[1941. gada 5. jūlijā, Vorošilovskā]
_______________________________________________________________

Šīm manām piezīmēm ir jākalpo galvenokārt par manas politiskās darbības izskaidrojumu attiecībā uz Latvijas Republikas, Vācijas un PSRS savstarpējām attiecībām tajos laika periodos, kad es piedalījos Latvijas politikas vadībā. Šajā sakarā man jāpakavējas arī pie dažiem iekšpolitikas jautājumiem, pirmām kārtām pie attiecībām pret vietējiem, tā sauktajiem Baltijas vāciešiem.

Ir zināms, ka, sākot ar vāciešu pirmo ierašanos Baltijas piekrastē, - Baltijas pamatiedzīvotājos pret viņiem nebija ne draudzības, ne simpātiju; naids un cīņa turpinājās visus turpmākos gadsimtus. Jo apzinīgāki kļuva pamatiedzīvotāji, jo vairāk saasinājās cīņa pret dzimtniecību, pret netaisnīgo agrārā jautājuma risināšanu, turpmākajos gadu desmitos aptverot visus saimnieciskās, kultūras un politiskās dzīves jautājumus. Tāpat ir zināms, ka Baltijas vācieši vairākkārt Prūsijā izvirzīja jautājumu par Baltijas pilnīgu pakļaušanu Prūsijai. Šie ierosinājumi guva atbalstu atsevišķās privātās un zināmā mērā arī oficiālās aprindās. Kā pēdējais piemērs ir pirmais pasaules karš.

Vācijas politika Latvijas atsevišķu daļu okupācijas laikā jau no 1915. g. bija latviešiem klaji naidīga. To apliecina Vācijas kolonizatoriskie plāni. Bija paredzēts neļaut atgriezties izbraukušajiem latviešu bēgļiem, arī zemes īpašniekiem, bet viņu zemes izdalīt vāciešiem, šajā sakarā muižnieki, baroni, bija ar mieru šim nolūkam piešķirt 1/3 savu zemju. Vēlāk bija izstrādāts sevišķas Baltijas valsts plāns, apvienojot igauņus, latviešus un lietuviešus. Jaunajai valstij bija jāatrodas Vācijas imperatora aizbildniecībā. Nav šaubu, ka tamlīdzīgi Vācijas plāni un pasākumi, kas radušies savienībā ar Baltijas vāciešiem, arvien vairāk un vairāk kurināja mūsu, latviešu, un mūsu sabiedrisko un politisko darbinieku naidu un nīšanos ar vietējiem vāciešiem, kā arī padarīja mūs attiecībā uz Vācijas politiku ne tikai aizdomīgus, bet tieši tai naidīgus. Vāciešus tad atbalstīja pavisam neliela latviešu saujiņa. Šis aizdomīgums mūs neatstāja nekad arī turpmākajos gados. Kas attiecas uz mani, tad es, teiksim, no 1917. g., sāku apvienot savu agronomisko darbību (Rīgas lauks[aimniecības] centrālbiedrībā) ar politisko darbību un no paša sākuma nokļuvu vācu politikas pretiniekos.

Kad 1918. g. rudenī karš beidzās ar Vācijas sakāvi, tai bija jāatstāj Baltija. Bet jau 1918. g. novembrī Rīgā vācieši bija nolēmuši proklamēt Baltijas (ne Latvijas) valsti, un, kad 1918. g. 18. novembrī bija proklamēta Latvijas buržuāziskā republika, vairākums vietējo vāciešu nevēlējās rēķināties ar šo faktu. Latvijas Pagaidu valdība, kuru vadīju es un kurai nebija militāra spēka cīņai pret komunistiem, kas, vāciešiem atkāpjoties, decembra sākumā iebruka Latvijā, bija spiesta atļaut vietējiem vāciešiem izveidot īpašu karaspēka daļu (Landesvēru) un pieņemt atkāpjošās vācu armijas piedāvāto palīdzību. Bet šis apstāklis neradīja starp šiem partneriem nekādu īstu tuvināšanos, nerunājot jau par draudzību, - tikai apstākļi uzspieda kopīgu rīcību.

Drīz kļuva skaidrs, ka latviešiem un Pagaidu valdībai, no vienas puses, un baltvāciešiem un vāciešiem, no otras puses, ir dažādi mērķi, kaut arī turpinājās kopīga cīņa pret Padomju Latviju, aiz kuras stāvēja Maskava.

Manis vadītā valdība (tagad jau vairs ne Rīgā, bet Liepājā) vēlējās tikai panākt padomju karaspēka aiziešanu un buržuāziskās Latvijas atjaunošanu. Baltvācieši un Vācijas vācieši, kurus tagad jau vadīja no Somijas uz Liepāju pārbraukušais ģenerālis fon der Golcs, sāka izvirzīt savus vecos plānus. Rīgas un Latvijas atkarošana no Padomēm nevis buržuāziskajai Latvijas republikai, bet gan Vācijai, Latvijas kolonizācija ar vāciešiem (800 000 cilvēku), cīņa pret boļševikiem netiek pārtraukta uz Latvijas robežām, Vācijas (kā arī Latvijas) [karaspēka daļām] pievienojoties Judeņičam; jaunas prasības no vietējo vāciešu puses ar mērķi atjaunot viņu privilēģijas un kundzību, kā arī, lai nebūtu agrārās reformas uz baronu rēķina latviešu labā.

Es un valdība uzstājāmies pret visu to, - un sekoja ģenerāļa Golca 16.4.19. Liepājā organizētais pučs, un baltvācieši kopā ar vāciešiem izveidoja savu valdību, kuru vadīja mācītājs Niedra, latvietis, jau iepriekšējos gados nostājies Vācijas pusē. Bet manis vadītā Pagaidu valdība neizbeidza savu darbību. Drīz, neskatoties uz pastāvošo zināmo neskaidrību, Rīga bija ieņemta un Padomju Latvija beidza pastāvēt. Taču ne viss padomju karaspēks atstāja Latvijas teritoriju, cīņa ar to turpinājās. Bet drīz karadarbība risinājās divās frontēs. Kad f[on ] d[er ] Golcs sāka realizēt to sava plāna punktu, kas paredzēja savienošanos ar Judeņiču un karagājienu uz Ļeņingradu, tad es pateicu: “Nē!”, un kopā ar igauņiem izgājām pret vāciešiem un baltvāčiešiem; pie Cēsīm Vidzemē notika sadursme, kurā Golcs cieta sakāvi. Bet tas bija tikai sākums bruņotajam konfliktam starp Latvijas republiku un vāciešu karaspēku, kas tomēr tiecās pie Judeņiča. Golca vietu ieņēma Bermonts, bet jau ap decembri karagājiens beidzās ar mūsu uzvaru, vāciešu karaspēks aizgāja atpakaļ uz Vāciju, bet Judeņičs palīdzību nesaņēma. Februāri karadarbība izbeidzās austrumu frontē Latgalē, un 1920. g. bija noslēgts miers ar Pad[omju] Savienību, un Padomju Savienība atzina Latvijas buržuāziskās republikas neatkarību. Bet ar militārā konflikta izbeigšanos Latvijā neizbeidzās nelegālās komunistiskās aģitācijas vajāšana, jo Komunistiskā partija Latvijā nebija atļauta. Šī cīņa pret nelegālo kumunistisko aģitāciju no buržuāziskās Latvijas valdības puses turpinājās arī visu turpmāko laiku, līdz 1940. g.

Ar Vāciju normālas attiecības nodibinājās tikai 1922. g. Tās aizkavēja Bermonta (vadītā vācu karaspēka) karagājiens un 1920. g. agrārā reforma, pret ko zemi zaudējošo Baltijas baronu vārdā protestēja Vācija.

Vietējie vācieši Latvijā, pat pēc agrārās reformas, ļoti bieži piedalījās valdības koalīcijās. Bet tas viss, tāpat kā Latvijas pastāvēšanas pirmajos gados, bija tikai taktisku apsvērumu dēļ. No latviešu puses situācija bija tāda, ka ne kreisajām, ne labējām partijām bez mazākuma, sevišķi vāciešu, balsīm parlamentā vairākuma nebija. Vācieši taktisku apsvērumu dēļ šo situāciju centās izmantot savā labā, lai pēc zemes īpašumu zaudēšanas savas privilēģijas iespēju robežās noturētu rūpniecībā un tirdzniecībā, kā arī saimnieciskajā un kultūras ziņā. Piemēram, Rīgā taču pastāvēja pat privāta vācu mācību iestāde, kaut kas līdzīgs universitātei (1928).

Stāvoklis izmainījās pēc 1934. g., kad vāciešu privilēģijas tika ierobežotas (vāciešu katedrāle pilnībā pārgāja latviešu rokās jau 1931. g., kad es biju premjers) un pret vāciešu saimnieciskajām pozīcijām tika veikti dažādi pasākumi. (Partiju vairs nebija, vēlēšanu parlamentā - nebija, un vāciešu balsis nevienam vairs nebija vajadzīgas.)

Vācieši - vietējie un daļēji arī Vācijas - bija ļoti stipri Latvijas rūpniecībā, tirdzniecībā un finansu dzīvē. Šo stāvokli Latvija mantoja no cariskās Krievijas laikiem. Partiju darījumi, kapitāla trūkums traucēja latviešiem ātri un sekmīgi vāciešus izkonkurēt. Pēc 1934. g. stāvoklis izmainījās arī tajā ziņā, ka rūpniecības, tirdzniecības, banku un apdrošināšanas uzņēmumos, gan jaunajos, gan (galvenokārt) no vāciešiem pārņemamajos, valsts sāka pastāvīgi pieaugošos apmēros investēt savus kapitālus. Piem[ēram], bankās nelatviešu kapitāla daļa īsā laikā samazinājās no 80% uz 10%. Latviešu pārziņā bija nodotas arī visas sabiedriskās organizācijas pilsētu komunālās saimniecības nozarē. Relatīvi ļoti stipras pozīcijas [vāciešiem] bija importa un eksporta tirdzniecībā. Daļēji ar to arī izskaidrojama Vācijas iekarotā ļoti ievērojamā vieta Latvijas ārējā tirdzniecībā.

Jāpiebilst, ka vācu valdība caur savu pārstāvi Rīgā pielika lielas pūles, lai liktu šķēršļus vāciešu saimniecisko interešu samazināšanai Latvijā, taču cīņa no mūsu puses, sevišķi pēdējos gados, nekad nepavājinājās. Jādomā, ka Vācijai bija ļoti ērti un izdevīgi turēt savus cilvēkus rūpnīcu valdēs, tirdzniecības, it sevišķi importa un eksporta uzņēmumos, bankās un apdrošināšanas sabiedrībās. Bet tie paši motīvi, tikai no pretējā viedokļa lika mums pastiprināt cīņu pret to. Neviens tā neinteresējās par satiksmes ceļiem, ostām, pat mazajām un pagaidu ostām kā vācu firmu pārstāvji. Bija gadījumi, kad mēs atteicāmies pārdot vācu firmām kokmateriālus jūras piekrastes tuvumā.

Dažkārt vācu puses rīcība nonāca līdz tam, ka notika tieša iejaukšanās Latvijas likumdošanā, - taču bez rezultātiem tomēr. Tieši tāds gadījums bija saistībā ar likumu par tirdzniecības aģentiem. Tas notika jau Hitlera laikā.

Taču, neskatoties uz visu, man šķiet, ka mums tomēr izdevās, sevišķi pēdējos gados, diezgan ievērojami sašaurināt Vācijas ietekmi mūsu saimnieciskajā dzīvē. Izdevība pierādīt mūsu modrību radās pēc vāciešu repatriācijas 1939./40. g. ziemā tādējādi, ka mēs noraidījām no Vācijas avotiem nākušo priekšlikumu atbrīvojušos vāciešu kapitālus atkal ieguldīt citos Latvijas uzņēmumos. Izklāstītie Vācijas tīkojumi uz Latvijas saimniecisko dzīvi, kā arī vietējo vāciešu pastāvīgā neapmierinātība un no tās izrietošās rīvēšanās nedeva iespēju noregulēt mūsu attiecības ar Vāciju. Liels šķērslis izrādījās arī tas, ka Vācijā dzīvojošie bijušie Baltijas vācieši, kuru ievērojama daļa kalpoja Berlīnes ministrijās, strādāja firmās vai par žurnālistiem, izmantojot savu ietekmi uz sabiedrību un Berlīnes valdību, pastāvīgi sakūdīja Vācijas iestādes un publiku pret Latviju, radīja pret to nelabvēlīgu noskaņojumu. Ar Hitlera nākšanu pie varas šie noskaņojumi arvien vairāk pastiprinājās. No otras puses, daļa vietējo vāciešu Latvijā drīz vien tuvinājās hitlerisma kustībai, sāka propagandēt Hitlera idejas starp vāciešiem Latvijā. Tā kā nacionālsociālistiskā partija Latvijā nevarēja legāli pastāvēt, tad aģitācijas uzdevumus pārcēla uz dažām citām vāciešu, sevišķi vācu jaunatnes, organizācijām. Pret šo aģitāciju un šīm organizācijām es nolēmu uzstāties ar visu bardzību, kas arī tika realizēts. Šajā sakarībā bija izdots pat speciāls likums. Nacionālsociālistiskie aģitatori un viņu aizbildņi tika sodīti administratīvā kārtā vai tiesas pieņēma lēmumu par viņu ieslodzīšanu un brīvības atņemšanu. Iekšlietu ministrijas izlūkdienests pastāvīgi sekoja šim organizācijām, nedodot tām iespēju strādāt vai paplašināt savu ietekmi. Bet pilnībā iznīdēt šis parādības neizdevās, kaut izlūkošanas orgāni cītīgi izpildīja iekšlietu ministra instrukcijas, kuras svarīgākajos gadījumos iekšlietu ministrs savukārt saņēma no manis kā premjera vai no Ministru kabineta. Bez nacionālsociālisma izplatīšanas šo vāciešu organizāciju uzdevums bija darbspējīgu algotņu sagatavošana militāra konflikta un Vācijas armijas iebrukuma gadījumam, bet rezultāti bija visminimālākie. Lieki būtu speciāli norādīt, ka tas viss bija asā pretrunā ar Latvijas politiku un ka tādā veidā nacionālsociālisti ar neveiklu darbību atmaskoja savas idejas un no ārienes saņemtās instrukcijas.

Vāciešu organizāciju aģitācija un pārējais darbs bija enerģisks, bet ne īpaši plašs, jo tas aptvēra tikai vāciešus, kuru skaits Latvijā nebija sevišķi liels. No pārējiem valsts iedzīvotājiem vācieši turējās nomaļus varbūt daļēji arī tādēļ, ka viņi paši saprata, ka nacionālsociālisms ir izdomāts tikai vāciešiem un pavisam nav pieņemams citām nācijām.

Izlūkdienests sekoja arī poļu organizācijām, kuras centās strādāt, taču nesekmīgi, Polijas interesēs. Kā vāciešu, tā poļu organizācijas darbojās ciešā saistībā ar brālīgajām organizācijām Vācijā un Polijā, saņemot no tām pabalstus.

Bet visneatlaidīgāk Iekšlietu ministrijas izlūkdienests cīnījās pret nelegālo komunistisko aģitāciju, tāpēc ka, pirmkārt, arī šī mācība tika uzskatīta par nepieņemamu buržuāziskajai Latvijai, kur valdība ieturēja citu kursu un lietoja citus principus tautsaimniecības attīstīšanai un iedzīvotāju kultūras dzīves pacelšanai, konsekventi aizstāvot privātīpašumu; otrkārt - komunistiskā aģitācija bija daudz plašāka par nacionālsociālistisko, viņi pievērsās ne tikai vienas tautības nelielam cilvēku skaitam, bet visu iedzīvotāju zināmiem slāņiem neatkarīgi no nacionalitātes; bez tam šī aģitācija tika jau realizēta veselus 20 gadus. Un vēl - ja valdība un es kā buržuāziskās, antikomunistiskās valdības premjers reiz bijām devuši norādījumu cīnīties pret komunistisko aģitāciju un nepieļaut komunisma teorijas izplatīšanos, dot instrukcijas katrā atsevišķā gadījumā man kā premjeram nebija vajadzības, un teiktais attiecas uz visu izlūkdienesta darbību. Es saņēmu informāciju no kārtējiem ziņojumiem un mutiskiem raportiem un sekoju, lai tiktu realizētas galvenās instrukcijas. Izlūkdienestam tuvāk atradās iekšlietu ministrs. Taču iedziļināties šī jautājuma visos sīkumos es nevaru, jo man nav zināmas detaļas.

Atsevišķs izlūkdienests bija arī Kara ministrijai. Bez tam kara ministram pēc viņa personiskas izvēles bija militārie atašeji ārzemēs. Tādi bija arī ārvalstu sūtniecībās Rīgā, t.i., viņu atašeji. Kara ministra izlūkdienests uzturēja ar viņiem zināmu kontaktu. No pēdējo gadu lietām, kuras atklāja Kara ministrijas izlūkdienests un kuras skāra citas valstis, nozīmīgākā bija Vācijas aģentu lieta, - divi no tiem tiesā saņēma bargu spriedumu.

Par šo lietu es ieguvu informāciju no kara ministra, un mēs nolēmām nodot viņus tiesai. Viņš par to ziņoja arī Ministru kabinetam. Citās lietās kara ministrs parasti nevēlējās ar savu informāciju un vērojumiem dalīties ne ar mani, ne Ministru kabinetu. Kaut arī šāda nostāja var likties neparasta, bet es neuzstāju, neviens nesūdzējās, un, respektējot kara ministra vēlmi, mēs ar to samierinājāmies. Tāpēc mana informācija par Kara ministrijas izlūkdienesta darbību visumā ir pavisam trūcīga, bet par detaļām - nav nekādas. Katras lietas ievirze ir atkarīga no apstākļiem un no cilvēkiem, kuri tajā piedalās, tā bija arī pie mums. Manas galvenās rūpes un tāpēc arī darbība koncentrējās uz citiem, galvenokārt saimnieciska rakstura jautājumiem - valsts budžets, rūpniecība, lauksamniecība, kooperācija, cīņa pret vāciešu kundzību rūpniecībā, tirdzniecībā, bankās, apdrošināšanas sabiedrībās, gatavošanās pakāpeniski paplašināt latviešu līdzdalības iespēju šajās nozarēs, daļēji arī jautājuma noregulēšana par daudzu šo uzņēmumu nodošanu valdības rokās - tas viss man personiski prasīja ievērojamu darbu, sagatavojot atbilstošos likumus. Un pat, pastāvot tādai nostādnei, ministri dažkārt bija neapmierināti ar savu premjeru par viņu patstāvības samazināšanu. Tāpēc man nācās vismaz dažiem ministriem atstāt lielāku rīcības brīvību.

Pie tādām ministrijām bez jau minētajām piederēja art Ārlietu ministrija, kuras ministrs strādāja lielā mērā patstāvīgi, ar mani saskaņojot tikai galvenās līnijas. Tāpēc attiecībā uz Ārlietu ministriju daudzas detaļas man pavisam nav zināmas.

Bet ar šo visu es nepavisam negribu teikt, ka es izvairos no atbildības, nē, gluži pretēji, - es atbildu un esmu pilnībā atbildīgs par visu valdības darbību, pat tajos gadījumos, kad mana uzticība attiecīgajam ministram varētu likties neattaisnota un nevietā. Tādā gadījumā tā ir tikai mana vaina - vai nu es savlaicīgi nedevu vajadzīgos norādījumus, vai neizsekoju norādījumu izpildei, vai pietiekamā mērā jautājumu neapspriedu -, bet atbildīgs esmu es kā premjers.

Pie maniem tiešajiem darbiem pieder arī 1934. g. apvērsums un buržuāziskās diktatūras nodibināšana Latvijā.

Galvenais - apvērsumam nebija nekā kopīga ne ar Vāciju, ne ar Hitleru, ne ar nacionālsociālismu. Citādi tas ar nevarēja būt, jo darbu sarakstā pēc apvērsuma bija - un redzamā vietā - cīņa pret vietējo vāciešu privilēģijām. Gluži pretēji, jau līdz 1934. gadam ar manu līdzdalību vienprātīgi tika vajātas nacionālsociālisma izpausmes vietējo vāciešu vidū, kas jau pats par sevi un arī apvērsums ar savām sekām attālināja mani un valdību no Hitlera un Vācijas, tomēr tas nesatricināja manu pretvācisko iekšpolitiku.

Es nebraucu uz Vāciju mācīties pie nacionālsociālistiem. Es izlasīju viņu programmu un Hitlera grāmatu “Mein Kampj.” Mana cīņa -, tā ir taisnība. Šī grāmata ir pievilcīga tāpēc, ka to viegli lasīt, kaut tas politiskam traktātam nerunā īpaši par labu. Grāmata uzrakstīta vāciešiem, un par tās saturu kā politisku ceļvedi, izejot no Latvijas apstākļiem, vajadzībām un uzdevumiem, nevar pateikt gandrīz neko pozitīvu. Nu bet darba programmas punkti, ja kopā skatās gan pamatprogrammu, gan grāmatu? Vai tur ir norādījumi Latvijai? To nav. Rasu teorija, vācieši - kungu un pavēlnieku tauta, Vācijas diženuma atjaunošana, kaimiņu lielvalstu sagraušana, kaimiņu iekarošana un pakļaušana, sensenās vācu politiskās programmas realizācija tajā garā, ka visas zemes, kur kaut reizi spērusi vācu kāja, pievienojamas Vācijai, un Vācijas nesatricināmajām robežām jāsākas ar Narvu pie Somu līča un jāšķērso visa Eiropa līdz Triestai pie Adrijas jūras. Es redzēju karti ar šādām Vācijas robežām. Ja bija paredzēts arī neatkarīgo Latvijas valsti iekļaut Vācijas sastāvā, vai tad latviešiem ar nacionālsociālistiem ir kopīgs ceļš? Neskatoties uz visu pārējo, uz minūti pieņemsim šādu iespēju - un kāds iznākums būs latviešiem? Vācieši latviešus nicina, tos apspieda un nomāca, un latvieši neieredz vāciešus 700 gadus. Pret ko bija vērstas buržuāziskās Latvijas galvenās ekonomiskās reformas? 1920. gada agrārreforma - vienīgi pret vācu baroniem, pārmaiņas un pasākumi saimnieciskās dzīves citās nozarēs pēc 1934. g. - galvenokārt pret vāciešiem. Kāds liktenis gaida latviešus - kopumā -, ja viņi nonāktu vāciešu virskundzībā? Valdnieku tiekšanās atpakaļ pie stāvokļa, kāds tas bija laikā līdz pirmajam pasaules karam, kam pievienojas vācu kolonizācijas plāni, saprotams, uz latviešu vai vispār pamatiedzīvotāju rēķina. Dažādi pavērsieni ir iespējami tautas vai valsts politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, bet ir drausmīgi, ja šīs pārmaiņas vēršas pret pamatiedzīvotājiem kopumā.

Skaidrs, ka man ar nacionālsociālistiem nevarēja būt kopīga ceļa. Tiesa, bija neliela latviešu grupa, kura ar nosaukumu “Pērkonkrusts” sāka tuvināties nacionālsociālistiem. Tomēr līdz 1934. g. pret šo grupu uzstājos es un aiz manis visa Zemnieku savienība, bet pēc 1934. g. šīs grupas dalībnieki tika tiesāti un sodīti. Kāda gan tādos apstākļos varēja būt mūsu savstarpējā sadarbība ar Vāciju Hitlera laikā un tāpat arī līdz viņa nākšanai pie varas. Pamatojoties uz vienošanos, kura nāca tikai 1922. g., starp Latviju un Vāciju tika nodibinātas normālas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības, un mēs tiecāmies tās uzturēt un nostiprināt. Saprotams, aizstāvot savas suverēnās tiesības, noraidot un nepieļaujot iejaukšanos mūsu iekšējā likumdošanā un mūsu valsts iekārtā. Šeit es gribu atzīmēt, ka tādā pat garā, vienmēr liekot Latvijas intereses pirmajā vietā, mēs realizējām savu politiku arī attiecībā pret citām valstīm, turklāt atšķirībām valstu iekārtā nevajadzēja kļūt par šķērsli normālu attiecību uzturēšanā. Izvairoties turklāt no sabiedroto saistībām ar lielvalstīm, jo tādu pastāvēšana varēja naidīgi noskaņot pret mums citas lielvalstis. Pats par sevi saprotams, ka Ārlietu ministrijai šajā sakarā bija pienākums būt lietas kursā par parādībām citās valstīs, par to valdību noskaņojumu un iespējamajiem pasākumiem.

Lai apsargātu un saglabātu mūsu ārējo drošību, mēs tiecāmies pēc attiecīgu līgumu, piemēram, neuzbrukšanas līguma, noslēgšanas. Ar PSRS tāds līgums bija noslēgts jau sen un divas reizes pagarināts. Tā bija spēcīga Latvijas drošības ķīla, jo mēs tomēr atcerējāmies un apzinājāmies, ka 2 gadu desmitus atpakaļ Latvija ietilpa krievu valsts sastāvā.

Vācija pret šo jautājumu (par tādu līgumu) izturējās noraidoši, kas mūs uztrauca un kas, dabiski, pastiprināja mūsu aizdomīgumu pēc tam, kad Vācija sagrāba Austriju, Čehoslovakiju un vēl citas teritorijas, sāka parādīties acīm redzamas briesmas. Bet tad, 1939. g. pavasarī, tika parakstīts neuzbrukšanas līgums ar Vāciju. No tā, kas bija teikts par manu Hitlera politikas vērtējumu, un mūsu saspīlētajās attiecībās ar Vāciju bija neiespējami iet tālāk pa vēl ciešākas tuvināšanās ceļu ar Vāciju.

Ap to laiku jau aizvien skaidrāka kļuva jauna kara izcelšanās iespēja. Lielu atvieglojumu atnesa vēsts, ka Maskavā sākušās sarunas par PSRS, Anglijas un Francijas kopīgu uzstāšanos, kas norādīja, pirmkārt, uz militāru konfliktu novēršamības iespējamību vai vismaz uz to, ka kara gadījumā, galvenais, tiks atjaunota pirmā pasaules kara [laika] koalīcija, kas jau skaidrāk noteiktu arī Latvijas - šīs koalīcijas pusē stāvošas - pozīciju un pienākumus gadījumā, ja mūsu teritorija kļūtu par karadarbības arēnu. Saprotams, ka tādas domas nevarēja pasludināt priekšlaicīgi.

Pēc tam kad 1939. g. sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju beidzās bez rezultātiem, Latvijas pozīcija un pienākumi visai skaidri tika noteikti ar 5.10.39. līgumu par savstarpējo palīdzību starp Latviju un PSRS. Līgums paredzēja PSRS un Latvijas kopīgu uzstāšanos pret jebkuru agresoru. Sakarā ar līguma īstenošanu dzīvē Latvijai nācās uzsākt jaunu karaspēka daļu dislokāciju, bet arī pēc tam karaspēka daļu sadalījums un izvietojums saglabāja iepriekšējos samērus - galvenie spēki palika rietumu un dienvidrietumu robežas tuvumā, kur un no kurienes varēja tikt gaidīts iebrukums no Vācijas puses. Neraugoties uz to, ka vācieši apgalvoja, ka stingri ievēros pavisam nesen ar PSRS parakstīto neuzbrukšanas līgumu.

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.21, 371.-379.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.