[Ne agrāk par 1919.gada 10.maiju]
____________________________________________________________________

No 6.decembra pag. g. līdz šim laikam Tautas padomei aiz dažādiem apstākļiem un iemesliem nebija iespējams noturēt savas sēdes, lai gan valsts intereses to nopietni prasīja. Tikai marta beigās radās iespēja dažiem promesošiem Tautas padomes locekļiem ierasties Liepājā, organizēt partiju priekšstāvniecību un starpfrakciju komisiju; arī tanī pat laikā ieradās daži prezidija locekļi, tā ka radās iespējamība noturēt starpfrakcijas komisijas sēdes. Lai radītu Tautas padomei viņai piekrītošo autoritāti pie viņas darbības atjaunošanas, prezidija un starpfrakciju komisijas pirmais solis bija nolīdzināt domustarpības, kas radās Tautas padomei ar sociāldemokrātu izstāšanos no tās; kā otris tikpat svarīgs solis aiz tiem pašiem iemesliem tika atzīta saprašanās vajadzība ar vācu tautības priekšstāvjiem, pēc kam pēc šā jautājuma noskaidrošanas bija nodomāts sasaukt Tautas padomi. Lai noskaidrotu attiecības starp Tautas padomi un vācu tautības politiskām partijām, kuras vēl nebija iestājušās Tautas padomē, starpfrakciju komisija izvēlēja Sevišķu komisiju, kurai uzdeva vest sarunas ar vācu tautības priekšstāvjiem un noskaidrot tās pretišķības, kas viņiem liedza, no viņu viedokļa skatoties, ņemt dalību valsts uzbūvē, tādēļ ka Pagaidu valdība pilnīgi pareizi bija atteikusies sarunas vest ar viņiem un noslēgt kaut kādu vienošanos ar tiem, atzīdama, ka tāda vienošanās piekrīt vienīgi Tautas padomei un nestāv viņas (Pagaidu valdības) kompetencē. Aiz augšā pievestiem apstākļiem šo komisiju izvēlēt agrāk nebija iespējams, lai gan tika atzīta šīs lietas steidzamība. 16.aprīlī notika pirmā šīs saprašanās komisijas sēde, kurā no vācu puses bija ieradušies no Balt.[ische] nac. Ausschusa[1] deleģētie - viņa priekšsēdētājs adv. Reisners, Melvils, Brimmers, Samsons fon Himmelstjerna un viens virsnieks no landesvēra - frontes delegāts. Tika ziņots, ka kara ostā atbruņoti latviešu kareivji, izlaupītas kareivju un strādnieku mantas un nošauts viens kareivis; to izdarījis Pfeffera bataljons. Komisija nolēma sēdi pārtraukt, ievērojot uzbudināto stāvokli, un vienojās turpināt savu darbu pēc tam, kad būs noskaidroti šīs dienas notikumi kara ostā un no vācu puses būs paziņots atklātībai, kādu stāvokli viņi ņem pret šiem notikumiem, ja viņiem būtu vispārējā nozīme. Vāciešu priekšstāvji no savas puses paziņoja, ka par notikumiem kara ostā viņiem nekas neesot zināms. To pašu dienu izrādījās, ka Pfeffera bataljona darbību pabalstījuse arī daļa no landesvēra, kurš bija arestējis divus Pagaidu valdības locekļus un vairākus augstākus valsts ierēdņus, ieņēmis Pagaidu valdības telpas, ieņēmis valsts naudas drukātavu, nošaujot latviešu sargu zaldātu, paņemot no drukātavas gatavu naudu un atņemot naudu pasta un štempelmarkas pastu iestādē. Kara ostā tika atsvabināts Strika lietā arestētais Štoks, un sakarā ar Štoka lietu tika arestēti šīs lietas izmeklēšanu vadošās personas, meklējot izmeklēšanas aktu un dokumentus. Izsludinājās kāda anonīma drošības komiteja un paziņoja, ka Pagaidu valdība esot gāzta. Drošības komiteja paziņoja, ka viņa arestējuse Pagaidu valdības locekļus aiz tā iemesla, ka tie nodomājuši bēgt, ka prokurors Borkovskis tiek iecelts par valdības komisāru līdz militārās direktorijas nodibināšanai.

Pēc 16. aprīļa notikumiem sabiedrotie noslēdza Liepājas ostu un pārtrauca iedzīvotāju apgādāšanu ar pārtiku, paņemdami savā apsardzībā miltu noliktavas.

21. aprīlī kā protestu pret 16.aprīļa notikumiem un arī nodomātiem jauniem valdības pārgrozījumiem 7 latviešu politiskās partijas izlaida visiem pazīstamo paziņojumu, līdz ar kuru reizē parādījās Pagaidu valdības uzsaukums tautai.

Tanī pat 21.aprīlī ieradās Balt. Nat. Aussch. priekšsēdētājs Reisners pie Tautas pad. priekšs. biedra un paziņoja, ka 16.aprīļa notikumi izdarīti pret viņu gribu un bez viņu ziņas, ka viņi tālu stāvējuši no tiem un noliek katru atbildību par notikumu varbūtīgām sekām, ka viņi atzīst Latviju kā tādu un atrod vienīgu izeju no tagadējā stāvokļa - militārās direktorijas nodibināšanu, kurā ieietu 2 kareivji un divas lietpratīgas personas no pilsonības. Šī direktorija būtu Tautas padomes vietā un sastādītu kabinetu. Šādi sastādīta valdība strādātu līdz lielinieku izdzīšanai no zemes.

Šo priekšlikumu partiju priekšstāvji atraidīja un atzina, ka vienīgā izeja no jaunradušā stāvokļa var būt tā, ka vecais kabinets atgriežas pie sava darba, pēc kam var tikt turpinātas sarunas ar vācu tautības priekšstāvjiem.

20. aprīlī ieradās delegāti no frontes, lai noskaidrotu notikumus Liepājā. Šai delegācijai bija liela nozīme tanī ziņā, ka viņa ar savu notikumu objektīvo izmeklēšanu un ar savu autoritāti prata novērst dezorganizāciju frontē un aizmugurē, neskatoties uz to, ka no pretinieku puses tika izlietoti dažādi līdzekļi, lai iepītu mūsu armiju kā līdzdalībnieci Liepājas notikumos. Pēc tam kad frontes delegācija bija galīgi informējusies visos sīkumos par notikumiem, viņa deva šādu atbildi: “Latviešu kara spēku komandieris pulkvedis Balodis kategoriski atsakās no piedalīšanās militārā direktorijā un līdz ar to aizliedz viņa padotiem kareivjiem kaut kādā ziņā ņemt dalību direktorijā. Latviešu armija atrod karaspēka iejaukšanos politiskos jautājumos par disciplīnas trūkumu un uzskata par savu vienīgo un vissvarīgāko uzdevumu cīņu pret lieliniecismu. Armija balstās vienīgi uz Tautas padomes platformas un no Tautas padomes iecelto Pagaidu valdību. Pret karaspēka disciplīnas pārkāpumiem Liepājas notikumos 16.aprīlī aktīvā armija izsaka savu visstingrāko nosodīšanu.”

Kad neizdevās nodibināt militāro direktoriju, Borkovskis pasludināja savu kabinetu, kurš līdz savai aiziešanai izrādījās par pilnīgi nespējīgu un nespēcīgu, izņemot valsts kases attaisīšanu un viņas satura izņemšanu.

Par notikumiem un stāvokli kārtīgi tika informēta ārzemes prese līdz 21.aprīlim, pēc kam informēšana tapa neiespējama.

Liepājas gubernators[2] oficiāli ziņoja atklātībā, ka Pagaidu valdības arestēšana izdarīta bez viņa ziņas un vācu karaspēka piedalīšanās, kaut gan vācu kara iestādes ar savu rīcību pierādīja pretējo.

Ostas bloķēšanas dēļ Liepājas pilsētas valde bija spiesta pamazināt maizes raciju uz 2 mārciņām, paziņojot, ka miltu krājumi sniedzas tik līdz 12.maijam, par ko arī ziņoja Vācijas ministru prezidentam Šeidemanim, uzliekot atbildību par Latvijai draudošo badu Vācijai, kuras orgāni šeit dzen tādu politiku, kas aizsprosto pārtikas līdzekļu iegādāšanu.

Tautas padomes prezidijam ienākušas ziņas, ka Pfeffera nodaļa līdz ar dažām landesvēra nodaļām aizmugurē atbruņojuse latviešu karaspēka nodaļas.

Aprīļa beigās ieradās Liepājā mācītājs Andrejs Niedra, kas uzstājās kā starpnieks starp Pagaidu valdību un vācu tautību un izteica, ka saprašanās iespējama, ja tiek pieņemti apmēram šādi noteikumi:

1. Vācieši atklāti nosoda 16.apr. notikumus.

2. Tautas padome uzdod kādam sastādīt jaunu kabinetu, kurā ietilptu 3 grupas apmēram līdzīgā samērā, proti:

a. Radikāla grupa ar 4 locekļiem

b. Mazgruntniecība ar 4 locekļiem un

c. Vācieši ar ebrejiem ar 4 locekjiem.

Šī kabineta darbības pamata vilcieni būtu šādi: atzīst Latviju un pagaidu valdību, un de jure; nosoda puča taisītājus; vāciešiem jāatsakās no mēģinājuma radīt valsti valstī; nevar pielaist vācu nacionālo karaspēku un divvalodību valsts iekšējā darbībā; lielgruntniecība viņas tiesībās un pienākumos pret valsti un komūnu pielīdzināma mazgruntniecībai; lielgruntniecībai jāatdod daļa zemes priekš iekšējās kolonizācijas, t.i., jaunu mazgruntniecību dibināšanai; arī , daļu no viņas mežiem atpērk valsts likumdošanas ceļā; zemi dabon ārzemnieki, kas ieguvuši pilsoņu tiesības Latvijā; tiek garantēta vācu kulturālā autonomija un vācu valodas līdztiesība valsts iestāžu ārējā darbībā; vēlēšanās tiek radīta tāda kārtība, kas nodrošina mazgruntniecību cīņas laikmetā pret majorizēšanu no bezzemnieku puses.

Sarunas ar Niedru un vāciešiem veda ministru prezidents Ulmanis. No šīm sarunām iztecēja, ka zem radikālas grupas domāti vecā kabineta locekļi, zem mazgruntniecības - Niedras grupas piekritēji un no vāciešiem nāktu trīs locekļi, kuri tiktu stādīti priekšā no Balt. Nat. Ausschusa. Kad vienošanās uz šiem pamatiem netika panākta, tad par pamatu tika likta vienas sabiedroto valsts misijas priekšstāvja informāls priekšlikums, kura saturs apmēram sekošais: tagadējā momentā mums rūp redzēt pagaidu faktiskas valdības nodibināšanu, kura organizēta vienīgi tagadējām militāriskām vajadzībām, pie kam visi pretlielnieciski elementi apņemas to tiešām pabalstīt, un kas būtu pietiekoši stipra, lai a) novērstu pilsoņu karu, b) radītu nepieciešamo administratīvo aparātu Amerikas pārtikas izdalīšanai, c) atļautu provizoriski atkal mīkstināt blokādi, lai varētu atdzīvoties pilsniecība un rūpniecība, d) padarītu iespējamu radīt Latvijas armiju zem pienācīgas pārraudzības un attiecīgām drošībām un nodrošinātu nepieciešamo naudu un kara piederumus, g) izvestu civilās pārvaldības pārejas funkcijas, līdz rodas iespēja nodibināt normālu politisku kabinetu. Šāda pagaidu valdība var tikt atjaunota ar sekošiem soļiem: a) Balt. Nat. Ausschussam publiski jadezauve un jānosoda landesvēra varmācīgo akti no 16.aprīļa, b) jāatņem sargi no valdības ēkām un jādod Ulmaņa ministrijai iespēja atgriezties pie darba, c) tūliņ jādemisionē visiem Ulmaņa kabinetu locekļiem, d) nekavējoši jārekonstituē valdība, sastādot jaunu koalīcijas kabinetu ar Ulmani kā premjerministru, kurā Ulmaņa vecā kabineta locekli būtu majoritātē, piemēram, 7-8 vietas no 12, un minoritāšu grupai (baltiem, mēreniem latviešiem, žīdiem etc.) 4-5 vietas, g) vispārīga amnestija attiecībā uz pagājušiem politiskiem notikumiem, f) politisks un sociāls pamiers līdzīgi tam, kāds bija Francijā, Vācijā un citās valstīs pa lielā kara laiku, lai padarītu iespēju sekmīgi turpināt cīņu ar lielniecismu. Ulmaņa ministrijai jādabon majoritāte jebkurā proponētā koalīcijas valdībā, jo tāds solis tiktu pabalstīts no Latvijas pretlielnieciskās iedzīvotāju daļas vairākuma. No otras puses, minoritātes grupām, īpaši tām, kuras ņēmušas dalību kara operācijās pret lielniekiem, būtu jāierāda stipra minoritātes priekšstāvība koalīcijas valdībā, kura organizēta kara sekmīgai turpināšanai.

No latviešu puses šie priekšlikumi principā tika pieņemti, ievērojot draudošo ekonomisko un militāro stāvokli. Bet vēlākās sarunās ar vāciešiem un Niedru izrādījās, ka pirmie grib politisko amnestiju attiecināt arī uz tiem, kas bija laupījuši privāt- un valsts īpašumu, un ka Niedra atsakās ņemt dalību Ulmaņa sastādītā kabinetā, ja viņš tur nevar izvest savu politiku iekšlietu un agrārlietās - pilnīgi pretējo Ulmaņa politikai. Tā kā vienā kabinetā nevar būt divējāda virziena politika un tā kā vācieši bez Niedras atsacījās ņemt dalību Ulmaņa sastādāmā kabinetā, tad vienošanās arī nenotiks. Vācieši un Niedra pārtrauca tālākas sarunas ar ministru prezidentu, lai gan no pēdējā tika pieņemts pēdīgi priekšā liktais kabineta personu sastāvs: 3 no vācu aprindām, 1 no Niedras piekritējiem un 1 no ebrejiem.

10.maijā atsacījās Borkovska kabinets, nosodīdams 16.aprīļa aktu, kas bija viņa varas avots, tomēr nododams varu Niedram un tā sastādītam kabinetam.

Niedra savā paziņojumā “Latvijas tautai” atbalsta savu varu uz zemturiem.

Tautas padomes prezidijs atzina par vajadzīgu celt priekšā Tautas padomei šo īso materiālu dēļ informācijas un liek no savas puses priekšā izvēlēt komisiju, kura lai sastādītu pilnīgu pārskatu par pēdējā laika notikumiem mūsu valsts dzīvē.

Tautas padome, noklausījusies prezidija ziņojumu par 16.aprīļa radītiem apstākļiem,

1) nosoda 16.aprīļa zaldātu varmācības aktu, izdarītu no vienas landesvēra daļas ar grāfa fon der Golca rīcībā stāvošā Vācijas valsts karaspēka daļu aktīvu līdzdalību kā mēģinājumu pretim Latvijas tautas vairākuma gribai nodrošināt Baltijas muižniecības vadošām aprindām noteicošo stāvokli Latvijā, nostumjot pie malas Latvijas tautu, uzurpējot Latvijas tautas padomes tiesības un gāžot visu pastāvošo Latvijas pagaidu satversmi, sankcionētu no Latvijas Tautas padomes;

2) neatzīst uz 16.aprīļa varmācības akta pamata sastādītos ministru kabinetus, kā Niedras-Borkovska, tā Niedras-Brimmera ministrijas, kuras radītas ar vācu militāristu atbalstu, lai slēptu reakcionārās sazvērestības patiesos vadītājus un viņu nodomus. Tautas padome ir pārliecināta, ka ar uzspiestu kabinetu nostiprināšanos, kuri atrodas atkarībā no Baltijas muižniecības politikas vadītājiem, būtu apdraudēta Latvijas neatkarība;

3) konstatē, ka Niedras-Brimmera ministriju atbalsta tikai Baltijas muižniecība, šauras visvācu baltiešu aprindas un atsevišķas latviešu personas un ka viņa nevar runāt nedz Latviju apdzīvojošo tautu, nedz latviešu zemturu vārdā, kuri stāv par Latvijas tautību saprašanos uz demokrātiskas politikas pamata. Šī ministrija, nebaudīdama Latvijas tautas uzticību, nav spējīga nodibināt zemē iekšēju mieru, organizēt tautas spēkus cīņā par Latvijas atsvabināšanu, aizsargāt zemi pret lielniecisko iebrukumu, nodrošināt zemi pret Latvijas valsts pretinieku organizētiem un militārās varas pabalstītiem varas darbiem, atjaunot saimniecisko dzīvi, dot tautas masām maizi un darbu un novadīt zemi līdz demokrātiskai satversmes sapulcei.

Tautas padome Latvijas tautas vārdā atzīst kā likumīgu tikai tādu valdību, kura sastādīta Tautas padomes uzdevumā un bauda viņas uzticību. Tautas padome pastāv no viņas iecelta Ulmaņa kabineta atgriešanās, par kura reorganizēšanu piekritās spriest Tautas padomei, lai varētu turpināt pārtraukto Latvijas bruņotā spēka pavairošanu, radītu spēcīgu Latvijas armiju no visām iedzīvotāju šķirām un tautībām vispārējas mobilizācijas ceļā zem vienotas virskomandas, kā arī atjaunot demokrātiskās valsts iekārtas darbus.

Vācijas valdībai

Tautas padome, paziņodama Vācijas valdībai savu uzskatu, par nožēlošanu, ir spiesta aizrādīt, ka 16.aprīļa sazvērestības akts ir izdarīts ar vācu militāro iestāžu aktīvu atbalstu, atbruņojot latviešu karaspēka daļas, atceļot likumīgi radītus valsts orgānus un viņu rīkojumus, atbalstot Borkovska un Niedras uzurpatoriskās ministrijas, radītas Latvijas demokrātijas apkarošanai. Sedzot un atbalstot Baltijas landesvēra atsevišķu daļu rīcību, vācu militārās iestādes laupa likumīgai Latvijas valdībai iespēju izpildīt viņai no Tautas padomes uzticētās funkcijas.

Tautas padome cer, ka Vācijas demokrātiskā valdība, neliekot šķēršļus ceļā Latvijas demokrātijai, darīs galu vācu militāro iestāžu nekorektai rīcībai šeit, piespiedīs vācu virspavēlniecībai padotās karaspēka daļas nestāties ceļā no Tautas padomes ieceltās likumīgās Pagaidu valdības darbībai.

Tautas padome cer, ka vācu valdība nekavējoši dos vietējai vācu virspavēlniecībai priekšrakstu turpmāk netraucēt Latvijas karaspēku mobilizāciju, kurš varētu laikā pirms vācu karaspēku aiziešanas stāties aizejošo vācu kara pulku vietā Latvijas aizstāvēšanai, lai nesabruktu fronte.

Sabiedroto valdībām

Tautas padome pagodinās paziņot sabiedroto valstu valdībām savu uzskatu par 16.aprīlī radītiem apstākļiem un lūdz sabiedroto valstu valdības 16.aprīļa notikumu likvidācijas labā nodrošināt Ulmaņa kabineta atgriešanos un viņa netraucētu darbību līdz tā reorganizēšanai caur Tautas padomi.

Paļaudamās uz sabiedroto pabalstu Latvijas demokrātijai, Latvijas badu cietošo iedzīvotāju vārdā Tautas padome lūdz mīkstināt blokādi pirms Ulmaņa kabineta darbības atjaunošanas tanī ziņā, ka būtu atļauts ievest un izdalīt pārtikas līdzekļus vietējiem pašvaldības orgāniem, cik tālu tas var dot pietiekošu garantiju, ka produkti nenāks nevēlamās rokās.

Ievērojot briesmas, kuras mums draud no ārējiem naidniekiem, uzsverot tālāk to, ka lielais karš, latviešu izklīdināšana pa Krieviju, pēdējais lielinieku iebrukums, kā arī okupācijas režīms kopš 1915.gada mūs izpostījis fiziski un saimnieciski, pamazinādams ārkārtīgā mērā Latvijas tautas dzīvo spēku un vājinādams mūs sekmīgā cīņā pret Latvijas ienaidniekiem, mēs griežamies pie sabiedrotiem ar lūgumu:

a) atzīt, ka Latvijas ārkārtīgi grūtais stāvoklis prasa neatlaidīgi tūlīt spēcīgu pabalstu Latvijas armijas un saimnieciskās dzīves atjaunošanas vajadzībām, lai būtu iespējams izvest galā grūto cīņu par cilvēcības un kulturālas demokrātijas ideāliem,

b) radīt visdrīzākā laikā sabiedroto šķīrēju orgānu zemēm, kas noskaidro un norobežo uz starptautisku likumu pamata vācu karaspēka tiesības uz Latvijas teritorijas, kamēr tas vēl nav atvilkts atpakaļ.

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. Nr.84, 167.-174.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 1307.f., 1.apr., 327. l, 256.-258., 267., 269.lp.

[1] Pilns nosaukums - Baltvācu nacionālā komiteja (Die Baltische Deutsche Nationalaussshuß).

[2] Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger von der Goltz).