[1941. gada 18. jūlijā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Atbildes uz apsūdzības punktiem

1. Jā, 1934. g. apvērsums bija Zemnieku savienības - buržuāziskas, antikomunistiskas politiskas partijas - aktivitātes rezultāts. Kad 1932./33. g. sāktie Zemnieku savienības centieni izmainīt Latvijas Konstitūciju, lai padarītu parlamenta darbu sekmīgāku, dotu lielāku stabilitāti valdībai, nevainagojās panākumiem pārējo partiju pretestības dēļ, 1934. g. pavasarī Zemnieku savienības locekļi ministrs Bērziņš, ģenerālis Balodis un es nolēmām spert daudz noteiktākus soļus. Un 15.5.34. g. tika izdarīts apvērsums un nodibināta buržuāziska diktatūra. Aizsargi kā buržuāziska organizācija aktīvi piedalījās apvērsumā kā bruņots spēks - tas ir fakts. Es stājos jaunās valdības priekšgalā. Visas politiskās partijas tika likvidētas, bet aizsargi, Zemnieku savienībai tuva organizācija, turpināja pastāvēt, “Brīvā Zeme”, Zemnieku savienības orgāns, turpināja iznākt, to izdeva jauna izdevēju paju sabiedrība.

Pēc apvērsuma nesekoja neviens protests no citu valstu valdībām, neprotestēja arī PSRS, to pierāda tas, ka diplomātiskās attiecības netika pārtrauktas, bet kā agrāk turpinājās arī pēc apvērsuma. Tas pats notika agrāk pēc līdzīga apvērsuma Igaunijā un Lietuvā.

Valsts iekšienē viss palika mierīgi, nebija kārtības pārkāpšanas gadījumu, ikdienas nodarbošanās un darbs turpinājās kā parasti. Neapmierinātību iecerēja parādīt organizācija “Pērkonkrusts”, neliela latviešu organizācija, kura bija apguvusi vācu nacionālsociālisma principus (bet tika vajāta arī pirms apvērsuma). Taču arī tās mēģinājumi aprobežojās ar lapiņu izlaišanu, nelegāli, līdzīgi tam, kā to darīja komunistiskie aģitatori un sāka atkal darīt slēgtā sociāldemokrātiskā partija. Bet notikumus un dzīves atjaunošanu valstī tas viss neietekmēja. Taisnība, tika slēgtas ne tikai politiskās partijas, bet arī to avīzes, tomēr vēl iznāca ievērojams avīžu skaits, starp citu, arī dienas avīze “Jaunākās Ziņas” (Noveišije Izvestija), ar tirāžu toreiz apmēram 150 000 (pēc tam nedaudz vēlāk 200-250 000). Tiesa, kā jau tas tādos gadījumos vienmēr tiek darīts, tika ieviests karastāvoklis. - Un visi turpmākie gadi pagāja mierīgi. Karastāvoklis pēc tam tika atcelts.

2. Apsūdzības aktā teikts, ka 1934. g. apvērsuma laikā Latvijā es biju nodibinājis pret darbaļaudīm vērstu buržuāziski fašistisko diktatūru.

Mana atbilde. Apvērsumā strādnieki kā tādi nepiedalījās, apvērsums bija nevis proletārisks, bet buržuāzisks, fašistisks. Bet strādnieku, fabriku strādnieku pretošanās arī nebija. Darbs fabrikās turpinājās kā parasti, turpināja strādāt dzelzceļš, lauksaimniecības darbi (ap 100 000 pieaugušu algotu strādnieku) turpinājās kā vienmēr. Taču nodibināta bija buržuāziska iekārta, buržuāziska nevis komunistiska pieeja valsts un sadzīves jautājumu atrisināšanai. Es speciāli šeit gribu atzīmēt, ka ar saviem turpmākajiem paskaidrojumiem es nepavisam negrasos notušēt vai izmainīt šo faktu. Es vienīgi gribu apgaismot savas, kā arī valdības nostādnes attiecībā uz darbaļaužu darbu, dzīvi, vajadzībām un prasībām. 1934. g. sākumā Latvijā bija diezgan liels pilsētu bezdarbnieku skaits, bet jau pēc salīdzinoši īsa laika stāvoklis ievērojami uzlabojās, tā ka visa saimnieciskā dzīve pēc apvērsuma sāka ātri atdzīvoties. Par labāko pierādījumu tam var kalpot slimo kasu dati, kurās par biedriem skaitās tikai strādājošie. Slimo kasēs 1934. g. sākumā bija apmēram 140 000 biedru, drīz šis skaits sāka augt un pakāpeniski sasniedza 220 000. Darba algas fonds sāka strauji pieaugt, kam bez strādājošo skaita palielināšanās, bezdarba likvidācijas palīdzēja arī tas, ka nekavējoši pēc valdības iniciatīvas darba alga tika paaugstināta par 10% (arī privātpersonu uzņēmumos). Tiesa, preču cenas nākamajos gados arī paaugstinājās, bet pakāpeniski bez valdības spiediena paaugstinājās arī darba alga, bet ap 1940. g. rudeni tika gatavots jauns darba algu paaugstinājums pēc valdības iniciatīvas. Darba alga paaugstinājās, un ar to tika sasniegts tas, ka reālā darba alga turējās vajadzīgā līmenī salīdzinājumā ar dzīves prasībām. To pierāda tas, ka, piemēram, 1937. g. Latvija atradās pirmajā vietā Eiropā piena un gaļas patēriņā uz cilvēku. Piena patēriņš gadā uz cilvēku bija vairāk nekā 620 litru (ieskaitot sviestu, sieru u.c. piena produktus), bet gaļas patēriņš bija ap 82 kilogramiem gadā, Anglijā, Vācijā apmēram 50 kilogrami, citās zemēs vēl mazāk. Tātad iedzīvotājiem bija līdzekļi, lai pirktu šos produktus, kaut cenas arī nebija augstas, piemēram, sviests 2-3 lati par kilogramu, cukurs - 65 santīmi par kilogramu utt. (Lats - pēc tam tika pielīdzināts rublim.) - Fabriku likumi pakāpeniski paplašinājās un uzlabojās, to pašu var sacīt par sociālajiem likumiem, īpaši par tiem, kas attiecās uz laukstrādniekiem.

Attiecībā uz arodbiedrībām gribu teikt sekojošo. Līdz apvērsumam dažādās arodbiedrībās skaitījās tikai daži tūkstoši biedru - gados, kas sekoja apvērsumam, šis skaits pieauga līdz 90 000 uz (aptuveni) 50 profesionālajām biedrībām. Arodbiedrību darbība koncentrējās Darba kamerā. Darba kameras līdzekļi vismazāk veidojās no arodbiedrībām, D[arba] k[ameras] līdzekļi galvenokārt tika papildināti no fabrikantu iemaksām un valdības pabalstiem. Darba kameras priekšgalā atradās kalējs - fabrikas strādnieks Egle, valde sastāvēja no arodbiedrību delegātiem. Darba kamera paspēja attīstīt plašu darbību, pats par sevi saprotams, ka uz buržuāzisko mācību un teoriju pamata, tāpēc ka komunistisko mācību sekotāji Latvijā tad netika uzskatīti par darbaļaužu avangardu. Komunistiskās mācības parādījās arī arodbiedrībās.

Darba kamera arodbiedrību biedrus apkalpoja profesionālā ziņā, aizstāvēja strādnieku intereses pret uzņēmējiem, rūpējās par tehnisko zināšanu papildināšanu un strādnieku spēju attīstīšanu, viņu kultūras dzīves pacelšanu un padziļināšanu, par sadzīves apstākļu uzlabošanu, lielu uzmanību veltīja sporta jautājumiem utt.

Darba kamera bija ļoti aktīva fabriku un sociālajā likumdošanā. Pēdējo tās projektu par fabriku vecākajiem valdība vairs nepaspēja izdot. Pēc Darba kameras iniciatīvas ar Sabiedrisko lietu ministrijas atbalstu bija veikti daudzi pasākumi, lai uzlabotu darba apstākļus fabrikās un strādnieku dzīvē vispār.

Piemēram, ievērojami bija paplašināta ģērbtuvju, mazgājamo telpu un dušu iekārtošana, ēdnīcu atvēršana, kur strādnieki saņēma siltus ēdienus, lasītavu iekārtošana, daudzas fabrikas saviem strādniekiem uzcēla īpašus klubus, bija atvērtas speciālas ēdnīcas fabriku un ostu rajonos utt.

Saprotams, ne visi fabrikanti pret šīm prasībām izturējās ar vienādu uzmanību un rūpēm, bet nepaspējušo tās izpildīt palika tomēr nedaudz.

Noslēgumā es teikšu, ka Darba kamera un Sabiedrisko lietu ministrija varēja tik sekmīgi - pēc mana vērtējuma - strādāt minēto uzdevumu atrisināšanā arī tā iemesla dēļ, ka es uzskatīju, ka, lai gan 1934. g. apvērsums arī bija ar nodomu buržuāzisks, bet tomēr vērā tika ņemti visi 2 miljoni Latvijas iedzīvotāju, bet ne tikai to daļa, lai paceltu labklājību un dzīves līmeni. Tādos pašos uzskatos bija ministrs Bērziņš un visa valdība.

Un tā 1934. g. buržuāziskais fašistiskais apvērsums bija vērsts pret komunistiskās mācības piekritējiem Latvijā, nevis pret visiem darbaļaudīm.

3. Jā, turpinājās un pat pastiprinājās cīņa pret periodiski pastiprinājušos komunistisko propagandu un aģitāciju Latvijā, tā kā es šajā aģitācijā saskatīju draudus manis nodibinātajai buržuāziskajai diktatūrai un buržuāziskajai Latvijai vispār.

4. Jā, Rīgā pastāvēja krievu monarhistiskās biedrības. Jā, es palaidu garām pietiekamu līdzekļu lietošanu šo tendenču apkarošanā. Es neuzskatīju šīs biedrības par pietiekami spēcīgām, lai tās varētu gūt ievērojamu un redzamu lomu notikumu norisē, un turklāt šo organizāciju vajāšana būtu nelabvēlīgi noskaņojusi pret valdību krievu aprindas Rīgā un krievu iedzīvotājus Latvijā kopumā.

5. Premjers kā izlūkdienesta vadītājs. - Pie šī punkta es vēlos dot šādu paskaidrojumu.

Uzdevumu, darba un pienākumu sadale starp valdības locekļiem un valdības iestādēm Latvijas republikā pamatojās uz pastāvošajiem un spēkā esošajiem likumiem. Bija izdoti likumi arī sakarā ar ministriju uzbūvi un darba norises kārtību tajās. Likumos skaidri pateikts, ka ministrijas darbu vada ministrs. Saskaņā ar likumu ministriju darbā premjeram vieta nebija paredzēta. Likumprojektu izskatīšanai, valdības vispārējās politiskās līnijas noteikšanai un atsevišķu ministriju darbības saskaņošanai ar šo līniju vienu vai divas reizes nedēļā premjera vadībā notika Ministru padomes sēdes. Saskaņā ar sēžu lēmumiem ministri strādāja patstāvīgi un premjeri parasti neiedziļinājās ministriju ikdienas darbā. Nereti premjera pienākumus pēc citu valstu parauga veica kāds no ministriem, un viņam pat nebija laika iedziļināties citu ministriju darbībā, viņš līdzās ministra postenim ieņēma arī Ministru padomes priekšsēdētāja posteni. Tikai es kā premjers ieturēju īpatnēju kārtību - pēc vispārējām, pat ārzemju diplomātu atsauksmēm - bez Ministru padomes sēdēm katru nedēļu ar atsevišķiem ministriem apspriežot dažādus ministriju darba jautājumus. Jautājumus izvirzīja vai nu ministrs vai es, turklāt mani jautājumi bija atkarīgi tikai no maniem personiskajiem ieskatiem un izvēles. Turklāt premjeram bija jāpievērš uzmanība tam, lai neieietu par tālu ministrijas vai tās nodaļu darbā un neradītu ar likumiem un ministra autoritāti nesavienojamu situāciju. Šī paša iemesla dēļ es neapspriedu ministriju nodaļu darbu ar šo nodaļu priekšniekiem, bet tikai ar ministru.

Kas attiecas uz izlūkdienesta darbu, kurš strādāja pie Iekšlietu ministrijas, es saņēmu no ministra ziņojumu, kuru viņi saņēma no izlūkdienesta priekšnieka. Šos ziņojumus iekšlietu ministram es pieprasīju un, pamatojoties uz to, es tos saņēmu. No kara ministra, pēc maniem personiskajiem apsvērumiem un ministra vēlējumiem, es ziņojumus nepieprasīju un nesaņēmu.

Iespējams, ka pēc apsūdzības akta otrreizējas nolasīšanas būs vajadzīgi papildinājumi.

Vadoties no Iekšlietu ministrijas izlūkdienesta pārskatu ziņojumiem par izlūkdienesta darbu, kuru bija izraisījušas personas vai grupas ar aktivitātēm, vērstām pret valdību vai valsti, es ar ministru apspriedu stāvokli valsts iekšienē, un mēs noteicām darba vispārējos principus. To es uzskatīju par pietiekamu līdzdalībai izlūkdienesta darbā, tā ka izlūkdienesta darbs acīmredzami garantēja mieru valstī un incidentu novēršanu. Vairāk iedziļināties izlūkdienesta darbā vai paņēmienos un metodēs, vai darbinieku štatu personālijās es neuzskatīju par nepieciešamu. Mana attieksme mainītos, ja parādītos simptomi, kuri norādītu, ka no izlūkdienesta novērošanā esošo personu vai grupu darbības valsts vitāli svarīgajām interesēm tuvojas tiešas briesmas.

Līdzīgu ziņojumu trūkuma dēļ ar kara ministru man bija iespēja runāt par vērojumiem un darba rezultātiem pavisam reti un tad tikai par novērojumiem armijas dzīvē, izņemot jau agrāk, citā vietā pieminēto gadījumu par Vācijas spiegošanu Latvijā. Kā es jau teicu, sīkākas ziņas es nepieprasīju, visas pārējās atstājot attiecīgo ministru pārziņā; viņu pienākums bija, balstoties uz savākto informāciju, dot premjeram padomus.

Norādītajā kārtībā arī bija Latvijā iedibināts un noritēja ministriju un to nodaļu, kā arī ministru un premjera darbs - uz pastāvošo likumu pamata, juridiski un faktiski.

Norādījums uz to, ka es kā premjers biju izlūkdienesta vadītājs, atbilst patiesajam stāvoklim tikai tik daudz un tādā mērā, kā esmu šeit paskaidrojis.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.31, 403.-407.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.