[1941. gada 10. jūlijā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Uz man uzdoto jautājumu par manu antikomunistisko darbību buržuāziskajā Latvijā, pirmām kārtām tad, kad es biju premjers, varu pateikt sekojošo.

Komunistiskā aģitācija Vidzemē (Ziemeļlatvijā), kuru vācieši vēl nebija okupējuši, sākās tūlīt pēc oktobra revolūcijas 1917. g. Kad nākamā gada februārī vācieši ieņēma arī šo apvidu, ne visi komunisti aizgāja ar krievu karaspēku, taču vācu okupācijas laikā aģitācija noklusa. Tā atjaunojās 1918. g. beigās, kad Vācijas armija sāka atiet, bet padomju karaspēks sāka uzbrukumu tikko kā nodibinātajai buržuāziskajai Latvijai. Decembra sākumā Rīgā pie manis kā Latvijas Pagaidu valdības premjera ieradās komunistu delegācija[1] ar prasību atļaut Komunistiskās partijas darbību, ko es noraidīju, jo tajā laikā jau pastāvēja fronte pret padomju karaspēku. Bet aģitācija netika pārtraukta, tā turpinājās arī pēc Rīgas ieņemšanas 1919. g. pavasarī, neraugoties uz to, ka bija noteikts karastāvoklis. Komunistu aģitācija un darbība sasniedza tādus apmērus, ka 1919. g. beigās kara tiesa Valmierā 10 cilvēkiem piesprieda nāves sodu. Par to mani informēja virspavēlnieks Balodis. Komunistu darbība neizbeidzās arī pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Savienību, un 21. vai 22. g. bija nošauti divi cilvēki.

Ap to laiku, līdz 1921. g. pavasarim, mūsu, t.i., arī mana cīņa pret komunistisko aģitāciju bija pastiprināta ne tikai Rīgā, bet arī Latgalē, padomju robežas tuvumā esošajā apvidū. Komunisma propaganda tajā laikā, tāpat kā turpmākajos gados, bija nelegāla.

Te man jāpiezīmē, ka cīņa pret komunismu, pret komunistu nelegālo darbību nenozīmēja cīņu un netika uzskatīta par cīņu pret Padomju Savienību. Mums Maskavā bija paskaidrots, ka visa komunistiskā darbība aiz Padomju Savienības robežām atrodas Kominternes pārziņā, bet Kominterne ir patstāvīga, nevis Padomju valdības organizācija. Tāpēc mēs arī uzskatījām, ka, ja komunistiskie darbinieki Latvijā saņem kādu palīdzību no ārienes, tad tā nāk no Kominternes.

Apkarojot ar buržuāziskās Latvijas valsts iekārtu nesavienojamās komunistiskās mācības izplatīšanos, Latvijas valdība cīnījās pret nelegālo Komunistisko partiju Latvijā, nevis pret Padomju Savienību. Cīņa pret komunistisko aģitāciju notika nepārtraukti, jo pie varas, atskaitot dažus izņēmumus, bija buržuāziskais vairākums vai arī premjeri bija no buržuāziskajām grupām. No otras puses, preses pilnīgas brīvības apstākļos Latvijā partiju valdīšanas visā laikā periodiskie izdevumi ne vienmēr ievēroja noteikumus cīnīties pret komunistisko aģitāciju, nevis pret Padomju Savienību, tāpēc prese dažkārt atļāvās uzstāties arī pret kaimiņos esošo Padomju valsti. Valdība cīnījās pret šo parādību, uzliekot naudas sodus avīzēm, vajājot redaktorus un līdzstrādniekus, cik to atļāva pastāvošie likumi. Labu kaimiņvalstu attiecību uzturēšanu ar PSRS sevišķi kaitīgi ietekmēja avīzes “Segodņa” un vācu avīze “Rigasche Rundschau”. Ar zināmu distanci tām sekoja dažas latviešu avīzes, arī manas partijas Zemnieku savienības izdevums “Brīvā Zeme” dažreiz grēkoja, ievietojot dažādus rakstus, kaut arī ne tik bieži kā citas avīzes. Ap 20. gadu vidu komunistiskā aģitācija spēcīgi pieauga Latgalē, turklāt tajā pašā laikā komunisma mācību sāka propagandēt no Latvijas Saeimas tribīnes, jo ar nosaukumu Rīgas strādnieku-zemnieku grupa 4 cilvēki - komunisti iekļuva Saeimā. Viens no viņiem - Vilis Dermanis - bija izraidīts no Saeimas un pēc tam aizbrauca uz Padomju Savienību, uz turieni aizbrauca arī rakstnieks Linards Laicens. Ap to pašu laiku pret komunistiem notika liels skaits prāvu, un daudzi saņēma bargus spriedumus - līdz 12 gadiem ilgu ieslodzījumu. To es rakstu tieši, nevis pēc atmiņas vai atceroties to gadu notikumus, bet izmantojot citu avotu. Un proti, no 1936. g. es kā Valsts prezidents izskatīju lietas par apžēlošanu, man bija darīšana arī ar komunistiem, kuriem bija ilgtermiņa spriedumi. Turklāt apstiprinājumu guva arī kāda cita parādība kā viens no pretkomunisma cīņas paņēmieniem. Otrās, t.i., drošības, nodaļas priekšnieks Fridrihsons dažreiz uzstājās par tās vai citas personas aizstāvi, norādot uz to, ka kaut kad viens vai otrs no šiem cilvēkiem ir bijis viņam noderīgs. Tie bija tieši tie cilvēki, kuri kā komunisti, bet ar Drošības departamenta uzdevumiem šķērsoja Latvijas robežu uz PSRS un atpakaļ. Turklāt ar Drošības departamentu sadarbojās arī robežapsardze. Iekšlietu ministrijas Drošības departamenta (Politiskās pārvaldes) galvenais darbs notika valsts iekšienē. Vajadzēja cīnīties pret sapulču rīkošanu, skrejlapu gatavošanu un izplatīšanu, iekārtu pielāgošanu iespieddarbu vajadzībām. Notika daudzi aresti un bija daudz tiesas prāvu. Bet nosaukt te skaitļus un uzvārdus nav iespējams, bija nāvessodi, arī man esot par premjeru.

Pie 2. lpp. (Latvija bija buržuāziska republika, savā politiskajā dzīvē tā atradās tuvāk citām buržuāziskajām valstīm nekā Padomju Savienībai un nevarēja pieļaut pret buržuāzisko iekārtu vērstās komunistiskās mācības izplatību. Tajā pašā laikā mēs apzinājāmies, ka Padomju Savienība pirmā deklarēja tautu pašnoteikšanās tiesības, no šādas deklarācijas atturējās visi krievu buržuāziskie virzieni. Tāpēc buržuāziskā Krievija Latvijas neatkarībai būtu bijusi tieši draudi un briesmas.)

Pēdējos gados, arī pēc 1934. g., kad es atkal kļuvu premjers, cīņa pret komunistisko aģitāciju notika tāpat kā agrāk, un šīs cīņas mazināšanai nekādus rīkojumus es nebiju devis. Pēc 1939. g. savstarpējās palīdzības līguma ar PSRS iekšlietu ministrs ar mani runāja par to, ka varbūt līgums mums uzliek pienākumu pavājināt cīņu pret komunistisko aģitāciju. Es atbildēju, ka tāda pienākuma nav, cīņai jāturpinās, tāpat kā tas tika darīts visu laiku, tāpēc ka Komunistiskā partija paliek nelegāla un cīņas pavājināšanu pret komunismu iedzīvotāji varētu iztulkot tādējādi, ka ar līguma parakstīšanu mūsu iekšējā dzīve un politika tomēr sāk pakļauties Padomju Savienībai. Pēdējos mēnešos bija tikai viens plašāku arestu gadījums - 1940. g. pavasarī -, kuru bija izraisījusi arvien pieaugošā komunistiskās aģitācijas enerģija. Un tomēr politiski ieslodzīto (visu virzienu) skaits 1940. g. pavasarī bija tikai ap 250 cilvēkiem, bet 1934. g. pavasarī to bija aptuveni 800. Politiskajai pārvaldei un administrācijai vispār bija dots norādījums pievērst sevišķu uzmanību incidentu novēršanai sakarā ar padomju karaspēka atrašanos Latvijā. Īstenībā incidentu nebija daudz un esošos izdevās likvidēt bez nopietnām sekām. Tajā pašā laikā diplomātiskajās aprindās Rīgā klīda baumas, ka viens tāds incidents Lietuvā beidzās ar vienas padomju militārpersonas nāvi. Jautājumā par monarhistiska virziena krievu organizāciju pastāvēšanu Latvijā es varu atzīmēt sekojošo. Darbojās vairākas krievu organizācijas, starp tām bija dažas, kuru biedru vidū izpaudās veckrievu monarhistiskās tendences, kaut pašām šīm organizācijām bija dažādi citi nosaukumi. Monarhistiskais, tajā laikā pretpadomju virziens krievu vidū Latvijas valdībai nebija pieņemams, tāpēc tas arī tika vajāts, un bija veikti pasākumi tā izplatības aizkavēšanai, aizliegta monarh[istisku] izdevumu ievešana, neatļauta sakaru uzturēšana ar ārv[alstu] mon[arhistiskajām] organizācijām. Aktīvākie krievi bija Rēzeknē, vienam no viņiem, ja nemaldos, uzvārds bija Didorovs. Pret krieviem un Didorovu Rēzeknē tika veikti pasākumi un uzlikti sodi. Pēdējo reizi aresti krievu vidū Rēzeknē notika 1940. g. pavasarī. Kopumā krievu biedrību darbība ritēja salīdzinoši šauros ietvaros. Aktīvāka par citām - kā organizācija bija krievu karavīru savienība, kura bija nodibināta un pastāvēja līdzās citām tamlīdzīgām latviešu, ebreju, vāciešu bijušo karavīru izveidotajām organizācijām. Krievu bijušo karavīru biedrībā ievērojamu vietu ieņēma tā sauktie līvenieši, kņaza Līvena vienības bijušie dalībnieki. Tā kā Līvena biedrība kopā ar vāciešiem 1919. g. atteicās uzstāties pret latviešiem, tad kņazs Līvens un bijušie līvenieši visu laiku uzturēja zināmus sakarus ar mūsu militārajām aprindām, arī Kara ministrija vispār līdz zināmai robežai iestājās par bijušajiem karavīriem un viņu organizācijām. Šīs savienības, kura tāpat kā visas krievu organizācijas bija klaji buržuāziska, biedri kā bijušie karavīri nebija pakļauti īpašai vajāšanai.

Aizsargi (bijušie) - no vietējiem iedzīvotājiem 1919. g. izveidota organizācija, lai - vajadzības gadījumā - sniegtu palīdzību vietējai administrācijai - policijai kārtības uzturēšanā un noziedznieku vajāšanā. Apriņķu aizsargu komandieri bija apriņķu (policijas) priekšnieki. Laika gaitā aizsargu organizācija, nezaudējot sākotnējo nozīmi, pārvērtās par sevišķa veida rezerves armiju. Aizsargu vairākums nāca no lauku buržuāzijas aprindām, tas pats arī pilsētās. Pēc saviem uzskatiem - politiskajiem un sabiedriskajiem - aizsargi piederēja pie buržuāzijas, bija patstāvīgas buržuāziskas republikas piekritēji, pēc 1934. g. - buržuāziskās diktatūras atbalstītāji un sargātāji. Aizsargu organizācija bija noskaņota pretkomunistiski. Viņi bija 1934. g. apvērsuma īstenošanas aktīvi dalībnieki. Aizsargiem bija ievērojama loma valsts sabiedriskajā dzīvē, sevišķi provincē; viņi bieži vien ieņēma arī svarīgus amatus sabiedriskajās organizācijās un pašvaldības iestādēs. Aizsargu organizāciju vadīja ministrs Bērziņš un ģenerālis Prauls, bet es biju aizsargu augstākais priekšnieks.

Papildinot izklāstīto, es gribu pateikt vēl sekojošo.

Arī periodos, kad es biju premjers, nelegālās komunistiskās aģitācijas un pārējās darbības vajāšana turpinājās ar parasto intensitāti, bija sodīšanas, bargi tiesu spriedumi, neizslēdzot spriedumus ar nāvessodiem un nošaušanu, bieži tika pieņemti lēmumi par ieslodzīšanu cietumā uz 10 vai 12 gadiem - tas ir fakts.

Otrā, politiskā, nodaļa praktizēja cilvēku pārsūtīšanu ar savām instrukcijām pāri Padomju Savienības robežai - tas ir fakts.

Latvijā pastāvēja organizācijas, krievu, ar monarhistiskām tendencēm -, neraugoties uz to centienu apkarošanas gadījumiem, valdības un mani pasākumi nebija pietiekami, lai pilnībā izskaustu šos pretpadomju centienus. Tas ir fakts. Tāpat Latvijā iznāca periodiskie izdevumi, kuri plašā mērogā, bet pārējās avīzes - mazākā mērā iespieda graujoša rakstura korespondences pret Padomju Savienību, un atkal - es neveicu atbilstošos pasākumus, lai pilnībā izskaustu šo parādību - tas ir fakts.

Uz man uzdoto jautājumu, vai 1934. g. Baltijas Antante starp Latviju, Igauniju un Lietuvu pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar PSRS 1939. g. pārvērsta par militāru savienību un vai šī savienība izstrādāja pret PSRS vērstu plānu, es varu atbildēt sekojošo.

Triju ārl[ietu] ministru - Latvijas, Igaunijas un Lietuvas - apspriedes turpinājās arī pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas. Latvijas ārlietu ministrs Munters man ziņoja, ka apspriedēs tikuši apspriesti arī jautājumi par līguma ar PSRS realizēšanas gaitu. Nekādu informāciju par to ka Baltijas Antante pārvēršas militārā savienībā un ka tiek izstrādāti pret PSRS vērsti plāni, - es no Muntera nesaņēmu.

Nekādus rīkojumus par Baltijas Antantes pārvēršanu militārā savienībā un par militāru plānu izstrādāšanu pret PSRS - es nedevu ne Munteram, ne arī kādam citam. Tāpat arī man nebija nekādas informācijas par to, ka šādi plāni tiktu izstrādāti pēc kāda diktāta un tādā gadījumā pēc kāda tieši.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.24, 383.-387.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.

[1] Es domāju, vienam no del[egācijas] vad[ītājiem] uzvārds bija Endrups. [K. Ulmaņa piezīme.]