[1941. gada 10. jūlijā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Mainot savu Šodien sniegto atbildi uz jautājumu par Baltijas Antantes - Latvijas, Igaunijas un Lietuvas - kopīgiem militāriem plāniem, es vēlos sacīt sekojošo.

1939. gadā, mēnesi un datumu neatceros, bet katrā gadījumā līdz Baltijas Antantes apspriedēm, es ar ģenerāli Balodi apspriedu militārus jautājumus, klātesot ārlietu min[istram] Munteram un, es domāju, armijas komandierim ģen[erālim] Berķim, un galvenā štāba priekšniekam ģen[erālim] Rozenšteinam. Ģen[erālis] Balodis izvirzīja jautājumu, ka, ievērojot arvien lielāko stāvokļa sarežģīšanos un militāra konflikta iespējamību, vajadzētu apspriest jautājumu par triju Baltijas valstu kopīgu virspavēlnieku, jo tikai šo triju valstu kopīga uzstāšanās varētu dot kaut cik nozīmīgus rezultātus. Viņš domāja, ka, risinot šo jautājumu, galvenās grūtības jāgaida no Igaunijas puses, no ģen[erāļa] Laidonera, kurš pats gribētu kļūt par visu triju armiju virspavēlnieku. Arī no Lietuvas puses iespējami iebildumi. Latvija savu kandidatūru neizvirzītu. Labākā izeja būtu griezties pie kādas citas valsts. Bet pie kuras. Ģen[erālis] Balodis nosauca Franciju vai Angliju. Bet vajadzētu parunāt ar Igauniju un Lietuvu. Pie viņa domas sūtīt ģen[erāli] Hartmani pie ģen[erāļa] Laidonera es piezīmēju, ka tādā gadījumā jābaidās no tā, ka par to drīzumā uzzinās Vācija un viss šis negatavais plāns tikai izsauks aizdomas kaimiņiem. Ar Lietuvas kara ministru vai štāba priekšnieku ģen[erālis] Balodis gribēja parunāt izdevīgā gadījumā. Ģen[erālis] Hartmanis uz Igauniju aizbrauca, bet pēc kāda laika ģen[erālis] Balodis reiz atzīmēja, ka ar lietuviešu ģenerāli - domāju - Raštiķi - nebūtu grūti vienoties, tomēr Lietuvas valdībai vēl it kā neesot izveidojies noteikts uzskats. Viedokļu apmaiņā, apspriežot jautājumu par kopīgu virspavēlnieku, tika izteikta arī piezīme - un ko vispār teiks Igaunija, ja tai nāktos sūtīt savas karaspēka daļas uz Lietuvu konflikta sākšanas gadījumā no Vācijas puses. Pēc tam šis jautājums par kopīgu virspavēlnieku sarunās ar mani vairs neizvirzījās.

Tomēr es varu stādīties priekšā šī reiz manā klātbūtnē skartā jautājuma - par kopīgo uzstāšanos - tālāko attīstību. Jādomā, ka Kara ministrijā jautājums tika apspriests gan pirms, gan pēc šeit minētās apspriedes. Neapstrīdams fakts, ka vēlama visu triju Baltijas valstu kopīga uzstāšanās. Pie tā antikomunistiskā noskaņojuma, kas pastāvēja vienā mūsu virsnieku daļā, neapšaubāmi, ka, norādot uz iespējama bruņota konflikta rašanos dienvidrietumos - no Vācijas puses -, tika pievienots jautājums par tādu pašu iespējamību ziemeļaustrumos. Un šādā veidā, ja šis jautājums tika skarts Baltijas Antantes triju ārlietu ministru apspriedē, tas kļuva oficiāls. Šajā apspriedē šo jautājumu varēja izvirzīt min[istrs] Munters vai arī ģenerālis Balodis -, un tā kā tas pirmo reizi tika apspriests ar manu līdzdalību, tad bija vietā arī secinājums, ka tas ir arī mans oficiālais uzskats. Zinādams manu viedokli no pirmās jautājuma apspriešanas reizes par triju Baltijas valstu kopīgu uzstāšanos, min[istrs] Munters neuzskatīja par nepieciešamu vēlākajās sarunās ar mani atgriezties pie šī jautājuma, bet apspriedē viņš varēja sacīt, ka viņš pauž arī manu viedokli.

Turpinājums. Minētais parāda, ka Latvijas centieni, manis vadīti, reducējās uz triju Baltijas valstu militāras savienības izveidošanu, kura varēja būt vērsta kā pret Vāciju, tā arī pret Padomju Savienību. Tā kā Francija un Anglija vienmēr uzstāja par triju Baltijas valstu kopīgu rīcību, tad arī militārās savienības jautājumā to pārstāvji izturējās saprotoši.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.25, 388.-389.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.