara [75.lp.] mēs paspējām iepirkt zināmu daudzumu bruņojuma Francijā un Anglijā. Bet vēlāk izrādījās, ka viņiem ir ļoti maza vēlēšanās kaut ko mums pārdot, izņemot 2 vai 3 zemūdenes un lielākā skaitā lidmašīnas. Jo ilgāks laiks [278.lpp.] pagāja kopš pasaules kara, jo grūtāk kļuva izvietot mūsu pasūtījumus pēc artilērijas un pat šautenēm. Mēs centāmies izvietot šos pasūtījumus Anglijā vai Francijā, mēģinājām citās valstīs, bet nesekmīgi. Piemēram, Maskava atturējās pieņemt mūsu pasūtījumus līdz pat pēdējam laikam, un pirmais pasūtījums tika nodots tikai šā gada janvārī. Vienu pasūtījumu jau agrāk apņēmās izpildīt Zviedrija, daļu lidmašīnu saņēmām no Beļģijas. Mēs negribējām sekot Igaunijas piemēram un iepirkt lielgabalus Vācijā, bet Vācija Igauniju apgādāja. Kad armijas štābs samierinājās ar ideju pirkt lielgabalus Vācijā, bija jau par vēlu, jo sākās karš ar Poliju. Mēs paspējām saņemt vienīgi pirmo - nelielu pasūtījuma daļu. Iedzīvotāju noskaņojumu parādīja fakts, ka šim pasūtījumam nepieciešamie 2,5 milj. latu tika savākti brīvprātīgu ziedojumu veidā 25 dienās. Turklāt pirkt visur nācās par skaidru naudu, pat maksājot avansu. [76.lp.] Acīmredzot rietumos nebija skaidrības par tālāko notikumu attīstību un nekādas pārliecības ne par sevi, ne citiem, tādēļ arī tāda neizlēmība. Rietumi taču visu laiku žēlojās par uzticības trūkumu. Norādīto apstākļu dēļ armijas štābs nejutās pilnīgi brīvs savā rīcībā.

Armijas štābam bija jārūpējas par audzināšanas darbu armijā un kareivju politisko stāju, šis tik svarīgais uzdevums nebija no vieglajiem. Jāņem vērā kaut vai tas, ka mūsu armijas virsnieku sastāvs bija ļoti dažāds (sk. 71.lpp.) gan pēc izglītības un iepriekšējā dienesta, gan pēc to tuvības dažādiem politiskajiem virzieniem, gan pēc sakariem ar dažādām organizācijām un arī studentu korporācijām (sk. 65., 66.lpp.), gan pēc dzīves un dienesta tradīcijām, gan pēc sakariem ar sabiedrību. Tā kā ievērot kādu noteiktu līniju bija grūti.

Tikai pēdējā laikā šis stāvoklis sāka [77.lp.] uzlaboties, darbs pie pārmaiņām šajā un citos ar to saistītajos punktos jau bija uzsākts, tomēr jaunie 1940.g. vasaras notikumi arī šai lietai deva jaunu virzienu. Skaidrs bija vienīgi tas, ka virsnieku vidū tikpat kā nebija komunistisko mācību piekritēji. Es neņemos apgalvot, ka tādu pavisam nebija. Tādēļ arī vienā virzienā - pret komunistisko aģitāciju - politiskā audzināšana varēja tikt veikta vienprātīgi (sk. 46.lpp.). Starp jauniesaucamajiem gadījās jauni cilvēki ar komunistisko noslieci. Tādus drīz atklāja, vai par viņu uzskatiem jau bija zināms, viņiem armijā ierodoties, parasti to mēģinājumi sākt kaut kādu aģitāciju un graujošu darbību armijā netika pieļauti. Izņēmumi gadījās reti. Nelielā skaitā gadījumu ar šādām lietām nācās nodarboties arī tiesai.

Svarīgu darbu veica armijas štāba informācijas daļa. Pirmkārt tā nodarbojās [78.lp.] galvenokārt ar politisko novērošanu armijā. Saprotams, ka ne jau mazu uzmanību tā veltīja tieši komunistiskai aģitācijai un citiem politiskas dabas jautājumiem. Pamatojoties uz armijas štāba informācijas daļas novērojumu rezultātiem, pēc 1934. gada 15. maija tika atvaļināts ģenerālis Kļaviņš, kurš šovasar iestājās atpakaļ armijā un nozīmēts par štāba priekšnieku. (Ģenerālis Dambītis - augstākā mērā nelīdzsvarots cilvēks, uzpūtīgs, domājošs galvenokārt par savām personiskajām interesēm, tāds, kurš maina savus uzskatus par cilvēkiem un notikumiem atbilstoši šīm savām interesēm, savlaicīgi aizgāja izdienas pensijā.) Vienlaicīgi tika atvaļināts vēl ap divpadsmit jaunāko virsnieku, kuru uzvārdus esmu aizmirsis, nejauši atceros tikai vienu - Ratnieku. Iemesls tam bija viņu atbalsts kreisajiem politiskajiem virzieniem.

Informācijas daļai bija arī uzdots sekot, lai tiktu saglabāti militārie noslēpumi. Tādēļ tā aktīvi vajāja cilvēkus, kuri pārkāpa šos noteikumus. [79.lp.] Divdesmitajos gados un arī nedaudz vēlāk, vēl divus gadus atpakaļ, tas attiecās uz komunistiskajām aprindām, tāpat vēl nesen notika diezgan plaša tiesas lieta pret kādu Knopingu (?) un Heini kā vācu aģentiem.

Pirmais pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, kurā tas atradās saskaņā ar tiesas spriedumu, tika izsūtīts, otrs vēl atsēž savus 4 gadus.

Informācijas daļu diezgan bieži apmeklēja ārvalstu atašeji, kuri bija piekomandēti pie to pārstāvniecības Rīgā, lai apmainītos ar informāciju nolūkā to ievākt. Saprotams, ka viņi apmeklēja arī citas štāba un Kara ministrijas nodaļas, armijas komandieri, dažreiz kara ministru, kā jau tas pēc viņu dienesta pienākas. Ārlietu ministrijā viņi parādījās reti, bet audiencēs pie valsts prezidenta tie vispār netika redzēti.

Par ko interesējās kara atašeji? Viņus interesēja armijas jautājumi, tās sastāvs, bruņojums, apmācība, šīs ziņas tie tomēr ievāca it kā no attāluma ar armijas štāba starpniecību. Dažkārt viņu vidū gadījās ļoti neatlaidīgi, uzbāzīgi cilvēki, kuri neskopojās ar saviem padomiem, tādus viņu valdības [80.lp.] pēc mūsu lūguma drīz aizvāca. Jādomā, ka viņi uz saviem jautājumiem par mūsu armiju saņēma diezgan plašas atbildes, turklāt ar viņiem nācās runāt par bruņojuma iepirkšanu un piegādēm, tas ir ļoti bagāts informācijas avots. Kas attiecās uz vispārpolitiskām lietām, tad viņi no militārpersonām uzzināja ne sevišķi daudz, tomēr mūsu virsnieku aprindu noskaņojums viņiem nebija noslēpums (sk. 70., 71., 76.lpp.). [280.lpp.] To, kas pēc viņu uzskatiem pietrūka, atašeji centās uzzināt no citiem cilvēkiem, tiekoties ar civilpersonām, vai no saviem labiem paziņām, vai dažreiz no aģentiem (sk. 79.lpp.). Mums viņi sniedza ziņas par savu valstu armijām, dažreiz arī par savu kaimiņvalstu armijām, par savu zemju armiju un iedzīvotāju noskaņojumu. Tā kā arī mums bija kara atašeji dažās valstīs, mēs pārbaudījām šīs ziņas no savas puses un saņēmām papildu datus, interesantus - kā lai to ņem, bet tie bija tikpat neoficiāli (ar dažiem izņēmumiem) kā tie, kuri tika sūtīti no Rīgas.

Ārvalstu kara atašeji, protams, daudz interesējās par Padomju Savienību, galvenokārt [81.lp.] par tās armiju, tās sastāvu, bruņojumu, sagatavotību utt. Zviedru, kā arī angļu atašeju interesēja Ālandu salu jautājums sakarā ar PSRS plāniem, lai gan viss bija izklāstīts līgumā par Ālandu salu demilitarizāciju, kura dalībniece bija arī PSRS. Vācijas kara atašejs interesējās par Liepāju, par Baltijas jūras piekrasti uz ziemeļiem no Liepājas, pat par vismazākajām zvejnieku piestātnēm vai kokmateriālu pludināšanas vietām. Rīgā k[ara] a[tašeji] no militārpersonām un publikas paspēja savākt diezgan daudz jaunumu, es tīšām tos nenosaucu par ziņām.

Rīga taču tika uzskatīta par Baltijas jūras šīs puses centrālo punktu starptautiskās politikas aktivitātes un informācijas saņemšanas un savākšanas iespēju ziņā. Rīgā bija vairāk ārvalstu pārstāvniecību nekā kaimiņu galvaspilsētās. Rīgā iebrauca daudz ļaužu, daudz publikas caurbrauca uz Maskavu un atpakaļ, apstājoties Rīgā, tāpat arī diezgan daudz vietējo iedzīvotāju brauca uz Maskavu, turklāt vēl desmiti tūkstoši optantu atgriezās no Padomju Savienības Latvijā. Kas attiecās [82.lp.] uz informācijas nokrāsu, pēc kuras dzinās k[ara ] atašeji un kuru tie nodeva tālāk vai varēja sniegt arī mums, tad jāsaka, ka pirmajos gados viss atradās intervences idejas ietekmē un spiedienā, daļēji gan tas bija aiz inerces, vēlāk tas noplaka. Tomēr nedz valdības, nedz atašeji nevarēja paredzēt vai zināt kaut ko noteiktu. Viņi paši pārtika no informācijas pašas šīs informācijas dēļ. Šī doma, ka rietumvalstu valdībām viss būtu bijis skaidrs, ka tās būtu saskatījušas noteiktas metodes vai rīcības ceļus, būtu līdzinājusies vienīgi nepelnīta goda parādīšanai tām. Pēc kāda laika pirmkārt Anglijas un Francijas k[ara] atašeji jau sekoja notikumu attīstībai PSRS bez ienaida, novērojot un apliecinot dzīves stabilizācijas un armijas nostiprināšanās un augšanas faktu PSRS. Viņi sāka aplūkot un vērtēt šīs parādības no cita redzes viedokļa. PSRS nostiprinās un aug, [281.lpp.] tomēr darbojas miera labā, darbojas pret karu. Vācija nostiprinās un gatavojas karam. Baltijas jūra, Anglija?

[83.lp.] Ja Anglija būtu sākusi karu ar PSRS vēl pirms 1939.g. augusta, Vācija būtu nostājusies PSRS pusē un angļu spēki, ja tādi izrādītos Baltijas jūras rajonā, nonāktu bezizejas stāvoklī šī vārda burtiskā nozīmē. Tā ka bija pienācis laiks atmest inerci un sākt domāt pa jaunam. Tomēr viss attīstījās lēni, lai gan Anglija drīz pēc neveiksmīgās intervences varbūt pat bija pirmā, kas atteicās no bruņotas uzstāšanās plāniem pret PSRS un tā vērtēja stāvokli līdz pašam beidzamajam laikam (līdz 1939.g. augustam). Tajā apstāklī, ka neizveidojās daudz ciešāka tuvība, vainojamas angļu aprindas un no tām atkarīgās valdības, dažāda veida aizspriedumi. Aizspriedumi rada vienpusību, objektivitātes trūkumu, netālredzību, mīņāšanos uz vietas. Tā tas arī iznāca.

Kara atašeji dažreiz nodarbojās ar militārpersonu vizīšu sagatavošanu. Militārpersonu vizīšu apmaiņas notika galvenokārt ar Igauniju (sk. 33., 36., 37.lpp.), Lietuvu, kā arī Somiju un uz vecajiem pamatiem ar Poliju (sk. 26.lpp.), bet reti. Labprāt tika pieņemti viesi no PSRS, un mūsu militārpersonas labprāt brauca uz turieni. Saskaņā ar maniem norādījumiem šajās vizītēs politikas pamatjautājumi netika apspriesti. Netika slēgti nekādi līgumi [84.lp.] vai mutiskas vienošanās par tādiem jautājumiem, kuri nebija aktuāli šajā brīdī. Apmainījāmies domām un ar informāciju par bruņojuma papildināšanas veidiem un soļiem. Par šādu vizīšu piemēriem var kalpot komandiera Jegorova vizīte no Maskavas un mūsu generāļu Hartmaņa, Berķa u.c. vizītes Maskavā. No Anglijas pie mums atbrauca atvaļinātais ģenerālis Bērts (sk. 5., 14.lpp.). No Francijas neatbrauca neviens. Mūsu pārstāvji, tāpat kā citu valstu pārstāvji, brauca uz kronēšanas svinībām Londonā, uz Hitlera kunga 50 gadu dzimšanas dienas svinībām Berlīnē. Tā no Londonas tika atvesta ziņa: līdz beidzamam izvairīties no kara; bet no Berlīnes: karš laikam ir neizbēgams.

Ar katru gadu mums kļuva aizvien skaidrāks, ka militārā palīdzība kara gadījumā no vecās antantes puses kļūst par ļoti problemātisku jautājumu. Nesenais piemērs ar Poliju pārspēja pašus pesimistiskākos paredzējumus. Bija tikai viena cerība, ka Anglijas un Francijas gudras, tālredzīgas politikas dēļ, prasmīgi, pareizi un bez aizspriedumiem novērtējot savstarpējo spēku samēru un iespējas, kopīgi ar citām lielvalstīm izdosies saglabāt mieru un novērst postošo karu uz iespējami ilgāku laiku. Lūk, tas arī ir viss.

[1.lp.] Attiecībā uz ASV pārstāvniecības Rīgā izrādīto interesi par notikumiem Padomju Savienībā.

Šai interesei bija galvenokārt divi mērķi. Tie bija, pirmkārt, ievākt nepieciešamās ziņas, lai ASV no savas puses varētu atjaunot normālas diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību kā lielvalsti, kurai ir tieša robeža ar Japānu un Ķīnu, un, otrkārt, novērojot un izpētot saimniecisko attīstību Padomju Savienībā, palīdzēt veidot tās savdabīgajām ārējās tirdzniecības metodēm (monopols) piemērotāko un atbilstošāko pamatu preču apmaiņai starp ASV un PSRS kā zemi ar daudziem miljoniem iedzīvotāju. Bez tam ASV acīmredzot vēlējās iegūt iespējami nepastarpinātu pilnīgu informāciju par Komunistiskās partijas mērķiem, darbību un sasniegumiem un tās mācībām [2.lp.] vispār. Komunistiskā partija taču pasludināja lozungu par komunisma uzvaru visās pasaules zemēs un pieturas pie tā. Arī ASV pastāvēja un pastāv komunistiskas tendences un virzieni gandrīz nepārtraukti pieaugoša bezdarba apstākļos. Šis apstāklis radīja stipru nemieru, un bija jācer, ka, pastāvot normālām diplom[ātiskajām] un darījumu attiecībām ar PSRS, stāvoklis uzlabosies.

ASV, tāpat kā daudzas citas zemes, jau sen bija sākušas tirgoties ar Pad[omju] Savienību. Rīgā bija ērti novērot, cik sekmīgi vai nesekmīgi tiek izpildīti kontrakti par preču apmaiņu. Īpaši amerikāņus interesēja, vai maksājumi tiek izdarīti laikā, jo Pad[omju] Savienība pirka gandrīz vienīgi tikai uz kredīta. Šajos jautājumos amerikāņu rūpnieki un eksportētāji bija ļoti ieinteresēti, jo viņu apgrozījumi ar Padomju Savienību sasniedza iespaidīgus apmērus. No otras puses, ārējās tirdzniecības monopols bija kaut kas pavisam jauns, un šīs metodes izpēte, atrodoties Pad[omju] Savienības tuvumā, pilsētā, [3.lp.] kurai bija zināma loma preču apmaiņā ar Pad[omju] Savienību, solīja drīzākus rezultātus. Tāpat novērošanu un apsekošanu prasīja jautājums par speciālistu nosūtīšanu uz Pad[omju] Savienību.

Sakarā ar visiem šiem jautājumiem Rīgā ērtāk un ātrāk nekā jebkur citur ārpus Pad[omju] Savienības amerikāņu pārstāvniecības darbiniekiem bija pieejami tos interesējošie krievu periodiskie un cita veida izdevumi. Arī iegūto datu apstrāde Rīgā bija ērtāk un sekmīgāk veicama, vienmēr pastāvēja iespēja pārbaudīt izdarītos secinājumus un slēdzienus, ņemot talkā pašu novērojumus.

Ar īpašu uzmanību ASV pārstāvniecība sekoja piecgažu attīstībai Pad[omju] Savienībā, sākot jau ar pašu pirmo piecgadi. Tāda lieta visiem bija pavisam neredzēts jaunums, un Amerikā uzskati un vērtējumi par šo Pad[omju] Savienības soli bija ļoti dažādi, viedokļi bija visatškirīgākie. Šajā gadījumā ASV pārstāvniecība Rīgā atkal bija aktīva un palīdzēja amerikāņu darījumu aprindu cilvēkiem pienācīgi pozitīvi novērtēt piecgažu ideju un panākumus.

[4.lp.] Visas šīs lietas pastāvīgi nodarbināja ASV pārstāvniecības darbiniekus.

Vēl viens punkts, kurš interesēja ASV, bija mūsu uzskati par drošību no PSRS puses. Atbildot uz šo jautājumu, mēs norādījām uz normālajām un draudzīgajām attiecībām starp Rīgu un Maskavu, mūsu savstarpējiem līgumiem, kurus abas puses, pēc visa spriežot, izpildīja apmierinoši, nedodot pamatu nekādām bažām. Man tomēr jāpiebilst; ka beidzamos mēnešos ASV pārstāvniecība dažreiz bija satraukta. Vēl vairāk uztraukušies bija sūtņa Veilija dzīvesbiedre, viņa vienādi vien katrai paziņai iegalvoja, ka vienīgais, kas vairs atlicis, esot pēc iespējas drīzāk aizbraukt no Rīgas. Savas vērtīgākās mantas viņa jau sen bija paspējusi aizsūtīt uz Ameriku. Arī pats sūtnis dažkārt uztraucās. Viņam, tāpat kā visiem citiem, kas interesējās par šo jautājumu, mēs norādījām uz pēdējā līguma nosacījumiem par garantijām neiejaukties Latvijas iekšējās lietās.

[5.lp.] Bez saimnieciskiem jautājumiem ASV pārstāvniecība zināmā mērā interesējās par attiecībām starp PSRS un Vāciju, par Vācijas un PSRS iespējamo tuvināšanos. Pie kāda slēdziena tā nonāca līdz 1939.g. augustam, man nav zināms.

Man atliek pateikt vēl dažus vārdus, papildinot jau sacīto par ASV pārstāvniecības vāktās informācijas avotiem.

Citu darbinieku vidū amerik[āņu] pārstāvniecībā strādāja Mežotnes kņaza Līvena meita. Šī Līvena dzimta ieņēma redzamu vietu aprindās, kurās apgrozījās diplomāti. Līvenus ielūdza gandrīz visās sūtniecībās. Kņ[azs] Līvens, krievu monarhists, tā saucamā Līvena pulka bijušais komandieris, 1919. gadā nepārgāja Bermonta pusē, ar ko arī sevi atbrīvoja no vajāšanas par monarhistiskiem uzskatiem. L[īvens] bija izglītots cilvēks, bez vācu un krievu valodas viņš zināja vēl dažas valodas, viņam bija sakari un draugi Anglijā, Itālijā, Zviedrijā un citās zemēs.

[6.lp.] Līdz agrārajai reformai (1920.g.) Līvenu dzimtai Latvijā piederēja muižas ar vairāk nekā 100 000 ha lielu zemes [284.lpp.] platību. Pie kņ[aza] Līvena brauca amerikāņi, pēc tam korespondenti, rakstīdami par saviem iespaidiem Latvijā, veltīja dažas nodaļas Līvenam, pārskaitīdami visas viņam revolūcijas laikā Latvijā it kā nodarītās pārestības un zaudējumus, liedami asaras par vecajiem cariskās Krievijas laikiem Līvena stāstu iespaidā. Diplomātus latviešu dzimtās viesmīlīgi uzņēma bagātākais latvietis Benjamiņš, kurš bija avīzes “Jaunākās Ziņas” un žurnālu izdevējs. Arī Bejamiņi ļoti bieži viesojās pie diplomātiem, uz vakarēšanām un pēcpusdienu tēju pie B[enjamiņiem] lielā skaitā un bieži ieradās latviešu politiskie un saimnieciskie darbinieki un ministru prezidenti, izņemot vienīgi mani. Benjamiņi - vīrs un sieva - taču pat lepojās, ka tikai viņi valdības veidojot un gāžot (zināmā [7.lp.] mērā tā arī bija taisnība). “J[aunāko] Z[iņu]” tirāža ik dienas sasniedza 250 000 eksemplāru pie 2 miljonu liela iedzīvotāju skaita Latvijā. Tā ka, ierodoties pie B[enjamiņiem], katrs viegli varēja uzzināt to, kas viņu interesēja. Šāda iespēja ļoti labprāt tika izmantota. Paši Benjamiņi toties stāvēja ļoti tālu no visa, kas nebija saistīts ar naudu, viņu ienākumiem, peļņu un uzņēmumu. Idejiskie jautājumi viņus neinteresēja. Visu radikālo politisko pārmaiņu gadījumos Latvijā Benjamiņi jau laikus centās parūpēties par to, lai neciestu viņu naudas intereses, tā tas bija, jau sākot ar vācu okupāciju 1917. gadā. Beidzamos mēnešos klīda valodas, ka B[enjamiņi] esot kļuvuši vēl piesardzīgāki. Runāja, ka B[enjamiņa] kundze sēžot vācu sūtniecībā, bet “J[aunāko] Z[iņu]” redaktorus visbiežāk varot sastapt pieņemšanās PSRS sūtniecībā.

Pēc tam 1940. gada jūnijā, kad bija izveidota jaunā valdība, daudz bija pārsteigti redzot, ka, izņemot divas vai trīs personas, visi valdības locekļi, izrādījās, bija [8.lp.] “Jaunāko Ziņu” izdevniecības redaktori vai līdzstrādnieki, ieskaitot ministru prezidentu Kirhenšteina kungu. Starp citu, arī Lietuvas ministru prezidents Paļecka kungs piederēja “J[aunāko] Z[iņu]” līdzstrādnieku pulkam.

Es pieminēju Līvenus un Benjamiņus, lai parādītu, kāds bagātīgs un daudzpusīgs informācijas avots bija pieejams diplomātiskajiem darbiniekiem Rīgā, ja tie vēlējās papildināt oficiālo informāciju.

Kā jau sākumā atzīmēts, šajās piezīmēs es paredzēju sniegt dažas papildu norādes par to, kas interesēja ASV pārstāvniecību Latvijā arī' attiecībā uz PSRS un kādi jautājumi tai likās būtiski.

[1.lp.] Nostrādājis gandrīz veselu gadu Londonā un Parīzē, 1919.g. vasarā Rīgā atgriezās Z. Meierovics, lai ņemtu savās rokās Latvijas ārpolitikas vadīšanu. Viņš paskaidroja, ka tā darbs norisēs ciešā sadarbībā ar Antantes valstīm, ka tādā gadījumā Latvija sekos Antantes pretpadomju līnijai, saņemot politisko un saimniecisko atbalstu un palīdzību no Francijas un Anglijas. Es šo līniju atzinu par pareizu un arī sev pieņemamu un devu Meierovicam pilnīgu brīvību tās realizēšanā. Šī politika padarīja mūs atkarīgus no Antantes valstīm, piespiežot mūs ieklausīties viņu norādījumos. Antantes valstu spiediens, kurš jau agrāk paspēja sevi parādīt, tagad vēl pastiprinājās. Antante nekavējās ņemt vērā to apstākli, ka Latviju, iespējams, varēs izmantot kā placdarmu pret P[adomju] S[avienību]. Mēs tam nepretojāmies, ņemot vērā to, ka tajā laikā notika bruņots konflikts ar P[adomju] S[avienību], kā arī bailes tikt atkal pievienotiem [2.lp.] Krievijai.

Meierovica plānos redzamu vietu ieņēma Baltijas valstu kopdarbības ideja, ciešas sadarbības izveide un iespējamā tuvināšanās. Tādas bija Latvijas politikas pamatlīnijas, uz šādu nepieciešamību norādīja sevišķi Francija, pasvītrojot kopējas uzstāšanās nepieciešamību jautājumos, kuri attiecās uz P[adomju] S[avienību]. Parīzē ne reizi vien tika apspriesti jauno valstu tuvināšanās plāni, lai radītu valni starp Padomju Krieviju un Rietumeiropu ar norādījumu, ka Polijai jābūt par tā bastionu.

1920. gadā Meierovics uzsāka savu ideju realizāciju. Jau pavasarī Rīgā notika Baltijas valstu priekškonference ar Somijas un Polijas piedalīšanos. Vasarā sekoja konference Helsingforsā, tajā piedalījās Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija. Konkrētus rezultātus konference nedeva, stāvoklis vēl bija diezgan neskaidrs, tika apspriesti tuvināšanās un sadarbības vispārīgie principi, ņemot par pamatu to, ka Baltijas valstu kopīga rīcība palielina tās dalībnieku nozīmību un spēku arī tādā gadījumā, [3.lp.] ja iznāktu cīnīties ar P[adomju] S[avienību]. Bija tomēr novērojama zināma atturība - īpaši no Somijas puses, kura jau tad pasvītroja savu skandināvisko orientāciju. Gandrīz 2 gadi pagāja līdz nākošajai apspriedei, kura tagad jau notika Varšavā, bez Lietuvas līdzdalības. Šī konference noslēdzās ar līguma parakstīšanu, kurš tika nosaukts par Varšavas līgumu. Pēc būtības šī līguma mērķis bija apvienot pretpadomju politikas realizētājus. Spiediens galvenokārt [286.lpp.] nāca no Francijas, kurai tajā laikā bija liela ietekme Polijā un arī Latvijā. Francija bija iecerējusi ar Rumānijas starpniecību tuvināt Varšavas līguma dalībniekus Mazajai antantei, kuru Francija jau agrāk bija izveidojusi kā pret Vāciju un Austriju vērstu spēku. Tātad V[aršavas] līgumam bija arī pretvāciska nokrāsa. Tomēr Varšavas līgumam nebija lemts stāties spēkā, jo Somijas parlaments atteicās to ratificēt, ko jau bija paspējuši Varšavā, Rīgā un Tallinā. Neraugoties uz visiem Somijas ārlietu min[istra] Holsti pūliņiem, kurš savos uzskatos un rīcībā bija ļoti tuvs Meierovicam, Somija atkal atzīmēja savu [4.lp.] skandināvisko orientāciju un nevēlēšanos tuvināties ar Poliju. No otras puses, Latvijas un īpaši Igaunijas attieksmē pret Poliju saglabājās sirsnība. Tas attiecās arī uz šo valstu militārajām aprindām. Latvijas virsnieki pēc tam tika apmācīti Polijas un Francijas kara akadēmijās.

Tomēr Baltijas valstu konferencēs Meierovica pūliņi nebeidzās pilnīgi bez rezultātiem, kaut arī iznākums jūtami atšķīrās no sākotnēji iecerētā mērķa un uzdevumiem. 1923.g. starp Latviju un Igauniju tika noslēgta militārās aizsardzības savienība, kura tomēr saturēja pretpadomju un pretvācisko Varšavas līguma tendenci. Vienošanās starp Latvijas un Igaunijas ģen[erāl]štābiem ja arī ne pilnā mērā, tad tomēr apmierinoši darbojās visu laiku. Arī Francijai nācās apmierināties ar šo salīdzinoši pieticīgo rezultātu.

Pēc 1923.g. un sevišķi pēc Meierovica nāves 1925.g. kādu laiku Latvijas ārpolitikā valdīja, varētu teikt, pieklusums. Izņēmums bija vienīgi darbs pie saimniecisko un ekonomisko attiecību jautājumu noregulēšanas starp Baltijas valstīm un arī [5.lp.] ar P[adomju] S[avienību]. Tika ievesta tā saucamā muitas klauzula, kura ļāva pazemināt muitas nodevas zemāk par vislielākās labvēlības likmēm preču apmaiņā starp Latviju, Igauniju un Lietuvu, neietverot P[adomju] S[avienību], ko nevēlējās Anglija. 1927.g. bija aktīva darba gads ministra Cielēna vadībā. Tika noslēgts tirdzniecības līgums ar P[adomju] S[avienību], kas ievērojami palielināja Latvijas ārējo tirdzniecību un ienesa jaunu dzīvību Latvijas rūpniecībā. Šī līguma noslēgšana galīgi nepatika Anglijai. Tomēr šie 5 gadi bija visciešākās sadarbības laiks ar P[adomju] S[avienību]. Turpretim Latvijas un Igaunijas muitas ūnijas jautājuma jaunā izskatīšana 1923.g. beidzās bez rezultātiem.

Biežo ministru nomaiņu apstākļos jauna aktivitāte Ārlietu ministrijā atkal parādījās tad, kad tur redzamāku lomu sāka ieņemt nodaļas vadītājs V. Munters. Pirmais darbs bija atgriešanās pie P[adomju] S[avienības] priekšlikuma par neuzbrukšanas līguma [287.lpp.] noslēgšanu, kas tika parakstīts 1932. gadā. Pēc gada sekoja jauns tirdzniecības līgums ar P[adomju] S[avienību].

Nākamais solis bija atkārtota jautājuma izvirzīšana par Baltijas antanti, kas tika pēc tam noslēgta 1934. gadā. Sekojošajās triju Baltijas valstu ārlietu ministru apspriedēs redzamu vietu ieņēma jautājumi, kuri izrietēja [6.lp.] no Baltijas valstu attiecībām pret PSRS ar mērķi saskaņot politiku šajā virzienā. Savā ziņā Baltijas antante bija sen atpakaļ notikušo pirmo konferenču un tām raksturīgo pretpadomju tendenču, lai arī diezgan šaurs, mantojums. Šo uzdevumu, vadīdamies no maniem norādījumiem, veica V. Munters kā Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs. Vispār, ja min[istrs] Meierovics darbojās lielā mērā patstāvīgi, tad vēlāk V. Munters, jau būdams ministrs, neko svarīgu neuzsāka bez manas ziņas vai pat rīkojuma.

Baltijas antantei nācās apspriest daudzus jautājumus, sevišķi, sākot ar 1938.g., sakarā ar pārmaiņām Centrāleiropā. Pēc tam bija jautājums par Vācijas piedāvāto neuzbrukšanas līgumu un garantijām no ārienes. 1939.g. rudenī pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar PSRS Baltijas antante piedalījās šo līgumu realizēšanā dzīvē, jo, pirmkārt, tās ārlietu ministri bija parakstījuši šos līgumus un, otrkārt, daudzi jautājumi, kuri radās, tos īstenojot un izpildot, tika risināti Ārlietu ministrijā. Līgumiem bija kopīga bāze un viens un tas pats mērķis. Par to runāšu nedaudz vēlāk (sk. 36.lpp.).

[7.lp.] Tagad dažos vārdos par garantiju jautājumu, kurš parādījās sarunu laikā starp PSRS no vienas un Angliju un Franciju no otras puses 1939. g. Maskavā. No Anglijas sūtņa Orda izdevās uzzināt, ka Maskavā līdztekus citiem jautājumiem bijusi runa par palīdzību un garantijām Latvijai. Saņemtajā informācijā bija sacīts, ka Anglijas pozīcijā paredz, ka garantijas dod visas trīs valdības kopīgi un kopīgi nosaka arī to piemērošanas procedūru. PSRS it kā uzstājot, ka šo garantiju un visu ar to saistīto uzņemas PSRS valdība, Francija laikam esot tam gatava piekrist, bet Anglija pretojas. Mēs atbalstījām Anglijas pozīciju, un min[istrs] Munters par to neoficiāli paziņoja sūtnim, piebilstot, ka mēs lūdzam dot mums iespēju izteikties. Munteram bija zināms, ka tādās pašās domās ir viņa kolēģi Tallinā un Kauņā. Man teica, ka Anglijas sūtnis apsolījis paziņot par to tālāk. Kā tas pēc tam atspoguļojās sarunās, palika nezināms. No Francijas sūtņa Tripjē kaut ko uzzināt nebija iespējams. Polijas sūtnis Klopotovskis privātā sarunā, liekas, neslēpa, ka Polija neatzīst [288.lpp.] nekādus uz to attiecinātus lēmumus, ja tie tiks pieņemti bez viņas līdzdalības.

[8.lp.] Turpinot savas piezīmes par ārpolitiku, es tagad vēlos īsumā raksturot politisko partiju un darbinieku nostāju ārpolitiskajos jautājumos, viņu reakciju uz ārpolitiskajiem notikumiem. Latvijas ārpolitika, kura tika realizēta, balstoties un sadarbojoties ar Antantes valstīm, guva atbalstu politiskajā dzīvē valsts iekšienē, kas arī izpaudās dažādo politisko grupu un sabiedrisko darbinieku runās un rīcībā. (Pēc partiju slēgšanas nekādas pārmaiņas nebija novērojamas.) Piemēram, jautājums par tuvināšanos ar pārējām Baltijas valstīm guva pilnīgu atbalstu. Varšavas līgums tika ratificēts parlamentā. Politiskās partijas bija pret komunistisko aģitāciju un propagandu, bija par Komunistiskās partijas darbības nepieļaušanu, pret iespējamo sovetizāciju, pret iespējamo Latvijas saplūšanu ar PSRS, par kuras vēlamību reizēm atgādināja komunistiskā aģitācija, tādējādi nedodama iespēju to aizmirst politiskajiem darbiniekiem. Partijas balstījās uz vēlētājiem, savācot Saeimas vēlēšanās ap 80% [9.lp.] balsu. Partijas iestājās par privātīpašumu, ieskaitot arī privātīpašumu uz zemi. Vienīgi sociāldemokrāti, gan nesekmīgi, prasīja, lai zeme no valsts zemes fonda tiktu nodota mūžīgā lietošanā. Politiskās partijas, baidīdamās pastiprināt komunistiskās propagandas ietekmi, ne vien nosodīja šo nelegālo propagandu, bet to vairākums arī ļoti atturīgi izturējās pret jautājumu par ciešāku tuvināšanos ar PSRS pat saimnieciskā ziņā. Aizsargi, armijas komandējošais sastāvs un bezpartijiskā inteliģence bija tādos pašos ieskatos.

Kas attiecās uz atsevišķo partiju nostādnēm, tad Zemnieku savienība un tās līderi bija tieši tādos ieskatos un izteica tos savās runās un ziņojumos gan Saeimā, gan arī ārpus tās. Piemēra pēc var nosaukt Meierovicu, Klīvi, Hugo Celmiņu, Alfrēdu Bērziņu, Birznieku, Briedi, pats sevi un citus. Tā kā man iznāca līdz beidzamajam laikam biežāk par citiem lasīt referātus un teikt runas sapulcēs, tad laikam mans vārds saistīts ar lielu runu un izteikumu skaitu par šo [10.lp.] lietu.

Daudzām citām partijām (pie mums to bija ap 30) un to līderiem šajā virzienā nebija nekādu domstarpību ar Zemnieku savienību. Var nosaukt Bļodnieku, Skujenieku, Nonācu, A. Bergu, Reinhardu, Vl. Rubuli un citus labējā spārna latgaliešu līderus, konfesionālo partiju vadītājus, vāciešu līderus, ebreju Dubinu utt. Svārstījās vienīgi sociāldemokrāti, runādami vienu, bet pēc tam vēlāk pavisam kaut ko citu. Atbilstošie [289.lpp.] preses orgāni drukāja to, ko runāja viņu grupas vai partijas cilvēki.

Anglijas līnijai stingri pieturējās Zemnieku savienība, jaunsaimniek[u partija], Skujenieka grupa, Latgales zemniek[u partija] (Vl. Rubulis), Dubina grupa, bet no bezpartijiskiem varētu nosaukt vairākumu latviešu fabrikantu, vairākumu inteliģences (šis apzīmējums lietots attiecībā uz tiem, kuri beiguši augstākās mācību iestādes).

Tomēr bija citu novirzienu cilvēki un grupas. Saprotams, ka poļi atradās vistuvāk Polijai, vācieši - Vācijai. Taču tieši uz Vācijas pusi sliecās Arveda Berga latviešu grupa - neliela Rīgas latviešu inteliģences daļa, daļa fabrikantu un tirgotāju, luterāņu mācītājus pārstāvoša partija, no studentu [11.lp.] korporācijām, īpaši “Lettonia” (A. Berga un A. Kvieša korporācija), daļēji “Selonija” (no šīs korporācijas bija “Pērkonkrusta” līderis Gustavs Celmiņš). Attiecībā uz sociāldemokrātiem var teikt, ka viņi vistuvāk jutās vācu, dažreiz austriešu sociāldemokrātiem, bet reizēm arī Anglijai - atkarībā no tā, kāda partija tur atradās pie varas. Daļa pie A. Berga grupas piederošās inteliģences vispār juta savu tuvību ar visu vācisko. Pats A. Bergs jau 1917.g. bija par Vācijas ietekmi Baltijā. Līdz kara sākumam 1939.g. Rīgā runāja, ka šie paši cilvēki kara gadījumā arī Latvijas teritorijā gaidītu vāciešu atnākšanu pirms boļševikiem, jo viņi cerēja uz labāku dzīvi pie nacionālsociālistiem nekā pie boļševikiem.

Tagad par to, kā dzīvē izpaudās iepriekš aprakstītās politisko darbinieku un partiju nostādnes. Pirmkārt tas izpaudās zaudējumā un kaitējumā, kas tika nodarīts Latvijas saimnieciskajai dzīvei. Katrs saimniecisko sakaru uzlabošanās un paplašināšanās periods starp PSRS un Latviju kalpoja kā pierādījums labumam, ko no tā ieguva Latvija. Tomēr sevišķi negatīvi tas iespaidoja kulturālo tuvināšanos. Ar tādu mērķi izveidotā padomju-latviešu biedrība neguva [12.lp.] lielu atsaucību un atbalstu. Biedrības rīkotie koncerti, izstādes utt. pulcēja maz apmeklētāju. Personiski es tos neapmeklēju ne reizi. Padomju grāmatu un laikrakstu izplatīšana netika pieļauta, atkal baidoties no propagandas. Ar lielām grūtībām tika pieļauta padomju filmu un teātra uzvedumu izrādīšana un mūzikas atskaņošana. Angļu klubam bija daudz lielāka popularitāte. Nekrievu skolās krievu valoda gandrīz pilnīgi netika mācīta, toties Rīgā pastāvēja Franču licejs, Angļu valodas institūts un vēl 3 vai 4 angļu valodas lektori universitātē. Saprotams, ka ar tādiem paņēmieniem tika sekmēta franču un angļu ietekme [290.lpp.] krievu ietekmes vietā, kura saruka. Es personiski par to nesu lielāko atbildības daļu. Rīgā bez tam vēl pastāvēja privāta vācu universitāte - Herdera institūts.

Iekšpolitikā netrūka intrigu un aizkulišu lietu, kuras skāra arī ārpolitiku. Tas attiecās uz Rīgas krievu un vācu avīzēm, kuru kaitīgā pretpadomju tendence bija acīm redzama.

Krievu avīzi “Segodņa” izdeva emigranti ebreji, kuri pēc tam bija saņēmuši Latvijas pavalstniecību. Viņiem palīdzēja deputāts Dubins, kuram bija ievērojama ietekme visur - gan Saeimā, gan pie ministriem. Lieta bija tāda, ka visām [13.lp.] Saeimas frakcijām bija vajadzīgas vācu, ebreju un krievu frakcijas balsis. Ar partiju slēgšanu un Dubina ietekmes pazušanu avīzes “Seg[odņa]” saturs nedaudz uzlabojās. Ebreju ietekme daļēji ir izskaidrojama ar to, ka starp viņiem bija salīdzinoši daudz bagātu fabrikantu, eksportieru, kuri uzturēja ciešus sakarus ar Anglijas ebreju izcelsmes lordiem un baņķieriem Parīzē un Berlīnē. Savā laikā ievērojama Latvijas eksporta daļa atradās šo kapitālistu rokās. Dubins baudīja arī manu aizbildniecību par to, ka kā konservatīvs ebrejs ar savu reliģisko kopienu, jaunatnes u.c. organizāciju starpniecību darbojās pret komunistiem. Uzmanību pelna vēl kāda parādība, kura jānovērtē kā pretpadomju. Latvijā lielā skaitā dzīvoja krievu emigranti, kurus nebija iespējams nekur izsūtīt, viņus bieži aizstāvēja arī dažādas angļu aprindas. No šiem emigrantiem līdz monarhistiem un to piekritējiem bija tikai viens solis. Viņu nodarītais kaitējums, pasliktinot mūsu attiecības ar PSRS, bija acīm redzams. Tomēr cīņu ar viņiem apgrūtināja tas, ka viņiem bija daudz aizstāvju visu mazākumtautību un ne tikai to vien vidū. Pastāvēja arī citi iemesli, kuru dēļ nevarēja piemērot pelnīto stingrību [14.lp.] pret viņiem. Rīgā pastāvēja dažādas krievu biedrības, kuras bija tuvas monarhistiem. Tomēr aizskart šīs biedrības nebija izdevīgi, ņemot vērā to, ka tad viņas būtu varējušas pārcelt savu darbību un ietekmi uz krieviem Latgalē, kur krievu iedzīvotāji Krievijas robežas tuvumā jau tā bija diezgan nemierīgi. Pārcēlušās uz Latgali, Rīgas krievu biedrības viegli būtu varējušas sākt darboties starp turienes krieviem pavisam pretējā virzienā, nekā tās darbojās Rīgā. Vēl kas - pastāvēja daudzas bijušo karavīru biedrības, starp kurām bija vācu landesvēristi, nacionālsociālisti (es runāju par pagātni), ebreju un krievu biedrības, kuras bāzējās galvenokārt uz tā saucamo kņaza Līvena vienību, kurš palika krievu monarhists līdz savas dzīves pēdējiem brīžiem, [291.lpp.] būdams tomēr apveltīts ar lielu ietekmi Latvijā. Kņaza Līvena palīgs bija Didorovs, pazīstams monarhists Rēzeknē. Šī iemesla dēļ bijušo krievu karavīru biedrība bija pelnījusi vienīgi slēgšanu. Tomēr arī tam bija šķēršļi, kuri saglabājās līdz pat beidzamajam laikam. Mans kaitīgo bijušo karavīru biedrību slēgšanas plāns paredzēja to visu, kopskaitā apmēram 20, likvidāciju, izveidojot vienu jaunu kopīgu biedrību priekš visiem. Tādā veidā [15.lp.] būtu bijis izdevies likvidēt krievu bijušo karavīru biedrību, neraugoties uz to, kas to vada. Šim biedrību pārkārtošanās plānam pretojās kalpakieši, kuri paziņoja, ka viņi kopā ar citiem bijušajiem karavīriem neies, un viss palika, kā bijis. Pie tam vēl pats Līvens un caur viņu krievu bijušie karavīri baudīja mūsu augstāko militāro aprindu īpašu aizbildniecību. Kņazs Līvens, pamatojoties uz kopīgajām atmiņām par 1919.g. kaujām, baudīja lielu cieņu Kara ministrijā, uz viņa bērēm nesen tika atsūtīta īpaša delegācija. Kņazs Līvens, drosmīgs virsnieks, izglītots un vispusīgs cilvēks, pastāvīgi apgrozījās Rīgā esošajās sūtniecībās. Viņa meita strādāja amerikāņu pārstāvniecībā. Viņam bija radinieki un ietekmīgi draugi 5 vai 6 Rietumeiropas galvaspilsētās. Ar tādiem cilvēkiem bija grūti cīnīties.

Otra avīze, kura sacentās ar avīzi “Segodņa” vienpusīgas un negatīvas informācijas izplatīšanā par PSRS, bija vācu “Rigasche Rundschau.” Īstie “R[igasche] R[undschau]’ saimnieki atradās Vācijā. “R[igasche] R[undschau]” saņēma nepieciešamos naudas līdzekļus caur nacionālsociālistu partiju un aizrobežu vācu biedrību. Arī [16.lp.] rakstus tai piesūtīja no Vācijas, parasti tie bija visdzēlīgākie savā pretpadomiskajā tendencē. Tikai ar lielām grūtībām ar min[istra] Muntera līdzdalību galu galā izdevās pārtraukt visasāko rakstu iespiešanu.

Viens no apstākļiem, kas pretēji mūsu vēlmēm un nolūkiem pavēra ceļu komunistiskajai aģitācijai, bija tas, ka Latgalē salīdzinājumā ar citiem novadiem valdīja stingrāks režīms. Tas, protams, izpaudās vienīgi tādā formā, ka valdības orgāni apgājās ar iedzīvotājiem stingrāk nekā parasti. Tādu pieeju izsauca katoļu ksendzu aģitācija, kuri vēlējās baznīcas varu pacelt augstāk par laicīgo varu. Turklāt vēl Latgales mazturīgie iedzīvotāji bija daudz pieejamāki komunistiskajai aģitācijai. Tomēr daudz stingrāka režīma piemērošana, notverto robežpārkāpēju sodīšana galu galā deva negatīvus rezultātus, jo gar robežu galvenokārt dzīvoja krievi, kuri to vien apgalvoja, ka vienīgi savējais iet pie savējā.

[17.lp.] Katram apvērsumam acīmredzot ir savas atšķirīgas iezīmes. Par 1934.g. 15. maija apvērsumu Latvijā var sacīt, ka tas bija sevišķi savdabīgs. Pēc tam par to runāja ar atvieglojuma sajūtu - mērķis bija sasniegts bez traucējumiem, bet galvenais - netika izlieta ne asins lāse.

Ar ko tas izskaidrojams? Te es sacītu, ka:

1) neviens - ne draugs, ne pretinieks - negaidīja apvērsumu tajā dienā un stundā, kurā tas notika,

2) izdevās izraudzīties vispiemērotāko brīdi un, ātri rīkojoties, atņemt pretiniekiem visas pretošanās iespējas,

3) apvērsuma laiks (es te nedomāju tā notikšanas brīdi) bija veiksmīgi izvēlēts tajā ziņā, ka iedzīvotāju vairākums instinktīvi ar nepacietību gaidīja tieši apvērsumu,

4) izstrādātajā rīcības plānā neatklājās rupjas kļūdas,

5) bija ticība uzvarai.

Zemnieku savienība sen bīdīja mani uz apvērsuma izdarīšanu ar spēku. Es, būdams tādos pašos ieskatos, apzināti tam pretojos, lai nekur neradītu aizdomas. Sapulcēs es tomēr gatavoju iedzīvotājus pārmaiņām, taču nekritizēju bijušo, sacīju vienīgi, ka pēc 15 auglīga darba gadiem [18.lp.] vēl auglīgāks darbs, kādu prasa jaunie uzdevumi, nav iespējams republikas pirmo gadu šaurajos rāmjos. Tomēr vajag pieturēties sākuma gadu mērķiem, vienīgi nepieciešams tos papildināt un saskaņot ar dzīves jaunajām prasībām, jāattīra tikai ceļš paplašinātai programmai.

Lai novērstu esošās nepilnības un šķēršļus vecajā Satversmē, uz kuras pamata parlaments, kura 100 vietās bija pārstāvētas 25 partijas, varēja visu laiku tikai runāt, bet darbu darīt bija pārstājis, bija jāsamazina partiju skaits. Valsts prezidentam un valdībai nebija nekādu tiesību turpināt tāpat tālāk mīņāties uz vietas. Nepieciešamās pārmaiņas varēja veikt tikai parlaments. Saprotams, ka uz to nebija vērts cerēt, vajadzēja domāt par citāda veida pieeju.

Tautā bija stipri izplatījusies neapmierinātība ar parlamentu, politiskajām partijām un to skaitu, neapmierināti bija arī citi deputāti, bet tie visi bija teorētiķi, nevis praktiķi, piemēram, Skujenieks, nelaiķis Zemgals. Viņiem pievienojās [19.lp.] arī deputāts ģenerālis Balodis, kurš brīnumainā kārtā politikā izrādījās vispirms filozofs. Es to visu vēroju un gatavoju savu lietu ar V. Muntera, kurš nodrošināja teorētisko pusi, un jaunā Alfrēda Bērziņā, kuram [293.lpp.] bija idejas un triecienspēks, palīdzību. Vēl būtu pieminams arī ģenerālis Berķis, kurš nodrošināja mieru un kārtību.

Kad Balodis un Skujenieks sarunājās ar mani, viņi bija pārsteigti par to, ka no manas puses nebija vērojams nekāds izbrīns, bet tagad pāreju pie rīcības plāna. Zemgals vispār neparādījās. Skujenieks, paredzētā radikālā atrisinājuma ātruma pārsteigts, pagaidām palika malā. Tagad palikām - es, Berķis, Balodis un Bērziņš (aizsargi). Ar Munteru runāju vienīgi es. Mērķis - Saeimas atlaišana, Satversmes pārstrādāšana, visu partiju likvidēšana uz laiku, tautas apvienošana ap atjaunotas Latvijas ideju bez partiju starpniecības. Tālāko pasacīs priekšā notikumu gaita un dzīves pieredze.

Ar kādiem spēkiem es vai mēs varējām rēķināties? Tie bija armija, aizsargi, iedzīvotāju vairākums vispār. Vēl ilgi pirms 1934.g. 15. maija pie manis atnāca studentu pārstāvji un vispārīgos vārdos paziņoja, ka studenti un viņu vecākie biedri sagaida politiskas pārmaiņas, - tas nozīmēja atbalstu no augstāko valsts [20.lp.] darbinieku, fabriku direktoru, lielākās daļas virsnieku un studentu puses.

Ārpus Latvijas es nekādu atbalstu nemeklēju un arī neuzskatīju to par vajadzīgu. Nebija jau arī pie kā griezties. Nedrīkstēja taču sākt izklāstīt apvērsuma plānus svešiem cilvēkiem. Nacionālsociālisti Vācijā atkrita tā iemesla dēļ, ka nedrīkstēja taču iet pa ceļu, kurš palielinātu vācu ietekmi Latvijā. Itālija - tālu. Padomju Savienība? Lieta bija tāda, ka apvērsums zināmā veidā bija vērsts pret P[adomju] S[avienību], jo viens no pamudinājumiem izbeigt neauglīgās Saeimas pastāvēšanu izrietēja no tā, ka sajukums Saeimā un partiju strīdiņi varēja sasniegt tādus apmērus, ka komunisti Latvijā varētu sadomāt izstrādāt savu pārmaiņu plānu, bet tāda veida atrisinājums bija jānovērš savlaicīgi. Apvērsums tātad bija vērsts arī pret komunistiem.

Pat pamācīties nebija pie kā. Nacionālsociālistu pieredze nederēja tādēļ, ka man nebija partijas, jo bija paredzēta arī Zemnieku savienības likvidācija. Nebija paredzams tā kā Itālijā - gājiens uz Rīgu, lai arī aizsargi tam būtu piekrituši. Saprotams, ka es iepazinos ar tāda veida notikumiem citās zemēs, izlasīju [21.lp.] Hitlera grāmatu “Mein Kampf”, jāatzīstas, ka ar interesi, bet bez liela praktiska labuma. Sīkāk es izsekoju pārmaiņām un to īstenošanas metodēm Vīnē. Iepazinos ar 1926.g. apvērsuma apstākļiem Kauņā, bet Tallinā tieši tajā laikā šādas pārmaiņas notika. Es pat nevēlējos ne ar vienu no ārzemēm pārrunāt par šo tematu un arī nedarīju to.

Bet varbūt bija pamats bažām par citu valstu valdību iejaukšanos. Tomēr šķita, ka šāda varbūtība nav sevišķi liela, jo, kad pirms astoņiem gadiem līdzīgas pārmaiņas notika Lietuvā, neviens par to neinteresējās un arī attiecībā uz Tallinu, kur pārmaiņas tikko kā noslēdzās, neviens nedomāja iejaukties. Tātad nebija pazīmju, kuras norādītu uz iespējamu iejaukšanos no ārpuses.

Kas attiecas uz pretestību valsts iekšienē, tad uz lauku iedzīvotājiem varēja paļauties, jo tur bija aizsargi, par daļu pilsētu iedzīvotāju jau minēju iepriekš. Palika vienīgi fabriku strādnieki un zemāko kategoriju kalpotāji, bet arī par to programmā bija padomāts, par ko es tūdaļ paskaidrošu, un nekādu problēmu nebija. Arī jautājums ar presi tika atrisināts veiksmīgi. [22.lp.] Jānorāda arī uz to, ka savus apvērsuma plānus atklāja cilvēki no “Pērkonkrusta”. Bija vēl viena vai divas nenozīmīgas grupas, par kuru plāniem visapkārt tika runāts, tieši ar to šīs grupas arī zaudēja. Mums atlika vienīgi riskēt.

Kas tad notika 1934.g. 15. maijā? Pulksten astoņos vakarā beidzās Saeimas sēde. Vienos naktī armijas un aizsargu nelielas vienības ieņēma pastu, telefonu, radiostaciju un dažas citas ēkas. Uz ministriju tika atsūtīta speciāla apsardze. Pie Ārlietu ministrijas bija vērojama neliela kustība, tomēr nevienā logā nespīdēja gaisma. Tādējādi nevarēja rasties nekādas aizdomas par to, kas notiek tajā kā apvērsuma galvenajā štābā. Policija aizturēja dažus desmitus cilvēku, galvenokārt opozīcijas deputātus, t.i., sociāldemokrātus, dažus pērkonkrustiešus un vēl dažas citas personas. Arī viss pārējais notika saskaņā ar plānu, un 16. maijā 6 no rīta radio pavēstīja par apvērsumu visai Latvijai. Rīta laikraksti to pašu apstiprināja drukātā veidā. Uz pusdienlaiku “Jaunākās Ziņas” un citas avīzes vēlreiz apstiprināja notikušās pārmaiņas. Trešajā dienā “Jaunākās Ziņas” (materiālu apsvērumu dēļ, kā jau tas bija sagaidāms) pilnībā [23.lp.] pārgāja uz jauno stāvokli, un līdz ar to preses jautājums bija atrisināts. Opozīcijas avīzes tika slēgtas, dažas slēdza sevi pašas.

Tagad jautājums par fabriku strādniekiem. Nekādas pretestības nebija - daļēji tāpēc, ka daļa strādnieku pati bija neapmierināta ar parlamentu, sociāldemokrāti daudz solīja, bet maz darīja, un tieši tajā brīdī viņi vispār nebija saskatāmi. Pēc neilga laika tika paaugstināta darba alga dažām strādnieku kategorijām un atalgojums kalpotājiem. Dažās slimokasēs, kur tas bija nepieciešams, tika ievesta kārtība, un viss gāja savu parasto gaitu.

Paši pirmie pasākumi bija šādi: pārtraukta Saeimas darbība, valdība, kuras priekšgalā es jau atrados divus mēnešus, tūdaļ tika reorganizēta, [295.lpp.] visas politiskās partijas, ieskaitot Zemnieku savienību, tika likvidētas, neizveidojot to vietā nekādu jaunu politisku organizāciju. Diplomātiskais korpuss drīzumā no jauna ieradās pie ministru prezidenta, kas līdzinājās notikušo pārmaiņu atzīšanai.

Valsts prezidents palika savā amatā.

[25.lp.] Pirms es pāreju pie nākamā jautājuma par savstarpējās palīdzības pakta īstenošanu dzīvē, man jāsaka daži vārdi par mūsu armiju, tās uzdevumiem un Kara ministriju. (Plašākas ziņas par mūsu armijas iekšējo dzīvi un citiem militāriem jautājumiem atrodamas manās š.g. augusta-septembra piezīmēs.)

Parlamentārā režīma beidzamos gados, kad nācās stipri sašaurināt valsts budžetu, pamatīgi tika apcirpti tieši Kara ministrijas budžeti. Vēlāk, jau bez parlamenta, Kara ministrijas budžeti tika atkal paaugstināti, un, piemēram, 1939. gadā Kara ministrija saņēma no valsts budžeta un īpaša aizsardzības fonda gandrīz divas reizes vairāk līdzekļu nekā dažus gadus iepriekš. Tomēr uz to laiku bruņojuma iepirkšana izrādījās gandrīz neiespējama. Tādēļ mums ļoti svarīgi izrādījās, balstoties uz savstarpējās palīdzības līgumu, iegūt iespēju iepirkt bruņojumu no PSRS.

Par bruņojuma pasūtījumiem es esmu labi informēts, jo Kara ministrijas cilvēki bieži par šo jautājumu apspriedās ar mani. Taču citādā ziņā Kara ministrijā izveidojās tāda kārtība, kuru es pats, iespējams, biju veicinājis, - kara ministrs Ministru kabinetā ļoti reti [26.lp.] ziņoja par armijas lietām, izņēmums bija vienīgi budžets un iepirkumi, tāpēc ka naudu deva valdība. Arī es pats saņēmu ļoti trūcīgu informāciju. K[ara] ministram bija pašam savs izlūkdienests, un vienīgi Kara ministrija izmantoja šādi iegūto informāciju, prezidentam tā netika pārsūtīta. Saskaņā ar likumu k[ara] ministram bija savi kara aģenti (kara atašeji) dažādu ārvalstu galvaspilsētās. Viņu ziņojumi tika sūtīti kara ministram, bet citu valstu kara atašeji griezās vienīgi Kara ministrijā. Sanāca tā, ka kara ministram tika dota liela patstāvība, tomēr es pret to neiebildu. Taču, no otras puses, manām sarunām ar militārpersonām un viņu sniegtajai informācijai visbiežāk bija tikai gadījuma raksturs. Ziņojumi par jautājumiem, kuri tika skarti tikšanās reizēs ar citu valstu militārpersonām, palika Kara ministrijā.

Mūsu pamatlīnija bija tāda, ka, aizstāvot mūsu robežas, armija stāsies pretī jebkurai svešai armijai bez izņēmuma, kura būtu pārkāpusi mūsu robežas bez iepriekšējas vienošanās. Iespējams, ka, realizējot šo pamatprincipu, būtu varējusi sanākt cīņa līdz [27.lp.] nāvei, bet tas mūsu lēmumu nebūtu grozījis. Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, armijas augstākajiem vadītājiem bija jārēķinās un jābūt gataviem [296.lpp.] uz dažādām iespējamībām. Armijas dislokācija mums deva ātras pārvietošanās iespēju. Galvenie spēki visu laiku bija sakopoti rietumos, ieskaitot Rīgu, dienvidrietumos un dienvidos. Taču, no otras puses, kad es, apspriežot kādu bruņojuma iepirkšanas lietu, pajautāju, cik ilgam laikam mums pietiktu amunīcijas, tad man tika atbildēts, ka pie vidēja patēriņa tās pietiktu diviem mēnešiem. Tad, kad jautāju, cik ilgi mēs varētu vienatnē pretoties ienaidnieka uzbrukuma gadījumā Latvijā, ņemot vērā pašreizējās karošanas metodes, atbilde bija, ka tas būtu iespējams tikai nedaudzas dienas. Kad prasīju par nocietinājumiem, ja jau tik daudzus gadus ticis norādīts, ka fronte varētu izveidoties gan rietumos, gan austrumos, gan dienvidos, uz to man atbildēja, ka nekādu nocietinājumu neesot, nekur neesot ne mīnētu tiltu, ne ceļu. Toties mobilizācijas plāni un rezerves iesaukšanas plāni papildu apmācībai bija labi izstrādāti, un visi šie plāni tika īstenoti bez grūtībām un regulāri agrā rudenī un pavasarī. Kad sākās [28.lp.] karš, mēs viegli paveicām 9000 cilvēku mobilizāciju. Tika apspriesta vēl papildu mobilizācijas iespējamība, bet vajadzība pēc tās atkrita, jo karadarbības lauks attālinājās no mūsu zemes, un jau mobilizētie tika atlaisti mājās.

Tomēr visu laiku turpinājās dažu tūkstošu cilvēku kārtējā papildu apmācība, kura notika arī 1940.g. pavasarī. Visus mobilizācijas uzdevumus jūtami atviegloja aizsargu piedalīšanās. Taču, kad es jautāju, cik cilvēku mums dotu pilnīga mobilizācija, atbilde bija, ka ne vairāk par 240-250 tūkstošiem, bet, kad runa bija par bruņojumu apgādi, krājumiem, tad atbilde bija, ka to nepietiekot.

[29.lp.] 1939.g. oktobrī PSRS valdība piedāvāja savstarpējās palīdzības līgumu. Uz sarunām Maskavā devās min[istrs] Munters. Viņš bija pilnvarots parakstīt līgumu, kas bez kādas vilcināšanās arī tika izdarīts, neraugoties uz to, ka piedāvātais līgums bija neparasts. Sarunu laikā min[istrs] Munters mani pastāvīgi informēja par to gaitu un līguma saturu. Saņemtā informācija tika nekavējoties apspriesta Ministru kabinetā. Es paziņoju, ka min[istrs] Munters rekomendē tā parakstīšanu un ka es atbalstu viņa priekšlikumu. Arī kara ministrs Balodis rekomendēja parakstīšanu. Pēc tam ministri cits pēc cita izsacījās pār parakstīšanu. Vienīgi iekšlietu ministrs Veidnieks uzskatīja par nepieciešamu izklāstīt savas šaubas un bažas, pirms pievienoties pārējo ministru viedoklim. Viņš norādīja uz to, ka padomju karaspēka klātbūtne Latvijas teritorijā novedīs pie komunistiskās aģitācijas pastiprināšanās un komunistu mācību izplatīšanās iedzīvotāju vidū. Viņš izteica savas bažas par patstāvīgas Latvijas nākotni, tādēļ - vai nebūtu labāk atsacīties [297.lpp.] no līguma parakstīšanas? [30.lp.] Viņam tika norādīts, ka atteikšanās parakstīt līgumu varētu nozīmēt bruņota konflikta sākumu ar PSRS un ka vajag ņemt vērā tāda konflikta sekas un iznākumu pastāvošajos apstākļos, un ka, no otras puses, līgums pēc sava satura neattaisno viņa bažas attiecībā uz komunistisko aģitāciju un Latvijas patstāvību. Viņš sacīja, ka to visu viņš saprotot, bet vai tomēr nebūtu labāk līgumu neparakstīt? Tad es paskaidroju, ka uz mums visiem gulstas smaga atbildības nasta par tā parakstīšanu, bet, ņemot vērā tos labumus un atvieglojumus, kurus mums dod līgums, turklāt neprasot no mums nostājas maiņu attiecībā uz komunistisko aģitāciju, mēs to varam parakstīt. Tad min[istrs] Veidnieks pievienojās pārējo ministru viedoklim - un lēmums par līguma parakstīšanu tika pieņemts vienbalsīgi. Ne tad, ne arī vēlāk mums neradās jautājums, vai nebūtu vajadzējis pirms tā parakstīšanas nodrošināties ar kaut kā piekrišanu no ārienes. Atgriezies no Maskavas, min[istrs] Munters vēl sīkāk izskaidroja līguma saturu, informēja mūs par draudzīgo atmosfēru, kādā norisējušas sarunas, un tad jau bez iebildumiem tika nolemts sākt sagatavošanos padomju karaspēka [31.lp.] sagaidīšanai, uzņemšanai un izvietošanai. Šim jautājumam tika veltītas dažas publiski neizziņotas apspriedes manā dzīvoklī, kurās piedalījās tikai kara ministrs, armijas komandieris, armijas štāba priekšnieks un ģen[erālis] Hartmanis, kurš bija iecelts par pilnvaroto līguma īstenošanai. Ģen[erālim] Hartmanim es uzdevu parūpēties par to, lai radušies jautājumi tiktu atrisināti savstarpējās saprašanās garā, vienmēr uzturot draudzīgas attiecības. Ģen[erālis] Hartmanis tā arī veica savu darbu. Kad drīzumā tika piedāvāti padomju karaspēka paredzamās izvietošanas plāni, man izlikās, ka daži no tur norādītajiem apvidiem atrodas salīdzinoši tālu no jūras piekrastes. Kad man izskaidroja, ka tas tā nepieciešams aiz militāriem apsvērumiem, es piekritu.

Ministru kabinetā zemkopības min[istrs] Birznieks paziņoja par savu gatavību visīsākajos termiņos pārcelt dažus desmitus zemnieku uz jaunām vietām, atbrīvot ēkas, kuras aizņēmušas Zemkopības ministrijas mācību iestādes u.tml. Tādā pašā garā savu darba daļu attiecībā uz pilsētām uzņēmās iekšlietu ministrs Veidnieks. Kara ministrijai uzdotais darbs [32.lp.] norisēja sekmīgi. Sākās praktisks darbs norādītajā virzienā, tomēr pēc tam radās aizkavēšanās, par ko būs runa nedaudz vēlāk.

Iedzīvotāji jaunos notikumus uzņēma ar sapratni, padomju karaspēka daļas tika sagaidītas mierīgi un draudzīgi, neradot nekādas [298.lpp.] grūtības varas iestādēm, pilnīgā pārliecībā, ka tieši tā arī ir jārīkojas sevis paša labā, lai aizstāvētu savu zemi. Līgums un padomju karaspēka izvietošana guva pozitīvu vērtējumu.

Citādi uz šo lietu raudzījās daudzi diplomātiskā korpusa locekļi, pirmām kārtām angļu, franču, kā arī amerikāņu sūtņi. Iepazinušies ar līguma saturu, viņi un pēc tam arī Rietumeiropas prese līgumu novērtēja negatīvi un sāka mūs iebiedēt, norādīdami pat uz mūsu neatkarības zaudēšanas iespējamību. Turklāt viņi neslēpa neapmierinātību, pasvītrodami savu pretpadomju noskaņojumu. Īpaši izcēlās amerikāņu sūtnis Vailija kungs. Atspēkodams izteiktās šaubas un bažas, min[istrs] Munters viņiem norādīja uz visumā skaidro līguma tekstu, kurš nedeva pamatu kaut kādiem nebūt negatīviem [33.lp.] skaidrojumiem, un uz labumiem, kurus līgums dod Latvijai pārdzīvojamā satraukuma pilnajā laikā. Rīgas iedzīvotāju vidū arī sāka parādīties šaubu pārmāktie. Mana nekavējošā uzstāšanās ar referātu par līgumu Valsts saimniecības padomē palīdzēja pilnībā noskaidrot līguma nozīmīgumu un pasvītrot labumus, kurus mums tas dod.

Es jau norādīju, ka ar laiku līguma realizēšanā sāka parādīties zināma aizkavēšanās un sarežģījumi, kuri apgrūtināja darbu un drīzumā sāka palēnināt un bremzēt līguma izpildīšanu, nodarot lielu ļaunumu. Piemēram, iedzīvotāji nepietiekoši tika informēti par līguma mērķiem un nozīmību. Tas pats attiecās arī uz mūsu armiju, kur piepeši, lai arī uz īsu brīdi, sāka izplatīties negatīva informācija, bet es to novērsu, pastiprinādams militārās priekšniecības modrību. Baidīdamies no padomju ideju popularizācijas, mēs pilnībā neiepazīstinājām iedzīvotājus ar tām priekšrocībām, kuras mums deva līgums, paglābdams no pasaules kara draudiem, kā arī pastiprinot mūsu aizsardzību un drošību, un [34.lp.] par tiem ieguvumiem, kurus sniedza līgumam sekojošā saimnieciskā vienošanās ar PSRS. Mūsu izskaidrojumi palika nepilnīgi un miglaini, pat jautājumā par preču apmaiņas apmēru palielināšanos tika noklusēts par cenām. Varas iestādes neuzstājās pietiekoši enerģiski pret provokatoriskām baumām par dzīves nepilnībām padomju karaspēka daļās. Pozitīva un patiesa informācija reizēm pat tika apspriesta, tam kā piemēru varētu minēt lietuviešu žurnālista Paļecka rakstu “Jaunākajās Ziņās” p[agājušā] g[ada] oktobrī, kurā tika aprakstīta padomju karaspēka parādīšanās Lietuvā. Nepietiekami rūpējāmies par apkārtējo iedzīvotāju tuvināšanu ar padomju karaspēka daļām. Daļa mūsu inteliģences nespēja uztvert notikušo pārmaiņu nozīmīgumu un jauno politisko stāvokli, tādēļ viņa arvien vēl ar iepriekšējo [299.lpp.] intensitāti svērās uz Anglijas un daļēji uz Vācijas pusi, piemēram, b[ijušais] sūtnis Beļģijā M. Valters, cilvēki no A. Berga grupas un lielajām korporācijām (“Lettonia” un “Selonija”). Nevietā bija inteliģences izvairīšanās no tuvināšanās kaut vai ar Sarkanās armijas komandieriem. Var pat teikt, ka tāda bija valdošā tendence, lai nedotu [35.lp.] iespējas parādīties vēlmei tuvāk iepazīties ar padomju iekārtu un faktisko stāvokli PSRS. Jāatzīmē, ka liels skaits ierēdņu no šīm pašām aprindām bija aizņemts līguma izpildes darbā.

Par visiem šeit norādītajiem trūkumiem un kļūmēm vislielāko daļu atbildības nesu personiski es pats.

Lieta gāja vēl tālāk - izrādījās, ka, baidīdamies radīt pārcenšanās iespaidu vai vēlēdamies parādīt iedzīvotājiem savu varu, Iekšlietu un Zemkopības ministrijas pārstāvji nobriedušu jautājumu risināšanai reizēm piegāja ar nevajadzīgu un pārlieku lielu pedantismu. Tas attiecās uz jautājumiem par dzīvokļu un telpu piešķiršanu pilsētās, par mežu un zemes gabalu nodošanu Sarkanās armijas rīcībā. Bez attaisnojošas nepieciešamības tika novilcināta nomas un citu maksājumu noteikšana, aizmirstot, ka padomju karaspēks atnācis aizsargāt Latviju. Ministru kabinetā jautājumi tika izskatīti un principā izlemti, tomēr reizēm pagāja nedēļas, iekams šie lēmumi tika piemēroti uz vietām. Visas tāda veida parādības izrādījās [36.lp.] visspēcīgākās bremzes līguma izpildīšanas lietā.

Par tādām pašām bremzēm līgumā izvirzīto uzdevumu izpildīšanā parādījās pārmērīgais formālisms un lēnīgums, risinot jautājumus celtniecības lietās. Radās grūtības attiecībā uz cenām, materiāliem, kontraktu noformēšanu utt., kuras netika nokārtotas un novērstas ar vajadzīgo enerģiju. Būvniecības darbus kavējošas grūtības radās arī tajā ziņā, ka, baidīdamies no boļševistiskās ietekmes, mēs nevēlējāmies pielaist strādnieku ievešanu no PSRS, tā vietā par labāku atzinām, lai visus būvdarbus veiktu mūsu darbuzņēmēji un vietējie strādnieki. Šāda un tamlīdzīga veida jautājumi uzkrājās Ārlietu ministrijā, nonākdami arī līdz manīm. Dažas lietas caur ārlietu ministru pārceļoja uz Baltijas antantes apspriedi principiālai risināšanai un rīcības saskaņošanai. Varētu norādīt uz šādiem jautājumiem - tā vai cita līguma punkta izpildes tempa vienmērība. Tika aizstāvēts viedoklis, ka [37.lp.] kontingenta, papildu personāla vai strādnieku u.tml. skaita palielināšanai nepieciešamas papildvienošanās. Tika saskaņoti pretdarbības pasākumi attiecībā uz komunistisko ietekmi, kura varētu rasties līguma izpildes gaitā, piemēram, strādnieku ierašanās gadījumā no PSRS. Notika informācijas apmaiņa gan attiecībā uz padomju pusei izvirzītajiem nosacījumiem kopumā, gan atsevišķi attiecībā uz cenām, kontraktu formām un tekstiem, būvniecības darbu izpildes termiņiem utt. ar mērķi saskaņot veicamos pasākumus. Rezultātā tas viss vēl vairāk palēnināja dažu līguma punktu īstenošanu dzīvē. Gadījās arī tādi jautājumi, kurus nācās nodot militāro speciālistu apspriešanai.

Militārpersonas tādus jautājumus izskatīja vai nu pie sevis atsevišķi, vai kopīgās apspriedēs. Šis apstāklis tad arī noveda pie tā, ka pagājušā ziemā triju Baltijas valstu militārpersonas tikās biežāk nekā agrāk. Tikās apgādes priekšnieki, štābu priekšnieki, kā arī pilnvarotie padomju [38.lp.] karaspēka izvietošanas lietā. Šajās tikšanās reizēs tika apspriesti arī kārtējie jautājumi, piemēram, bruņojuma iepirkšana, īpaši tādēļ, ka līgumā dotā iespēja prasīja tādus iepirkumus izdarīt arī Maskavā, lai bruņojuma iepirkšanas jautājums tiktu aplūkots jaunā skatījumā. Turklāt tagad zināmā mērā kļuva iespējama senās vēlēšanās piepildīšanās par armijas bruņojuma unifikāciju. Saprotams, ka toreiz pastāvošajā situācijā tika apspriestas arī problēmas, kuras radās sakarā ar savstarpējās palīdzības līguma izpildīšanu, tādēļ, ka galu galā pašus svarīgākos un sarežģītākos uzdevumus līgums uzdeva militārajām iestādēm un speciālistiem. Tomēr jāsaka, ka vēlēšanās saskaņot pasākumus atkal bremzēja jautājumu risināšanu katrā valstī atsevišķi. Ģen[erālis] Hartmanis pēc kāda no saviem Tallinas apmeklējumiem man paskaidroja, ka viņa apspriešanas priekšmets ar igauņu kolēģi bijuši kārtējie padomju karaspēka izvietošanas jautājumi, tā pieprasījumi attiecībā uz zemes ierādīšanu armijas apmācībai un jūras piekrastes nocietinājumu izbūvei. Nākamajā reizē varbūt runāja par citiem jautājumiem, visas ziņas par to, kā jau es norādīju, [39.lp.] palika Kara ministrijā. Mums ģen[erālis] Balodis īpaši slavēja Lietuvas armijas štāba priekšnieku Raštiķi kā saprātīgu, noteiktu un stāvokli izprotošu virsnieku, ar kuru ir viegli un patīkami parunāt. Uz manu jautājumu, par ko tad tika runāts, atbilde bija, ka par armijas apgādi un bruņojumu, par jūtamo bruņojuma trūkumu, tādēļ ka nepaspēja realizēties lietuviešu plāni par iepirkumiem Francijā.

Štābu priekšnieki droši vien apsprieda arī citus jautājumus. Saskaņā ar noteikumiem viņu sarunu saturs bija Kara ministrijas lieta. Man bija vienīgi zināms, ka Latvijas armijas štāba priekšnieks ģenerālis Rozenšteins bija komunistiskās teorijas un prakses pretinieks. Pamatjautājums man bija pilnīgi skaidrs - ar [301.lpp.] savstarpējās palīdzības līguma parakstīšanas brīdi militārs konflikts starp Latviju un PSRS kļuva neiespējams. Es ņemos galvot, ka tādās pašās domās bija ģenerāļi Balodis, Berķis un Rozenšteins.

[40.lp.] Sabiedriskā organizācija “Aizsargi” bija bruņota armijas rezerve. Tā aptvēra vīriešus, sievietes un daļu jaunatnes. Uzņemšana aizsargos bija ierobežota, galvenokārt tika uzņemti zemesīpašnieki, to dēli un meitas, lauku un pilsētu inteliģence plašā šī vārda nozīmē. Salīdzinoši mazāk aizsargu bija Latgalē. Aizsargu organizācijai bija raksturīga disciplīna un kārtība, tai bija sveša jebkāda patvarība, bet obligāta - prezidenta, ministra A. Bērziņa un ģen[erāļa] Praula doto pavēļu un rīkojumu izpildīšana. Aizsargu noskaņojumā redzamu vietu ieņēma naids pret komunismu un komunistiem. Militāra konflikta gadījumā ar PSRS aizsargi būtu ieņēmuši savu vietu frontē, bet daudzi būtu kļuvuši par partizānu kara dalībniekiem vai vadītājiem, ja no augšas tiktu saņemts šāds norādījums. Aizsargi bija cieši saistīti ar policiju, vajadzības gadījumā viņi izpildīja dažus policistu pienākumus, palīdzēja arī robežsargiem, veica arī citus ar kārtības un drošības nodrošināšanu saistītus uzdevumus. Aizsargi atradās pagastu valdēs, vadīja biedrības, ieņēma dažādus amatus. Aizsargi bija ļoti cieši saliedēta organizācija. Tās mērķi un uzdevumi bija skaidri noteikti, un tie nemainījās. Aizsargu līdzdalība 1934.g. 15. maija apvērsumā Rīgā un visā Latvijā bija redzama un nozīmīga.

[1.lp.] 27.10.1940. Attiecībā uz Latvijas armijas dislokāciju. Es jau norādīju uz to, ka galvenie spēki atradās valsts rietumu un dienvidrietumu daļā - Liepāja, Jelgava, Rīga, - vēl balstoties uz Vācijas karaspēka iebrukuma sniegto pieredzi 1915.-1917.g. Vācija turklāt vēl bija pati nemierīgākā valsts Eiropā. Spēcīgs garnizons visos laikos atradās tāpat arī Daugavpilī kā kara ceļu krustpunktā. Pēc 1939. 5. oktobra mūsu karaspēka daļas tika vairākkārt pārvietotas uz valsts iekšieni. Liepājā un Ventspilī jau izvietojās padomju karaspēka daļas, bet uz dienvidiem no Daugavpils vairs nebija poļu robežas. Tomēr attiecībā uz aizsardzības līniju armijas dislokācija palika nemainīga. Vismazāk karaspēka bija pie ziemeļu robežas. Tikko kā norādītos apsvērumus armijas dislokācijas jautājumā veicināja tas, ka vienīgā valsts, kura sistemātiski [302.lpp.] apsekoja mūsu piekrasti, pārbaudīja ūdens dziļumu un apstākļus krastā, bija Vācija. Ar šādu mērķi tika pat izmantota tirdzniecība ar kokmateriāliem. [2.lp.] Bija vērojams, ka attiecīgu šķirņu kokmateriālu iekraušana kuģos un buriniekos notiek ne tikai ostās, bet arī tieši no krasta, kā arī izmantojot mazo upju grīvas. Vadoties no tirdznieciskiem apsvērumiem, tas bija atļauts, ja kokmateriāli atradās jūras tuvumā. No Mežu un Muitas departamenta darbiniekiem vairākkārt tika saņemta informācija, ka uz kuģiem atrodas nepiederošas personas. Savu iespēju robežās mēs pretojāmies šādām darbībām. Cik man zināms, kāds vācu kara atašejs, kura dzīvesvieta bija Helsinkos, bet uzvārdu neatceros, interesējās par Daugavgrīvas cietoksni. Viņu ļoti interesēja arī Liepāja. Par to mani informēja kara ministrs ģen[erālis] Balodis un štāba priekšnieks ģen[erālis] Hartmanis. Starp citu, par Liepāju beidzamajā laikā (1938.-1939.g.) ieinteresējās arī PSRS pārstāvji - sūtnis un kara atašejs.

Gadījumos, kad Latviju apceļoja viens vai otrs Rietumeiropas valstu pārstāvis, arī viņus dažkārt tieši vai netieši interesēja militārie jautājumi. Tomēr [3.lp.] vairāk par visu viņus acīmredzot interesēja divas lietas - cik lielā mērā mēs baidāmies no atkalapvienošanas ar PSRS un cik stiprs ir noskaņojums pret Latvijas sovetizāciju. Kādus iespaidus viņi ieguva, to ir grūti precīzi pateikt. Mēs paši bijām pārliecināti, ka iespaidiem attiecībā uz pirmo punktu vajadzēja būt tādiem, ka bažas pastāv, bet tās netiek pārspīlētas, bet attiecībā uz otro punktu, ka tāds noskaņojums ir sastopams.

Reiz ģen[erālis] Balodis, acīmredzot saņēmis tādu informāciju no Igaunijas kara atašeja Māsinga vai kāda tuva ģen[erāļa] Laidonera radinieka, man pastāstīja, ka Igaunijā liela daļa inteliģences (šajā gadījumā domāti cilvēki ar augstāko izglītību), daudzi augstākie virsnieki, ieskaitot ģen[erāli] Laidoneru, uzskatot, ka Igaunijai izdevīgāk būtu nokļūt Vācijas, nevis PSRS varā, ja stāvoklis tā iegrozītos. Cēlonis šādam uzskatam bija tāds, ka šādā gadījumā brīvo profesiju pārstāvji (juristi; ārsti utt.), kā arī augstākie valsts ierēdņi varētu cerēt uz zināmu labvēlību no jaunās varas puses. Nodibinoties padomju iekārtai, tieši pret iepriekšminētajiem darbiniekiem tiktu vērsti zināmi spaidi. Tomēr [4.lp.] tauta visumā varbūt apsveiktu pāreju uz padomju iekārtu.

Kas attiecas uz izlūku, spiegu un diversantu pārsviešanu pāri padomju robežai, man zināms, ka šādi paņēmieni dažkārt tikuši lietoti, tomēr uz to attiecošās detaļas tika uzskatītas par lielu [303.lpp.] Kara ministrijas noslēpumu, kas nekad ārpus K[ara] ministrijas netika apspriests, ziņojumi netika sniegti, pat ar prezidentu par to nerunāja. Informācija par šādām lietām glabājās pie kara ministra. Man ir vienīgi pavisam skopa, turklāt vispārīga rakstura informācija šajā jautājumā, tās avoti ir īsi ziņojumi par tiesu lietām, kuri līdz manīm nonāca atsevišķu politisko ieslodzīto amnestijas vai apžēlošanas gadījumos. Turklāt es neatceros tādus gadījumus, ka šādās lietās būtu iejauktas, piemēram, bijušo karavīru biedrības. Ja notvēra pārkāpējus neatjautas padomju robežas pāriešanas gadījumos, tie tika tiesāti. Ja, teiksim, dažāda veida ebreju organizācijas (arī cionisti ar Dubinu priekšgalā) sūtīja cilvēkus uz Palestīnu, tad mēs pavisam neinteresējāmies par to, kurp ved to tālākais ceļš - uz angļu armiju vai kur citur. Mēs bijām vienīgi priecīgi par iespēju no viņiem ātrāk un lielākā skaitā tikt vaļā.

[5.lp.] 28.10.1940. Jauni dzelzceļi. Izbūvējot jaunas dzelzceļa līnijas, vadījāmies no diviem apsvērumiem: tām jāapmierina iedzīvotāju vajadzības un stratēģiskās prasības. Satiksme starp Rīgu un Liepāju cieta smagu triecienu, kad šī dzelzceļa Mažeiķu posms palika Lietuvas teritorijā. Drīzumā tika izbūvēta Rīgas-Jelgavas-Saldus-Liepājas līnija (Rīgas-Daugavpils līnija visu laiku tika uzskatīta par apdraudētu, ņemot vērā pirmā pasaules kara pieredzi). Tādēļ tika iecerēta jauna Rīgas-Ērgļu-Madonas-Lubānas-Rēzeknes līnija. Uzbūvēt paspējām tikai divus šīs līnijas posmus, un tās pirmajā posmā netālu no Rīgas tika celtas jaunas kara materiālu noliktavas, tām bija tikai dzelzceļa satiksme ar Rīgu, bez izejas uz austrumiem. Militārās aprindas neatlaidīgi prasīja veikt līnijas izbūvi līdz Madonas mezgla punktam. Stratēģiskiem apsvērumiem bija zināma loma, izbūvējot Rīgas-Rūjienas līniju gar Rīgas līci. Tagad tiek būvēta Rīgas-Kuldīgas līnija, kura bija iecerēta jau 1937.g., bet Kuldīgas-Liepājas līnija jau darbojas dažus gadus. Kurzemes dzelzceļi saista savā starpā visas pilsētas, kurās ir garnizoni, un tās visas kopā savukārt ar Rīgu. Vēl varētu piezīmēt, [6.lp.] ka ārzemju nauda jauno dzelzceļu izveidē nav ieguldīta, tos būvēja valdība par budžeta līdzekļiem. Pēc padomiem jauno ceļu virzienu vai celtniecības jautājumos mēs ne pie viena negriezāmies. Sliedes un lokomotīves iegādājāmies no Beļģijas un Vācijas uz kredīta ar termiņu uz 2 gadiem. Padomus mums neviens arī nepiedāvāja un arī nekādas prasības neizvirzīja. Es vēl nepaspēju pieskarties jautājumam par iedzīvotāju iemaksām uz ziedojumiem valsts aizsardzības fondā 1939.g. novembrī [304.lpp.] 2,5 miljonu latu apmērā. Varētu rasties jautājums par šādas akcijas cēloņiem un lietderību tajā laikā. Īsumā varu teikt sekojošo. Nauda tajā laikā valdībai bija ļoti nepieciešama, jo bija pienākuši termiņi, kuros bija jāsamaksā par iepirkto bruņojumu, turklāt Kara ministrijas tekošā budžeta summas jau bija ierēķinātas, speciālā aizsardzības fonda līdzekļi deva avansu visam 1941. gadam. Iepriekšējā periodā 3-4 gadu laikā nauda bruņojuma iepirkšanai gandrīz nemaz nebija atvēlēta. Turklāt 1939.g. 5. oktobra līgums uzlika Latvijai par pienākumu rūpēties par bruņojuma papildināšanu. Līgumā sacīts, ka jebkuras Rietumeiropas valsts uzbrukuma gadījumā PSRS un Latvija aizstāvēsies kopīgi. Bija taču jācenšas novērst [7.lp.] tāda stāvokļa iestāšanos, ka Latvija bruņojuma trūkuma dēļ nespētu dot savu, kaut arī mazu, artavu. Līguma otrais punkts mums deva iespēju apbruņoties vēl tālāk, jo PSRS pirmo reizi apsolīja pārdot Latvijai karamateriālus. Šo punktu varētu arī iztulkot kā norādījumu jaunajam sabiedrotajam, t.i., Latvijai, uz nepieciešamību bruņoties. Ātrums, ar kādu ienāca nauda, un labais galarezultāts apstiprināja valdības uzskatu pareizību. Zināms sakars ar šo ziedojumu vākšanu aizsardzībai bija manai radiorunai 1940.g. februāra sākumā. Bija taču zināms, ka mums nebūs ar ko apģērbt rezervistus plašākas mobilizācijas gadījumā, ja karadarbība atkal tuvotos mūsu valsts robežām. Tādēļ brīdinājums iedzīvotājiem parūpēties par pašu nepieciešamāko bija vietā. Bez tam vēl es ar sarūgtinājumu vēroju, ka liela daļa iedzīvotāju nevēlējās rēķināties ar pieaugušo saimniecisko grūtību nopietnību un turpināja dzīvot nepieļaujamā bezrūpībā. Vajadzēja [8.lp.] ar stingru un spēcīgu vārdu pamodināt iedzīvotājus, izraut viņus no šīs bezrūpības. Savā vienaldzībā iedzīvotāji negribēja saprast dažus nepieciešamības diktētos valdības soļus un traucēja to veikšanu. Iedzīvotājiem vēlreiz bija jāatgādina, ka pirmkārt mums pašiem būs jārūpējas par to grūtību pārciešanu, kas saistītas ar Eiropas karu. Iedzīvotāju apziņā bija jāuztur doma par nepieciešamību neatrauties no ikdienas darba. Tieši tāds bija manas runas mērķis. Tomēr ar vienu vai pāris runām nebija iespējams pilnībā izgaisināt šaubas un vienaldzību, pārvarēt parādījušos mazdūšību. Ar šo pašu mērķi mēs kā konkrētu pasākumu izmantojām ātru un sekmīgu visu materiālo un kulturālo jautājumu noregulēšanu ar Vāciju, kuri radās sakarā ar vāciešu repatriāciju no Latvijas. Pirmkārt, mēs parādījām iedzīvotājiem, ka arī pēc 1939.g. 5. oktobra līguma mēs, tāpat kā agrāk, patstāvīgi veicam jautājumu nokārtošanas darbu attiecībās ar ārvalstu valdībām, otrkārt, lai [305.lpp.] attiecībās ar Vāciju pēc kara nepaliktu nenokārtoti jautājumi un tā neizvirzītu prasības ne valdībai, ne atsevišķiem pilsoņiem. Tāda veida pretenzijas varētu negatīvi atsaukties uz Latvijas attiecībām ar Vāciju nākotnē.

[9.lp.] 28.10.1940. Latvija un Anglija. Šis piezīmes attiecas tikai uz 1938./39. gadu, bet nav attiecināmas uz 1939./40. gadu, kad Eiropā izveidojās pavisam cita pieeja un stāvoklis. Latvija vēl arvien turpināja paļauties uz Angliju, lai gan mums jau sen bija diezgan skaidrs, ka reālas palīdzības iespējamība no tās ir mazticama. Par to liecina kaut vai fakts, ka Anglija pilnīgi un galīgi atteicās mums pārdot bruņojumu. Varēja pat padomāt, ka ar Latviju un tās armiju Anglija nesaista nekādus savus kara plānus. Viņa mums pārdeva vecu bruņojumu tūdaļ pēc pasaules kara beigām (liekas, mēs to saņēmām 1921.g.). Neatkarīgi no tā nedaudz bruņojuma mūsu armija saņēma no Anglijas caur Igauniju 1919.g. vasarā, kad cīnījāmies pret vāciešiem. Starp citu, Francija mums pārdeva vienai divīzijai (4000-5000 cilvēku) nepieciešamo bruņojumu 1919.g. beigās. Vēlākajos gados mēs no Anglijas saņēmām dažas lidmašīnas un to motorus, to pašu saņēmām no Beļģijas, divas zemūdenes no Francijas. [10.lp.] Tomēr mēs, neraugoties uz šādu atturību un atklātu neieinteresētību no Anglijas puses, turpinājām rēķināties ar to apstākli, ka pēc iespējamā jaunā kara Eiropā Anglijai būs svarīga un ietekmīga faktora loma, noslēdzot mieru. Citiem vārdiem sakot, mēs turpinājām rēķināties vismaz ar Anglijas diplomātisko atbalstu un palīdzību. Ja kara laikā notiktu kādas teritoriālas pārmaiņas, kuras būtu izdarītas ar bruņota spēka palīdzību, un tās attiektos arī uz Latviju, tad Anglija varētu nostāties mūsu pusē iepriekšējo robežu atjaunošanas jautājumā. Vācija taču arī pirmā pasaules kara laikā okupēja visu Baltijas jūras austrumu piekrasti un pēc tam aizgāja. Tomēr mēs uzskatījām, kā būtu lieki par to vest sarunas ar Anglijas valdību vai slēgt kaut kādus līgumus. Tas likās skaidrs, pamatojoties uz tām attiecībām, kuras Latvijai izveidojās ar Angliju, sākot jau ar 1918.-1919. gadu, un pastāvēja visu laiku. Kaut kādas cerības jau arī nemaz nevarēja veidot konkrēta līguma saturu, bet mēs nesaskatījām nekādu vajadzību un pat vēlamību saistīt sevi ar konkrētu vienošanos, kurā, iespējams, būtu bijis jāsola kādi pakalpojumi no mūsu puses, jo tas saistītu mums rokas attiecībās ar citām valstīm [11.lp.] un likvidētu mūsu neitralitāti. Tādēļ mūsu vēlēšanās aprobežojās vienīgi sr attiecību uzturēšanu ar Angliju iepriekšējā līmenī. No otras puses, pamatodamies uz savu - varbūt [306.lpp.] vienpusējo - paziņojumu par neitralitāti, mēs atturējāmies dokumentēt ciešāku tuvināšanos gan ar Vāciju, gan PSRS. Taču 1939. gadā visa Eiropas situācija pārmainījās.

Cits jautājums. Vēl 1940. gada pavasarī apstākļos, kad kara arēnā izveidojās jauns stāvoklis un radās situācija, kurā Latvija varēja tikt atgriezta no Rietumeiropas vai pat tās teritoriju skart karadarbība, pēc min[istra] Muntera priekšlikuma tika nolemts sūtni Londonā Zariņa kungu iecelt par ārlietu ministra vietnieku un dot norādījumus visiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem ārzemēs visās lietās, arī tajās, kuras attiecas uz finansēm Ārlietu ministrijas budžeta ietvaros, griezties pie Zariņa kunga. Ja arī Zariņam būtu atņemta iespēja izlietot šīs pilnvaras, tad tām būtu jāpāriet Bīlmaņa kunga rīcībā Vašingtonā. Laikam neviens nevarēja paredzēt, kas notiks. Šim lēmumam nebija nekāda sakara attiecībā uz PSRS, jo tajā laikā neviens nedomāja par iespējamām izmaiņām Latvijas un PSRS attiecībās.

[1.lp.] Placdarms. Vēlreiz atgriežoties pie jautājuma par Latviju kā Antantes placdarmu, es vēlos papildināt jau sacīto ar norādi uz to, ka patiešām ir bijis mēģinājums radīt tam augsni, kaut arī pa aplinku ceļiem. Šāda iniciatīva nāca no Polijas - ļoti iespējams, pēc kādas trešās puses ieteikuma vai norādījuma. Kā zināms, Liepājā pastāv plašas kuģu remonta darbnīcas. Tā, lūk, Polija pirms kādiem desmit gadiem nāca klajā ar priekšlikumu piešķirt tai tiesības izmantot Liepājas darbnīcas un dokus tās karakuģu remontam.

Par Liepāju Polija interesējās jau sen. Es atceros, kā 1920.g. poļu militārais pārstāvis Rīgā majors Miškovskis kā Pilsudska speciāli pilnvarota persona [2.lp.] griezās pie manis ar jautājumu par iespējām piešķirt Polijai īpašas plašas tiesības Liepājas ostā. Jau toreiz es viņam pilnīgi skaidri atbildēju, ka šāds jautājums nav apspriežams. Bija jāņem vērā politiskie apsvērumi, pirmkārt, sakarā ar Polijas un Lietuvas attiecībām, otrkārt, grūti būtu bijis pamatot jautājumu par Polijas privilēģijām Liepājas ostā ar tranzītu no Polijas, ņemot vērā, ka nepastāvēja tieša sauszemes satiksme. Tomēr galvenā bija mana nevēlēšanās dot iespēju Polijai iegūt jebkādu teritoriju Latvijā, turklāt vēl apejot Lietuvu. Mani uzskati šajā jautājumā nekad nav mainījušies. Tādēļ arī desmit gadu vēlāk es biju pret minēto Polijas priekšlikumu - un tas tika [307.lpp.] noraidīts. Tas pats atkārtojās pēc dažiem gadiem, kad Polija izvirzīja šo jautājumu trešo reizi, kad gāja runa par poļu hidroplānu remontu Liepājā. Es nesacīšu, ka noraidīju izvirzītos priekšlikumus, pilnībā saskatot tajos tīkojumus pēc placdarma, bet es uzskatīju, ka ar Latvijas neatkarību un centieniem palikt neitrālās pozīcijās nevar savienot to, [3.lp.] ka kāda liela valsts normālā starptautiskajā situācijā varētu ar vienalga kādu ieganstu panākt savu klātbūtni Latvijas teritorijā. Ar remonta izkārtni taču viegli būtu bijis varēts koncentrēt Liepājā vai visus Polijas jūras spēkus, un Latvijai būtu nācies atbildēt par sekām.

Tomēr man jāatzīmē, ka Kara ministrija bija citādos ieskatos un Polijas priekšlikumā neko nepieņemamu nesaskatīja, bet arī tā galu galā man piekrita. Es neņemos tieši apgalvot, bet ļoti iespējams, ka sakarā ar šo jautājumu Kara ministrijā notika poļu priekšlikuma apspriešana un tās dalībnieki bija arī daži citi kara atašeji. Kara ministrijas uzskats bija tāds, ka šajā ziņā Latvijai nekādu briesmu vai draudu neesot, vajagot nākt pretī Polijai un dot iespēju Liepājas darbnīcām un varbūt arī dažiem pilsētas uzņēmumiem labi nopelnīt. Kara ministrijas uzskatam pievienojās art Skujenieka un Bļodnieka kungs.

[4.lp.] Angļu diplomātisko vai vispār valdības aprindu pārstāvji uz Latviju atbrauca ļoti reti. Pirms trijiem gadiem Latviju apmeklēja lords Plimuts, par ko es jau atzīmēju agrāk. Papildināt varu vienīgi ar to, ka pieņemšanā pie manis mēs pārrunājām politiskās parādības tikai vispārīgos vilcienos. Acīmredzot viņam nebija noteiktu uzdevumu. Viņš interesējās par mūsu attiecībām ar PSRS un ierunājās par bažu iespējamību no mūsu puses sakarā ar aizvien pieaugošo PSRS spēku un varenību. Es atbildēju, ka zināmas bažas par sovetizāciju vai pat Latvijas atkalapvienošanu ar PSRS pastāv, bet tas gan vairāk attiecas uz dažām pilsonības aprindām nekā valdību. Tomēr valdība ir noskaņota pret tādām tendencēm un tādēļ veic nepārtrauktu darbu pret komunistisko propagandu Latvijā. Taču nekādu redzamu pazīmju par PSRS plāniem attiecībā uz Latviju, kuri varētu būt pretrunā ar pastāvošajiem līgumiem, nav.

Vispār acīmredzot jau tad lords Plimuts lielāku vērību pievērsa attiecībām starp Latviju un Vāciju un bija [5.lp.] apmierināts ar iegūtajiem iespaidiem, ka Latvijā nepastāv nekādas īpašas tuvināšanās tieksmes attiecībā uz Vāciju ne iedzīvotāju vidū, ne valdībā un nav nekādu faktu, kuri norādītu uz Latvijas politisko tuvināšanos ar Vāciju. Izņēmums bija vienīgi vietējie vācieši un saujiņa [308.lpp.] latviešu (A. Bergs). Kultūras dzīvē bija saskatāma Latvijas attālināšanās no Vācijas un tuvināšanās Anglijai. Valsts saimnieciskajā dzīvē, īpaši rūpniecībā un tirdzniecībā, valdības politikas mērķis bija vietējo vāciešu un tātad arī Vācijas īpatsvara samazināšana. Tā to es arī izskaidroju lordam Plimutam.

Apmēram tie paši jautājumi tika skarti pēc kāda laika, kad pie manis uz pieņemšanu un sarunu ieradās zviedru ārlietu ministrs Sandlera kungs, galveno uzmanību, protams, pievēršot attiecībām starp Latviju un Zviedriju. Abās sarunās tika noskaidrots, ka attiecības var uzskatīt par draudzīgām. Es no savas puses, nesastapdams nekādus iebildumus, izteicu vēlējumu un cerību, ka arī nākotne neatnesīs nekādas pārmaiņas uz slikto pusi. Nekādi konkrēti jautājumi, piemēram, par kaut kādu Latvijas līdzdalību Anglijas un Zviedrijas nākotnes plānos, netika izvirzīti. Min[istrs] [6.lp.] Sandlers vēl interesējās par izredzēm uz jaunu Latvijas Satversmi. Mana atbilde bija, ka esošā valdība sāka ar Satversmes pārstrādāšanas nepieciešamību un ir nolēmusi izpildīt šo savu galveno uzdevumu, tauta saņems pilnīgāko pārstāvniecību.

Politiskās partijas Latgalē. Iepriekšējās piezīmēs salīdzinoši maz vietas bija ierādīts jautājumam par politiskajām partijām Latgalē, un tagad es vēlos tur sacīto papildināt. Zīmīgi, ne jau labā nozīmē, ir jau tas vien, ka visi runā, vispār par to neaizdomājoties, par īpašām politiskajām partijām Latgalē. Tādas patiešām arī pastāvēja. To var izskaidrot pirmkārt ar Latgales vēsturisko pagātni, kura daudzējādā ziņā atšķiras no pārējo Latvijas novadu pagātnes. Piemēram, Polijas kundzība divu gadsimtu gaitā, agrārās struktūras īpatnības, skolu, izglītības un pat grāmatu un laikrakstu trūkums pagātnē. Bez tam iedzīvotāju īsti daudznacionālais sastāvs, stiprā katoļu baznīcas ietekme uz iedzīvotāju dzīvi, pagātnē pastāvējusi zināmā latgaļu nošķirtība no pārējiem latviešiem u.c. No šejienes arī izriet Latgales specifiskie jautājumi, [7.lp.] kuru atrisināšanu savās programmās iekļāva Latgales novada vietējās politiskās partijas, kuras izveidojās līdztekus Vislatvijas politiskajām partijām, kuras darbojās arī Latgalē. Piemēram, katoļu partija, viena vai divas krievu vecticībnieku partijas līdzās krievu pareizticīgo jeb zemnieku partijai, poļu partija un plašāka Latgales zemnieku partija, kura neatzina baznīcas piedalīšanās nepieciešamību politikā. Tieši Latgales zemnieku grupas darbību, kurā, vispārīgi runājot, bija vairāk nekā viena partija, es vēlos nedaudz aplūkot. Galvenie šīs demokrātisko vai arī progresīvo zemnieku, kā viņi sevi nosauca, grupas vadītāji un līderi bija nelaiķis Vl. Rubulis, [309.lpp.] Jānis Rubulis (brālēni), Antons Dzenis (a/s “Ogle” bijušais direktors), divi brāļi Pabērzi - Juris un Sebastjans u.c. Līdzās demokrātiskajiem zemniekiem pastāvēja grupa vēl progresīvāku latgaļu Jezupa Trasuna vadībā, kura reizēm uzstājās pret katoļu baznīcu. Reizēm pie šīs grupas pārnāca brāļi Pabērzi, ja vien viņi, darbodamies kopīgi, neuzskatīja par sev izdevīgāku [8.lp.] vienam pieslieties vienai partijai, bet otram palikt otrā partijā. Tas viss tika darīts atkarībā no politiskās konjunktūras, piedaloties Saeimas vēlēšanās un valdības koalīcijās, utt. Latgales zemnieki vienmēr atradās valdībā, piemēram, Vl. Rubulis bija ministrs desmit gadu pēc kārtas, Juris Pabērzs trīs vai četras reizes bija tieslietu ministrs un tautas veselības aizsardzības ministrs. Sākumā viņš bija vienīgais kaut cik ievērojams latgaļu students Juridiskajā fakultātē, tāpēc arī tieslietu ministrs, kurš bija arī Saeimas deputāts. Arī katoļu partija virzīja savus cilvēkus ministru amatos. Ceļošana no vienas grupas uz otru jau vien norāda, ka ne visiem Latgales politiskajiem darbiniekiem bija stingri politiskie principi. Viņu nostāju un pozīciju vispirms noteica ieņemamās vietas prestižs vēlētāju acīs un ienesīgums. Buržuāziskajās partijās visur un visos laikos bija cilvēki, kuri privātīpašnieciskajos apstākļos politikā saskatīja personiskās iedzīvošanās līdzekli. Jo jaunāka un nabadzīgāka buržuāzija, jo spilgtāk tas izpaudās dzīvē, bet uz latgaļiem tas attiecās vairāk [9.lp.] nekā uz citām latviešu buržuāzijas grupām. Piemēram, Latvijas Satversmes sapulcē Latgales zemnieku grupai bija 22 cilvēki no 152, un, kad sākās zemes un uzņēmumu piešķiršana lauku iedzīvotājiem no valsts zemes fonda, tad izrādījās, ka uz šīs Satversmes sapulces frakcijas locekļiem sanāca ap 70 zemes gabalu, dzirnavas, rūpnīcas, ezeri utt. Daži no šiem 22 nepaspēja neko saņemt, toties citi kļuva laba, vērtīga objekta īpašnieki dažādos pagastos. Piemēram, nelaiķis Vl. Rubulis palika ar tukšām rokām, bet Jānis Rubulis no Zemes bankas izrādījās lielu dzirnavu un mājas īpašnieks Krāslavā, Vl. Rubulis iegādājās saimniecību vēlāk, arī brāļi Pabērzi bija zemes īpašnieki. Citas latgaļu grupas sekoja šiem piemēriem. Mazākā mērā un atsevišķos gadījumos tas bija novērojams arī citās politiskās grupās.

Tādi bija pamati, uz kuriem balstījās latgaļu zemnieku un progresistu vairākuma darbība. Visi jautājumi, Latgales vietējās vajadzības, [10.lp.] vispārvalstiskās problēmas un pieeja tām tika saskaņota ar šīm interesēm, kas paredzēja, kā izmantot savā labā mainīgo politisko situāciju, politisko spēku samēru, citu grupu ietekmes izmantošanu, izstrādājot dažādu valdības koalīciju programmas [310.lpp.] un platformas vai arī gāžot valdības. Turklāt reti bija vērojama patiesa iedziļināšanās jautājumu, problēmu un parādību būtībā, viss bija atkarīgs no esošā brīža situācijas, lai censtos atrasties stiprākā pusē.

Visas latgaļu grupas bija par zemnieku pāreju no sādžām uz viensētām, par privātīpašumu uz zemi, kā arī par latgaļu pārcelšanos uz citiem Latvijas apvidiem, kur tiem būtu piešķirama zeme. Viņi bija par skolu skaita palielināšanu (par to gan bija visas 25 partijas Saeimā), un beidzamos gados Latgale varēja lepoties ar pašu biezāko skolu tīklu un pašu lielāko skaitu grandiozu skolu celtņu Latvijā, kuras, saprotams, nebija uzbūvētas par vietējo pagastu un pilsētu līdzekļiem, bet par naudu no valsts kases. Latgalieši [11.lp.] kopā ar Zemnieku savienību orientējās uz Antanti. Kas attiecās uz komunismu, tad visas latgaliešu partijas bija pret komunistisko propagandu un aģitāciju. Reizumis tas skāra arī PSRS, tā ka arī man nācās par šādiem un publiskiem izteikumiem atvainoties PSRS sūtņa priekšā. Tas, piemēram, attiecās uz ministru Vl. Rubuli, un arī brāļi Pabērzi nebija nekāds izņēmums. Ja pašā pēdējā laikā daži no latgaliešu politiķiem, bijušajiem Saeimas deputātiem, uzstājās kā komunisma piekritēji un kā tuvi PSRS draugi, tad te pārliecībai vai principiem acīmredzot nekāda loma nebija, tas bija viskailākais šķiras oportūnisms. Brāļi Pabērzi bija neapmierināti ar mani un valdību divu iemeslu dēļ. Alkohola ietekmē radušos parādu un trokšņainās uzdzīves dēļ tienesis J. Pabērzs dažas reizes bija tuvu tam, lai viņu atlaistu no amata, tomēr pēc mana norādījuma viņam katru reizi vēl tika dota “amnestija”. Kas attiecās uz parādiem, tad kredītbanka bija paspējusi pagaidām norakstīt tikai daļu no tiem. Brāļi Pabērzi palika ļoti neapmierināti ar mani un 1934.g. 15. maija režīmu vispār, jo viņi taču bija pazaudējuši Saeimas deputātu privilēģijas un ienākumus. Rubuļu-Pabērzu grupai bija sava avīze. Man bija uzjautrinoši lasīt, kā 1940.g. jūnijā-jūlijā šī avīze [12.lp.] piepeši sāka slavināt notikušās pārmaiņas, vēl uzjautrinošāk bija tas, ka šī avīze visu laiku no manis tieši vai netieši bija saņēmusi salīdzinoši lielus pabalstus.

Latgales zemnieku partijas nebija draugos ar Poliju. Pat katoļu partija, kuru vadīja bīskaps Rancāns, ksendzs Pastors un bijušais ministrs Ivbulis, nebija tuva Polijai, tikai neliels skaits ksendzu sliecās uz Polijas pusi un draudzējās ar vietējiem poļiem, bet par izlēcieniem pret komunistiem un PSRS katoļu partijas avīzi nācās sodīt. Viņi darbojās saskaņā ar Vatikāna un vispasaules organizācijas [311.lpp.] “Katoliskā Akcija” norādījumiem. Vispār katoļu partijai Latgalē pirmajā vietā bija baznīcas autoritātes jautājums, partija ļoti rūpējās par baznīcas tiesību nostiprināšanu. Konkordātu ar Vatikānu Latvija noslēdza jau 1922.g., lai nošķirtu katoļu baznīcu Latvijā un tās ietekmē esošo Latgales iedzīvotāju vairākumu no Polijas ietekmes. Katoļu partija modri sekoja tam, lai tā saņemtu pēc iespējas lielākus labumus no valsts un valdības, tomēr, lai nedotu iespēju citām partijām sevi apsteigt vēlētāju priekšā, tā izdevīgā gadījumā demagoģiski aizstāvēja arī [13.lp.] latgaliešu zemniecības saimnieciskās prasības. Beidzamajā laikā Polijas pusē nostājās nenozīmīga “Latgales ļaužu grupa”, kuru vadīja diezgan pazīstams latgalietis inženieris Kemps, kuru vainoja arī separātismā un centienos pēc Latgales autonomijas. Vispār inženieris Kemps, kura patmīlība bija aizskarta jau pašā Latvijas pastāvēšanas sākumā, nekad nespēja samierināties ar esošo lietu stāvokli. Lieta bija tāda, ka citi gados jaunāki sabiedriskie un politiskie darbinieki viņu bija apsteiguši gan politiskās ietekmes, gan no valsts iegūtās labklājības ziņā. K[empam] piederēja tikai divas vai trīs dzirnavas. Kempa ietekmē kādi pieci cilvēki no Rubuļa-Pabērza grupas 1938.-1939.g. sāka rakstīt par pārmaiņām Čehoslovakijā, kuras bija notikušas ar Vācijas palīdzību, dodot mājienu attiecībā uz Latgali saistībā ar Poliju. Nopietnu briesmu tomēr nebija, un, kad Kemps nesen tika arestēts, viņu pēc mana norādījuma atbrīvoja, un visa šī lieta līdz tiesai pat nenonāca. Man iesniegtajā “memorandā” runa galvenokārt bija par jaunu vai labāku amatu piešķiršanu tā parakstītājiem, viss pārējais kalpoja vienīgi šīs galvenās prasības uzskaistināšanai. Poļu grupai Saeimā, kura sastāvēja no diviem cilvēkiem, ļoti bieži bija poļu šovinistu loma, tā uzmanīgi ieklausījās norādījumos no Varšavas, [14.lp.] no kurienes tika saņemti arī nepieciešamie naudas līdzekļi. Latvija viņiem bija otrajā vietā. Latgales krievu deputāti Saeimā palika diezgan pasīvi un neitrāli, apmierinādamies vienīgi ar deputāta amatu. Viņus tomēr interesēja vietējie zemkopības, zemniecības un skolu jautājumi. Vecticībnieks Kaļistratovs uzskatīja sevi par līvenieti, viņam patika turēt tukšas, bet skaļas runas. 1934.g. maijā viņu aizturēja, un viņš kādu laiku atradās apcietinājumā.

Diplomātiskais korpuss Rīgā pirms un pēc 1939.g. 5. oktobra līguma parakstīšanas. Kā jau tika teikts, tad, pēc mums ienākušajām ziņām, triju lielvalstu sarunu laikā Maskavā 1939.g. vasarā Anglija bija atteikusies deklarēt savu neieinteresētību attiecībā uz Latviju un Baltijas valstīm vispār, ieskaitot Somiju. Tādēļ bija [312.lpp.] saprotams, ka, lai arī angļu sūtnis Rīgā Ords neizteica protestu pret jau Latvijas parakstīto neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, viņš izteica lielas šaubas par tāda līguma nozīmi un vērtību. Vācija šim līgumam piekrita tikai 1939. gada vidū pēc vairākkārtīgi izteiktas domas par šāda līguma nepieciešamību. [15.lp.] Ords pretēji mūsu pozitīvajam līguma vērtējumam atklāti pateica, ka Vācija, vienalga, izdarīs to, kas tai attiecīgā brīža akcijā izliksies visizdevīgākais, un nebūs svarīgi - ir vai nav šāda līguma. Kā zināms, attiecībā uz Vācijas līdzīga veida līgumu ar Dāniju angļu sūtņa paredzējums pēc tam piepildījās.

Kā mēs vēlāk uzzinājām no tā paša angļu sūtņa un laikam arī no ASV sūtņa, tad arī Vācijas un PSRS sarunu laikā ticis izvirzīts jautājums par Vācijas eventuālo neieinteresētību Latvijā un Baltijā kopumā, ieskaitot Somiju. Mums sacīja, ka sākumā Vācija it kā piedāvājusi sadalīt Baltiju ietekmes sfērās, lai sadalītājlīnija ietu pa Daugavu. Par līdzīgu Latvijas sadalīšanu, bet jau starp Poliju un Igauniju, bija runa jau iepriekš. Tomēr PSRS noraidījusi Vācijas izvirzīto domu par Latvijas teritorijas sadalīšanu, un galu galā Vācija devusi savu piekrišanu atteikties no jebkādas ieinteresētības Baltijā. Saprotams, ka tāda informācija, kurai nebija iespējams saņemt oficiālu izskaidrojumu, nevarēja nostiprināt vai palielināt mūsu drošības sajūtu, tā varēja vienīgi palielināt satraukumu [16.lp.] un šaubas. Šī vai tai līdzīga vairāk vai mazāk pilnīga informācija acīmredzot kļuva zināma vietējo vāciešu vidū, tādēļ ka augusta beigās vai septembrī patiešām dažas Rīgas vāciešu ģimenes, kuras dzīvoja Daugavas ziemeļu krastā, pārbrauca uz dienvidu piekrasti un aizņēma tur dzīvokļus. Vēlāk, kā zināms, arī šī informācija par Vācijas neieinteresētību Baltijā izrādījās patiesa. Atgriezies no sava brauciena uz Maskavu oktobra sākumā, min[istrs] Munters mums pastāstīja, ka Maskavā viņš dzirdējis, ka Vācija patiešām izvirzījusi plānu par ietekmes sfērām Baltijā, bet Ārlietu tautas komisariāts neesot uz to izgājis, uzskatīdams tādu taktiku par kaitīgu, jo tā neesot savienojama ar PSRS politiku attiecībā uz nācijām, kura noraidot jebkuras nācijas teritorijas sadalīšanu. Kā pēc tam patiešām noskaidrojās, Vācija acīmredzot tad pievienojās PSRS un paziņoja par savu neieinteresētību Baltijā, kas attiecībā uz Latviju ļoti drīz apstiprinājās ar vāciešu repatriācijas faktu. Neraugoties uz to, ka tas bija pretrunā ar Vācijas plāniem pirmā pasaules kara laikā, [17.lp.] kas paredzēja Vācijas robežu pie Narvas, un ka šo plānu līdz beidzamajam laikam izmantoja vācu nacionālsociālisti.

Tāda veida informācija par Vācijas atkāpšanos austrumos, kuru vēl pastiprināja PSRS un Vācijas līguma parakstīšana augustā, stipri satrauca ne tikai angļu, bet arī amerikāņu sūtni Rīgā. ASV sūtniecība pēc zināmās neveiksmīgās prezidenta Rūzvelta uzstāšanās pret Vācijas plāniem modri un neatlaidīgi sekoja Vācijas un arī PSRS rīcībai. Acīmredzot informācija, kura no Rīgas tika sūtīta uz Vašingtonu, tad palīdzēja radīt ASV satraukumu un pārspīlēti negatīvu priekšstatu par notikumiem Austrumeiropā. Savā veidā to apstiprināja šāds gadījums. Ap 1939. gada 20. septembri mani pasauca pie telefona, paskaidrojot, ka sarunu ar mani lūdz no Amerikas. Izrādījās, ka zvanīja man zināmas populāras avīzes redaktors no Omahas pilsētas, kur es dzīvoju pirms 30 gadiem. Kad es, atbildēdams uz viņa jautājumiem, paskaidroju, ka Rīgā un Latvijā [18.lp.] viss ir mierīgi, karadarbības josla pēc notikumiem Polijā attālinās no Latvijas robežām, ka PSRS deklarējusi savas neitralitātes politikas turpināšanu attiecībā uz Latviju, ka uz robežas padomju pusē netiek sakopots karaspēks, ka Latvijas armija turas mierīgi, man negribēja noticēt, bet manus paskaidrojumus tomēr publicēja.

Pārējām sūtniecībām acīmredzot nebija savas informācijas, un tās nodarbojās vienīgi ar jau minēto baumu izplatīšanu. Saprotams, ka vācu sūtniecībai būtu bijis jābūt izņēmumam šajā ziņā, taču tā piepeši kļuva nerunīga, aprobežodamās tikai ar oficiālajiem tekstiem un pūloties mums iegalvot, ka tā neesot lietas kursā attiecībā uz papildu vienošanos Maskavā. Kad vēlāk 6. vai 7. oktobrī tika publicēts Vācijas rīkojums par vāciešu repatriāciju, tad daudz kas kļuva skaidrs, Vācijas sūtniecība atkal aktivizējās. Mūsu tagad jau pēc 1939.g. 5. oktobra atkal parādījušās bažas drīzumā nomainīja gandarījums, kuru izsauca tas, ka Latvija tomēr tiks vaļā no vāciešiem un visa vāciskā.

Attiecībā uz pašu 1939.g. 5. oktobra līgumu: ārvalstu diplomātiem līdz līguma parakstīšanai [19.lp.] nebija iespēju par to izsacīties. Līguma noslēgšana norisēja ātrā tempā. Min[istra] Muntera Rīgā nebija, tikšanos ar mani neviens nemeklēja un nelūdza, bet Ārlietu ministrijā visiem tika atbildēts, ka Munteram ir visas pilnvaras un līgums acīmredzot tiks parakstīts. Neviens no mums nelūdza norādījumus vai padomus no ārzemju diplomātiem. Bija vienīgi redzams, ka diplomātiskais korpuss, izņemot Vācijas un Baltijas valstu pārstāvjus, izturas pret visu šo lietu ar neuzticību. Bet pēc min[istra] Muntera atgriešanās viņi ieradās pie tā paust savas jau zināmās šaubas un bažas. Min[istra] Muntera atbildes [314.lpp.] un skaidrojumi arī ir zināmi. Viņš tiem lasīja priekšā līguma tekstu, kurš ar savu skaidrību, noteiktību un pat kategorismu nepieļāva nekādas šaubas vai bažas attiecībā uz Latvijas valsts patstāvības un neatkarības statusu nākotnē.

Vairāk un skaļāk par visiem atkal nervozēja ASV sūtnis Vailijs. Tam pievienojās viņa sieva, bijusī Polijas pavalstniece, pierunādama visus draugus un paziņas pēc iespējas ātrāk atstāt Latviju, [20.lp.] kurai, pēc viņas domām, draudēja nekavējoša sovjetizācija, piebilzdama, ka viņi paši aizbraukšot pēc trīs nedēļām, un ieteikdama visiem būt gatavībā. Min[istrs] Munters atkal ļoti enerģiski uzstājās pret visu šo lietu. Es gribētu te piebilst, ka viņam pozitīvā nozīmē daudz palīdzēja Muntera kundze ar visu tai piemītošo enerģiju, drosmi un vīrišķību.

Angļu un franču sūtņi ieņēma pilnīgi noraidošu pozīciju, pareģodami pašu drūmāko, tomēr daudz viņi nerunāja. Visa tā rezultātā ārvalstu pārstāvji, izņemot PSRS, Igaunijas un Lietuvas pārstāvjus, pilnīgi tika atstāti malā - un tiem nebija nekādas ietekmes uz līguma izpildīšanu. Ziemā diplomātiskais korpuss šajā jautājumā acīm redzami nomierinājās, gan tomēr nebeigdams izplatīt dažādas baumas. Diplomātiskais korpuss atkal atdzīvojās, kad tieši no Somijas Rīgā ieradās jaunais PSRS pārstāvis. Tajā laikā sāka izplatīties informācija, ka, lai arī oficiāli notiekot dažādas ar līgumu saistītas sarunas [21.lp.] un tiekot panāktas arī vienošanās, Maskavai tomēr esot vēl citi - daudz plašāki plāni un, pats vēlākais, 1940. gada vasarā PSRS uzstādīšot Latvijai jaunas prasības. Tamlīdzīgas baumas izplatīja arī mūsu sociāldemokrāti, sevišķi centīgi ar to nodarbojās Paula Kalniņa ģimene, kura dēls leitnants Bruno K[alniņš], kā mums ziņoja, esot jau atstājis Somijas armijas rindas, kurā viņš it kā dienējis kā brīvprātīgais, un gatavojas braukt uz Rīgu.

No otras puses, mūsu sūtnis Maskavā, pamatodamies uz saviem novērojumiem un iegūto informāciju, atspēkoja visas tamlīdzīgas baumas par PSRS plāniem, un mēs ar prieku un apmierinātību bijām gatavi viņam piekrist.

Zināmas šaubas un bažas attiecībā uz tālāko notikumu attīstības gaitu mums radās vēl 1939. gada rudenī sakarā ar to, ka Vācija pārlieku forsēja vāciešu aizbraukšanu no Latvijas un Igaunijas. Tāda Vācijas pieeja repatriācijas jautājumam paspēja ietekmēt arī dažu latviešu prātus. Pirmām kārtām tas attiecas uz cilvēkiem no germanofilajām Arveda Berga aprindām - arī viņi gatavojās aizbraukt kopā ar vāciešiem uz Vāciju. Šādu pārbiedēto [315.lpp.] vidū atradās arī daži redzami sabiedriskie [22.lp.] darbinieki. Baumots, piemēram, tika par bijušo prezidentu Kviesi, kā arī Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētāju bijušo Latvijas sūtni Maskavā Feldmani. Tie abi bija korporācijas “Lettonia” filistri. Galu galā tomēr viņi tā arī neaizbrauca - acīmredzot pret tādām iecerēm naidīgi noskaņotās sabiedriskās domas spiediena ietekmē. Vienlaicīgi ar vāciešu aizbraukšanas forsēšanu no Latvijas vācu sūtnis parādīja lielu steigu visu ar vāciešu aizbraukšanu saistīto saimniecisko un kultūras jautājumu noregulēšanā, kas reizumis šķita aizdomīgi. Taču, tā kā mēs bijām par šo jautājumu ātrāku noregulēšanu, lai novērstu iespējamos cēloņus un ieganstus strīdiem ar Vāciju nākotnē, vācu sūtnim ļoti viegli izdevās izkliedēt mūsu aizdomas. Citādā ziņā vācu sūtnis turējās tālu no mūsu līguma ar PSRS un tā izpildīšanas. Vispār beidzamajā laikā bija vērojama vācu pārstāvniecības acīm redzama atturība Latvijas un PSRS attiecību jautājumos. Tāda uzvedība tomēr bija pretrunā ar to, kas notika agrākajos gados līdz pat 1939. gada vasarai, kad bija vērojams [23.lp.] diezgan nedraudzīgs noskaņojums pret visu ar PSRS saistīto.

Tas attiecībā uz Rietumeiropas valstīm. Vēlētos piebilst, ka man nav nekādu materiālu, ar kuriem varētu papildināt jau agrāk sacīto attiecībā uz Latvijas, Igaunijas un Lietuvas sadarbību pirms vai pēc savstarpējās palīdzības līguma parakstīšanas ar PSRS. Ja kaut ko vēl varētu pateikt, tad to spētu izdarīt vienīgi bijušie ārlietu un kara ministri. Tomēr pēdējā Baltijas antantes konference beidzās, nenosakot nākamās tikšanās laiku kopīgai apspriešanai nododamo materiālu un jautājumu trūkuma dēļ. Bet, no otras puses, ja arī bijušajam kara ministram būtu materiāls šo piezīmju papildināšanai, cik man zināms, tad tāda materiāla nav, tas vienīgi apstiprinātu hipotēzes par no Rietumiem atgrieztās Latvijas vai visu triju Baltijas valstu plāniem par uzbrukuma gatavošanas PSRS neiespējamību, tas nebija iespējams sakarā ar militāro un visu pārējo spēku samēriem. Par to, ka šādi plāni neietilpa Latvijas vadošo darbinieku iecerēs, norādīju jau iepriekš.

Vēl tikai viens punkts. Par galīgi netālredzīgiem jāatzīst mūsu preses centieni PSRS un Somijas kara notikumu vienpusīgas [24.lp.] apgaismošanas ziņā. Vienpusīga tā bija tādēļ, ka bieži vien nepietiekoša vieta tika ierādīta paziņojumiem par karadarbību no PSRS avotiem, dodot priekšroku informācijai no Rietumu pretpadomju avotiem. Taču tas notika bez kaut kāda spiediena no ārienes. No otras puses, jāatzīst, ka nepieļaujami bija notikušie mēģinājumi Latvijas karaspēka daļās veikt pret Sarkano armiju vērstu aģitāciju. [316.lpp.] Tas nāca no Kara ministrijas un notika 1940. gada janvārī vai februārī. Par to uzzinājis, es uzstāju, lai tādas lietas tiktu pārtrauktas, kas arī tika izdarīts. Starp citu, šis no Kara ministrijas puses nepieļaujamais un nepārdomātais solis lielā mērā pastiprināja manu jau sen radušos ieceri izdarīt pārmaiņas mūsu armijas augstāka jā vadībā. Man nav zināms, vai kāds no ārvalstu kara atašejiem neietekmēja šo aģitāciju. Vispār taču attiecības ar kara atašejiem tika uzskatītas par Kara ministrijas stingru noslēpumu noslēpumu pat prezidentam.

Kara ministra Jāņa Baloža aiziešana. Saskaņā ar pastāvošajiem likumiem Latvijā armijas virspavēlnieks skaitījās Valsts prezidents. [25.lp.] Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis neatlaidīgi katrā piemērotā vai nepiemērotā brīdī uz to norādīja publiski, tādējādi atgādinādams, ka par visu, kas notiek armijā un tiek ar to darīts, atbild prezidents. Patiesībā Kara ministrijas radītais stāvoklis bija tāds, ka prezidenta sakari ar armiju un viņa ietekme uz to jautājumu risināšanu, kas saistīti ar armiju, bija tīri nomināla. Valsts prezidentu turēja no armijas ļoti tālu, izņēmums bija vienīgi svinīgās uzstāšanās. Es to uzskatīju par nenormālu un centos panākt tādu stāvokli, lai prezidents, uz kuru tīši novelta visa atbildība, varētu daudz tiešāk piedalīties armijas vadīšanā. Citādi man vienīgi bija jāparaksta dažas jau gatavas pavēles un jāizved caur Ministru kabinetu Kara ministrijas budžets. Tomēr ģen[erāļa] Baloža klātbūtnē izmainīt iedibinājušos kārtību izrādījās neiespējami. Faktiski Kara ministrija atradās it kā ārpus vai labākajā gadījumā līdzās valdībai kopumā. Valdības sēdēs kara ministrs ziņojumus vispār nesniedza [26.lp.] vai arī tie tika veikti negribīgi un neapmierinoši. Kara ministrijai bija pašai savs neatkarīgs izlūkdienests, savi neatkarīgi Kara ministrijas pārstāvji aiz robežām. Manis vai ministru izsacītie vēlējumi lielākoties tika atstāti bez ievērības un pielietojuma, pat tādi, pret kuriem kara ministrs tajā brīdī neiebilda. Taču kaut ko viņam uzspiest neviens pat nedomāja. Es biju neapmierināts ar tādu stāvokli, uzskatīju to par kaitīgu, arī pārējie ministri ne reizi vien vērsa manu uzmanību uz pastāvošās kārtības nenormālību un nepieļaujamību. Tas bija pirmais un galvenais cēlonis notikušajai pārmaiņai kara ministra amatā, lai panāktu arī faktisku armijas pakļaušanu Valsts prezidentam, protams, ar armijas augstāko vadītāju starpniecību. Runājot vēl detalizētāk, es varu norādīt uz sekojošo. Kara ministra plānos, rīkojumos un pasākumos es ievēroju svārstīgumu un stingras līnijas trūkumu. Arī armijas jautājumu risināšanā bija [317.lpp.] pamanāms nepieciešamās enerģijas [27.lp.] un noteiktības trūkums. Turklāt vēl, cerēdams varbūt nostiprināt un uzturēt savu popularitāti komandējošā sastāva vidū, ģen[erālis] Balodis ne vienmēr uzstājās par nepieciešamo disciplīnas prasību stingru ievērošanu, un rezultātā bija novērojama zināma nedisciplinētība komandējošā sastāvā un armijā kopumā. Vēl vairāk tādēļ, ka tika uzskatīts par iespējamu piešķirt dažādus reglamentā neparedzētus atvieglinājumus dažiem kara ministra aprindām vistuvāk esošiem virsniekiem, bet dažreiz pat ierindniekiem, īpaši studentiem, kuri bija iesaukti, lai nodienētu savu laiku. Tas pats attiecās arī uz virsniekiem, un nācās novērot, ka kaut kādas studentu korporācijas reglaments izrādījās stiprāks par armijas reglamentu. Kara ministrs pat neuzskatīja par vajadzīgu apvienot vienā saliedētā ģimenē vidējo un vecāko komandējošo sastāvu, vēl vairāk - attiecībā uz virsniekiem vairākos gadījumos bija vērojams nepieciešamā bezpartijiskuma trūkums. Pietrūka arī stingras politiskās audzināšanas un informācijas plāna īstenošanas armijā, [28.lp.] gadījās rupjas kļūdas vai paviršības.

Vēl dažas piebildes attiecībā uz ģenerāļa Baloža aprindām. Ministru kabinetā kara ministrs atradās ļoti tuvās attiecībās ar Skujenieka kungu, kura uzskatus, spriedumus un politisko līniju viņš vērtēja augstāk par visu un ļoti uzmanīgi tajos ieklausījās. Skujenieka kungs bija spējīgs, ar plašām zināšanām apveltīts cilvēks, tomēr teorētiķis, lēnīgs un neuzņēmīgs praktiskā politiskajā darbībā. Aprunāties, pafilozofēt - arī šajā ziņā viņi ar ģen[erāli] Balodi atradās tuvu viens otram. Savā politiskajā darbībā Sk[ujenieks] kādreiz bija sociāldemokrāts, pēc tam mazinieks, tad mērenais mazinieks (1921.g. palīdzēja Zemnieku savienībai sašķelt sociāldemokrātu partiju), tad kļuva par progresistu. 1934.g. 15. maija apvērsumā viņš piedalījās, tā teikt, no malas, jo ģen[erālis] Balodis pieprasīja viņa klātbūtni. Drīz viņš sāka nosodīt manu politisko līniju kā pārlieku radikālu un pa daļai kreisu. Skujenieks aizgāja no Ministru kabineta ar protestu pret pārlieku plašu valsts tiešo līdzdalību rūpniecībā, saskatīdams tajā [29.lp.] draudus privātīpašuma tiesībām. Kad Skujenieka kungs vēl atradās valdībā, viņa tuvākais draugs bijušajā progresistu partijā advokāts Holcmanis uzstājās tiesā kā pērkonkrustiešu un laikam arī sociāldemokrātu aizstāvis. Skujenieka kungs šajā sakarībā, man par pārsteigumu, paskaidroja, ka politiskie uzskati un advokāta profesionālā darbība esot divas pilnīgi dažādas lietas.

Vēl par saviem draugiem ģen[erālis] Balodis uzskatīja ministrus Ēķi un Einbergu, kuri abi bija bijušie virsnieki, kalpakieši, korporanti un savā laikā kopā ar citiem virsniekiem korporantiem [318.lpp.] aktīvi uzstājās pret gen[erāļa] Baloža iecelšanu par virspavēlnieku kā tajā laikā ārpus korporācijām esošu (saprotams, man par to neminot). Abi viņi bija korporācijas “Selonija” filistri, no kuras nāca arī pērkonkrustiešu līderis Gustavs Celmiņš un vairākums pārējo pērkonkrustiešu. Bieži bija vērojama kalpakiešu, kuri gandrīz visi bija korporanti, un studentu korporāciju vispār ietekme uz ģen[erāli] Balodi viņa spriedumos, parādību vērtējumos, kā arī valdības plānos un pasākumos. Īpaši no malas [30.lp.] bija novērojama ģen[erāļa] Baloža vienpusīgā aizbildniecība pār korporācijām un atsevišķiem korporantiem, pat pār tādiem, kuri bija izdarījuši pārkāpumus dienesta laikā. Korporāciju politiskās līnijas novērtējumā, ka tām būtu jāvalda Latvijā un jāvada tās saimniecība, es nekādi nevarēju . pievienoties ģen[erāļa] Baloža uzskatiem.

Ģen[erālis] Balodis cieši draudzējās ar bijušo Ķemeru kūrorta direktoru doktoru Lībieti, kurš neatlaidīgi kūdīja ģenerāli pret prezidentu Ulmani, kurš it kā esot ģen[erāli] Balodi atbīdījis no viņa amata. To man savā laikā stāstīja nelaiķa Vl. Rubulis, kura klātbūtnē doktors Lībietis ģen[erālim] Balodim cītīgi izklāstījis prezidenta U[lmaņa] gāšanas plānu ar armijas palīdzību, kura pagaidām vēl, par laimi, visā pilnībā atrodoties ģen[erāļa] Baloža rokās, kurš turklāt vēl esot aizsargu goda šefs. Tādēļ nogāzt U[lmani] un sagrābt varu būšot viegli. Tomēr tālāk par runām šis plāns negāja, jo ģen[erālis] Balodis, tāpat kā Skujenieks, vienmēr vairījās no tādām darbībām, kuras būtu neatkarīgas un balstītos vienīgi uz pašu iniciatīvu un atbildību. Bez tam ģen[erālim] Balodim tuvu stāvēja karamateriālu “starptautiskais” spekulants atvaļinātais pulkvedis Silenieks, kurš, izmantodams [31.lp.] ģen[erāļa] Baloža bezgalīgo uzticību un aizbildniecību, nodarīja lielu ļaunumu gan pašam ģenerālim, gan valstij. Starp citu, Silenieka mahināciju dēļ no armijas nācās atvaļināt divus ģenerāļus - Ruškevicu un Skrapci. Ap ģen[erāli] Balodi grozījās arī lišķi, kuri nekur netika labprāt uzņemti, - īpašu aizbildniecību tādā ziņā baudīja žurnālists Arturs Kroders. Par savu mērķi viņš uzstādīja manis slavināšanu, bet es aizliedzu avīzēm iespiest viņa rakstus. Tāds tas bija cilvēks.

Šīs ģen[erāļa] Baloža aprindas ne reizi vien maskēti vērsās pret manis veiktajiem pasākumiem, reizumis pat ar redzamiem panākumiem, vienmēr izmantodamas ģen[erāļa] Baloža aizstāvību. Viņu lozungs bija šāds: “Mēs izdarīsim visu, kas mums vajadzīgs un kā mums vajadzīgs, bet U[lmanis] uzzinās tikai to, ko mēs viņam pateiksim, pret mums viņš izrādīsies bezspēcīgs, un vara faktiski būs mūsu rokās.” Rezultātā aizgāja Skujenieks, aizgāja [319.lpp.] Ēķis, aizgāja Einbergs, kaut kur pazuda Silenieks, bet beidzamais aizgāja ģen[erālis] Balodis.

Šķirties no ģen[erāļa] Baloža man bija ļoti grūti un smagi. Viņa nopelni bija neapstrīdami, bijušais virspavēlnieks, [32.lp.] kurš tika iecelts ar manu parakstu, tuvs mans līdzgaitnieks un 1934.g. 15. maija apvērsuma dalībnieks - to nevarēja ātri un viegli aizmirst. Neraugoties uz visu, es tomēr nevēlējos, lai ģen[erālis] Balodis aizietu no valdības, nepieciešama kļuva vienīgi pārmaiņa kara ministra amatā. Tādēļ es piedāvāju ģen[erālim] Balodim palikt Ministru kabinetā kā ministru prezidenta biedram un Valsts prezidenta vietniekam - abus šos amatus ģen[erālis] Balodis jau ieņēma. Tomēr viņš no šī piedāvājuma kategoriski atteicās, asi protestēdams pret pārmaiņām Kara ministrijā. Tādēļ arī aiziešana sanāca ne gluži labprātīga. Par nožēlošanu, ģen[erālis] Balodis deva priekšroku tam, lai jauna kara ministra iecelšanas gadījumā vispār aizietu no valdības un pārtrauktu sadarbību ar mani. Tāds solis tomēr bija lieks, jo Skujenieka kungs palika valsts dienestā un nodarbojās ar statistiku, Ēķa kungs pārgāja atpakaļ diplomātiskajā dienestā. Taču ģen[erālis] Balodis atsacījās no nobriedušā jautājuma mierīgas atrisināšanas. Sk. 33.lpp.

(Turpinājums)[7]

Daži papildinājumi 1934.g. 15. maija apvērsuma īsajam apskatam. Runājot par apvērsuma veiksmīgā iznākuma cēloņiem, es, starp citu, norādīju arī uz to, ka apvērsums tika veikts tādā brīdi, kad iedzīvotāju vairākums apzināti vai intuitīvi gaidīja radikālas pārmaiņas valsts politikā. Pie tā noveda saimnieciskā un politiskā stāvokļa nepārtraukta pasliktināšanās. Saimnieciskā krīze pieņēma aizvien smagākas un smagākas formas, un iedzīvotāji tajā vainoja politiskās partijas to nespējas vienoties un mūžīgo strīdiņu dēļ. Kā sekas tam bija Saeimas un arī valdības darboties nespējība. Cerības uz Valsts prezidenta iejaukšanos neattaisnojās, jo viņam nebija nekādu tiesību, tātad arī nekādu iespēju iejaukties. Iedzīvotājos virsroku sāka ņemt sajūta, ka vienīgi stingra vara valdības un prezidenta rokās varētu pārtraukt partiju strīdus vai mazināt Saeimas visvarenību un atbīdītu pie malas partijas. Vairākumu partiju līderus iedzīvotāji pelnīti sāka vērtēt kā cilvēkus, [320.lpp.] kuri prot vienīgi runāt un nespēj iet tālāk par savām mūžīgajām runām. No nogurušajiem, flegmātiskajiem līderiem, kuri bija ļoti aizņemti ar savām personiskajām lietām un savas dzīves labiekārtošanu, veidojot tirdzniecības uzņēmumus, iegādājoties nekustamo īpašumu utt., neko citu vairs arī negaidīja. Iedzīvotāji ar neuzticību vērtēja partiju spējas ar maksimālu izdevīgumu Latvijai izmantot paredzamo starptautiskās saimnieciskās konjunktūras uzlabošanos. Iedzīvotāji ar nepacietību gaidīja kaut ko jaunu, neparastu un, kā jau tas bieži mēdz būt, vēlējās ļauties šī jaunā aizrautībai.

Bez tam vēl iedzīvotāju vairākums, īpaši lauku, bet arī pilsētas latviešu inteliģence, bija ļoti neapmierināts ar to, ka partijas savā politiskajā darbībā neko nopietnu nedarīja, lai vājinātu vācu, ebreju un ārzemnieku valdošās pozīcijas rūpniecībā, tirdzniecībā un banku lietās. Vāciešu un ārzemnieku varenība pārgāja uz Latviju no cariskās Krievijas, ebreji lielākoties parādījās no ārienes - gan no Austrumiem, gan Rietumiem - pēc pasaules kara ar kara laiku spekulācijās iegūtiem kapitāliem. Aizvien skaļākas kļuva politiskajām partijām adresētās latviešu buržuāzijas prasības palīdzēt latviešiem ieņemt atbilstošo vietu šajās saimnieciskās dzīves nozarēs. Lieta bija tāda, ka varenākie uzņēmumi caur saviem pārstāvjiem Saeimā izdarīja spiedienu uz valsts politiku. Latviešu pozīciju nostiprināšana saimnieciskajā dzīvē, dabiski, nostiprinātu viņu pozīcijas arī valsts politikā, tās garīgajā un kultūras dzīvē.

No otras puses, pastāvošajā situācijā draudēja briesmas, ka iedzīvotāji arvien vairāk un vairāk attālināsies no politikas un zaudēs tur jebkādu savu interesi. Iedzīvotājus pārņēma pazudinoša vienaldzība, īpaši tas attiecās uz lauku iedzīvotājiem, kuriem jau tā nepatika un pat bija apnikusi nepārtrauktā politisko pretinieku nozākāšana un pat lamāšana, kas bija vērsta pret valdību, ministriem, atsevišķiem Saeimas deputātiem, un visa šī diezgan frivolā politiskā spēle aizvien vairāk un vairāk izspieda nopietnu politisko darbu tautas un valsts labā. Personiskajam un partiju egoismam bija jāmirst, lai rastos iespēja dzīvot tautai. Iedzīvotāju vairākums strauji tuvojās pilnīgas apātijas punktam, tomēr vēl cerēdams, ka kaut kas radikāls varētu atnest pārmaiņas uz labo pusi. Šīs cerības par radikālām pārmaiņām uz labo pusi saplūda un apvienojās ticībā, ka vienīgais glābiņš ir Satversmes pārstrādāšana un stipras varas radīšana uz partiju un Saeimas rēķina. Šīs cerības atbalstīja un uzturēja Zemnieku savienības darbinieku uzstāšanās Saeimā, sapulcēs un presē. Saprotams, ka saskaņā ar partiju taktikas noteikumiem [321.lpp.] radās arī pretestība šim tik populārajām Zemnieku savienības izvirzītajām prasībām. Pēc tam kad es Saeimas sēdē paziņoju, ka Zemnieku savienība īstenos savas prasības ja ne ar balsošanas palīdzību Saeimā, tad citiem līdzekļiem, kas novedīs sākto lietu līdz ar uzvaru vainagotām beigām, neapstājoties nekādu šķēršļu priekšā, sevišķi vilcināties vairs nedrīkstēja, tādēļ, ka šādos gadījumos ar vilcināšanos paspēlēto vairs neatgūt ne ar kādiem līdzekļiem.

Nav ko noliegt, ka Zemnieku savienības centienos pārstrādāt Satversmi un pat attiecībā uz apvērsumu zināma loma bija arī šauram prakticismam, jo pie stipras varas, kuru realizētu Zemnieku savienības cilvēki, zemniecība varēja rēķināties ar tās interešu daudz redzamāku atbalstīšanu. Tā tas bija. Tomēr apvērsuma idejas pamatā, kā es to sapratu, līdzās zemniecības un citām saimnieciskām interesēm bija vēl daudz plašākas un fundamentālākas politiskās domas un nolūki, kuri aptvēra visas tautas dzīvi un labklājību, visas valsts dzīves apstākļu uzlabošanu.

Veicot apvērsumu, bija svarīgi, un tam bija pat izšķiroša nozīme, ka pastāvēja iespēja balstīties uz lielu partiju un tikai uz vienu partiju, lai arī tā par apvērsumu pēc tam samaksāja ar savu pastāvēšanu, jo tā tika likvidēta kopā ar citām partijām, lai pavērtu partijas dzīves pārveidošanas iespēju. Nav vajadzības apstāties pie minētās priekšrocības, es vienīgi norādīšu, ka šī taktika deva iespēju izolēt pat visu citu buržuāzisko partiju līderus, izņemot vienīgi pasīvo Skujenieku, apvērsuma laikā un no piedalīšanās politiskajā darbā pēc apvērsuma, jo, pretodamies gaidāmajām populārajām pārmaiņām, viņi paši sevi attālināja no saviem vēlētājiem, ar to zaudēdami savu ietekmi.

Pēc 1934.g. 15. maija zemniecība patiešām baudīja valdības labvēlību, tas attiecās ne tikai uz lielsaimniekiem, bet uz visiem preču ražotājiem lauksaimniecībā. No otras puses, prēmijas un cenas, izņēmums bija vienīgi lini latgaliešiem, tika pazeminātas salīdzinājumā ar to līmeni, kādā lauksaimniecības produktu cenas un prēmijas uzdzina partiju demagoģija Saeimā beidzamajos gados pirms apvērsuma. Kādu uzdevumu veikšanai un mērķu sasniegšanai 1934.g. 15. maija apvērsums attīrija ceļu valdībai? Tagad valdība bija ieguvusi iespēju netraucēti pārbaudīt savus plānus, kuri bija vērsti uz saimnieciskās un kultūras dzīves pacelšanu. Tika likvidēta iekšējā politiskā atkarība no vācu un ebreju frakcijas Saeimā, kas pavēra ceļu daudz sekmīgākai valdības darbībai, vēl jo vairāk tādēļ, ka valdība bija atbrīvota arī no sociāldemokrātu demagoģiskās tukšvārdības. Šīs [322.lpp.] atkarības novēršana deva valdībai un iedzīvotāju vairākumam pārliecību un kalpoja par garantiju tam, ka iecerētie pasākumi patiešām tiks paveikti. Latviešu buržuāzijai tika dota iespēja parādīt un pierādīt, ka tā prot sevi aizstāvēt savas pašās spēkiem un radīt kaut ko jaunu zem latviskās Latvijas lozunga, nevis zem šaurā un netaisnīgā saukļa - “Latviju - latviešiem”. Sekoja neatslābstošas augšupejas gadi. Parādījās iespēja bez kompromisiem virzīt uz priekšu tautsaimniecību tieši tādā virzienā, kas garantēja vissekmīgāko un paātrinātāko saimnieciskās dzīves attīstību un kāpumu, varēja pilnībā izmantot visas iespējas dabisko un politisko robežu ietvaros. Latviešiem, īpaši inteliģencei, pavērās iespēja pāriet no zemkopības uz citām tautsaimniecības nozarēm, ieņemt atbilstošas pozīcijas, t.i., sākt ieņemt vadošus posteņus, sistemātiski un mērķtiecīgi paaugstināt darba ražīgumu, sevišķi izpētot un izmantojot valsts, kaut arī trūcīgās, dabas bagātības. Tas viss padarīja iespējamu tautas ienākumu paaugstināšanu un to vienmērīgu sadalījumu, bagātnieku saujiņas vietā paaugstinātus ienākumus saņēma visi valsts apgabali un daudz plašākas iedzīvotāju aprindas. Galamērķis bija samērīga darba algas paaugstināšana strādniekiem - ja ne citādi, tad ar valsts uzņēmumu starpniecību, kuri, samazinādami visu uzņēmumu peļņu strādnieku darba algas labā, kļuva par stāvokļa noteicējiem šajā jomā. Kļuva iespējama sociālās likumdošanas paplašināšana līdzās jau esošajām slimokasēm pilsētās un apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem visā valstī. Tika pievērsta uzmanība darba higiēnas un sanitāro apstākļu uzlabošanai, nelaimes gadījumu novēršanai un pieņemts jauns likums par kolektīvajiem līgumiem. Sociālās likumdošanas paplašināšana nozīmēja tās attiecināšanu uz laukstrādniekiem, izveidojot slimokases, maksājot ģimenes piemaksas, uzlabojot dzīvokļu apstākļus u.c., tika radīts visu strādnieku vecuma apdrošināšanas fonds. Manis vēl neizsludinātais plāns paredzēja algotā darba samazināšanu, ja ne pilnīgu likvidēšanu lauksaimniecībā pakāpeniskas lielsaimniecību sadalīšanas ceļā, zemei pārejot katru gadu dažu tūkstošu jaunu saimniecību rokās mantošanas vai pārdošanas ceļā. Sakarā ar šo plānu kā sagatavošanās pasākums kalpoja zemes ražības forsēta paaugstināšana, lai samazinātajās platībās nodrošinātu aptuveni iepriekšējo saimniecības ienesīgumu. Ar iespējamajiem līdzekļiem tika paplašināta mašīnu izmantošana lauksaimniecībā, un, lai sīksaimniecībām nodrošinātu mašīnu lietošanas priekšrocības, bija jāpadara par obligātu 1939./40.g. vēl brīvprātīgo principu “kaimiņš - kaimiņam”, t.i., savu vai uz zināmiem noteikumiem kaimiņa piešķirto mašīnu lietošanu visās saimniecībās. Sakarā ar ne visai apmierinošajiem [323.lpp.] brīvprātīgas kooperācijas rezultātiem nācās sākt domāt par piespiedu kooperāciju.

Lai iespējami lielākam skaitam jauniešu nodrošinātu augstāko un profesionālo izglītību, jau bija izdoti likumi un izveidoti palīdzības un stipendiju fondi trūcīgajiem.

Politiskajā ziņā pats svarīgākais bija jaunas Satversmes izstrādāšana, kurā, iespējams, būtu paredzētas divas likumdevēju palātas, no kurā viena tiktu izveidota tiešu vēlēšanu ceļā, bet otru veidotu kameras.

Par tiešajām vēlēšanām, jo brīvība nav iedomājama bez tiesībām piedalīties valstisko jautājumu apspriešanā un noregulēšanā, daudz jau bija pateikts iepriekš. Iecerēto plānu īstenošanu palēnināja satraukuma pilna laika iestāšanās 1938.-1939.g. Pie šādiem aizkavētiem plāniem pieskaitāma vispārējas politiskas organizācijas izveidošana vienas centralizētas politiskās partijas veidā iepriekšējo 30 vai pat vairāk partiju vietā. Kopā ar politiskās partijas izveidošanu bija paredzēts veidot arī jaunatnes savienību. To programmas un statūtus noteiktu politiskā līnija un ideoloģija, bet darba kārtību - teorētiskie apsvērumi un dzīves pieredze.

Nobeigumā dažos vārdos par tām grūtībām un šķēršļiem manā ceļā, kuri man reizēm gan radīja neveiklas situācijas un kuru priekšā nevarēja aizvērt acis. Lieta bija tāda, ka zināmas manis iecerētās programmas daļas bija saistītas ar sava veida pretrunīgumu, jo daži paredzētie pasākumi bija pretrunā ar to aprindu uzskatiem un idejām, kuras bija atbildīgas par 1934.g. 15. maija apvērsumu. Te zināmā mērā slēpās manu ideju un programmas spēks un vājums, ietekmīgums un aprobežotība.

Mērķis bija visas tautas materiālā stāvokļa un kultūras dzīves pacelšana, bet trūkums bija tāds, ka līdz zināmam laikam viss tika paveikts no augšas, bez pašas tautas - pirmkārt jau pilsētu un lauku strādnieku līdzdalības. 6 kameru izveidošana bija pasākums, lai piesaistītu iedzīvotāju pārstāvjus valsts darbam, tomēr ar to nepietika, pagaidām tikai 2 kameras komplektējās no vēlētiem pārstāvjiem. Tāds stāvoklis apgrūtināja darbu, jo cilvēki nevēlas, lai tos aplaimo no augšas, bet grib paši būt savas dzīves uzlabošanas aktīvi dalībnieki. Ar laiku viss būtu nokārtojies.

No otras puses, īstenojot dažus, varbūt pašus radikālākos, bet nepieciešamus pasākumus, es varēju sadurties ar pretestību no sava paša aprindu puses. Daži neveiksmīgi mēģinājumi piespieda mani atlikt zināmu soļu speršanu, ko nācās darīt pēc apvērsumiem arī citās valstis, un es sāku pārveidot savas aprindas, par ko jau [324.lpp.] runa bija iepriekš. Tomēr es gatavojos iet vēl tālāk. Minēšu dažus piemērus, kuri mani uz to virzīja. Kad es savā laikā pieskāros tautas ienākumu taisnīgākas sadalīšanas jautājumiem, lai noskaidrotu noskaņojumu, mani norādījumi tika uzņemti ar klusēšanu. Salīdzinoši vāju atsaucību guva norādījumi par tiem īstajiem paņēmieniem un formām, ar kurām jākalpo tautai. Kad es norādīju uz darba ražīguma celšanas nepieciešamību gan saimnieciskajā, gan garīgajā dzīvē, kas būtu jāiemāca jau skolā, uz nepieciešamību parādīt lielāku iniciatīvu un centību, saistīdams šīs prasības ne tikai ar izvirzītajiem uzdevumiem, bet arī ar katra pilsoņa izpratni par godu un varonību, atsaucība izrādījās virspusēja un lielākoties aprobežojās ar šaura prakticisma parādīšanu. Arī tie jautājumi, kas attiecās uz jaunatni, kura būtu jāaudzina darbā tautas un valsts labā, nebaidoties no upuriem, tajā pašā laikā atdūrās pret morāli, kas izriet no privātīpašuma tiesībām, papildus tai vēl bija baznīcas mācība (es tīšām nesaku vārdu “kristīgā”). Mani centieni piesaistīt politiskajam darbam daudz plašākus iedzīvotāju slāņus un likvidēt visas zināmu aprindu privilēģijas uzdūrās atklātai pretestībai no tādu cilvēku puses, kuri sevi pieskaitīja inteliģencei un skaļi runāja par visas tautas labumu, bet tajā pašā laikā prasīdami politisko aktivitāti un politiskās tiesības atstāt pagaidām tikai cilvēku saujiņas rokās. Tādiem cilvēkiem tuvinājās arī lielsaimnieki, bet manā programmā bija pietiekoši daudz pret lielajiem zemes īpašumiem vērstu punktu, tie bija vērsti pret cilvēkiem, kuri bija aktīvi 1934.g. 15. maija apvērsuma dalībnieki, un piepeši es - viņu vadonis - vēršos pret viņu interesēm, kuras tie tomēr jauca ar visas tautas un valsts interesēm.

Tomēr tamlīdzīgas neveiksmes un kavēkļi mani ne sevišķi apgrūtināja, es ticēju savas programmas pareizībai un tās pilnīgiem panākumiem, bet dzīve mani iemācīja augstu vērtēt kā pacietību un pakāpenību, tā arī neatlaidību un drosmi, tāda pieeja darbam sevi attaisnoja. Vispirms jāsagatavo augsne, bet pēc tam jāveic nepieciešamais. Es ticēju galarezultātam.

Taču tagad viss, kas attiecas uz mani un maniem plāniem, pieder pagātnei un vēsturei.
__________________________________________________________________

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.>Nr.6, 250.-340.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.

Publicēts arī: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1992., Nr.4, 161.-171.lpp.; 1993., Nr.1, 158.-167.lpp.; Nr.2, 163.-177.lpp.; Nr.3, 153.-164.lpp.; Nr.4, 155.-166.lpp.; 1994., Nr.1, 146.-159.lpp.

[1] Šīs publikācijas tekstā kvadrātiekavās norādīti: a) Kārļa Ulmaņa manuskripta lapu numuri (piemēram, [1.lp.]); b) šīs materiāla tapšanā izmantotās publikācijas [Kārlis Ulmanis trimdā un Cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļš”. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480.lpp.>250.-340.lpp.] lapaspušu numuri (piemēra, [250.lpp.]).

[2] Šeit un turpmāk Ulmaņa norādes, kas attiecināmas uz viņa manuskripta lapu numuriem.

[4] Tekstā kļūda - te domāta 1934. gada Polijas un Vācijas vienošanās.

[5] Tekstā: Tautas Saeimas.

[6] Tekstā: Tautas Saeimā.

[7] Sekojošais teksts ir saglabājies tikai mašīnrakstā. Rokraksta varianta trūkst.