Latvijas Republikas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā telegramma Latvijas Republikas sūtnim Anglijā Kārlim Zariņam par stāvokli Latvijā.[1]

[1944. gada 20. augustā]
____________________________________________________________

Telegrammas kopija
Saņemta 1944. g. 20. augustā

Stokholma EG673 596 19 1840
Vēstnieks Zariņš 87 Eatonplace LDN

Pēdējo nedēļu laikā latviešu bēgļu skaits šeit palielinājies par vairāk nekā 200 cilvēkiem, to vidū arī sievietēm un bērniem, kuri visi meklē glābiņu no vācu okupantiem tāpat kā no iekarotājiem boļševikiem. Latvijas ceļi pilni bēgļiem, to stāvoklis neaprakstāmi briesmīgs. Bēgļi liecina, ka gan vācu okupanti joprojām okupētajos rajonos, gan boļševiki no jauna ieņemtajās teritorijās pielieto visnežēlīgāko teroru un noziedzīgus paņēmienus, spīdzinot un pat pilnīgi iznīcinot vietējos iedzīvotājus. Piemēri: aculiecinieks zemnieks Jāzeps K. liecina, ka, 12. jūlijā iebrukuši, Kalsnavā boļševiki noslepkavoja visus iedzīvotājus, ieskaitot sievietes, bērnus un vecos cilvēkus. Aculiecinieka sieva un trīs bērni arī noslepkavoti. Kāds Kalsnavas iedzīvotājs, kuram palaimējies izbēgt, visu redzēto šausmu dēļ kļuvis ārprātīgs. Tieši tāpat Biržos, netālu no Latvijas-Lietuvas robežas, boļševiki iznīcināja visus iedzīvotājus. Šī informācija saņemta tieši no pagrīdes organizācijas: sestajā augustā boļševiki sadzina uz lauka 630 Ļaudonas iedzīvotājus, kā arī ļaudis no tuvākās apkārtnes, un ar ložmetēju uguni nogalināja tos bez saudzības pret bērniem, vecajiem ļaudīm un sievietēm. Aculiecinieks skolotājs K. izbēdzis, notēlojot mirušu un guļot zemē starp līķiem līdz tumsai. Lai nebūtu jārok kapi, kas vēlāk varētu apliecināt nozieguma izdarīšanu, tāpat kā 1940./41. gadā boļševiki aplej nogalinātos upurus ar naftu un sadedzina. Nedzirdētus noziegumus pastrādā ne tik daudz armija, kas ir spiesta atkāpties, kam trūkst apģērba un pārtikas, kā čekas spēki, kas tai seko uz pēdām. Vācieši Baltijā sasnieguši neorganizētības stadiju un dažādos veidos cenšas pieglaimoties iekarotājiem no austrumiem. Pēdējo nedēļu laikā vācieši sistemātiski atbrīvo no cietumiem komunistus, turpretī pieaug arestēto latviešu patriotu skaits, 11. jūlijā ieslodzīti Bruno Kalniņš, Saeimas prezidenta dēls un vēstnieks Ludvigs Sēja. Pārbaudēs gūstekņi izcieš nežēlīgu spīdzināšanu, kas notiek Rīgā, Reimera ielā, agrākajā boļševiku čekas apmešanās vietā, ko tagad izmanto vācu gestapo. Latvieši, kuri atbrīvoti no gestapo pierādījumu trūkuma dēļ, ziņo par sekojošām spīdzināšanas metodēm: upurim ap kaklu tika aplikts gumijas aplis ar elektriskajiem vadiem, kas pievienoti strāvai, izraisot stipru deguna un mutes asiņošanu, rezultātā upuris zaudējis samaņu, kad atguvies, viņa pirkstus vienu pēc otra dedzinājuši sveces liesmā. Beidzot viņu piespieduši parakstīt dokumentu, kas ietvēris apsolījumu nestāstīt nevienam par redzēto un piedzīvoto, pretējā gadījumā piedraudot ar nošaušanu. Maija vidū 2000 arestēto latviešu patriotu, kas turēti Salaspils koncentrācijas nometnē, izvesti uz Vāciju. Atkāpjoties vācieši izrāda briesmīgu attieksmi pret latviešiem, latviešu leģionāri varonīgi cīnās pret boļševiku iekarotājiem. Baumas, ka tie ir vecie vācu veterāni, kas fanātiski pretojas boļševikiem Baltijā, ir žurnālistu izgudrotas. Īstie cīnītāji ir latviešu patriotiskie partizāni un leģionāri, kas pūlas aizstāvēt sievietes un bērnus pret no austrumiem nākošo iznīcību. Viņi atbrīvoja vairākas boļševiku parašutistu un tanku vienību okupētās pilsētas un ciemus, latviešu zemessargi arī padzina boļševikus no Jelgavas tūlīt pēc sākotnējās ieņemšanas, tas darīts pretēji vācu gribai. Šeit uzskatu sadursme noveda pie atklātas kaujas starp vāciešiem un latviešiem. Jelgava karā pilnīgi izpostīta. Vispirms vācieši uzspridzināja vēsturiskas nozīmes Jelgavas pili un cukura fabriku, vēlāk boļševiku artilērija nodedzināja pārējās ēkas. Kopš 21. jūlija notiek vispārēja vācu pilsētnieku evakuācija. Latvijas ostās visas zvejas un citas laivas izmanto vācu evakuācijai. Ziemeļkurzemē vācieši uzspridzināja visus savus nocietinājumus un pilnīgi noslaucīja no zemes Dundagu. Ap 6. augustu latviešu partizāni atbrīvoja veselu ešelonu ungāru un čehu ebreju un holandiešu, ko vācieši sūtīja no Dundagas uz Liepāju. Atbrīvotie patlaban slēpjas mežos un saņem pārtiku no latviešu zemniekiem. Mēs darām visu iespējamo, lai panāktu arī viņu evakuāciju -

Voldemārs Salnais

Baidos, ka šis ziņojums ir ļoti tuvu patiesībai.

Esmu paradis nosūtīt nekompromitējošas atbildes uz bijušās Baltijas vēstnieku vēstulēm kā pieklājības apliecinājumu, tās ir bijušas samērā nekaitīgas un, kā likums, vienīgi apskata dažus informatīvus aspektus par to valstīm. Taču pašreizējais gadījums ir atšķirīgs. Vēstnieks Zariņš, zinādams, ka mēs neatbildam uz viņa un viņa Baltijas kolēģu oficiālajām ziņām, ir ielicis lūgumu H.M.G. pusoficiālā vēstulē man. Var domāt, ka mūsu nodoms neapstiprināt ziņas no Baltijas kādā pakāpē var tikt neievērots, ja viņi saņems, apstiprinājumus tādā gadījumā kā šis. Jau sen tiku brīdināts neapspriest politiskas tēmas ar Baltijas vēstniekiem, un jau diezgan ilgu laiku viņi nav mēģinājuši mani sastapt. Es nevēlētos atjaunot viņu vizītes, un jebkurā gadījumā, jo mazāk tiek pateikts, jo labāk.

Pieklājības dēļ negribētos ignorēt šo vēstuli, bet laikam tas būtu labākais, ko darīt.

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.15, 77.-78.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Lielbritānijas Valsts arhīvs (Public Record Office New Garden) FO-371/43050, 116821, 4.-5.lp. Mašīnraksts angļu valodā.

[1] Kārlis Zariņš šo telegrammu nodevis Lielbritānijas Ārlietu ministrijai. Ārlietu ministrijas Ziemeļvalstu departamenta direktors S. F. A. Vorners telegrammai pievienojis savu komentāru.