[1941. gada 23. novembrī, Ordžonikidzē]
__________________________________________________________

Pilnīgi slepeni

4/1813
IeTKP SPD
27. decembrī
3-5423
Kuibiševa

PSRS IeTK 3. pārvaldes
priekš[nieka] vietn[iekam]
valsts drošības majoram
biedram Iļjušinam

1941. g. 4. jūlijā pēc IeTK novada pārvaldes iekšlietu tautas komisāra norādījuma arestēts bijušais Latvijas prezidents - ULMANIS Kārlis Indriķa dēls.

Tad arī tika uzsākts izmeklēšanas darbs ar viņu.

Jebkādu pierādījuma materiālu trūkuma dēļ pret ULMANI kā varbūtēju ārzemju izlūkdienestu orgānu pārstāvi izmeklēšana sastopas ar zināmām grūtībām arī šajā virzienā, absolūti nekādi rezultāti šobrīd nav sasniegti.

Laikā, kad ULMANIS atradās izsūtījumā Vorošilovskā, arī nekādi kompromitējoši materiāli pret viņu netika iegūti. Vorošilovskā [Ulmanis] izturējās ārkārtīgi piesardzīgi, sakaru nodibināšana ar kaut kādām kontrrevolucionārām aprindām nav fiksēta. Nekādi uzmanību pelnoši fakti nav saņemti arī pa “PK”[1] līniju.

Tas viss mūs nostādīja nepieciešamības priekšā izmantot izmeklēšanas darbu ar ULMANI tādā virzienā, lai atklātu viņa naidīgo darbību pret Padomju Savienību tajā laika periodā, kad viņš atradās buržuāziskās Latvijas prezidenta postenī.

ULMAŅA bijušās valstiski politiskās darbības analīze palīdzēja mums apsūdzēt viņu pēc KPFSR K[rimināl]k[odeksa] 58. p[anta] 4. p[unkta] kā starptautiskās k[ontr]r[evolucionārās] buržuāzijas aprindu pārstāvi, kurš atradies aktīvas cīņas pozīcijās ar komunistisko sistēmu.

Novērtējot neseno pagātni buržuāziskās Latvijas dzīvē un valstiskajā attīstībā, ULMANIS aprobežojas ar fakta atzīšanu, ka no viņa vadībā veiktā fašistiskā apvērsuma 1934. g. Latvijā līdz padomju varas nodibināšanai viņš - ULMANIS - realizējis konsekventu politiku buržuāzijas kundzības un diktatūras iespējamai nostiprināšanai valstī, virzot tās smaili pret proletariāta interesēm. Kā valsts galva un “Zemnieku savienības” līderis ULMANIS, balstoties uz militāri policejiskajiem spēkiem valstī, nesaudzīgi apspieda strādnieku revolucionāro kustību, apkaroja komunistisko propagandu valstī.

Sniedzot liecības par to, ULMANIS vienlaicīgi principiāli “iebilst”, ka viņa vadītā cīņa pret nelegālās latviešu kompartijas darbību nenozīmēja cīņu un netika uzskatīts kā pasākums, kas vērsts pret Padomju Savienību, atsaucoties uz starptautiskajām tiesībām valstij būt neatkarīgai no citām valstīm savās iekšējās lietās. Neatkarīgi no šiem ULMAIVA paskaidrojumiem mēs tik un tā turpinājām darboties, lai atklātu viņa naidīgo darbību pret Padomju Savienību. Tomēr arī šajā virzienā panākumi ārkārtīgi nenozīmīgi. Nenoliedzot faktu, ka no Latvijas PSRS iesūtīti spiegi provokatori, ULMANIS arī šeit cenšas pierādīt, ka ar šī jautājuma detaļām viņš nav bijis iepazīstināts un ka viss praktiskais darbs šajā virzienā bijis koncentrēts Latvijas kara un iekšlietu ministra rokās; turklāt personiski par to atbildējuši: Kara ministrijā - CELMIŅŠ un ĶIKULIS un pa Iekšlietu ministrijas līniju - 2. nodaļas priekšnieks FRIDRIHSONS.

Analoģiskus paskaidrojumus ULMANIS sniedz arī jautājumā par Latvijā eksistējošo dažādo monarhistisko organizāciju darbību krievu emigrantu un baltgvardu vidū.

Mūsu mēģinājumi atmaskot ULMANI kā germanofilu, kurš kā iekšējā, tā ārējā politikā orientējies uz hitlerisko Vāciju, arī ir nesekmīgi. ULMANIS to kategoriski noliedz un paziņo, ka viņš nav orientējies uz Vāciju, jo tas galu galā nozīmētu - pārvērst Latviju par Vācijas koloniju un nostādīt to pilnīgā atkarībā no pēdējās. Panākumi darbā ar ULMANI iespējami tikai tajā gadījumā, ja tiks saņemti nozīmīgi pierādījumi par viņu kā germanofilu un iespējamu vācu izlūku.

Uz mūsu daudzkārtējiem pieprasījumiem PSRS IeTK par visu pret ULMANI esošo materiālu izsūtīšanu atbilde līdz šim nav pienākusi. Materiālu nav, un šis apstāklis ievērojami ietekmē visu ULMAŅA izmeklēšanas gaitu un brīžiem darbs ar viņu ir abstrakts.

Nosūtot apsūdzētā ULMAŅA K. I. pratināšanas protokolu kopijas, lūdzam Jūsu norādījumus tālākajam izmeklēšanas darbam ar apsūdzēto.

Ordžonikidzes novada IeTKP priekšn[ieks]
valsts drošības dienesta majors Pankovs

IeTKP SPD priekšn[ieka] vietn[ieks]
valsts drošības dienesta vec[ākais] leitnants Logvinovs

Avots: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sastād.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.> Nr.46, 443.-445.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Federācijas Drošības ministrijas centrālais arhīvs, N-16676.l.

[1] Acīmredzot “pasta kontrole”.