[1942.gada decembrī, Rīgā]
_________________________________________________________________________

Ļoti godātais ģenerālkomisāra kungs!

Mēs atļaujamies atgriezties pie ģenerāldirektora A.Valdmaņa kunga raksta “Latviešu problēma”[1] un Jums ziņot, ka latviešu vietēja pārvalde pievienojas tā secinājumiem, tādēļ tas uzskatāms par vienbalsīgu vietējās pārvaldes viedokļa izpausmi. Zemes pašpārvalde īpaši pievienojas šā raksta priekšlikumam par Latvijas problēmas valststiesisko risinājumu. Mēs esam cieši pārliecināti, ka Latvijas valstiskās patstāvības atjaunošana ar Vācijas valsts garantiju uz kādu noteiktu laiku vēlreiz izsauktu patriotisku sajūsmu un sniegtu atziņu par vācu un latviešu likteņu kopību, kura vēl šajā karā novestu līdz mūžīgai ieroču brālībai.

Latviešu tauta ir ar mieru piedalīties cīņā pret boļševiku - pasaules ienaidnieku un piedalīties arī Eiropas jaunizveidošanā. Jārada vienīgi tādi nosacījumi, lai šī vēlēšanās realizētos. Šai aspektā latviešu tauta vēl uzticības pilna gaida vācu fīrera lēmumu.

Pamatojoties uz bijušā Latvijas ģenerālštāba mobilizācijas plānu, ir iespējams kara gadījumā tūlīt izveidot vairāk nekā 200 000 vīru lielu karaspēku - attiecīgi 7 kājnieku divīzijas, jātnieku brigādi ar atbilstošām korpusu un armijas vienībām.

Ievērojot to, kāds stāvoklis pašreiz ir Latvijā, kur, protams, ir “atbirums”, kā arī ņemot vērā baigā gada slepkavības un izvešanas (zaudēti 1089 virsnieki vien), no 1907.-1925.gada dzimušajiem vispārējas mobilizācijas gadījumā (vecumā no 18 līdz 35 gadiem) vēl tagad varētu izveidot vismaz 100 000 vīru armiju. Turklāt etapu apsardzes dienestam vēl varētu iesaukt apmēram 25 000 no vidējiem gadagājumiem - 1897.-1906. [gadā dzimušajiem]. Šim karaspēkam nepieciešamais virsnieku daudzums ir, tikai reizē ar mobilizāciju vajadzētu izveidot arī karaskolu virsniekiem un apakšvirsniekiem turpmākajām vajadzībām.

Lai sasniegtu pilnu kaujas gatavību, karaspēka apmācīšanai būs vajadzīgi, augstākais, 3 mēneši.

Tūlīt arī jāsaka, ka latviešu karaspēka izveidošana sastapsies ar grūtībām, kad formēs speciālās ieroču šķiras, kā artilērijas korpusu, sapieru un sakaru vienības, jo trūkst atbilstošu speciālistu. Lai jaunizveidotā latviešu karaspēka kaujasspējas varētu pilnībā attīstīties, kamēr apmācīs iztrūkstošās vienības, tās vajadzētu aizstāt ar vācu vienībām.

Lēmumu par cīņas sektora ierādīšanu austrumos - pašu robežu tuvumā - latvieši uztvertu kā sevišķas uzticības pieradījumu un attaisnotu to ar lielu aizrautību.

Mēs esam cieši pārliecināti, ka latviešu karavīrs, kas cīnās par vienotas Jaunās Eiropas izveidošanu, reizē cīnās arī par sevi un gatavs ziedot dzīvību par savu tautu, savu svēto dzimteni; viņš pratīs sevi parādīt godam. Tā būtu arī pateicības parāda atmaksāšana vācu karaspēkam un viņa augstākajam pavēlniekam ne tikai par atbrīvošanu no boļševiku šausmu kundzības, bet arī par piešķirto uzticību, liekot pamatakmeni mūžīgai ieroču brālībai.

Latviešu vietējā pārvalde

__________________________________________________________________________

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.12, 68.-69.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Polijas Kara vēstures institūta arhīva, T-454, r.92, k.000053-000054.
__________________________________________________________________________

[1] Skatīt dokumentu.

Ievietots: 14.09.2001.

HISTORIA.LV