Nevar atstāt neminētu, ka pēc šīs [Hamburgas arhibīskapa svētā Anskara] aizbraukšanas tā Kunga laipnība atklājās jau minētajiem zviedriem.

Tālu no viņiem atradās kāda [nekristīta] tauta, saukta kurši (Chori), kas kādreiz bija pakļauta zviedru kundzībai, bet jau tad bija ilgs laiks pagājis, kopš viņi saceldamies uzskatīja par necienīgu tiem pakļauties.

To nu zinādami, dāņi tai laikā, kad bīskapa kungs jau bija ieradies zviedru zemē, savāca daudz kuģu un brauca uz viņu dzimto zemi, gribēdami iegūt viņu mantu par laupījumu, kā arī viņus pašus pakļaut sev.

Viņu ķēniņa valstī bija piecas pilsētas. Tautas, kas tajās mita, izzinājušas par viņu ierašanos un sapulcējušās vienkopus, sāka izrādīt vīrišķīgu pretestību un aizsargāties. Izcīnot uzvaru, tās kaujā noguldīja pusi no dāņu tautas un sagūstīja arī pusi no viņu kuģiem, iegūdamas daudz zelta, sudraba un cita kara laupījuma.

Kad par to izdzirda iepriekš minētais ķēniņš Olafs un zviedru tauta, gribēdami iemantot slavu, ka spēj veikt to, ko dāņi nebija varējuši, un arī tāpēc, ka (kurši) arī agrāk viņiem bijuši pakļauti, viņi sapulcināja neskaitāmu karaspēku un devās uz šīm zemēm. Vispirms nepamanīti nonākuši pie kādas nostiprinātas pils viņu valstī, sauktas par Jūrpili (Seeburg), kurā atradās septiņi tūkstoši karotāju, viņi to pilnīgi nopostīja, izlaupīja un nodedzināja. Ar to sadūšoti, atstājusi kuģus, viņi devās piecas dienas ilgā ceļā, steidzoties uz citu nostiprinātu pili, sauktu Apoli (Apulia). Šai nostiprinātajā pilī bija piecpadsmit tūkstoši karotāju. Pie tās nonākuši un ielenkuši pilsētā esošos, viņi no ārpuses sāka uzbrukumu pilij, ko no iekšpuses atkal vīrišķīgi atsita - šie iekšpusē aizstāvējās, tie ārpusē uzbruka.

Tā pagāja astoņas dienas, viņiem no kara darbības neatlaižoties, cīnoties visu dienu no rīta līdz vakaram. Daudzi krita še un tur, ne viena, ne otra puse tomēr neieguva uzvaru. Ilgās kaujās paguruši, zviedru tauta devītā dienā sāka kļūt mazdūšīga, sirds trīsās pārbijusies, tā sāka vienīgi domāt par to, kā no turienes izkļūt laukā. “Še,” tie sacīja, “neko neiegūsim, un mūsu kuģi ir visai tālu prom.” Kā iepriekš minējam, līdz ostai, kur atradās viņu kuģi, ir piecu dienu ceļš. Ārkārtīgi uztraukušies, viņi bija pilnīgā neziņā par to, kas viņiem darāms, un tāpēc nolēma izzināt ar lozi, vai dievi viņiem grib sniegt uzvaru vai arī palīdzēt dzīviem no turienes izkļūt. Lozējot viņi neatrada nevienu no dieviem, kas gribētu būt par palīgu. Kad to pavēstīja tautai, tad kara nometnē izcēlās milzīgas vaimanas un gaudas, .un visa kareiviskā vīrišķība izgaisa. Sacīja: “Ko darīsim, nelaimīgie? Dievi mūs ir atstājuši, un neviens no viņiem nav mūsu palīgs. Kur lai bēgam? Lūk, mūsu kuģi ir novietoti ļoti tāli, un ja bēgsim, dzīdamies pakaļ, mūs iznicinās pilnīgi. Kāda tad mums būs cerība?” Kad nu viņi atradās šādā pilnīgā bezizejas stāvoklī, tad daži no tirgotājiem, atcerēdamies bīskapa kunga mācības un iekārtojumus, sāka viņiem iestāstīt: “Kristīgo Dievs,” viņi sacīja, “ir daudzreiz palīdzējis tiem, kas viņu piesauc, un Viņš ir visspēcīgs atbalstītājs. Lai nu prasām, vai Viņš grib būt ar mums, un lai dodam mīlestības garā solījumus.” Kad viņi tā lūgšus lūdza un meta lozi, vēstījums bija, ka Kristus grib palīdzēt viņiem. Kad publiski izziņojot visi to uzzināja, tad pēkšņi viņu sirdis kļuva tik stipras, ka visi bez bailēm gribēja tūliņ doties uz nostiprināto pili, lai to ieņemtu. “No kā,” viņi sacīja, “mums tagad jābīstas, no kā jābaiļojas? Kristus ir ar mums. Lai cīnāmies un vīrišķīgi rīkojamies, nekas nespēj stāties mums pretim. Uzvara mums droša, jo mums par palīgu ir visvarenākais no dieviem.” Sapulcināti kopā, visi tāpēc ar priecīgu un stipru garu devās, lai uzbruktu pilij.

Kad aplencēji gribēja iesākt kauju, tie, kas atradās iekšpusē, prasīja, lai viņiem dod iespēju runāt. Kad zviedru ķēniņš tam piekrita, viņi turpināja: “Mums patīk miers labāk par kauju, un mēs ļoti gribētu ar jums vienoties līgumā. Sakarā ar līgumu vispirms dosim jums kā dāvanu it visu, ko mēs pagājušā gadā ieguvām zeltā un ieročos no dāņu kara laupījuma. Tad vēl dosim jums no katra pils iedzīvotāja pusmārciņu sudraba un pie tam vēl maksāsim nodevu, ko agrāk jau maksājām, un apņemamies, ķīlniekus izdodot, pakļauties jūsu varai un jums paklausīt, kā tas bija agrāk.” Tomēr ar to nenomierināja jaunekļu garu - pat sirdīgāki kļūdami un bez bailēm gribēdami tikai cīnīties, tie sacīja, ka ar ieročiem izpostīšot pili un visu, kas viņiem ir, un pašus aizvedīšot par gūstekņiem. Bet ķēniņš un augstākie valstsvīri pēc veselīgāka padoma pieņēma viņu labo roku, noslēdza līgumu un, savākuši neskaitāmi daudz mantas un arī 30 ķīlniekus, atgriezās uz savu [zemi].

Avots: Dunsdorfs, E. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 15.-17.lpp.

Ievietots: 25.02.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV