Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) memorands par brīvības un neatkarības atjaunošanu Latvijā sakarā ar Eiropas drošības un sadarbības konferenci Helsinkos 1973.gadā.
__________________________________________________________________

1. Šīs konferences plašajos mērķos iekļauta drošības un miera sistēmas izstrādāšana Eiropā - sistēmas, kas balstīta uz starptautisko tiesību principiem, tādiem kā suverenitātes respektēšana, atturēšanās no draudiem vai spēka lietošanas, teritoriālā integritāte un neiejaukšanās.

2. Drošība Eiropā var tikt sasniegta vienīgi, ja un kad tiks novērstas atlikušās Otrā pasaules kara sekas, t.i., tās pārmaiņas, kuras tika izdarītas ar tādiem paņēmieniem un līdzekļiem, kas nav savienojami ar starptautisko tiesību principiem (sk. I nodaļu).

3. Pasaules lielvaras ir pielikušas lielas pūles, lai novērstu šīs Otrā pasaules kara sekas (sk. III nodaļu).

4. Tomēr noteiktus reģionus šie pasākumi nav skāruši (sk. IV nodaļu).

5. Tādējādi ir nepieciešamas tālākas pūles, lai likvidētu pēdējās Otrā pasaules kara atliekas (sk. V nodalu).

6. Kamēr šis uzdevums nav paveikts, Eiropā nevar tikt nodibināta stabila drošības un miera sistēma. Šādas sistēmas pamatprincipu apstiprināšanai tikai tad būs kāda nozīme, ja to pavadīs pasākumi pagātnes nelikumību anulēšanai.

7. Otrā pasaules kara rezultātā viena Austrumeiropas valsts uz laiku zaudēja savu neatkarību un piecas citas valstis cieta teritoriālus zaudējumus. Pēc kara tika noslēgtas vienošanās, kas izlīdzināja upuriem nodarīto netaisnību.

8. Čehoslovākija ar 1938.gada Minhenes vienošanos tika piespiesta atdot daļu savas teritorijas Vācijai. Šodien visas šīs vienošanās dalībvalstis uzskata, ka tā ir bijusi pilnīgi netaisna. Vācijas Federatīvā Republika ir gatava apspriest ar Čehoslovākiju nolīgumu, kas pasludinātu Minhenes vienošanos par spēkā neesošu (null and void). Vācijas Demokrātiskā Republika un Čehoslovākija 1950.gadā vienojās neizvirzīt viena pret otru jebkādas teritoriālās prasības. Padomju un čehoslovāku teritoriālie jautājumi tika nokārtoti 1995.gada līgumā.

9. Polija kļuva par Vācijas agresijas upuri 1939.gadā. Polijas teritorija tika sadalīta starp Vāciju un Padomju Savienību, kā bija paredzēts Vācu-padomju 1939.gada līgumā (dokuments Nr.1). Divus gadus vēlāk (1941) Padomju Savienība atcēla Vācu-padomju līgumu tajā daļā, kas attiecās uz Poliju (dokuments Nr.2). Pēc tam Padomju Savienība nokārtoja teritoriālos jautājumu ar Poliju 1945., 1951. un 1957.gada līgumos. Gan Vācijas Demokrātiskā Republika, gan Vācijas Federatīvā Republika atzina Polijas rietumu robežas attiecīgi 1950. un 1971.gada līgumos.

10. Rumānija arī cieta no Vācu-padomju 1939.gada līguma (dokuments Nr.1). Kā teikts šajā dokumentā, Padomju Savienība izrādījusi “interesi” par Besarābiju. Pēc deviņiem mēnešiem Padomju Savienība iesniedza Rumānijai ultimātu, kurā pieprasīja sev Besarābijas un Ziemelbukovinas teritorijas. Rumānija pakļāvās šai Padomju prasībai. Pēc kara Rumānija kopā ar citām Varšavas līguma organizācijas dalībvalstīm 1966.gadā paziņoja, ka tai nav “teritoriālu prasību ne pret vienu Eiropas valsti” (dokuments Nr.3). 1940.gada “Vīnes lēmums”, kas noteica Rumānijas-Ungārijas robežu atbilstoši Vācijas vēlmēm, tika pasludināts par spēkā neesošu (null and void) 1947.gada Miera līgumā ar Rumāniju.

11. Ungārija bija ieguvusi daļu Čehoslovākijas un Rumānijas teritorijas, pamatojoties uz 1938. un 1940.gada “Vīnes lēmumiem”, bet abi Lēmumi tika pasludināti par spēkā neesošiem 1947. gada Miera līgumā ar Ungāriju, kurā Ungārija piekrita atdot Čehoslovākijai un Rumānijai anektētās teritorijas.

12. Bulgārija 1940.gadā ieguva no Rumānijas Dienviddobrudžu, tomēr atbilstoši 1947.gada Miera līgumam ar Bulgāriju tai tika atļauts to paturēt.

13. Somija 1939.gada Vācu-padomju līgumā tika iekļauta Padomju ietekmes sfērā (dokuments Nr.1). Pēc trīs mēnešiem Somija kļuva par Padomju agresijas upuri. Pēc kara, 1947.gadā, PSRS un Somija parakstīja Miera līgumu. Tagadējās Somu-padomju attiecības pamatojas uz 1948.gada Draudzības paktu.

14. Igaunija, Latvija un Lietuva. 1939.gada Vācu-padomju līgumā šīs trīs Baltijas valstis, kuras toreiz bija neatkarīgas republikas un Tautu Savienības locekles, tika iekļautas Padomju ietekmes sfērā (dokuments Nr.1). Vienu mēnesi pēc tam Padomju Savienība izdarīja spiedienu uz Baltijas valstu valdībām, lai tās atļautu izvietot Padomju militārās bāzes Baltijas teritorijā. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības pakļāvās. Deviņus mēnešus vēlāk (1940) Padomju Savienība pieprasīja, lai Baltijas valstis sastādītu jaunas valdības, kuras būtu pieņemamas Padomju Savienībai un kuras “nodrošinātu Padomju karaspēka brīvu ieiešanu”. Šīs prasības tika iesniegtas ultimātu formā (dokuments Nr.4). Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības tika piespiestas atkāpties. Sešu nedēlu laikā trīs Baltijas republikas tika pievienotas Padomju Savienībai.

15. Lai aizstāvētu savu rīcību, Padomju Savienība uzstāj, ka Baltijas valstu pievienošana notikusi pēc Baltijas tautu brīvas gribas. Lai pamatotu šo pretenziju, Padomju Savienība apgalvo:

a) ka jaunās valdības, kas tika sastādītas pēc tās pieprasījuma, pienācīgi sarīkoja vēlēšanas;

b) ka jaunievēlētie parlamenti lūdza uzņemt Baltijas republikas Padomju Savienībā (dokuments Nr.5).

16. Tomēr šis arguments ir atspēkots, aplūkojot to uz tā laika politisko notikumu (piem., Vācu-padomju ietekmes sfēru dalīšana) un šādu faktu fona:

a) atļauja ierīkot Padomju militārās bāzes Baltijas valstu teritorijā tika dota diplomātiskā spiediena un militārā pārspēka draudu ietekmē, tāpat kā tas notika ar Čehoslovākiju pēc 1938.gada Minhenes vienošanās;

b) Padomju 1940.gada ultimāts, kas pieprasīja sastādīt jaunas valdības un nodrošināt Padomju karaspēka ienākšanu, saturēja draudus lietot spēku un tādējādi bija starptautisko tiesību pārkāpums;

c) bez tam, tas pārkāpa starptautiskos līgumus, kas bija noslēgti starp Padomju Savienību un Igauniju, Latviju un Lietuvu (dokuments Nr.6);

d) apsūdzības, kas bija izvirzītas Padomju ultimātā, nebalstījās uz faktiem un nebija juridiski pamatotas (dokuments Nr.7);

e) jaunās valdības Baltijas valstīs 1940.gadā tika sastādītas pēc Padomju vadoņu (Ždanova, Višinska, Dekanozova) norādījumiem, kuri pārraudzīja akcijas norisi uz vietas;

f) jaunais Latvijas parlaments [Saeima] nebija likumīgi ievēlēts, tāpēc ka vēlēšanas nebija sarīkotas atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei:

1. ignorējot Satversmes 81.pantu, kurš aizliedz valdībai grozīt parlamenta vēlēšanu likumu, Padomju iesēdinātā valdība pieņēma jaunu vēlēšanu likumu, kas deva tai pilnīgu kontroli pār vēlēšanām;

2. piedalīties vēlēšanās tika atļauts vienīgi komunistu atbalstītajam kandidātu sarakstam, ko bija apstiprinājušas Padomju iestādes; citi kandidāti vēlēšanās netika pielaisti (dokuments Nr.8);

3. vēlēšanas notika laikā, kad valsti bija okupējuši Padomju militārie spēki;

g) pat ja pieņem (pretēji faktiem), ka jaunais parlaments bija likumīgi ievēlēts, tam nebija kompetences lemt par Latvijas Republikas pievienošanu PSRS, tāpēc ka:

1. jaunievēlētais parlaments lūdza uzņemt Latviju PSRS, nesarīkojis referendumu par lēmumu atteikties no suverenitātes; tas bija Latvijas Republikas Satversmes pārkāpums (dokuments Nr.9);

2. jaunais parlamenta lēmums par pievienošanos [PSRS] nevar tikt uzskatīts par tautas nobalsošanas aizvietotāju šajā jautājumā, tādēļ ka, starp citu, pirms vēlēšanām vai to laikā netika izsludināts, ka vēlējamais parlaments pieņems lēmumu jautājumā par Latvijas pievienošanos PSRS.

17. Padomju režīms Baltijas valstīs nebija nedz likumīgi nodibināts, nedz arī tas atspoguļoja tautas brīvi izteiktu gribu. To rāda:

a) par nelojalitāti pret Padomju režīmu apsūdzēto personu masu deportācijas 1941.gadā (dokuments Nr.20). 1966. gadā Padomju avoti raksturoja šos pasākumus kā “attaisnojumus” (dokuments Nr.20);

c) igaugu, latviešu, lietuviešu spēcīgā noraidošā nostāja pret krievu un citu ne-baltiešu ieplūšanu Baltijas telpā. Šī situācija spilgti aprakstīta 1971. gada "17 latviešu komunistu vēstulē" (dokuments Nr. 12);

d) atkārtotās protesta izpausmes un Baltijas tautu centieni sasniegt lielāku neatkarības pakāpi.

Šos faktus apstiprina daudzi ceļotāji, kas bijuši Baltijas reģionā. Reizēm tie tiek atzīti arī Padomju presē.

18. 1939.gada Vācu-padomju līgums un tam sekojošā Padomju rīcība ir atņēmuši Baltijas tautām “to tiesības uz pašnoteikšanos un brīvību un neatkarību”. Padomju Baltijas republiku valdības nepārstāv “šīs teritorijas iedzīvotāju kopumu”, Pašreizējais stāvoklis neatbilst Apvienoto Nāciju 1970.gada Rezolūcijai Nr.2625 (XXV) par draudzīgām attiecībām starp valstīm (dokuments Nr.13).

19. Starptautisko tiesību pārkāpumi, kas noveduši pie šī stāvokļa, bieži ir tikuši atmaskoti publiskos paziņojumos un zinātniskajā literatūrā (dokuments Nr.21). Starp tiem, kuri ir nosodījuši Baltijas valstu aneksiju kā imperiālistisku aktu, ir arī komunistu vadoņi, tādi kā Tito (dokuments Nr. 14).

20. Padomju Savienība nav darījusi neko, lai izlīdzinātu pārestību un atjaunotu trīs Baltijas valstu neatkarību, par spīti faktam, ka tagadējā Padomju valdība ir “stingri noraidījusi un nosodījusi” jebkuru dalīšanu ietekmes sfērās un uzskata to par “reakcionāru starptautisko tiesību institūtu” (dokuments Nr.16).

21. Arī Vācija nav mēģinājusi darboties Baltijas valstu neatkarības restitūcijas virzienā, kaut gan tas bija Vācijas 1939.gada līgums ar Padomju Savienību, kurš noveda pie Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pievienošanas PSRS. Bet kad Vācijas Federatīvā Republika 1955.gadā nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību, tā paziņoja, ka neatzīs abu pušu “teritoriālo valdījumu pašreizējo stāvokli” (dokuments Nr.17). Pēc Vācijas Ārlietu ministrijas paziņojumiem, 1971.gada Maskavas līgums nav mainījis tās nostāju.

22. 1939.gada Vācu-padomju līguma slēdzējām pusēm jāpasludina šis līgums par spēkā neesošu kopš noslēgšanas brīža (null and void) attiecībā pret trim Baltijas valstīm, tieši tāpat kā Padomju Savienība 1941.gadā to izdarīja attiecībā pret Poliju (dokuments Nr.2). Nav likumīga iemesla, kāpēc šis līgums būtu jāanulē attiecībā pret Poliju, bet jāpatur spēkā attiecībā pret Baltijas valstīm. Šāda attieksme ir klaji diskriminējoša un nekonsekventa. 1939.gada Līguma pasludināšana par spēkā neesošu varētu ienest skaidrību šajā jautājumā, līdzīgi kā gaidāmais Vācijas Federatīvās Republikas valdības paziņojums, kas pasludina 1938.gada Minhenes vienošanos par spēkā neesošu attiecībā pret Čehoslovākiju.

23. Eiropas drošības un sadarbības konferences dalībniekiem jāapstiprina šie starptautisko tiesību pamatprincipi, kuri pēc pašas to dabas nepieļauj izņēmumus. No šiem principiem izriet, ka Konferences dalībniekiem pirmām kārtām ir jāatsakās atzīt Baltijas valstu vardarbīgo pievienošanu PSRS.

24. Baltijas valstu jautājumā jāatrod politisks risinājums atbilstoši starptautiskajām tiesībām un pašnoteikšanās principam, kā tas pasludināts ANO 1970.gada Rezolūcijā Nr.2625 (XXV) par draudzīgām attiecībām starp valstīm (dokuments Nr.13). Pēckara periods šeit piedāvā vairākus noderīgus modeļus Austrumu Eiropā, piemēram, Somiju.

25. Nacionālā neatkarība izriet no visu nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos, un tai jāattiecas arī uz trīs Baltijas valstīm - Igauniju, Latviju un Lietuvu. Tā kā šīm valstīm tika atņemta politiskā neatkarība, nelikumīgi pievienojot tās Padomju Savienībai, šai Konferencei ir jāpieņem lēmums, ka to tiesībām uz neatkarību un brīvību jātiek atjaunotām.
_____________________________________________________________

Avots: 4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. Red. T.Jundzis. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000., 775 lpp>386.-390.lpp.

[4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. Red. T.Jundzis. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000.,775 lpp.>390.lpp.]

Ievietots: 21.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV