[1941.gada 23.oktobrī, Rīgā]
________________________________________________________________

Sarunās uzmanīgi izprašņājot vispopulārākos latviešus no augstskolu personāla, augstāko un vidējo ierēdņu, mākslinieku, ģimnāzijas skolotāju un arī amatnieku aprindām (līdz šim vēl nav varēts aptaujāt agrākajam virsnieku korpusam un studentu savienībām piederīgos), izdevās gūt neviendabīgu kopainu par pašreizējā stāvokļa uztveri un noskaņojumu bijušajā Latvijas brīvvalstī. Apkopojot dzirdēto, nevar nenonākt pie atziņas, ka daudzu latviešu aprindu sajūsma, kas šā gada jūlijā vēl bija pilnīgi patiesa, augustā jau sāka lielā mērā atslābt, septembrī bija vēl sliktāk un šajās oktobra nedēļās tā ir devusi vietu zināmam pesimismam. Turklāt te vajadzētu konsekventi šķirt uzskatus un lietu uztveri pilsētās un laukos, kā aizvien ir uzsvērušas manas uzticības personas. Viņi apgalvo, ka, uzmanīgi novērtējot, zemniecības, sevišķi Kurzemes zemniecības vidū var sastapt vairāk nekā 90% zemnieku ar absolūti uz Vāciju vērstu orientāciju. Pēc latviešu domām, veselīgu ietekmi šā vārda labākajā nozīmē, šķiet, tur ir parādījis gebītskomisārs fon Medems, kurš ar savu ārkārtīgi mērķtiecīgo un nepārprotamo amata pienākumu pildīšanu ir ieguvis simpātijas plašās latviešu aprindās. Vidzemē apmierināto un neapmierināto attiecībām vajadzētu būt 3/5 pret 2/5. Kas attiecas uz strādniecību, tad jārēķinās ar apmēram 1/3 svārstīgo, kas komplektējas no kādreizējām komunistu aprindām un kas drīzāk atbalstīs latviešu nacionālos šovinistus nekā jebkad kļūs draudzīgi noskaņoti pret vāciešiem.

Pie šiem vēl ne gluži naidīgi pret ģermāņiem noskaņotajiem, kuri tomēr ir pieejami jebkurai propagandai un relatīvi viegli varētu tikt noskaņoti citādi, pieskaitāmi arī zināmi augstākās ierēdniecības slāņi, kas zaudējuši savus ienesīgos posteņus, kam nav vairs izredžu uz pensiju, liela daļa no kādreizējā virsnieku korpusa, pusizglītoti, kas tikko saprot vāciski un pašreizējā laikā atrodas bezizejas stāvoklī. Pavisam noteikta bezatbildīgo kliķe augšminēto zina ļoti labi un spekulē uz to. Tie ir tie paši ]audis, kas stāvēja ļoti tuvu Ulmaņa valdībai un kas kopš diviem gadu desmitiem latviešu presi iespaidoja anglofilā garā, ļaudami vaļu - īpaši no 1933.gada - savam naidam pret vāciešiem. Šī aizvakardienas ļaužu grupa plānveidīgi apstrādā tautas domas, turklāt tiek lietoti zināmi propagandistiska rakstura veikli izvēlēti saukļi. Vēl pirms apm. 3 nedēļām tam kalpoja arī daži ievadraksti “Tēvijā”, kas skāra latviešu tautas iekšējos apstākļus un divdomīgi izskaidroja latviešu nacionālās intereses; patlaban šāda veida jautājumi vairs netiek skarti. Bet tie [nacionālisti] apzināti izvairās no jebkura fakta pieminēšanas, kas tā vai citādi varētu kaitēt latviešu aprindu nacionālajam prestižam.

Pēc šo aprindu uzskatiem, kas ļoti veikli patur prātā savas intereses, ilgstošs miers diezin vai būtu gaidāms pat pēc uzvaras Austrumos un reiham vairāk vai mazāk labvēlīga iznākuma Rietumos. Angliskā pasaule, patlaban varbūt “piespiesta pie zemes”, turpinās bruņoties, un gadījumā, ja atkal notiks izrēķināšanās ar reihu, tad būs pienācis mirklis, lai ar Londonas žēlastību no jauna domātu par Latvijas patstāvību. Par pilnu tiek ņemtas visabsurdākās kombinācijas un tenku propagandas veidā sniegtas tālāk (pēdējā laikā latviešu vadošās aprindās daudz runā par nopietnām iekšpolitiskām grūtībām, pat par krīzi Norvēģijā). Protams, nav izslēgts, ka, pastāvot šādam domāšanas veidam, tamlīdzīgu uzskatu tālākā izplatīšanā savu roku ir pielikuši arī ārējie spēki, taču tas varētu tā nebūt, jo, pēc latviešu domām, šeit pat uz vietas ir pietiekami daudz iemeslu, kas izsauc vilšanos. Tas iesākās ar pāragro ielu pārdēvēšanu; arī tādi sīkumi kā vācu uzraksta piestiprināšana pie Nacionālās operas, speciāla restorāna iekārtošana vācu civilpersonām, plānotā aizsargu nama atsavināšana neapšaubāmi sabojāja noskaņu, nemaz nerunājot par divējādu pārtikas devu sadalīšanas kārtību - reiham piederīgajiem un vietējiem. Vērmahta vajadzībām visā visumā nāk pretī ar lielu izpratni, un šajā sakarā arī zināmā ķeceru kliķe nekā nevar panākt, piemēram, attiecībā uz visām konfiskācijām utt.

Organizatoriskā ziņā visvairāk kaitina civilpārvaldes ārkārtīgi gausā darbība. Tieši tā dēvētais haotiskais stāvoklis visdažādākajās latviešu iestādēs, ko vada vācieši, ir iedragājis paļāvību agrākajām vācu garaspējām. Atkal bieži tiek saskatīta līdzība ar okupācijas laiku, un vecākās paaudzes vidū atrodas daudzi, kas norāda, ka toreiz - 1916.-1918.g. - Austrumu militārās virspārvaldes laikā viss labāk kārtojies nekā pašlaik.

“Vācu brīnums”, ko latvieši arī šajā ziņā noteikti gaidīja, pēc viņu domām, nav piepildījies.

No vāciešiem draudzīgo latviešu puses vairākkārt uzmanība tika vērsta uz to, ka viengabalaināka, iespējamības robežās tīri vāciska zemes pārvalde būtu atradusi daudz vairāk simpātiju nekā pašreizējā jauktā pārvalde. Šis aprindas arī drošības policiju pašreizējā sastāvā uzskata par pieņemamu, jo tajā kalpo daudzi pašu ļaudis. Katram vāciešiem naidīgam elementam gestapo liekas vēl šausmīgāks jo vairāk tāpēc, ka līdz šim laikam vēl nav skaidrības par to, cik plaši šī drošības iestāde šeit jau ir izveidota un cik tālu sniedzas tās pilnvaras (sevišķi, kādi uzdevumi vēl, neskaitot komunistu apkarošanu, veido viņu darbalauku).

Lēcienveidīgi pieaugošā dārdzība, pavirša cenu kontrole, zināmas bailes no vispārējās kartīšu sistēmas, reiha vāciešu iepirkšanās drudzis kā pierādījums tam, ka reihā tikpat kā nekā vairs neesot un līdz ar to tas saimnieciski sākot sairt, stāvokļa neskaidrība daudziem, kuri savus īpašumus vēl nav saņēmuši atpakaļ (vienalga, ar kādu noteikumu), salīdzinājums ar boļševiku laikiem, kad gan bija apdraudēta dzīvība (turklāt ne katram), bet gandrīz visu vēl varēja nopirkt, - visas šīs ikdienas parādības noved pie tā, ka daudzi sāk kurnēt, ko tūlīt savās interesēs cenšas izmantot kādreizējās augstākās latviešu aprindas. Vāciešiem izteikti draudzīgās aprindas tika norādījušas, ka no reiha vāciešu puses latviešu vitalitāte nav tikusi pietiekami novērtēta; šie slāņi ir pārliecināti, ka noteikti vēl ilgi pastāvēs Latvija kā neatbrīvota zeme, ja nenonāks līdz pilnīgas kultūras autonomijas piešķiršanai tai.

Ārkārtīgi sliktu noskaņojumu un lielas šaubas latviešu nacionālajās aprindās radīja plānotā Latviešu biedrības nama galīgā atsavināšana (Merķeļa ielā). Latvieši daudz vieglāk būtu samierinājušies ar jebkura cita biedrības nama zaudējumu nekā tieši ar šīs “senās latviešu pozīcijas” atdošanu. Latviešu ģenerāldirekcijas triumvirāts (Dankers-Veiss-Freimanis), kuram līdz šim laikam tur bija rezidence, droši vien nekavēsies izmantot šo apstākli propagandas nolūkā.

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.7, 40.-43.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, R-70.f., 5.apr., 37.l., 18.-21.lp.

Ievietots: 08.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV