Salnais, Voldemārs (20.05.1886.–04.08.1948.)

- politisks darbinieks, statistiķis un diplomāts
_______________________________________________________________________________________

Voldemārs Salnais dzimis 1886. gada 20. maijā Cēsu apriņķa Lubānas pagasta “Pauros”. Lauksaimnieka dēls. 1905. gadā beidzis Rīgas pilsētas reālskolu.

Jau skolas periodā iesaistījies nelegālajos skolnieku pulciņos un kopš 1904. gada aktīvi piedalījies revolucionārajā kustībā. 1907. gadā deleģēts uz KSDSP 5. kongresu (Londonā). Pēc atgriešanās no turienes arestēts un 1907. gadā Rīgas pagaidu kara tiesā notiesāts uz 6 gadiem spaidu darbos par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā; sodu izcietis Rīgas pagaidu katorgas un Aleksandrovskas (Sibīrijā) centrālās katorgas cietumā netālu no Irkutskas; 1907.-1913. gadā pašizglītojies dažādās Krievijas politiskās katorgās. 1913. gada martā nometināts uz mūžu Irkutskas guberņā (Kosaja Stepj), no turienes izbēdzis un 1913. gada maijā emigrējis uz ASV.

Tur strādājis par krāsotāju, turpinājis izglītību (apmeklējis ekonomiskos kursus Loveļa institūtā), aktīvi piedalījies vietējo latviešu dzīvē, apbraukājot kolonijas ar referātiem un piedaloties kā līdzstrādniekam Amerikas latviešu sociāldemokrātiskajā presē - laikrakstā Strādnieks un vēlāk mēneša žurnālā Darba Balss. 1917. gada rudenī atstājis ASV, lai pa Kluso okeānu un cauri Sibīrijai dotos atpakaļ uz Latviju, bet Sibīrija tobrīd jau atradās lielinieku rokās.

1917. gada beigās ieradies Harbinā (Ķīnā), aktīvi darbojies pretlielinieku kustībā, rediģējis turienes krievu dienas laikrakstu Голос Труда (Darba Balss) un 1918. gada jūnijā Harbinā nodibinājis Latvijas pašnolemšanas biedrības nodaļu, kura pieņēma asu protesta rezolūciju pret Brestas miera līgumu un uzstādīja prasību par Latvijas pašnolemšanās tiesībām. Līdzko čehoslovāki atbrīvoja Tālo Austrumu teritoriju, 1918. gada rudenī pārcēlies uz Vladivostoku. Vladivostokā kādu laiku bija Sibīrijas pagaidu valdības ārlietu ministrijas preses departamenta vicedirektors, vēlāk Centrosojuza statistiskās nodaļas vadītājs. Aktīvi piedalījies turienes latviešu sabiedriskajā dzīvē, vairākās latviešu biedrībās, propagandējis Latvijas neatkarības ideju. Tālo Austrumu latviešu organizāciju un koloniju konferencē 1918. gada septembrī ievēlēts par Tālo Austrumu latviešu Centrālā biroja sekretāru un 1919. gada martā - par visas Sibīrijas un Tālo Austrumu latviešu Nacionālās padomes Centrālā Biroja priekšsēdētāja biedru, Juridiskās komisijas un Ārlietu komisijas vadītāju (līdz 1920. gadam). Šajā amatā aktīvi propagandējis Latviju ārzemēs, darbojies Sibīrijas latviešu tiesiskā aizstāvēšanā un latviešu organizēšanā Imantas un Troickas pulkos. No 1918. gada septembra līdz 1920. gada februārim strādājis Viskrievijas patērētāju biedrību savienībā par korespondentu - tulku, Vladivostokas apgabala kantora sekretāra vecāko palīgu, Sibīrijas, Ķīnas un Japānas Galvenās pārvaldes Ārzemju nodaļas informācijas biroja pārzini un vecāko ekonomistu.

1920. gada aprīlī atgriezies Latvijā. Valsts Statistiskās pārvaldes vicedirektors (1920. gada 1. aprīlis - 1921. gada 19. jūnijs, 1926. gada 18. februāris - 19. decembris, 1928. gada 16. februāris - 19. aprīlis, 1930. gada 16. septembris - 1931. gada 5. decembris, 1934. gada 8. marts - 16. maijs). Ārlietu ministra biedrs Zigfrīda Meierovica pirmajā kabinetā (no sociāldemokrātu partijas, 1921. gada 15. jūnijs - 1923. gada 25. janvāris). I Saeimas deputāts sociāldemokrātu frakcijā (1922.-1925. gadā). Pirmais tautas labklājības ministrs (1925. gada 29. aprīlis - 24. decembris). Valsts Statistiskās pārvaldes direktora vietas izpildītājs (1926. gada 19. decembris - 1928. gada 16. februāris, 1929. gada 19. aprīlis - 1930. gada 16. septembris, 1931. gada 5. decembris - 1933. gada 24. marts, 1934. gada 16. maijs - 1937. gada 1. maijs). Ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā (1933. gada 24. marts - 1934. gada 7. marts). 1930. gadā iestājies partijā Progresīvā apvienība. No 1937. gada 1. maija Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Zviedrijā, Dānijā (līdz 1939. gada 22. septembrim) un Norvēģijā (ar rezidenci Stokholmā).

1940. gada jūnija - jūlija notikumus novērtēja kā Latvijas okupāciju un aneksiju (neatzina Augusta Kirhenšteina valdības nākšanu pie varas ar sveša karaspēka palīdzību, Latvijas suverenitātes laušanu un pretēji Satversmei pieņemto lēmumu par pievienošanos PSRS); 1940. gada 23. jūlijā iesniedza protesta notu Zviedrijas Ārlietu ministrijai sakarā ar Baltijas valstu okupāciju; nepakļāvās A. Kirhenšteina tā sauktajai Tautas valdībai, neatbildēja uz tās rīkojumu nodot sūtniecību PSRS iestādēm (sūtniecība oficiāli izbeidza darbību un tika nodota PSRS pārstāvniecībai 1940. gada 19. augustā ar Zviedrijas valdības starpniecību, sūtnim klāt neesot), atteicās atgriezties Latvijā.

V. Salnais turpināja iespēju robežās (personīgā kapacitātē) pārstāvēt Latvijas intereses kā sūtnis, kaut arī viņš ar LPSR Tautas Komisāru Padomes 1940. gada 26. septembra lēmumu (LPSR Augstākās Padomes Prezidijs to apstiprināja 1. oktobrī) tika atbrīvots no sūtņa amata, skaitot ar 1940. gada 16. augustu, Ārlietu ministrijas likvidācijas dēļ. V. Salnajam un pārējiem diplomātiskā korpusa sarakstā ievestajiem Latvijas sūtniecības Zviedrijā darbiniekiem Zviedrijas valdība atstāja diplomātisko statusu a titre personnel līdz Otrā pasaules kara beigām.

Papildus tiešajiem amata pienākumiem pildījis virkni citu uzdevumu. Loceklis Saimniecisko līgumu komisijā pie Ārlietu ministrijas (no 1929. gada janvāra, no jauna apstiprināts 1932. gada aprīlī, ārlietu ministrs ex officio apstiprināts par minētās komisijas priekšsēdētāju 1934. gada martā - 1934. gada 7. martā, turpmāk loceklis līdz komisijas likvidācijai 1935. gada janvārī).

Piedalījies konferencēs: Latvijas valdības delegāts Tautu Savienības 2. pilnsapulcē (1921. gada 5. septembrī - 5. oktobrī, bija pilnvarots iesniegt Tautu Savienības pilnsapulcei lūgumu uzņemt Latviju Tautu Savienībā un pēc uzņemšanas piedalīties Tautu Savienības pilnsapulcē kā Latvijas delegātam; panāca Latvijas uzņemšanu TS 22. septembrī), valdības delegāts Tautu Savienības konferencē Ālandu salu jautājumā (1921. gada septembrī) un Starptautiskā darba biroja konferencē Ženēvā (1921. gada septembrī), Latvijas delegācijas loceklis Baltijas valstu ārlietu ministru apspriedē Tallinā (1921. gada decembrī), atbruņošanās konferencē Maskavā (1922. gada novembrī - decembrī), delegāts Tautu Savienības 4. pilnsapulcē Ženēvā (1923. gada 3.-29. septembrī), delegācijas loceklis sarunās ar Vāciju par ekonomiskiem jautājumiem (1923. gada oktobrī Berlīnē); jauktajā komisijā, kas paredzēta Latvijas - Igaunijas 1923. gada 1. novembra pagaidu līgumā par ekonomisko un muitas savienību 7. panta 1. punktā (apstiprināta 1923. gada decembrī), sarunās ar Igauniju par tirdzniecības līguma noslēgšanu (no 1932. gada maija), sarunās ar Lietuvu par tirdzniecības līguma noslēgšanu (no 1932. gada maija), Latvijas - Igaunijas jauktā komisijā muitas ūnijas priekšdarbu veikšanai (no 1932. gada novembra), Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Vispasaules saimnieciskajā konferencē Londonā (1933. gada jūnijā - jūlijā) un delegācijas priekšsēdētājs - pirmais delegāts Tautu Savienības 14. pilnsapulcē Ženēvā (1933. gada 23. septembris - 11. oktobris; šajā pilnsapulcē ievēlēts par Mandātu komitejas priekšsēdētāju).

Pilnvarots: 1921. gada augustā - iesniegt Tautu Savienībai lūgumu uzņemt Latviju Starptautiskajā darba birojā, 1921. gada septembrī - parakstīt Tautu Savienībā līgumu par aizliegumu tirgoties ar sievietēm un bērniem, 1922. gada maijā - apmainīt ratifikācijas rakstus attiecībā uz Latvijas - Lietuvas konvencijām par: 1) pilsoņu tiesībām, 2) robežu novilkšanu starp abām valstīm, pierobežas joslas iedzīvotāju tiesībām un viņu nekustamā īpašuma stāvokli, 1922. gada novembrī - vest sarunas ar Padomju Krieviju par robežjoslu iekārtošanu un parakstīt attiecīgu vienošanos, 1933. gada jūlijā - parakstīt konvenciju starp PSRS, Poliju u. c. valstīm par agresora definīciju (parakstīts 1. jūlijā), 1933. gada septembrī - slēgt un parakstīt Latvijas - Lietuvas tirdzniecisko vienošanos un vienošanos par sīko pierobežas tirdzniecību. 1934. gadā parakstījis Latvijas - Igaunijas sadarbības līgumu.

Darbības posmā Valsts Statistiskajā pārvaldē (1927.-1937. gadā) bija VSP Mēneša biļetena dibinātājs un redaktors (izveidoja to par starptautiski pazīstamu statistikas izdevumu), piedalījies Baltijas valstu statistiķu konferencēs (1927.-1937. gadā), Starptautiskā statistiskā institūta sesijās Kairā, Varšavā un Atēnās, darba statistikas konferencē Ženēvā un starptautiskā lauksaimniecības institūta statistiķu apspriedēs Romā. Devis ievērojamu ieguldījumu Latvijas saimnieciskās, darba un veselības statistikas noorganizēšanā. 1935. gadā noorganizējis pirmo tirdzniecības un rūpniecības skaitīšanu Latvijā, rediģējis plašus statistikas krājumus. Daudz publikāciju periodikā par Latvijas tautsaimniecību, iekšējo un ārējo politiku. Bija vairāku tuvināšanās biedrību (Latviešu un somu, Latviešu un britu, Latviešu un beļģu, Latvijas un Igaunijas, Latviešu un poļu), biedrības Piektais gads, Amerikas Draugu biedrības, Rotary Club un citu biedrību biedrs, Latvijas Olimpiskās komitejas goda loceklis.

1940. gada jūlijā uzņēmies iniciatīvu Latvijas atbrīvošanas kustības organizēšanā, ierosināja Latvijas atbrīvošanas komitejas izveidošanu. 1943. gadā nodibināja sakarus ar nelegālo politisko centru - Latvijas Centrālo Padomi, kuras informāciju un savāktās ziņas par vācu okupēto Latviju nosūtījis Latvijas sūtņiem Londonā, Vašingtonā un citur, uz kuru pamata sūtņi lielā mērā izstrādāja Rietumu valstu valdībām iesniegtos memorandus. Otrā pasaules kara gados un pēc tā vairāku latviešu organizāciju dibināšanas ierosinātājs un līdzdibinātājs Zviedrijā: Zviedru - latviešu palīdzības komiteja (1943. g.), Latviešu palīdzības komiteja (1945. gads; nodibinot Evakuācijas fonda pārvaldi), Latviešu Nacionālais fonds (1947. gads). 1944. gadā organizējis latviešu bēgļu pārvešanu uz Zviedriju. Miris 1948. gada 4. augustā Stokholmā, Zviedrijā. Pelnu urna novietota Stokholmā, Hēgalidas baznīcas kolumbārijā.

Apbalvots ar Latvijas Triju zvaigžņu ordeņa 3. un 2. šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa 1. šķiru, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1. šķiru, Somijas Baltās Rozes ordeņa 1. šķiru, Beļģijas Leopolda II ordeņa 1. šķiru, Polijas Polonia Restituta ordeņa 2. un 1. šķiru, Ēģiptes Nīlas ordeņa 3. šķiru un Lietuvas Ģedimina ordeņa 3. šķiru.

Enciklopēdiskā Vārdnīca. 2. sējums, 160.lpp.

Es viņu pazīstu. Rīga, 1940. 433.lpp.

Latviešu Konversācijas Vārdnīca. - 19.sējums, 37416.-37618.sleja.

Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918-1991: Biogrāfiskā vārdnīca. Rīga: Zinātne, 2003. 263.-265.lpp.

Latvijas darbinieku galerija. Rīga, 1929. 74.-75.lpp.

Latvijas vadošie darbinieki. Rīga, 1935. 386.-387.lpp.

Latvju Enciklopēdija. 3.sējums, 2247.lpp.

Latvju Enciklopēdija 1962-1982. 4.sējums, 517.-518.lpp.

Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1237., 1238.l.

Dokumenti

Rīga © 2004. Ainārs Lerhis, Dr. hist.

HISTORIA.LV