[1941. gada 9. augustā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Galvenais 15.5.34. apvērsuma cēlonis bija nesekmīgā to Latvijas Saeimas (parlamenta) simt deputātu (locekļu) darbība, kuri piederēja pie aptuveni 25 partijām (frakcijām). Lielā mērā tika apgrūtināta likumu izdošana, jo tādam skaitam partiju, no kurām katrai bija savi mērķi (lai attaisnotu savu pastāvēšanu vēlētāju priekšā), bija grūti vienoties, ar lielām grūtībām noritēja valdību sastādīšanas darbs, kurām bija jāsaņem Saeimas uzticība, t.i., balstīties uz balsu vairākumu Saeimā vai dot vietu jaunai valdībai, bet šis vairākums reizēm veidojās no 10 vai pat vairāk frakcijām, kas noveda pie valdības darbības novājināšanās. Valsts prezidenta tiesības, kuru ievēlēja Saeima, bija ierobežotas un viņš nespēja ietekmēt ne parlamentu, ne valdības darbību stāvokļa uzlabošanas garā. Valstī pieauga neapmierinātība ar izveidojušos stāvokli un aizvien biežāk sāka izskanēt prasības izdarīt grozījumus Satversmē ar mērķi novērst norādītās nepilnības. Sevišķi aktīva šajā ziņā bija Zemnieku savienība, kuras vadībā es atrados. Bet, tā kā vairākums citu partiju un vairākums Saeimas deputātu bija pret Satversmes grozījumiem, tad 1932. g. sāktā, 1933. g. turpinātā Zemn[ieku] savienības propaganda 1934. g. noveda pie apvērsuma ar aizsargu un armijas līdzdalību. Apvērsuma tiešais cēlonis bija aizvien pastiprinājusies nelegālās Komunistiskās partijas aģitācija, kura tika vērsta pret buržuāzisko iekārtu Latvijā vispār, šo aģitāciju par iespējamu padarīja tieši Saeimas un valdības bezspēcība. Tālāk, tiešs cēlonis bija dažu mazu, patiesībā tikai vārdos stipru [organizāciju] nelegālā aģitācija, bet to aģitācija sēja vispārēju neuzticību un varēja novest pie jukām valstī, nosaukšu organiz[āciju] “Pērkonkrusts”.

Ar 15.5.34. apvērsumu tika atlaista Saeima, ar to tika atcelta valdības atbildība Saeimas priekšā, praktiski uz laiku tika atcelta Satversme, valdības darbībai nepieciešamos tās lēmumus uzņēmās Ministru kabinets, visas politiskās partijas tika likvidētas, tika nodibināta buržuāziskā diktatūra. Pamatojoties uz ieviesto karastāvokli, tika pastiprināta uzraudzība pār presi un dažādu nepolitisko organizāciju darbību; tika arestēti 30 vai 40 bijušo Saeimas deputātu un citas personas, galvenokārt kreiso grupu pārstāvji, piemēram, sociāldemokrāti, tāpat arī “Pērkonkrusta” aģitatori un tiem līdzīgie kā galēji labējo buržuāzisko grupu pārstāvji. Tiesai tika nodoti soc[iāl]demokrātu līderis Pauls Kalniņš un viņa dēls Bruno, kuru dzīvoklī tika atrasti noslēpti ieroči un patronas. (Pauls K[alniņš] tika attaisnots, B[runo] K[alniņam] piespriests ieslodzījums.) Tiesai tika nodoti arī aizturētie galēji labējo grupu darbinieki, kuriem gandrīz visiem tika piespriests ieslodzījums. Pārējie aizturētie palika iepriekšējā ieslodzījumā, un pēc dažiem mēnešiem visi tika atbrīvoti. Bez tam daži simti pilsētu un lauku iedzīvotāju saņēma administratīvus sodus - naudas sodus vai īslaicīgu arestu.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.36, 423.-424.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.