Senāk, kad visā Livonijā pastāvēja vispārējs katoļu ticības liels uzplaukums un cieņa, slavenajā Rīgas pilsētā bija svētā Benedikta ordeņa Dievam veltītu jaunavu klosteris - saukts par Svētās Marijas Magdalēnas klosteri. Ar dižciltīgo aizsardzību klosteris bija labi nodrošināts un tajā uzņēma vienīgi dižciltīgo kārtas jaunavas. Gandrīz 300 gadus klosteris bija pazīstams - slavens ne tikai mūķeņu skaita ziņā, bet arī priekšzīmīgā svētuma dēļ. Tas pastāvēja no 1251. līdz 1550.g., kad luteriskā sērga sāka pamazām iespiesties, visur izplatīties, līdz beidzot tā pārņēma visu Livoniju, īpaši skaisto-brīnišķīgo Rīgas pilsētu. Tajā laikā šis ievērojamais klosteris - jau vājināts un ierobežots - bija apdzīvots tikai ar trīs ticībā nelokāmām, uzticības dēļ mūžīgas slavas cienīgām jaunavām. Neatlaidīgi viņas izturēja, līdz brīnišķīgā Dieva aizgādībā klosteri pārvērta par Rīgas Jezuītu Sadraudzības kolledžu, kas savu darbību laimīgi uzsāka stiprā un slavas cienīgā Polijas karaļa Stefana I laikā -1582.gadā.

Uzticīgos mūkus, tāpēc ka viņi nesekoja domkungu un citu garīdznieku negodīgajai svētsolījumu laušanai un priesteriskās šķīstības neievērošanai, viņi šaustīja un padzina ne tikai no Rīgas, bet no visas Livonijas. Un lai šī cildenā un skaistā rīcība paliktu mūžīgā atmiņā, pātagas viņi pakāra pie minēto dzīŗu māju sienām, cerēdami, ka ar tām pašām pātagām viņi reiz šaustīs arī jezuītus, kuŗus vēlējās izdzīt no zemes. Tālāk luteriešiem nekas cits vairs nepalika, kā tikai vienīgais Svētās Magdalēnas klosteris - par kuŗu te vispār ir runa. Šim klosterim viņi neuzbruka, jo tas piederēja dižciltīgajiem. Un bez klosteŗmāsām tur vēl uzturējās dižciltīgās jaunavas - viņu pašu miesīgās meitas. Viņas sūtīja uz šo klosteri, lai tur mācītos lasīt, aust un citas līdzīgas mākas. Un tieši šajā laikā svētās Magdalēnas klosterī bija vislabākā, dievbijīgā un augsti cienītā abate Aleide Vrangela. Savam klosterim viņa bija kā aizsargmūris. Ar vīrišķīgu drosmi viņa stājās pretī ienaidniekiem, kas nikni uzbruka, lietodami daudzas un dažādas intrigas un viltības, naidīgas un nelabvēlīgas garīgai dzīvei, labiem tikumiem un Dievam patīkamam dzīves veidam.

Lai klosterim nekā svarīga netrūktu, abate Vrangela daudz ceļoja. Viņa netaupīja ne pūliņus, ne darba, ne izdevumus un dažādus līdzekļus. Savas prasības viņa izteica personīgi kā Ordeņa lielmestram, tā archibīskapam un citiem, kam zemē bija noteikšana. Abate daudz ko arī sasniedza, atjaunoja un ar zināmu nodrošināšanu apstiprināja klosterim piederošu īpašumu robežas. Un tik briesmu pilnos laikos, kad garīgiem [109.lpp.] domkungiem, garīdzniekiem un klosteŗiem tika atņemti īpašumi, tā ka neviens vairs īsti nezināja, kas kam piederēja, minētā abate tik daudz sasniedza, ka viņas klosteŗa īpašumi palika ne tikai neskarti, bet labāk, drošāk nostiprināti kā jebkad. Viss nodrošināts, saglabāts ar labi sagatavotiem dokumentiem, dekrētiem, zīmogiem un vēstulēm. Viss tas uzglabāts kolledžas archīvā kā liecības. Kaut gan abates Vrangelas rūpes par laicīgām lietām slavas cienīgas, tomēr maz nozīmīgas, salīdzinot ar to, ko viņa darīja sev uzticēto mūķeņu labā. Viņa iestājās par Dievam saderināto jaunavu garīgo dzīvi un viņas tā aizstāvēja, ka cik ilgi abate dzīvoja, tik ilgi visā klosterī - visādās briesmās un kārdinājumos - nebija nevienas vienīgās, kas savā pasaukumā būtu šaubījusies vai par matu no tā atkāpusies.

Par šim minētām mūķenēm tagad pastāstīšu dažas lietas un zīmīgus gadījumus, kas notika Rīgā reliģijas pārgrozīšanas laikā. Stāstītais pamatojas uz pašu mūķeņu - īpaši uz Annas Nētķenes - relācijām un ziņojumiem. Pēc drošsirdīgās un slavas cienīgās abates Aleides Vrangelas nāves Annai Nētķenei ir lieli nopelni klosteŗa saglabāšanā un labklājības veicināšanā. Šis stāstījums varbūt ir vienpusīgs, jo lietoti viņas pašas vārdi - ļaujot pašai stāstīt:

Sākot ar galvu, tas ir: archibīskapu Vilhelmu - luteriskā sērga izžāvēja visas Livonijas sirdi un asinis. Garīdzniekus un klosterniekus izdzina ne tikai no viņu klosteŗiem, bet izraidīja arī no tēvijas. Tad sprediķotāji, izceldami iegūto uzvaru un godinot atkritušo archibīskapu Vilhelmu, pilnīgi atmeta visu zvanu sākotnējo zvanīšanu. Tomēr ar to nebija visi apmierināti. Tā pēc vispārējas vēlēšanās atgriezās pie senā paraduma un atkal lietoja visus zvanus.

Bez svētās Marijas Magdalēnas baznīcas, kas piederēja klosterim un bija tam piebūvēta, bija vēl cita, proti: svētā Jēkaba baznīca, kas atradās iepretim svētās Magdalēnas klosterim. Jēkaba baznīcu toreiz bija ieņēmuši ķeceŗi. Dievnama vidū atradās kristības trauks. No savas ēdamistabas loga mūķenes varēja redzēt baznīcas iekšieni līdz galvenajam altārim. Tā viņas stāstīja, ka redzējušas, kā evaņģeliskās ķecerības sākumā kāds sprediķotājs piesaucis pie kristāmā trauka visus baznīcā esošos - vīriešus un sievietes un tos no jauna nokristījis. (Starp pārkristītiem redzēta arī cienīgā kunga Hermaņa māte, kas trīs gadus vēlāk nomira). Tomēr šo kristīšanu (pieaugušo) drīz vien atmeta un apmierinājās ar seno kristību, kādu lietoja katoļi.

Tad rīdzinieki drīz vien iesāka spēcīgu svētbilžu graušanu. Vispirms visas svētbildes, bez kaut kāda izņēmuma, viņi atņēma ar varu un sasvieda kādā netīrā, tumšā vietā aiz svētā Pēteŗa baznīcas. Zobodamies šo vietu viņi nosauca: “Pie visiem svētajiem”. Tad kādā dienā, dusmu un neprāta dzīti, no minētās vietas savāca kopā visas Jēzus Kristus un svēto bildes, aizveda tās ārpus pilsētas, svieda tās uz liela degoša sārta un visas pārvērta pelnos. Ar sevišķu niknumu viņi vērsās pret skaistajām svētās un jaunavīgās Dieva Mātes Marijas bildēm. Ar zaimu pilnu muti kliegdami, viņi Dievmāti nosauca par burvi. Tomēr Dievs drīz vien atrieba godājamai Mātei padarīto kaunu, kad pēc tik necilvēcīgiem darbiem un [111.lpp.] zaimiem, kāds no viņiem atgriezās savās mājās, kas atradās ārpus pilsētas starp pili un pilsētas mūŗiem. (Toreiz pilsoņi vēl nebija uzcēluši nocietinājumu, kas tagad tur ir. Visa tā vieta bija kā priekšpilsēta - pilna ar mājām.) Kad šis, jau minētais, pārnācis mājās darīja alu, pēkšņi sāka degt viņa māja. Uguns drīz izplatījās, liesmas ātri aprija koka māju kopā ar visu jumtu. Mājas augšā pakārtā cūkas gaļa, kuŗas krājums bija krietni liels, īpaši veicināja ugunsgrēku. Riņķveidīgi liesmas šaudījās uz augšu un beidzot tās pacēlās līdz augstajam tornim, kas bija piebūvēts Dievmātes Doma baznīcai. Liesmas iesāka svilināt torni, līdz viss dega, sāka lūzt un krist uz apkārt esošām mājām. Ugunsgrēks sagādāja lielus zaudējumus. Visu pilsētu pārņēma bailes.

Kad bija pagājis ilgāks laiks un lielie zaudējumi, kā arī acīm redzamais Dieva sods it kā pazudis aizmirstībā, notika, ka augšā uz Rīgas svētā Pēteŗa baznīcas sienas sprediķotāji pamanīja apustuļu firsta (galvas) un šī dievnama debesīgā aizbildņa svētā Pēteŗa marmorā darinātu attēlu. Celtnes būvēšanas laikā šo statuju ielika un ieslēdza sienā. Augstuma dēļ no apakšas bija redzama tikai galva. Sprediķotāji, to ieraudzījuši, kliedza: “Elks, elks!” Tad viņi svieda ap statujas kaklu virvi un ar varu sāka raut uz leju. Virve pārtrūka, krita lejā un trāpīja klātesošu jaunieti, kas gāja bojā. Bet svētā Pēteŗa attēls, nepakustināms un stiprs, palika savā vietā līdz pat šai dienai. Viss tas risinājās ārpus klosteŗa.

Un svētās Magdalēnas klosterī abate Elizabete Dēnhofa rādīja ar darbiem, kāda reliģija bija viņas sirdī. Viņa pavēlēja nojaukt un iznīcināt baznīcā galveno krusta altāri ar krustā piekaltā Kristus tēlu. Altāris atradās baznīcas vidū. Pēc tam abates neprātīgā rosība tik stipri pieņēmās, ka viņa lielā naidā pret Vissvētāko altāŗsakramentu, pavēlēja katoļu mūķenēm izdzēst un neiedegt vairs uguntiņu Vissvētākā Sakramenta priekšā. Mūķenes pretojās bezdievīgās priekšnieces pavēlēm un tālab bija baiļu pilnas. Viņas paņēma slepeni svētās hostijas, ienesa tās kādas velves kaktā, apsedza, aizkāra ar segām un turēja tur apslēptas. Viņas iededza uguntiņu un dedzīgi tur skaitīja savas lūgšanas, turēja svētceres, un Dievs neatstāja savas kalpones, izklausīja viņu lūgšanas, kā arī izrādīja brīnumainu labestību.

Tad drīz vien notika, ka kādā naktī abate sāka nežēlīgi raudāt un kliegt. Pieskrējušas klāt, mūķenes vaicāja, kas tā par nesavaldīgu raudāšanu? Kas viņai kaiš? Abate atbildēja sacīdama: “Lūk, nupat es redzēju četrus melnus, briesmīga izskata velnus. Tie raka bedri tajā vietā, kur es, nelaimīgā, liku iznicināt svētā krusta altāri. Šajā bedrē velni taisās mani aprakt dzīvu.” Pēc šiem vārdiem abate Dēnhofa griezās pie mūķenes [112.lpp.] Annas Nētķenes sacīdama: “Mana Anna, iededz atkal uguntiņu un noliec to pie augsti godātā svētā Sakramenta!” Anna izsaucās: “Lai Dievam slava un pateicība!” Kad pēc kāda laika abati pārņēma miers, viņa kopā ar savām garīgām māsām aiznesa Vissvētāko Sakramentu atpakaļ uz baznīcu, ielika ciborijā, iededza uguntiņu un ilgi un mierīgi pielūdza savu Kungu Dievu.

Un kad atstātajām klosteŗa jaunavām nebija vairs priesteŗa, kas turētu svēto misu un sniegtu svēto Komūniju, tad viena no viņam, vārdā Otīlija, laiku pa laikam mēroja 40 jūdžu gaŗu ceļu un aiznesa vecajam mūkam aizvērtas, aizzīmogotas mūķeņu vēstules, kuŗās katra atsevišķi bija ierakstījusi savus pārkāpumus un tā izsūdzējusi savus grēkus. Otīlijai mūks deva līdz rakstisku absolūciju jeb grēku piedevi kopā ar konsakrētām hostijām katrai mūķenei un vēl vienu klāt uzglabāšanai un pielūgšanai ciborijā. Šajā izņēmuma gadījumā vissvētākā Sakramenta pieņemšanas veids bija sekojošs: No ciborija mūķenes izbēra hostijas uz tīra galdautiņa. Tad viena mūķene pēc otras nometās ceļos, nolieca galvu un ar mēli skāra hostiju un uzņēma to mutē. Pēc hostijas godbijīgas baudīšanas viņas priecīgi slavēja Kungu, pateicās un ar daudzām lūgsmām atvēlēja sevi Dieva aizsardzībai. Lai cienīgi sagatavotos uz svēto Komūniju, trīs dienas iepriekš viņas atturējās no gaļas, olu un piena ēdieniem. (Tas stāstīts ne tāpēc, lai to atdarinātu, bet lai rādītu Dievam veltīto jaunavu dievbijību).

Pēc vecā mūka nāves klosternieces vēl daudzus gadus kalpoja Dievam bez sakramentu pieņemšanas. Viņas visu darīja tāpat kā laikos, kad viņām bija vairāki priesteŗi vai beidzot tikai viens. Viņas neatmeta ierastās lūgsmas, katru dienu nepārtraukti turpināja dziedāt svēto misu, kā arī septiņas stundainas (priesteŗu lūgsmu laiki).

Kad sprediķotāji redzēja, ka pret tādu mūķeņu dedzību un nelokāmību viņu bezjēdzīgā ārdīšanās un neatlaidīgie triecieni maz ko panāca, [113.lpp.] viņi sāka apspriesties, kas būtu darāms. Beidzot viņi nolēma: mūķenēm pamazām aizliegt un atņemt lūgšanas, garīgos vingrinājumus un katru dievbijības īstenošanas veidu, lai ar šo līdzekļu atņemšanu un zaudēšanu viņas darītu bezspēcīgas, garā tukšas, līdz beidzot viņas ļautu sevi pieveikt. Un līdz ar to mūķeņu baznīca, kas Rīgā bija palikusi vienīgā katoliskā, nonāktu viņu - sprediķotāju varā.

Izdeva rīkojumu - ediktu, lai klosterī ik nedēļas notiktu luterāņu sprediķis, kurā kopā ar tautu vienmēr bija jābūt klāt arī Dievam veltītām jaunavām - katoļu mūķenēm. Bet viņas, kaut sprediķa laikā nevarēja klāt nebūt, tomēr korī, katra savā krēslā sēdēdama, skaitīja no grāmatas stundu lūgšanas. To vērojot, pretinieki, nevēlēdamies vairs velti tērēt laiku un pūles, beidzot pārtrauca sprediķošanu.

Tajā laikā mūķenēm nebija vairs savas abates, bet Anna Nētķene rūpīgi par visu gādāja. Labi zinādama, ka Rīgas pilsētas rāte un luterāņu mācītāji izlaupījuši pilsētas baznīcas, tīkojot arī pēc viņu baznīcas dārgumiem, viņa sagādāja dažas lādes, tajās salika 12 biķeŗus un patēnas, monstranci, dažus sidraba un zelta krustus ar svēto kauliem, dažus lielus no zelta diegiem un dārgakmeņiem skaisti darinātus kroņus, kurus bija ierasts likt uz svētbildēm, tāpat dievkalpojuma drēbes - dažādu krāsu un dažāda darinājuma - kas piederēja altāŗiem, skaitā 50, un arī tās, kuŗas ģērbj priesteri gandrīz tikpat daudz, nepieminot galdautus un pārējos daudzos baznīcas piederumus. To visu viņa ieraka klosteŗa baznīcā zem grīdas. Viņai palīdzēja tikai viens uzticīgs zemnieks, kas kā vienīgais visu zināja. Un cikreiz manīja, ka vietu kāds vēro vai tur aizdomās, tūlīt visu aprakto pārcēla uz citu baznīcas vietu. Tā panāca, ka visi šie dārgumi, paglabāti no hairētiķu izziņas un kārības, glabājās 40 gadus, līdz viņa tos nodeva Jēzus Sadraudzības tēvu rokās.

Un netrūka Annas Nētķenes radinieku, kas maskaviešu kaŗa spaidīti kļuvuši nabagi, neatlaidīgi klauvēja pie viņas sirdsapziņas, lai tiem nodotu [114.lpp.] baznīcas bagātību, piebilstot, ka viņa varbūt nesaņems pateicību no tiem, kam to glabā. Viņa tomēr mēdza atbildēt: “Es nedrīkstu, nedrīkstu to, kas Dievam pieder, nodot jums. Tās taču nav manas mantas, bet Dievam veltītās.” Ar tādu pat rūpību 40 gadus viņa sargāja garīgo mantu: svētīto ūdeni, kuŗu lietojot un dzeŗot, izdziedinājās nabadzīgās latviešu tautas slimnieki, kas pie viņas steidzās pulkiem.

Notika, ka maskavieši ieguva un sev pakļāva gandrīz visu Livoniju. Viņu zaldāti un nometnes vadītāji savas teltis cēla starp Rīgas pilsētu un Daugavgrīvu. Starp zaldātiem bija kāds velna apsēsts un mocīts. Lai palīdzētu nabaga apsēstajam, drīz vien piesauca palīgā sprediķotājus. Viņi atnāca, visu izmēģināja, bet neko nesasnieguši, aizgāja. To dzirdēja kāds mūks. Ķeceŗi viņu bija izdzinuši no klosteŗa. Nezinādams, kā iztikt, savā nelaimē mūks iestājās kaŗa kalpībā, lai saņemtu tur algu savam uzturam. Redzot velna apsēsto, viņš sacīja saviem līdzgaitniekiem, ja šeit viņam būtu viena vienīgā lieta pie rokas, apsēstajam viņš varētu palīdzēt. Tie jautāja, kas tā tāda vienīgā lieta? Viņš atbildēja: “Svētītais ūdens.” Tad tie jautāja: “Bet kur tādu dabūt?” Mūks norādīja: “Sūtiet kādu pie mūķenes Annas Nētķenes, pie viņas to dabūsiet!” Tūlīt viņi aizsūtīja kādu pārstāvi, lai klosterī prasītu svētīto ūdeni. Redzot pārstāvi, mūķene domāja, ka te slēpjas kāda ķeceŗu viltība, tāpēc bargi to noraidīja. Bet kad sūtītais virs neatlaidīgi lūdza un pastāstīja notikušo, tad Anna iedeva viņam svētīto ūdeni. Un tiklīdz velna apsēsto zaldātu apslacināja ar šo ūdeni, ļaunais gars viņu atstāja. Un zaldātu pārņēma pilnīgs miers.

Ar tādu pat uzticību kā svētīto ūdeni Anna turēja arī slimnieku eļļu. To viņa rūpīgi uzglabāja līdz tam laikam, kad ieradās Jēzus Sadraudzības tēvi. Ilgo gadu un vecuma dēļ eļļu bija drusku skāris pelējums, tomēr tā bija vēl smaržīga un šķidra, uzglabāta apzeltītā sudraba kārbiņā, ieslēgta smailā traukā, kādu līdz pat šai dienai lieto svētai krismai.

Tajā laikā Livonijā maskavieši nodarīja daudz posta. Visu viņi iznīcināja ar uguni un zobenu. Šajā vispārējā postā gāja bojā arī svētās Marijas Magdalēnas klosteŗa īpašumi, lauki un zemnieku mājas. Un pašas mūķenes piemeklēja tāda nabadzība, ka viņām trūka dienišķās maizes. Redzot šo postu, Rīgas rātskungi cerēja, ka nu ir pienācis laiks un laba izdevība no klosteŗa izvilkt pāri palikušās nabadzīgās mūķenes un tādā veidā viņu klosteri iegūt sev. Tādā nolūkā uz klosteri viņi sūtīja savu sindiku kopā ar citiem rātes pārstāvjiem, lai visas rātes vārdā izteiktu mūķenēm līdzjūtību un liecinātu, ka rāte sāpīgi izjūt un saprot reiz tik bagātā klosteŗa jaunavu tagadējo posta un nabadzības stāvokli. Ieradušies klosterī, viņi stāstīja mūķenēm, ka Rīgas pilsētas rāte par viņām ļoti norūpējusies un grib tām palīdzēt tā, it kā viņas būtu pašu miesīgās māsas. Tāpēc rāte piedāvājot savas tēvišķīgās rūpes, mīlestību, palīdzību un aizsardzību. Rāte visās vajadzībās apsolot dot ne tikai dzīvei visnepieciešamāko, bet gan visa pārpilnību, visu, ko sirds tikai vēlas. Apsolot viņas apgādāt ar visskaistākām drānām, rotām, visgaršīgākiem ēdieniem un dzērieniem, ar vislabākiem vīniem un ar visu, ko vien viņas gribētu. Visu to rātes pārstāvji vēl reiz apstiprinot ar uzticīgiem un patiesiem vārdiem, bet ar vienu vienīgu noteikumu, proti: mūķenēm jāatsakās no Romas pāvesta māņticības un jāpievienojas sprediķotāju kopienām. Uz to visu mūķeņu vārdā atbildēja Anna Nētķene: “Ja mēs ēdiena un dzēriena dēļ aizliegtu savu ticību, ko mēs saņēmām no vecākiem un vecvecākiem un ja mēs vēdera un iznīcīgās miesas dēļ zaudētu savu dvēseli un mūžīgo svētlaimi liktu uz spēles, it kā citādi mūs apdraudētu elle, jā tiešām, tad mēs būtu nelietīgas bezdieves. Ir patiesība, ka mēs pašreiz ciešam postu un nabadzību, bet ne mazāk mēs esam gatavas vēl vairāk ciest Dieva dēļ. Līdz pat nāvei mūsu vienīgā, stiprā apņēmība ir: nezaudēt mūžīgo dzīvi - šīs pārejošās dzīves dēļ.”

Pēc šiem vārdiem rātes pārstāvju maigā draudzība kļuva skāba un mežonīga. Viņi tad sacīja: “Tāpēc ka jūs nicināt godājamās rātes piedāvāto žēlastību un labo gribu, tad ziniet, ka drīz šeit parādīsies bendes. Jūsu gurnus un kājas viņi trieks ar sitieniem, raus jūs aiz matiem un izvilks no klostera. Ar salauztām ribām un kājām jūs izsviedīs uz ielas un atstās tur guļam.” Uz to Anna drošsirdīgi atbildēja: “Gadījumā, ja cienīgā rāte pavēlēs tik nežēlīgi mūs sist, salauzt kājas un ar varu izvilkt no klosteŗa ārā uz ielas, tad ar salauztām kājām, cik vien spēdamas, uz rokām mēs rāposim atpakaļ uz mūsu klosteri.” Tāda klostera jaunavu nelokāmība uzvarēja pretiniekus, un ar skābu dūšu viņi aizgāja. Jaunavas palika sveikas un veselas. Viņas mierīgi dzīvoja tālāk, līdz Polijas karalis Stefans Batorijs viņas pārņēma savā aizsardzībā.

Kad karalis sevī visu pārdomāja, viņš atzina, ka pēc šo mūķeņu nāves vairs nevarēs atrast citu viņām līdzīgu, kas izturētu tādu cilvēku ļaunumu un neprātīgu rīcību. Tā pēc visu dokumentu un privilēģiju pārskata [118.lpp.] karalis Stefans Batorijs šo klosteri dāvāja Jēzus Sadraudzības kolledžas dibināšanai. To uzzinājuši, rīdzinieki iedegās lielās dusmās, skaudībā un naidā. Visvairāk viņi dusmojās par to, ka iepriekš nebija satriekuši Annas Nētķenes galvu un ka viņa bija paslēpusi un uzglabājusi klosteŗa dokumentus, un neviens no viņiem to nezināja un neizpētīja. Turpretī Anna Nētķene ļoti priecājās, ka ar Dieva palīgu bija saglabājusi visus dokumentus.

Tuvojās 1582.gada pavasaris, kad Anna iznesa dienas gaismā ilgus gadus paslēptās baznīcas drēbes, ornātus un dažādus piederumus. Trīs citu jaunavu, savu radinieču, kas dzīvoja klosterī, klātbūtnē visus šos piederumus gabalu pēc gabala viņa lika sarakstīt kādam priesterim (Tolgsdorfam), kas bija ieradies ar jezuītiem un darbojās ar viņiem svētā Jēkaba baznīcā, bet pats vēl nebija ordeņa persona. Šim priesterim Anna, starp citu, sacīja: “Šos ornātus, baznīcas drēbes un baznīcas dārgumus es uzglabāju ar vislielākām pūlēm 40 gadus, stipri cerēdama, ka Dievs man neļaus mirt, iekāms nebūšu to visu veselu, nesabojātu nodevusi katoļu rokās. Jā, es bieži sacīju sev un citiem: “Es nemiršu agrāk, pirms es šeit neredzēšu katoļu priesteri un no viņa rokām nesaņemšu un nebaudīšu Kungu-Pestītāju.” Un lūk, vislabais Dievs tagad mani iepriecināja un mierināja manas sirds alkas.” Tad viņa vēl piebilda: “Jā, tiešām kad es pirmo un otro reizi saņēmu Vissvētāko Sakramentu no katoļu priesteŗa rokām, es izjutu sevi augam tādu spēku un atjaunošanos, ka es jutos kā no jauna dzimusi.” Un kad viena no minētām trīs pasaulīgām jaunavām jokodama teica: “Skaties vien, mūsu Anna Nētķene kļuvusi atkal jauna!” - viņa stiprā balsī atkārtoja, sacīdama: “Es saku patiesību: Kad es pēc tik ilgiem gadiem no katoļu priesteŗa rokām saņēmu Kungu-Dievu, es izjutu sevi brīnumainu spēku, atjaunošanos un domāju, ka esmu no jauna dzimusi.”

Kad cienīgais tēvs Antonijs Posevīns - pāvesta Gregora XIII sūtīts miera lietā starp maskaviešiem un Polijas karali Stefanu - ieradās Rīgā tai pašā laikā kā karalis, viņš, Posevīns, redzēja trīs vecās mūķenes un vienu no viņām gribēja iecelt par abati. Pārējās divas izvēlēja Annu Nētķeni, jo uzskatīja viņu par nopelniem bagātāko un uzticīgāko klosteŗa aizstāvi un uzturētāju. Bet viņa šo augsto abates amatu negribēja pieņemt. Par abati ieteica iecelt 130 gadus veco Annu Tēpeli. Tā tēvs Posevīns viņu arī konsakrēja un svētīja par abati tādā veidā, ka Anna Nētķene kārtoja tālāk visas klostera darīšanas kā agrāk. Tomēr šis laimīgais un svētīgais mierinājuma laiks trim mūķenēm bija īss. Četrus gadus vēlāk karalis Stefans atstāja šo pasauli. Viņš mira 1586.gadā.

Dzirdēdami par karaļa nāvi, rīdzinieki gandrīz dumpīgi saceldamies, ar varu padzina Jēzus Sadraudzības tēvus un ieņēma Jēkaba baznīcu un kolledžu. Abate drīz pēc tam nomira. Viņu apglabāja bez kaut kādām abatei pienācīgām ceremonijām, jo jezuītiem bija aizliegts apmeklēt klosteri. No mūķenēm palika vienīgi Anna Nētķene. Otīlija jau nomira 1582.gadā drīz pēc tam, kad karalis Stefans bija atstājis Livoniju un kardināls Radzivils - karaļa vārdā - to. pārvaldīja.

Īsi pēc Polijas karaļa (Batorija) nāves (1586.g.12.decembrī) kroni un valsti pārņēma dievbijīgais karalis Sigismunds III. Trīs gadus vēlāk, braucot uz Tallinu un atpakaļ, karalis divas reizes iegriezās Rīgā, lai steidzinātu Jēzus Sadraudzības tēvu atgriešanos pilsētā. Šo lietu viņš kārtoja Polijas un Transilvānijas jezuītu provinciāļa tēva Paula Kampana klātienē. Rīdzinieki, kas jau reiz bija pielaiduši Jēzus Sabiedrību, tagad, aizrunādamies ar varbūtējiem tautas nemieriem, sāka vilcināt lietu un pinot bez gala, uzrādīja vienu pretēju iemeslu pēc otra. Lai to pārtrauktu, viņiem norādīja dienu, kuŗā kopā ar padomniekiem bija jāierodas pie karaļa pilī. Tā tur ieradās Rīgas pilsētas pārstāvis Nikolajs Eks ar sindiku Hilchenu un ar galveno luterāņu sprediķotāju Oberbornu, kuŗš kā pirmais uzsāka gaŗu runu. No tās bija saprotams apmēram tikai tas: “Mēs, mūsu sievas, mūsu bērni krītam pie tavām majestātes kājām un lūdzam žēlastību. Karalis ir žēlsirdīgs!” Ar tādiem un līdzīgiem vārdiem, ar gaŗu un tukšu pļāpāšanu viņš neko citu nepanāca, kā vienīgi karaļa un viņa senātoru smīnu. Un kad valsts vice-kanclers Gneznas archibīskaps Alberts Baranovskis (ievēlēts 1608.g. un miris 1615.g.) sprediķotājam aizrādīja taupīt tukšos vārdus, beigt bezmērīgo [120.lpp.] runāšanu un izteikt to, kas attiecas uz lietu, Oberborns apklusa runas vidū un nespēja to turpināt. Tā runa beidzās ar jautriem smiekliem. Pēc sprediķotāja runāja pilsētas pārstāvis kopā ar sindiku. Drusku vairāk pievērsdamies lietai, viņš apliecināja, ka Rīgas Pilsēta viņa karaliskai majestātei kalpojusi ticībā, taisnībā un paklausībā. Ticībā gan tādā izpratnē, ka atzīstot viņa majestāti kā pilnvarotu kungu visās lietās, viņi atvēruši pilsētas vārtus, būdami gatavi dot karalim visu to, kas viņam likumīgi pienākas un beidzot nolikuši atslēgas pie viņa kājām. Tālab arī goda un iepriecinājuma vietā pieprasot, lai viņiem neatņem nevienu baznīcu. Uz to, ātri visu pārdomājis, valsts vice-kanclers norādīja, ka ticības un paklausības lietās viņi darījuši zināmā mērā, kas pienākas. Turpretī taisnību viņi maz ievērojuši tieši tad, kad karalis neprasījis nekādu viņiem piederīgu īpašumu, bet vienīgi baznīcu, kas pieder karalim. To dzirdot, rīdzinieki prasīja atlikt sarunas uz nākošo dienu. To viņiem atļāva, bet vice-kanclers piekodināja atgriezties tikai tad, kad būs izšķīrušies atdot prasīto baznīcu, citādi labāk lai paliekot mājās. Nākošā dienā viņi sanāca kopā, apspriedās līdz devītai stundai un beidzot atbildēja šādi: “Tā kā baznīcas nodošana saistīta ar nemiera un tautas sacelšanās briesmām, tad atbildi karaliskai majestātei nodosim Jelgavā nākošā dienā.” Savā apdomībā karalis rīkojās, it kā būtu ar to apmierināts. Tad viņš iekāpa kuģī un ar no Rīgas novērstu seju aizbrauca pāri Daugavai. To redzēdami, rīdzinieki saprata, ka karalis aizbrauca aizvainots ar redzamu nepatiku. Tāpēc viņi neuzsāka sagatavoto uguņošanu un salūtu šāvienus karalim par godu. Un beigu beigās notika tā, ka karaliskās majestātes vārdā svētā Jēkaba baznīcu ar visām tai piederīgām mājām pārņēma kāds katoļu diecēzes priesteris (Tolgsdorfs) kopā ar citiem. Jautājumu par Jēzus Sadraudzības tēvu atgriešanos atlika, lai to kārtotu atklātā valsts seimā.

Tiklīdz Anna Nētķene uzzināja, ka tuvajā Jēkaba baznīcā dievkalpojumi atkal notiek pēc vecā katoļu paraduma, viņa tur aizgāja ar lielu prieku. Kaut gan daudzus gadus viņa nebija vairs spērusi kāju ārpus klosteŗa, tagad modri ieradās dievkalpojumos un sprediķos. Sastopot uz ielas veco mūķeni, jaunie ļaudis viņu izsmēja un izzoboja. Bet viņa dievkalpojumā iegūtā sirds prieka un miera dēļ, visu to uzskatīja par nieku.

Katoļu baznīcas svinētā Dvēseļu dienā minētais priesteris dievbijīgi, lēni turēja lielo dziedāto svēto misu un visu oficiju par mirušajiem, tā ka viss kopā ilga apmēram trīs stundas. Visu dievkalpojuma laiku Anna, uz ceļiem nometusies bez atbalsta tupēja uz aukstas, cietas grīdas. Pēc [121.lpp.] dievkalpojuma viņa piecēlās, godbijīgi un sirsnīgi pateicās Dievam sacīdama: “Ak, kādu prieku un laimi es saņēmu no baznīcas dievkalpojuma dziedājumiem, kuŗus es nebiju vairs dzirdējusi līdz šai dienai jau 60 gadus.” (lat. tekstā 50 gadus).

Pienāca laiks, kad iesākās vispārējais Polijas valsts seims, tas ir 1591.gadā. Toreiz Annu Nētķeni pārņēma liels vājums. Nespēkā viņa gulēja gultā desmit dienas. Uz ārieni neizrādot ne vismazākās sāpes, viņa cieta un lūdzās. Tad pēkšņi pacēlusi galvu, it kā gribēdama piecelties, jautāja, vai baznīckungs ir klātu? Un izteikusi priesteŗa Tolgsdorfa vārdu, vēlējās, lai viņš paliktu tuvumā līdz nāves stundai. Apzinājusies priesteŗa klātieni, slimā nolaida galvu atpakaļ uz gultas. Kad viņai zuda visi spēki, klātesošās sievietes-aprūpētājas apspriedās, kā mazināt un īsināt ciešanas, slimajai guļot gultā. Un kad gribēja viņu guldīt uz grīdas, mūķene sacīja skaidri dzirdamus vārdus: “Ļauj man gulēt! Vai gribi, lai es mirtu pirms Dievam Kungam tas labpatīk?” Tad mīlestībā uz Jēzus Sadraudzību un rūpēs par jezuītu atgriešanos un iecelšanu, viņa piesauca priesteri un viņam sacīja: “Man šķiet, ka pašreizējā valsts seimā nolems galēji un izdos atklātu dekrētu par Jēzus Sadraudzības tēvu atgriešanos Rīgā.” Un tiešām, tajā pašā laikā tas arī piepildījās.

Priesteŗa (Tolgsdorfa) klātienē Anna beidzot sāka runāt par savām bērēm un par apglabāšanas veidu. Lūdza pēdējos sakramentus. Vēlējās, lai ļaudis, īpaši ķeceŗi, pēc nāves neredzētu viņas vaigu, tāpēc tas apsedzams ar linu drēbi. Prasīja, lai viņas līķi neliek zārkā, bet tāpat kā citas mūķenes lai viņu gulda uz vienkārša dēļa. Priesterim viņa atgādināja jau dzīves laikā norādīto kapa vietu, proti: blakus abatei Aleidei Vrangelai. Tuvojoties nāvei, Anna bez mitēšanās skaitīja psalmus latīņu valodā, sita pie krūtīm un lika krusta zīmi uz pieres. Pēc pēdējiem sakramentiem viņa lūgdamās vēl kustināja lūpas, pārmeta krustu, salika rokas uz krūtīm un iemiga Dievā. Tas notika Rigā,1591.gada 8.janvāri. Gavējot, lūdzoties, maz guļot un ieturot stingru dienas kārtību, Anna Nētķene šajā klosteri kalpoja Dievam 80 gadus. No tiem 40 gadus viņa dzīvoja starp ķeceŗiem, pārcieta vislielākās grūtības un vajāšanas, tā ka paši ķeceŗi apbrīnoja viņas nelokāmību, lielo uzticību un palikšanu katoļu ticībā.

Turēdams solīto, priesteris (Tolgsdorfs) darīja visu, ko mūķene bija vēlējusies. Lika apsegt viņas seju, kas dzīvē bija tik stipri krunkaina, izkaltusi, bet pēc nāves kļuva tik skaista. Priesteris tāpēc liecināja, ka tas viņu dziļi aizkustinājis un radījis sirdī neparastu prieku. Kapa vietā, ko Anna bija sev izvēlējusi, viņš lika izrakt zemi. Redzēja tur uz dēļa [122.lpp.] guldītu, nenoslīdējušu, veselu abates Aleides Vrangelas līķi, galvu ar dzeltenām matu sprogām. No kapa nākusi salda smarža. Viss tas viņu jo stipri aizgrābis.

Kad sagatavotā kapā nolaida lejā uz dēļa guldīto Annas līķi, pāri tam četras personas turēja pie četrām auklām piestiprināto aizkaru, nolaida un izplēta to pāri mūķenes mirstīgām atliekām. Un tikai tad, kad līķi apsedza ar zemi, aizkaru (tālāk stāvošiem nemanot) uzvilka augšā. Rīdzinieki sāka drūzmēties un pulkiem steigties pie kapa, lai redzētu mirušo mūķeni. Bet kad redzēja vienīgi pusaizbērtu kapu, apjukuši viņi steidzās projām, un tautas pārpildītā svētās Magdalēnas baznīca ātri palika tukša.

Nedaudz vēlāk no Varšavas ieradās karaļa izvēlētie tiesneši, kuŗus šeit sauc par komisāriem. Pēc tam, kad bija nokārtojuši citas grūtas pilsētas lietas (nebūšanas) un sodījuši vainīgos ar nāvi, viņi atsauca no Rīgas pils Jēzus Sadraudzības locekļus, kuŗi tur dzīvoja jau piekto gadu, un nodeva tiem svētā Jēkaba baznīcu un svētās Marijas Magdalēnas klosteri. Jezuītu ordenim pievienojās še bieži minētais priesteris Hartmanis Tolgsdorfs (Ertmanis Tolgsdorfs), kas minētām mūķenēm ilgi sniedza savus pakalpojumus un bija tajos nemiera laikos svētā Jēkaba baznīcas priekšnieks un sargs. Un tiešām, ne bez dievišķā padoma un lēmuma notika, ka pēdējā mūķene nenomira, pirms nekā bija izdots lēmums par Jēzus Sadraudzības tēvu atsaukšanu. Taču pēc viņas nāves ķeceŗi būtu viegli varējuši ieņemt tukšo klosteri un tad būtu bijis ļoti grūti viņus no tā izdabūt ārā. Patiesi laimīga tā, kas, lai sargātu un aizstāvētu katoļu ticību Rīgā, agrāk nenomira, līdz dievišķi nojauta ierodamies viņas vietā jaunos cīnītājus.
______________________________________________________________________

Avots: Dzimtenes kalendārs 1986.gadam. Sastādījis Pr. V.Kazimirs. [Stokholma]: Trīs rozes, [b.g.], 105.-122.lpp.

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.