[1941. gada 17. jūlijā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Pēc pirmā pasaules kara beigām un neveiksmīgajām bruņotajām intervencēm pret Padomju Savienību Antantes valstis, galvenokārt Francija un Anglija, pret Padomju Savienību turpināja palikt naidīgi noskaņotas. Ar Padomju Savienību nenoregulējās ne diplomātiskās, ne ekonomiskās attiecības. Toties lielu interesi Francija un Anglija izrādīja pret buržuāziskajām valstīm, kuras ar Antantes atbalstu bija izveidojušās bijušajā cariskās Krievijas teritorijā, tā sauktajām limitrofajām valstīm - Igaunijai, Latvijai, Lietuvai un Polijai, kā arī Somijai. Šī interese nebija brīva no vēlēšanās nokārtot savus rēķinus ar Padomju Savienību. Tāpēc Antantes attiecībās ar jaunajām valstīm līdzās labvēlībai izpaudās zināms spiediens. 1919. g. beigās Latvija no Francijas nopirka (par skaidru naudu) apbruņojumu vienai divīzijai (ap 5000 cilvēku), no Anglijas - vecu, pēc kara Balkānu pussalā palikušu artilēriju - kredītā. Bet kad 1920. g. sākās Igaunijai tik svarīgās tās sarunas ar Padomju Savienību par miera noslēgšanu, - Francija un Anglija sāka protestēt -, līdz ar to [nostājoties] pret mieru Austrumeiropā. Bet miera līgumi tomēr bija parakstīti. Antantes militārie nolūki pret Padomju Savienību sāka aizvirzīties otrajā plānā. Toties radās ekonomiskā spiediena plāns uz Padomju Savienību, taču ar Rapallo (1922) negaidīti noslēgto līgumu par P[adomju] S[avienības] un Vācijas mierīgu sadarbību arī tas cieta neveiksmi. Bet, no otras puses, - sevišķi Francijas ietekmē tika izstrādāts cits - četru vai piecu jauno valstu aizsardzības savienības plāns pret P[adomju] S[avienību]. Sevišķi aktīva bija Polija, Latvija arī [to] atbalstīja, kaut te jau izpaudās poļu hegemonijas tendences. Plānu izjauca Somija, kuras parlaments atteicās konvenciju ratificēt.

Drīz pēc tam vislielākā uzmanība tika veltīta militārās, politiskās un ekonomiskās informācijas vākšanai. Te izveidojās sadarbība starp Latvijas izlūkdienestu un citu valstu kara atašejiem. Aktīvāka par citām bija Francija un Anglija; Vācija turējās nomaļus, acīm redzot to apmierināja informācija, kuru tā saņēma no tiem rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem, kuros strādāja gandrīz vienīgi vācieši, vietējie vai Vācijas. Mūsu kara izlūkdienests pret Vācijas aģentiem ierosināja pat lietu tiesā, kura piesprieda tiem ieslodzījumu. Sadarbība bija informācijas apmaiņā un kopīgu plānu realizēšanā, vācot informāciju, kura interesēja gan vienu, gan otru pusi. Sevišķu interesi par krievu jautājumiem izrādīja Amerikas Savienotās Valstis, kuru pārstāvniecībā visu laiku strādāja cara laika bijušais Maskavas komersants, vārdā Lers.

Bija vēl cits informācijas vākšanas veids ar žurnālistu - ārzemju korespondentu palīdzību, un tas ir fakts, ka es savlaicīgi neveicu nepieciešamos pasākumus, lai izskaustu šo parādību, ciktāl tā ar nepatiesu informāciju kaitēja Latvijai un Padomju Savienībai. Daudzus gadus Rīgā uzturējās viens amerikāņu avīzes (Čikāgā) korespondents, kuram uz kādu laiku izdevās izsekot, viņš pārbrauca uz Varšavu, bet pēc tam atkal atgriezās Rīgā. - Viņa uzvārds Donalds Dejs. - Bija te arī itāļu korespondents Foskini, kura sieva, arī žurnāliste, labi runāja krieviski. Viņa uzdevās par bulgārieti. Pret Padomju Savienību draudzīgi neattiecās ne viens, ne otrs.

Vācijas vēstniecības preses birojā strādāja žurnālists, vārdā Vēbers. Kā bijušais Ļeņingradas iedzīvotājs (līdz pirmajam pasaules karam) arī viņš pārvaldīja krievu valodu. Kā Foskini, tā Vēbers nodibināja pazīšanos ar “Brīvās Zemes” un “Segodņa” redakcijām. Pēdējā saplūda informācija no Rīgas krieviem, un par “Brīvo Zemi” es pateikšu, ka tās darbinieki gan redakcijā, gan ekspedīcijā gandrīz visi bija aizsargi, sākot ar Druvi, Ansonu, Zariņu, Grīnu, - un kopā ar viņiem arī pārējie. Ārvalstu preses darbiniekus visvairāk saistīja latviešu avīze “Jaunākās Ziņas” (Noveišije Izvestija), kura ar savu tirāžu līdz 250 000 dienā tika uzskatīta par pašu ietekmīgāko un vislabāk informēto avīzi un redakciju. “Jaunāko Ziņu” redaktors Pēteris Blaus bija aizsargs, es domāju, bataljona komandieris, un kā tāds bija arī konfidenciālo sapulču dalībnieks. Tas ir tas pats Pēteris Blaus, kurš vēlāk kļuva Padomju Latvijas Augstākās Padomes Prezidija sekretārs. Vispār “Jaunāko Ziņu” izdevēja Emīlija Benjamiņa bija biežs viesis Vācijas vēstniecībā, bet redakcija ar Pēteri Blauu tikpat bieži apmeklēja krievu vēstniecību, - bet Jānis Benjamiņš, nelaiķa Antona Benjamiņa dēls, tika uzskatīts par ministra Bērziņa draugu. Gribu vēl piebilst, ka pēdējos gados gan Francijā, gan Anglija sāka zaudēt interesi par Latviju sakarā ar iespējamiem plāniem, kas vērsti pret PSRS. Es uzskatīju, ka tiešs norādījums uz to ir gan vienas, gan otras puses atteikšanās pārdot Latvijai kara bruņojumu, acīmredzot viņi jau nerēķinājās ar Latviju kā iespējamo sabiedroto vai arī viņiem šajā virzienā jau vairs nebija plānu. Viņu norādījumi uz to, ka viņu fabrikas nav spējīgas saražot artilēriju pārdošanai, likās maz ticami un nepārliecinoši. Toties Vācija atļāva savām fabrikām pieņemt no mums pasūtījumus, kaut pati jau karoja.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.28, 394.-396.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.