[1941. gada 17. jūlijā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Pie savām 5.7.41. liecībām par manu attieksmi pret Vāciju un nacionālsociālismu es vēlos piebilst, ka [gadījumā], ja Vācija būtu piedāvājusi Latvijai palīdzību pēc 17.6.40., kad Padomju Savienības armija ienāca Latvijā, es no šīs palīdzības nebūtu atteicies.

Mans sekretārs Rudums man stāstīja, ka pilsētā, Rīgā, ļaudis runā par Vācijas uzstāšanos pret PSRS. Es šīm valodām neticēju, un uz manu jautājumu ārlietu min[istrs] Munters paziņoja, ka, pēc viņa rīcībā esošajām ziņām, tamlīdzīgām runām nav jebkāda pamata.

5.10.39. g. līgumu Latvija parakstīja nelabprāt. Kaut arī savstarpējās palīdzības līgums Latvijai solīja aizsardzību pret iebrukumiem tās teritorijā un mums bija jādomā, ka ar šo līgumu tiek novērsta karadarbības iespēja Latvijas teritorijā, es nelabprāt devu ministram Munteram savu piekrišanu līguma parakstīšanai. Manī radās bažas par komunistiskās aģitācijas pastiprināšanos un paplašināšanos Latvijā, es bažījos arī radīt Latvijas iedzīvotājos iespaidu un uzskatus, tāpat arī situācijas starptautisko vērtējumu, ka ar šī līguma parakstīšanu Latvija ir zaudējusi patstāvīgas politikas darbības spēju. Manas domas bija, lai, realizējot šo līgumu, Latvija kā zemes iekšienē, tā attiecībās ar citām valstīm saglabā un izmanto tiesības politiski brīvi darboties, izņemot līgumā paredzētos ierobežojumus. Tādus norādījumus es devu ministriem, arī kara un ārlietu, kā arī mūsu pārstāvjiem, kuri līgumu īstenoja. Galvenie pārstāvji bija ģenerālis Hartmanis, bet civila rakstura jautājumos - Krisbergs. Viņiem es atkārtoti norādīju, ka līgums paver iespēju visos jautājumos vienoties sarunu un saskaņošanas ceļā un ka neviena puse nav spiesta bez ierunām un klusējot izpildīt otras puses izvirzītās prasības. Tiesa, turpmākajā darbā gadījās arī pārspīlējumi, kuri deva ieganstu līguma realizēšanas novilcināšanai un aizkavēšanai.

Ārlietu ministrs, tāpat arī kara ministrs savās apspriedēs par līguma jautājumiem ar Igaunijas, kā arī Lietuvas pārstāvjiem rīkojās saskaņā ar manām iepriekš sniegtajām instrukcijām, un man nebija nepieciešams katrā atsevišķā gadījumā dot viņiem speciālus norādījumus. Mani norādījumi atbilda maniem jau izklāstītajiem uzskatiem, paplašinātiem defensivā nozīmē.

Papildinot iepriekš teikto sakarā ar šīm apspriedēm, es gribu norādīt uz to, ka 1940. g. vasarā bija plānots sarīkot triju Baltijas valstu prezidentu tikšanos, lai parādītu, ka starp Baltijas valstīm pastāv pilnīga saskaņa. Igaunijas sūtnis Rebane izvirzīja ideju par Latvijas prez[identa] vizīti Tallinā. Ministrs Munters kā labāko šī jautājuma risinājumu ierosināja visu triju prezidentu tikšanos Rīgā.

Igaunija piekrita, ar noteikumu, ja tam piekritis arī Lietuva. Bet Lietuvas prezidents atbildēja, ka esošajā situācijā neuzskata par iespējamu izbraukt aiz valsts robežām. Tāpēc jautājums par triju prezidentu tikšanos Rīgā atkrita, tāpat kā jautājums par manu braucienu uz Tallinu.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.27, 392.-393.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.