[1941. gada 17. jūlijā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Jautājumā par izlūkdienestu. Man zināms, ka arī mūsu izlūkdienestam bija prakse turēt aģentus aiz valsts robežām. Tā kā pie mums pret komunistisko nelegālo propagandu un aģitāciju tika veikta neatlaidīgākā cīņa, tad bija gadījumi, ka aģentus sūtījām pāri padomju robežai. Pie mums pastāvošā prakse izlūkošanas jautājumā bija tāda, ka ministr[u] prezidenti turējās no tās nomaļus, izlūkdienests darbojās pie Kara un Iekšlietu ministrijām, izlūkdienesta augstākie priekšnieki bija ministri. Kā jau iepriekš norādīju, personiski man ar izlūkdienestu nekad nebija ciešu sakaru. Ziņas par izlūkdienestu, kā arī par aģentiem glabājās pie izlūkdienesta vadītājiem. Iekšlietu ministrijā izlūkdienestu vadīja Fridrihsons, kuram bija tiesības sniegt ziņojumus tieši ministram. Es saņēmu un caurskatīju viņa ziņojumus, bet neatceros, ka tajos būtu ziņas par aģentiem, ziņojumos bija aprakstīts darbs valsts iekšienē. Pirms Fridrihsona izlūkdienestu vadīja Ozoliņš.

Kara ministrijas izlūkdienestu pēdējos gados vadīja Celmiņš, bet pirms viņa Ķikulis. Kā es iepriekš paskaidroju, Kara ministrijas izlūkdienests premjeriem ziņojumus neiesūtīja, viss palika pie kara ministra.

Dažiem datiem par izlūkdienestu ir jābūt arī Iekšlietu ministrijas robežapsardzes štābā. To vadīja ģenerālis Bolšteins, miris pēkšņā nāvē 1940. g. jūnijā.

Attiecībā uz nacionālsociālistisko aģitāciju starp vāciešiem Latvijā un nacionālsociālismu kopumā es varu pateikt sekojošo. Bez visa notiekošā starp vietējiem vāciešiem, kuru daļa pieslējās nacionālsociālismam, pastāvēja arī ar nacionālsociālistiem saistīta latviešu organizācija. To sauca “Pērkonkrusts”, organizācijas vadītājs bija Gustavs Celmiņš. Varas iestādes to vajāja pirms un pēc 1934. g., līdz 1934. g. pret to cīnījās arī manis vadītā Zemnieku savienība.

Pie punkta par nacionālsociālistu aģentiem es varu pateikt, ka man atmiņā ir palicis sekojošais. Cik atceros, 1933./34. g. ziemā kreisās grupas iesniedza valdībai - premjers Bļodnieks - pieprasījumu, kurā apvainoja valdību nepietiekamā modrībā vāciešu aģentu izsekošanā, no kuriem diviem izdevās aizbēgt no Latvijas, kaut policija zināja par viņu kaitīgo darbību. Viņu uzvārdus es esmu aizmirsis.

Līdzīgs gadījums ar vienu aģentu, kura uzvārds, ja nemaldos, bija Peterins, notika arī vēlāk, kad premjers biju es.

Vācijas vēstniecībā bieži tikās vietējie vācieši ar atbraukušajiem no Berlīnes, kuru skaits nebija mazs. Vietējo vāciešu sakari ar Berlīni bija intensīvi. Dažreiz atsevišķi atbraukušie apmeklēja ārlietu ministru. Es atceros, ka par viena Vācijas vācieša, partijas darbinieka, vizīti man stāstīja min[istrs] Munters. Viņa uzvārds bija Nefs, valsts kalpotāju savienības priekšsēdētājs. Viņš interesējās par vietējās dzīves jautājumiem un jautājumu, kā noregulēt attiecības, galvenokārt ekonomiskās, starp Latviju un Vāciju. Ja nekļūdos, viņš bija vizītē arī pie manis. - Vietējie vācieši tikās ar Vācijas vāciešu gadījuma rakstura apmeklētājiem arī savā augstākajā māc[ību] iestādē, vācu institūtā.

Kas attiecas uz mani personiski, man ar nac[ionāl]sociālistisko partiju cilvēkiem ne Latvijā, ne Vācijā sakaru nebija. Tiesa, es bieži braukāju uz Vāciju, bet kā delegāts ekonomiskajos un tirdzniecības jautājumos, turklāt man bija darīšanas un tikšanās tikai ar atbilstošo iestāžu darbiniekiem un tikai lietišķas, tāpēc ka oficiālās brokastis arī ir pieskaitāmas pie lietišķām tikšanām. Hitlera laikā tāds komandējums man bija tikai vienu reizi. Un šajā gadījumā tomēr Ārlietu ministrijas ekonomiskais darbinieks doktors Riters ļoti slavēja Hitleru. Tas bija 1933. g.

Divas reizes es biju Vācijas kūrortos - 1930. g. un 1933. g. Šajā reizē ārsts Naučeimā apbrīnojami auksti atsaucās par nacionālsociālismu.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.26, 390.-391.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.