[1943.gada 20.novembrī, Rīgā]
_________________________________________________________________

Mans fīrer!

No latviešu leģiona ģenerālinspektora generālleitnanta Bangerska radiorunā teiktā uzzināju, ka Jūs, mans fīrer, esat izteicies par Latvijas nākotni. Tālāk risinot šo lietu, man kļuva zināms par plāniem, kuru mērķis ir Igaunijas un Latvijas plašas neatkarības nodibināšana.

Nevaru spriest, cik nepieciešama - sevišķi ārpolitiski nepieciešama - šāda nostādne ir impērijas spiedīgajām interesēm ārpus Ostlandes. Tādai nepieciešamībai, dabiski, jāpakļauj citas reiha intereses Ostlandē.

Taču es uzskatu par pienākumu, mans fīrer, Jūs nekavējoties personiski iepazīstināt ar savu viedokli, kā arī informēt par sekām, ko Ostlandē izsauktu tāda notikumu virzība.

Tādā vai šādā veidā ierobežotas Igaunijas un Latvijas neatkarības nodrošināšana - bet tikai par tādu varētu runāt - iekšēji nekad netiktu pieņemta paŗ galīgo atrisinājumu, sevišķi inteliģences politizējošās aprindās, īpaši virsnieku korpusā. Latviešu ģenerāldirektori savā memorandā pauž, ka, pēc viņu tiesību uztveres, latviešu brīvvalsts suverenitāte līdz pat šai dienai īsti nav pārtraukta. Igaunijas Valsts pirmais direktors Dr. Mē jau 1943.g. 28.oktobrī igauņu laikrakstā “Eesti Söna” paskaidrojumā presei ar virsrakstu “Pirmais solis suverenitātes virzienā” kāda igauņu gadagājuma iesaukšanu leģionā apzīmējis par “pirmo valststiesiski suverēno rīcību”. Šīs aprindas domā, ka uz saspīlētā Austrumu frontes stāvokļa fona atkārtosies tā pati spēle, ko 1918.g. novembrī izspēlēja ar toreizējo vācu okupācijas varu. Bet faktiski vācu vadībai no Baltijas tautām ir tiesības prasīt, pastiprinoties boļševisma draudiem Igaunijai un Latvijai, jo viņas rokās ir šo tautu liktenis, vāciešiem sargājot tās pret boļševismu. To izprot arī reāli domājošās lauku iedzīvotāju masas. Tās mazāk kā jebkad prasa pēc valsts vai pārvaldes reformas, bet vienīgi to, vai vācu aizsardzība pret boļševismu ir pietiekami stipra un noturīga.

Šai acumirklī tālejošas patstāvības nodrošināšanu iedzīvotāji vērtētu ne vien kā atzīšanos vācu vājumā, bet arī kā neizteiktu mēģinājumu atbrīvoties no atbildības par šīm zemēm, it kā būtu kļuvis apšaubāms, vai tālāk būs iespējams tās nosargāt.

Leģions vien vēl neattaisno plašas patstāvības piešķiršanu. Leģionu nepavisam nevar vērtēt kā vispārēju politisku faktoru. Tieši pretēji, dzimtenē leģiona virsnieku vidū arvien spēcīgāk izpaužas noraidoša attieksme pret visu vācisko, un tas pāriet civiliedzīvotājos. Man jānorāda uz pievienoto Drošības policijas un SD pavēlnieka 1943.g. 1.augusta ziņojumu.

Tādi politiskie pasākumi kā patstāvības garantēšana, pēc manām domām, var būt iespējami tikai politiski pārbaudītiem. Bet igauņu un latviešu gatavība militāri iesaistīties ir nosacīta, lai gan viņu zemes tieši ir apdraudētas. Tāpēc nevar runāt par šo tautu gatavību militārai līdzdalībai, bet vienīgi par mazām brīvprātīgo vienībām. Jo vairāk tādēļ, ka no iesaucamo kopskaita (126 000) Latvijā ir izvairījušies apmēram 5000, Igaunijā - 2000, to rāda pēdējie dati.

Tikai tad var uzņemties atbildību par plašas patstāvības piešķiršanu, ja vadošās personības pārstāv politisku kustību un nes tādu pasaules uzskatu, kurš virzītu zemes uz mūsu politiskajiem mērķiem. Patlaban nekādā ziņā šādu priekšnoteikumu nav.

Šobrīd plašas neatkarības piešķiršana nozīmētu saasinātu briesmu mirklī atdot pilnvaras neskaidru, nekontrolējamu spēku vaļai laikā, kad vajadzētu stingri turēt pavadu savās rokās.

Mans fīrer, manas darbības sākumā Jūs uzdevāt sagatavot Baltijas ģenerālapgabala arvien ciešāku pieslēgšanos reiham. Esmu pārliecināts, ka Jūs, mans fīrer, cieši turaties pie izvirzītā mērķa, lai reiham pilnībā iegūtu vācu tautas vēsturiski veiktā darba augļus un - ne mazākā mērā - lai saņemtu ražu par zemes atbrīvošanas un aizsardzības asinsupuri šai karā. Plašas patstāvības piešķiršana pārtrauktu tādu virzību un nopietni to apdraudētu, jo mēs būtu atmodinājuši spēkus, ko grūti ir vienkārši nobīdīt malā.

Sakarā ar izskaidrotajiem apstākļiem uzskatu par obligāti nepieciešamu, lai šai zemē turpinātu pastāvēt par ģenerālkomisāriem augstāka vācu instance ietekmīgai un ātrai rīcībai reiha interesēs.

Vienīgi šāda instance, vadīdamās no vietējiem faktiskajiem apstākļiem, “no zaļā galda” aplūkojamos jautājumus neizšķirs teorētiski un stāvēs pāri briesmām visas lietas uztvert savas zemes skata leņķī, kā to dara ģenerālkomisāri.

Tik un tā vācu administrācija un atbilstošas Ostlandes līmeņa iestādes būs armijas, pasta un satiksmes sfērā, un arī civilpārvaldes sektorā kā civilās valsts varas nesēju ir nepieciešams atstāt reiha instanci. Sevišķi to pratis novērtēt armiju grupējums, kad vajadzēs griezties tikai vienā vācu civilajā instancē. Šis vācu instances ne jau pēdējais uzdevums būs trijām zemēm noteikt vadošo virzienu visās saimniecības jomās. Un kas ir vēl svarīgāk: šīs zemes dabas un saimniecisko atšķirību dēļ prasa pastāvīgu līdzsvarošanu savā starpā. Un pašlaik vēl sakarā ar kara izraisīto nepieciešamību vācu administratīvās un saimnieciskās vadības atdošana igauņiem un latviešiem nav attaisnojama. Iekšzemes pārvaldes aparāts Igaunijā un Latvijā, kā tas daudzkārt ir pierādījies, nevēlas un nespēj sevišķi īsā laikā dot kara vajadzībām un Nord kara apgabalam ārkārtīgu jaudas kāpinājumu. Tikai vācu autoritāte nodrošina karam vajadzīgo vietējās pārvaldes devumu.

Ļoti smagus jautājumus patstāvības piešķiršana rada finansu sektorā. Svarīgākie objekti par kopīgiem līdzekļiem ir izvērsti visai Ostlandei.

Aizņēmumus kara nastu celšanai reihskomisārs saņēmis centralizēti. Valūtas, okupācijas, izdevumu, mantojuma saņemšanas u.c. jomās koncentrētas lielas vācu intereses. Atsevišķu komponentu izdalīšana no pastāvošā kopsakara prasītu tūlītēju problēmu risināšanu, kuras līdz šim likās atrodamies tālā nākotnē.

Ar ko [reihs] saimnieciski riskē, redzams pēc faktiem. Ostlandes devums līdz šim ir šāds:

galvenais pilnvarotais norīkošanai darbā saņēmis 52 000 strādnieku; lielpasākumiem, galvenokārt kādreizējo Eiropas atradņu izmantošanai, nodots 100 000 strādnieku, arī Igaunijas degakmens un fosforīta atradņu izmantošanai.

Nord kara apgabala SS un policijas, kā arī Ostlandē stacionētās vērmahta daļas saņem 50% no vajadzīgā labības daudzuma, 80% - gaļas, 90% - taukvielu, 90% - kartupeļu daudzuma.

Tikai pēdējā saimniecības gadā vien vērmahta daļām piegādāja gandrīz 40 000 zirgu, 250 000 apstrādātu aitādu, ievērojamu daudzumu jēlādu un 20 000 pāru filca zābaku.

Vērmahtam un reiham no Ostlandes piegādātajiem izejmateriāliem pirmajā vietā ir koksne. Pēdējā saimniecības gadā piegādāja vienu miljonu m³ sazāģētu kokmateriālu, vairāk nekā vienu miljonu saplākšņu būvēm un 300 000 gulšņu raktuvēm.

Ostlandes devums sevišķi svarīgs ir arī tādēļ, ka impērija nevarētu to aizvietot ne ar pašas; ne arī ar pārējo apgabalu resursiem. Pat transports nespētu šos daudzumus nogādāt ziemeļu frontē.

Pretēji manām pūlēm dot tautām politisko izpratni par nepieciešamo ieguldījumu kara saimniecībā un mēģinājumiem atstāt šo uzdevumu pašu atbildībai es drīz vien pārliecinājos, ka man uzliktie saimnieciskie pienākumi izpildāmi vienīgi ar enerģisku tvērienu, ar vācu organizatorisko talantu, vācu pārstāvim uzticot visas instances - no galvenās pozīcijas līdz pat viszemākajai.

Pie šīs izšķirošās atziņas, kas nosaka manu spriedumu par jebkuru šo zemju autonomiju kara laikā, man bija jānonāk pēdējos 2 gados Ostlandē. Domāju - varu teikt ar pilnu atbildību -, ka augšminētie saimnieciskie veikumi ievērojami mazinātos pēc autonomijas ieviešanas.

Šīs tautas ne ar kādu politisko koncesiju, lai cik liela tā būtu, nevarētu novest līdz galēji nepieciešamajiem sniegumiem kara laikā, jo trūkst disciplīnas un vēriena, ar kuru vācu ļaudis veic savus kara uzdevumus.

Ja impērija pārstās saimnieciski vadīt šīs zemes un ja galvenās pozīcijas vairs neieņems vācu ļaudis, pēc manas ciešas pārliecības, tas mazinās ražošanu, lielā mērā arī rūpniecību un kaitēs cilvēku iesaukšanai frontē, bet kara vešanā šāda pieeja var izrādīties kļūmīga. Patlaban autonomijai politiskā nozīme būtu vienīgi tik, lai šajās zemēs iegūtu augstāko efektu, bet tikko izskaidroto apstākļu dēļ tas nevarēs notikt.

Visbeidzot, sakarā ar plānoto frontes pārvietošanos Ostlandei pievienojas vēl citi uzdevumi, kuri prasa jo lielāku saimnieciskā ražīguma kāpinājumu. Te es domāju par materiāliem Panteras valnim un ari par to, kā .piegādāt un novietot visu tur vajadzīgo darbaspēku no evakuētajiem apgabaliem.

Jebkuras izmaiņas vadībā apdraud šo uzdevumu veikšanu. Te vajadzīgs operatīvās vadības štābs visai Ostlandei, t.i., pašu notikumu vietā, un vācu ļaudis, kuri līdz vispēdējam ciemam būtu savas gribas un spēju - varēt un uzvarēt - nesēji.

Nupat izklāstīto apsvērumu dēļ es nevaru ieteikt plašas autonomijas piešķišanu un vēl vairāk to, lai no Jūsu mutes, mans fīrer, nenāktu deklarācija, kura neattaisnoti atņemtu igauņiem un latviešiem rūpes par viņu nākotni. Tāda veida deklarācija varētu uzsvērt, ka vācu komisāriskā pārvalde ir tikai kara izraisīta nepieciešamība, ka pēc kara Eiropas jaunā kārtība dzīvības nosargāšanas interesēs apvienos tuvas tautas lieltelpas veidojumos un tikai tādus apgabalus pakļaus kopējam normām, kur to diktē dzīvības intereses. Mazāk mani nodarbina pārdomas, vai latviešiem un igauņiem dot šādas garantijas, tāpēc ka īsto igauņu un latviešu dilstošais bioloģiskais potenciāls pēc kara, izslēdzot rasu ziņā nepilnvērtīgo austrumu infiltrāciju, vācu cilvēku ieplūšanu šajās telpās dara ne vien vajadzīgu, bet arī nepieciešamu arī bez piespiedu iejaukšanās.

Šāda deklarācija, pēc manām domām, būtu pietiekams pretspars Bangerska un Dr. Mē runu dēļ izplatītajām cerībām.

Tai pašā laikā deklarācijai jāmierina tautas, ka mēs gribam ar tām kopīgi aizstāvēt viņu zemes, tāpat kā paši savu zemi. Ar to vajadzētu pietikt, lai igauņiem un latviešiem, kas pastiprināti censtos piedalīties cīņās, parādītu, ka tie cīnās par gandarītu un goda pilnu nākotni savām tautām, un tā stiprinātu cīņas garu.

Būtu Jums pateicīgs, ja Jūs mani pieņemtu ziņojumam, pirms izlemj šo tik svarīgo jautājumu.

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.28, 137.-141.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Polijas Kara vēstures institūta arhīvs, T-454, r.15, k. 000682-000694.

Ievietots: 09.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV