[1924.gada 2.decembrī Tallinā]
___________________________________________________________________

Noraksts
Stipri konfidenciāli

Latvijas sūtniecība Igaunijā
1924.g. 2.decembrī
Nr.57

Šorīt [1.decembrī] agri pēc plkst. pussešiem rokas granātām, bumbām, revolveriem un šautenēm apbruņoti komunistu triecienu pulciņi iebrukuši galvenā štābā (kara ministrijā) un citu dežurējošo karaspēka daļu štābos: sakaru bataljonā, karaskolā (netālu no Reveles), apakšvirsnieku skolā, kara automobiļu un tanku garāžā un 10.pulka štābā; valdības iestādēs: iecirkņu policijas telpās, Riigikogu[1] dežuranta telpās, Riigivanema[2] dzīvoklī, galvenā pastā un telegrāfa kantorī un bez tam vēl Baltijas un Vilandes dzelzsceļu stacijās, kā arī dažos privātos dzīvokļos.

Galvenā štābā kāds sargs laikam bijis dumpinieku līdzzinātājs, tādēļ komunisti netraucēti uzkāpuši nama 3.stāvā, kur svieduši dažas bumbas un dažus sardzes kareivjus izsvieduši uz ielas caur logu. Netālu no štāba telpām dzīvo kāds virsnieks (pulkv. Kaņeps), kurš, izdzirdis troksni, ar pāris virsniekiem un sardzes kareivjiem steidzies un štāba telpām, no kurienes pēc īsas cīņas uzbrucēji atkāpušies, pie kam viens komunists nošauts. Par laimi komunisti uzkāpuši 3.stāvā, bet galvenā štāba centrālais punkts ir apakšstāva telpās, no kurienes bijis iespējams izsaukt palīgā karaspēka daļas un arī vadīt visa karaspēka rīcību. Štābam uzbrukusi banda no 17 personām. Pateicoties galvenā štāba sakariem ar karaspēka daļām, valdībai bija iespējams visur pret dumpiniekiem nostādīt bruņotus spēkus. Vienu bruņoto uzbrucēju bandu tanku un automobiļu divizionam vadījis kāds igauņu apakšvirsnieks, kas vadījis tanku, bet lojālie kareivji turpat dumpinieku nošāvuši. Daudziem automobiļiem bijuši pārgriezti magneti un tādēļ tie nav bijuši lietojami; daži šoferi, kas maitājuši automobiļa motorus, turpat nošauti. Sevišķi sparīgi pie uzbrukuma likvidēšanas rīkojušies apakšvirsnieku skolas audzēkņi.

Apmēram 50 komunistu uzbrukuši karaskolai, daži pat iekļuvuši guļamtelpās, bet tur viņi sastapuši sīvu pretošanos un ar upuriem atsisti. Vēl mazāk izdevies uzbrukums cietumiem, kur novietoti nosodītie komunisti, jo cietumus apsargājis karaspēks.

Baltijas staciju ieņēmusi banda ap 20 cilvēku, un tad arestējusi no Nömmes iebraucošos un izbraucošos virsniekus, tiem atņēmuši drēbes, ieročus un pašus nostādījuši pie sienas nošaušanai. Bet tad piesteidzās policijas nodaļas, valdības karaspēks un tie pēc īsas cīņas staciju ieņēmuši, pie kam nošauti 6 komunisti. Komunisti [ar] vairākiem šāvieniem un durkļu triecieniem nonāvējuši satiksmes ministri Karku, kas bijis izsaukts uz staciju, lai noskaidrotu. Stacija bijusi apmēram 2 stundas dumpinieku rokās. Tanī pašā laikā komunisti ieņēmuši Vilandes šaursliežu staciju.

Komunisti ieņēmuši arī galvenā pasta un telegrāfa kantori, kuru drīzi vien atsvabinājis karaspēks. Tāpat komunisti atbruņojuši vai nogalinājuši sardzes kareivjus, kuri bija nostādīti pie parlamenta nama un pie valsts vecākā dzīvokļa; tikai pateicoties adjutanta un savai apķērībai Akels[3] izglābies no briesmīgas nāves.

Nogalināts savā dzīvoklī majors Šterns. Komunistu banda gribējusi ielauzties deputāta, agrākā iekšlietu ministra, Einbunda dzīvoklī, bet tas tiem neizdevies.

Tā kā īsā laikā visās uz komunistu apdraudētām un ieņemtām vietām izsaukts karaspēks, tad dažās stundās, no plkst. 6 līdz 9, jau sacelšanās tika likvidēta. Tikai aerodromā cīņa turpinājās ilgāki, jo turienes kareivji bija izsaukti uz pilsētu, un ap 30 komunistu, atkāpdamies zem karaspēka spiediena, to ieņēmuši un ar varu piespieduši 2 aeroplānus ar pāris komunistiem lidot uz Krieviju. Viens aeroplāns nolaidies pie Narvas, par otru ziņu nav.

Cīņa no abām pusēm bija asiņaina un nežēlīga. Krituši: 5 virsnieki, 3 kadeti, 2 kareivji, 4 privātpersonas un 5 kārtībnieki. Smagi ievainoti: 5 virsnieki, 7 kadeti un 3 kareivji. Viegli ievainotas: 26 personas. Arestētas ap 60 personu.

Plkst. 4.45 pēc pusdienas bija ārkārtēja parlamenta sēde, kurā valsts vecākais Akels īsi ziņoja par notikumu gaitu, par karastāvokļa izsludināšanu Igaunijā, aplenkuma stāvokli Revelē un ģenerāļa Laidonera[4] iecelšanu par virspavēlnieku. Ģenerālis Laidoners sniedza īsāku pārskatu par stāvokli, pēc kam parlaments bez debatēm vienbalsīgi ratificēja valdības darbību.

Lai neizplatītu par lietas stāvokli nepatiesas baumas, tad aizliegts nosūtīt šifrētas telegrammas. Es lūdzu ārlietu ministriju plaši informēt igauņu legāciju Rīgā un tai uzlikt par pienākumu informēt mūsu ārlietu ministriju, ko man apsolīja. Arī “Etai” dots rīkojums uz Rīgu sniegt plašus ziņojumus. Sīkākas ziņas par notikumiem še pieliktā oficiālās Laidonera runas atreferējumā - avīžu izgriezumā.[5]

Šodien plkst. 4-os upuru iezārkošana, kur piedalīsies arī diplomātiskais korpuss. Komunistu sacelšanās ir dabisks noslēgums tai sociālpolitikai un saimnieciskai attīstībai, kura pēdējā laikā norisinājās igauņu tautā un parlamentā. Lai gan vēl nav parādījies oficiāls paskaidrojums par notikumiem, tad tomēr var jau gandrīz droši apgalvot, ka sacelšanās ir pašu igauņu komunistu darbs.

Komunistu partijas quasi legalizācija devusi noziedzīgai aģitācijai zināmu rīcības brīvību. Parlamentā komunisti cenšas cildināt strādnieku padomju valdību un diskreditēt valdību; izlietojot savu personas neaizskaramību, viņi dzen propagandu starp strādniekiem un tos organizē šūniņās. Kominterna naudas līdzekļi šinī Igaunijas saimnieciskās krīzes laikā atrod padevīgus algādžus tautā. Parlamentā pilsoņu partijas tā apkarojas, ka produktīva valdības darbība gandrīz neiespējama. Prese valdības vīrus noķengā un nomētā dubļiem tā, ka vienkāršā tautā visa cienība pret valdību lieliski mazinājās. 149 komunistu lieta, kur vienā laikā un vienā vietā sakopoja un tiesāja tikdaudz cilvēku, bija ļoti nepareizs solis, jo šiem pusotra simta apsūdzētiem ir daudz draugu, radu un domu biedru, kurus uz aktivitāti skubināja kominterna aģenti. Gada laikā kara ministri mainījušies apm. piecas reizes, pēc kam ievests tāds liberāls jauninājums, ka kareivji pēc parastā dienas darba var bez atļaujas iet un pat palikt pilsētā līdz otram rītam, ja tikai atkal laikā ierodas uz mācībām. Cik te izdevīgu brīžu, lai kareivjus ievilktu komunistu šūniņās! Virsnieki staigā bez ieročiem, un apbruņotie komunisti viņus stacijā atbruņoja bez kādām grūtībām...

Aiz ekonomiskiem iemesliem zem ieročiem stāvošais karaspēks samazināts - uz 12 kareivjiem uz rotas...

Lielais vairums, no 150 - 200 komunistiem ir bijuši igauņu komunisti, tā saukto triecienu pulciņi, un tikai daži vadoņi vienā vai otrā ceļā nākuši no Padomijas. Jau sacelšanās laika izvēle - naktī no svētdienas uz pirmdienu - aizrāda, ka galvenais darbinieku sastāvs ir vietējais proletariāts, kuram bij laikā no sestdienas līdz svētdienas vakaram jāierodas Revelē. Novērots, ka sestdien un svētdien Revelē iebraukuši jauni cilvēki, kurus padomju Krievijas vietējās legācijas aģenti ņēmuši savā vadībā. Iebrukumi valdības, virsnieku un pat privātpersonu dzīvokļos liecina, ka rīkojušies vietējo apstākļu smalki pazinēji, kuru uzdevums starp citu bij izrēķināties arī ar privātpersonām, kā bij. iekšlietu ministri Einbundu (par komunistu tramdīšanu). Grupa, kas gribēja ieņemt parlamenta ēku, bijusi tik laba vietējo apstākļu pazinēja, ka tad, kad karaspēks ēku ielencis no laukuma puses, tad visi komunisti izbēguši pa caurumu, kas atstāts vecās pils mūri uz Baltijas stacijas pusi - būvgružu izbēršanai. Vēl smalkāki uzbrucēji pārzinājuši atsevišķo karaspēku un speciālo ieroču daļu spēku telpu iekārtu un apstākļus, kā arī atsevišķu augstāko virsnieku privātos dzīvokļus (Šterns, Kaņeps). Igauņu Galvenais štābs gan cenšas noliegt karaspēka līdzdalību pie sacelšanās, un tas labi saprotams, bet notikumu gaita liecina pavisam pretējo. Kā jau rakstīju, tad kāds tanku apakšvirsnieks mēģinājis ar visu tanku piedalīties pie sacelšanās, bet lojālie kareivji to un viņa biedrus uz vietas nošāvuši. Tāpat daži šoferi mēģinājuši samaitāt bruņoto un citu automobiļu motorus magnetus pārvesdami un tikuši uz vietas no lojāliem kareivjiem nošauti. Bija jau zināms, taisni Revelē mitinātais 10.pulks ir stipri saģiftēts komunisma idejām un aculiecinieki stāsta, ka vakar daudz arestētu igauņu zaldātu nogādāti uz kara tiesu.

Minētā pulkā vakarrīt bijusi pat apšaudīšanās starp tiem kareivjiem, kuri gribējuši iet pret komunistiem, un tiem, kuri gribējuši viņiem pievienoties. Galvenā komandas uzbrucēju valoda bijusi igauņu valoda. Pirmdienas rītā dažu strādnieku dzīvokļus apciemojuši komunistu aģitatori, kuri paziņojuši, ka šodien uz darbu lai neejot, jo drīzumā te būšot padomju lielinieku karaspēks. Strādnieku iecirkņos pirmdien ap plkst. 6-7 komunisti fabriku strādniekiem piedāvājuši, mēģinājuši uzspiest ieročus: šautenes un revolverus, jo šodien gāzīšot pilsoņu valdību; atmaksa būšot ļoti liela... Tāpat Reveles tuvumā un arī pie Tērbatas nopostīti divi dzelzceļu tilti. Visi šie apstākli norāda, ka darīšana ar vietējo komunistu sacelšanos, kura iesākta tanī cerībā, ka viņi paši apvērsīs tagadējo valdību.

Tiesa gan, galvenie rīkotāji nākuši no kominterna un pat vairāk. Nargenas tuvumā bijusi Padomju kara flote un pag. naktī no pirmdienas uz otrdienu (1. un 2.decembrī) viņa izsēdinājusi ar šļupkām pa 10 vīru Štroma mežā un Kopeles apkārtnē - tepat Reveles tuvumā. Šie papildu spēki atnākuši uz pilsētu. Var jau būt, ka kāds desmits komunistu tikuši izsēdināti arī nakti no 30.novembra uz 1.decembri. Pag. naktī karaspēka patruļas izmeklējušas dažas pilsētas nomales, kur vēl apcietināti daži komunisti. Tagad apcietināto skaits jau sniedzas uz 130.

Sacelšanās sarīkota pēc tā plāna, kāds jau agrāk atzīmēts dokumentos, kuri iegūti komunistu organizācijas apcietinot. Triecienu pulciņi centās ieņemt sabiedriskās un valstiskās dzīves nervu centrāles: pastu, telegrāfu, dzelzceļu mezglus, galveno un atsevišķo karaspēka daļu štābus, kā arī nonāvēt ievērojamākos valsts vīrus un sabiedriskos darbiniekus. Sacelšanās plāns labi pārdomāts un pie viņa izvešanas dumpinieki rīkojušies ļoti veikli. Galvenie neizdošanās cēloņi ir sekojošie.

Sacelšanās bija uzsākta ar to aprēķinu, ka komunistiem piebiedrosies daļa karaspēka un Reveles proletariāts. Lai gan dažās karaspēka daļās bijuši komunisti-līdzjutēji un daži pat mēģinājuši pievienoties dumpiniekiem, tad tomēr karaspēks visumā palika uzticīgs valdībai. Reveles proletariāts šoreiz komunistiem līdzi negāja: strādnieki nepieņēmuši piedāvātos ieročus, bet aizgājuši uz fabrikām pie sava dienas darba. Tikai divas fabriku strādnieces atrāvušās no darba pirmdienas rītā, tā ka neizdevās pat ne streiku izsaukt. Arī ar panikas izsaukšanu neizdevās, jo sacelšanos likvidēja jau trīs līdz četrās stundās.

Karaspēka un strādnieku nesacelšanās dēļ dumpiniekiem pietrūka dzīvā spēka un tamdēļ viss viņu uzņēmums beidzās ar bēdīgu fiasko. Arī iebrukšana galvenā štābā nesasniedza savu mērķi, jo labi nepazīdami kara ministrijas telpu iekārtu, viņi nedabūja iznicināt štāba centrāli, kādēļ nebija grūti sacelt kājās visas attiecīgās karaspēka daļas. Sacelšanos likvidēja jau pašu atsevišķu daļu vadība, iekams bij ievests aplenkšanas stāvoklis un iecelts karaspēka virspavēlnieks. Arī sacelšanās stunda ieņemt centrālās iestādes bij vēla, jo ap plkst. 6 jau visa darba tauta un karaspēks cēlās un devās pie darba. Ar sacelšanos visdzīvākā sakarā bijusi Padomju legācija, kuras nams visu nakti bijis lieliski apgaismots. Legācijas aģenti atrasti arī starp arestētiem dumpiniekiem un Padomju legācijā meklēja glābiņu pēc cīņas zaudēšanas paši dumpinieki. Nav zināms, cik tur pavisam iebēguši, jo sacelšanās sākumā igauņu postenis pie legācijas nama bijis ļoti vājš, mazs un nav spējis bēgļus apcietināt. Nepiedodami vieglprātīgi rīkojusies arī politiskā policija, kura nav notikumu paredzējusi un tādēļ pie valdības un citām iestādēm nebij nostādītas pastiprinātas patruļas.

Sacelšanās pirmie labie panākumi liecina, ka komunistu darbības plāni ar triecienu pulciņiem nav tukši baidēkļi. Krievu flote, 4 kara kuģi, gaidīja tepat pie Reveles jūrā, lai izsēdinātu desantu, ja paši igauņi būtu izsludinājuši pie Padomijas pievienotu Igauniju.

Notikums uz igauņu sabiedrību un parlamentu atstāja dziļu, neizdzēšamu iespaidu. Parlamentā vairs nepacēlās neviens debatētājs, bet visi vienbalsīgi atzina valdības rīcību par pareizu un to apstiprināja.

Cerams, ka šis traģiskais notikums pamudinās reiz izbeigt to mīkstčaulības vai kerenščinas iekšējo politiku un partiju politiku parlamentā, kura Igauniju novedusi pie šis briesmīgās katastrofas, kura bezmaz būtu beigusies ar Igaunijas patstāvības nāvi.

Izlietojot šo gadījumu, laipni lūdzu jūs, augsti godāts ministra kungs, pieņemt manas augstcienības apliecinājumus.

Pielikumā: vietējās krievu avīzes
“Posļ. Izvestija” Nr.306 no šās dienas.

(paraksts) J.SESKIS
Latvijas sūtnis Igaunijā

Par noraksta pareizību
(Paraksts)
Baltijas valstu nod. sekretāra v.
_____________________________________________________________________

Avots: Stranga, A. Latvijas - padomju Krievijas miera līgums 1920.gada 11.augustā. Latvijas - padomju Krievijas attiecības 1919.-1925.gadā. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000. 258 lpp.>247.-250.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2575.f., 15.apr., 22.l., 68.-72.lp.

[2] Igaunijas Valsts Vecākā amata nosaukums igauņu valodā.

[3] Dr.Fridrihs Akels - Igaunijas premjerministrs un Valsts Vecākais.

[4] Johanns Laidoners - ģenerālis, Igaunijas Brīvības ciņu vadītājs.

[5] Netiek publicēts.