[1944.gada 12.oktobrī]
______________________________________________________________

Berlīne, 12.10.1944.
R/H

Uz kopējo atziņu un praktiskās pieredzes pamata attiecībā uz Austrumu tautu vadību un kaujas gatavību jāievēro sekojoši noteikumi, lai stiprinātu politisko kara darbību.

Pārvaldes, resp[ektīvi] Austrumu tautu uzraudzības vietu vadītājus pie Austrumu reihsministra tas apstiprina laikā, kas jānosaka Vadonim, un tās tiek atzītas par “Nacionālkomitejām”. Ar jēdzienu “Nacionālkomiteja” jāsaprot, ka šie Reiha valdības apstiprinātie pārstāvji var uzstāties savu tautu vārdā un ir rīcībspējīgi cīņās par savas dzimtenes brīvību. Cīņas formas vēl jāizlemj. Viņi ir arī vācu vērmahta sastāvā karojošo tautu leģionu gribas paudēji, un viņiem jādara viss, lai leģionos uzturētu un stiprinātu cīņas gribu atbrīvot savu dzimteni.

Pēc Vadoņa 28.7.42 pavēles Austrumu reihsministrs ir vienīgais pilnvarotais Reiha valdības pārstāvis politiskajās attiecībās ar visām Padomju Savienības teritorijā dzīvojošām tautām, cik vien tālu tās ir izvietotas Vācijā vai citur Eiropā. Tikai no viņa nacionālkomitejas saņem savas direktīvas, lūgumus, kas tiek nogādāti citām valsts augstākajām iestādēm vai resoriem un kas vienmēr ir jānogādā atpakaļ Austrumu reihsministram apstrādāšanai un lēmuma pieņemšanai. Memorandi vai lūgumi, kas jānogādā tieši vadonim, tiek piegādāti tikai kopā ar Austrumu reihsministra viedokli. Austrumu tautu pārvaldē ir jāvadās no nostādnes, ka pašreizējo karu ved visas Eiropas tautas, lai stiprinātu Eiropas kontinenta drošību un aizsardzību. Eiropas kontinenta tautas veido tautu saimi, pats kontinents ir liela, atsevišķa ekonomiskā telpa. Jācenšas veidot vēlāk vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, par kuras formu vēl jālemj, kur arī Austrumu tautas, tāpat kā citas Eiropas tautas, pārstāvēs savas intereses. Tādēļ Vācu valsts uzņemas atbildību par to, lai nekad vairs boļševiki centralizēti neapdraudētu Austrumeiropas tautu dzīvi. Līdz ar to viņa pārņem arī Austrumu tautu aizsardzību, ja tiktu no jauna apdraudēts viņu zemnieciskais dzīves veids. Katra Eiropas austrumu tauta - krievi, ukraiņi, baltkrievi, ziemeļkaukāzieši, kazaki, azerbaidžāņi, gruzīni, armēņi, tatāri - visi no jauna atgūs savas dzimtenes brīvību un sāks Vācu valsts garantētu patstāvīgu visu savas dzīves jomu un savas zemes jauncelsmi.

Visiem spēkiem, kas šodien vardarbīgi iejūgti visžīdu pasaules revolūcijas realizēšanā, vispasaules Padomju republikas celšanā, jānāk par labu savas pašas tautas jauncelsmei, un Vācija nodrošinās šim tautām sekmīgu ražojumu apmaiņu starp Vidus-, Rietumeiropu un Austrumu tautām. Vispirms krievu teritorijā, kuras tautu ļaunprātīgi izmanto, lai tā iznestu uz saviem pleciem žīdu vispasaules revolūciju, ir jāgarantē, ka viņu dzīves telpa Sibīrijā tiks veidota draudzīgā savstarpējā sadarbībā ar patstāvīgo Turkestānas tautu, lai mobilizētu un attīstītu savus kulturālos un saimnieciskos spēkus. Agrākais pretstatījums starp krievu, ukraiņu un kaukāziešu tautām ir jāpārvar ar kopēju eiropeisku domāšanu, lai mierīgā izlīgumā un kopdarbībā tiektos uz augstāku, visu interesēm atbilstošu eiropeisku līmeni. Krievijas vārds, ko padomju diktatori svītroja no vēstures, ir jāatjauno, un blakus jaunajai Krievijai arī visām citām atjaunotajām Austrumu tautām jāuzsāk jauna eksistence savā atbrīvotajā dzimtenē, kopējā aizsargātā Eiropas kontinentā.

Šīs domas ir jāizvērš Austrumu reihsministram un visiem pārējiem vadību centriem jāņem vērā savos izteikumos. Vācija ienāks Austrumos - tā ir jāskaidro - nevis kā ekspluatējošs kolonizators, bet gan kā vadošs un izveidojies spēks cīnīties nākamajā paaudzē Austrumu telpā par savu izdzīvošanu. Tādējādi vācu politiskās un saimnieciskās intereses pasargā no tā, lai nekad vairs vācu valstij nerastos centralizēti boļševistiski vai citādi militāri politiski draudi.

Austrumu reihsministram atsevišķos gadījumos paliek tiesības izšķirt, vai uz laiku apvienot nacionālkomitejas vadību ar leģiona, respektīvi, Brīvības armijas vadību. Krievu kandidatūras gadījumā varēs tikt atjaunota personālūnija, saskaņojot to ar OKW un SS reihsfīreru, lai nodrošinātu sevišķi kaujasspējīgākos krievu spēkus. Krievu vienības patur savu nosaukumu “Krievijas atbrīvošanas armija”, līdzīgi jāatzīst attiecīgās ukraiņu, baltkrievu, kaukāziešu, kazaku, turkestātņu nodaļas kā attiecīgo tautu atbrīvošanas armijas. Austrumu tautu nodaļas - katrā ziņā krievu, ukraiņu, baltkrievu - psiholoģisko cēloņu dēļ tiek iesaistītas armijā, kazaki - SS spēkos kā īpašs formējums (pārņemt robežapsardzi utt.).

Politiskos un citus nemilitārus jautājumus izlemj tikai Austrumu reihsministrs, galīgo lēmumu pieņem OKW šefs, respektīvi, SS reihsfīrers.

Kārtējo komandieru iecelšana dažādos leģionos notiek saskaņā ar Austrumu reihsministru uz tā politiskā novērtējuma pamata, tas vēl vairāk tādēļ, ka dažos gadījumos personālūnijas starp politisko pārvaldi un militāro vadību varētu izrādīties lietderīga. Nacionālkomitejām nepieciešamos līdzekļus dod Austrumu reihsministrs.

Parakstījis Rozenbergs

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis H.Strods. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.3, 17.-20.lpp.

Ievietots: 05.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV