[1941.gada 16.augustā]
________________________________________________________________

Valdības padomnieks Trampedahs.

Kauņa, 1941.16.8.
Slepeni

Ziņojums
Par politisko stāvokli Latvijā

Mana komandējuma laikā uz Jelgavu un Rīgu no 10. līdz 12.8.41. pēc pārrunām ar ģenerālkomisāru Latvijā, novada komisāru Jelgavā un ar ziemeļos no Daugavas dežurējošiem drošībsa policijas un vērmahta pretizlūkošanas dienesta spēkiem - novada pazinējiem esmu ieguvis šādu ainu par politisko stāvokli Latvijā un no tā izrietošajām iespējamībām:

Boļševiki:

Boļševiku varasvīri pilsētās un laukos krietnu daļu izmeklēto latviešu iedzīvotāju bieži vien ar spīdzināšanu nogalināja vai aizveda ar varu. Vēl būtu ierosināma šo zaudējumu precīza aptveršana. Naids pret boļševikiem un žīdiem tāpēc latviešu tautas daļā, ko skāra boļševiku terors, itin īpaši vecsaimnieku zemniecībā ir ārkārtīgi liels. Šo aprindu uzstādītā pašaizsardzība atbrīvojās no žīdiem un boļševikiem, proti arī no vietējiem latviešiem, ciktāl šim nolūkam tai bija vara un izdevība. Saskaņā ar latviešu pašaizsardzības ziņojumiem mežos uzturas boļševiku bandas, kas terorizē izolēto māju iedzīvotājus. Viņi tāpēc neuzdrošinājās sniegt nepieciešamās tuvākās ziņas par šīm bandām. Atrasti izpletņi liek secināt, ka regulārā boļševiku vadība uztur sakarus ar bandām. Zemnieki baidās no sabotāžas aktiem pret novākto ražu. Ciktāl šās briesmas tiek pārspīlētas, lai pamatotu vēlēšanos par paaugstinātiem bruņotiem spēkiem, būtu jāatstāj novadu komisāru tālākai pārbaudei. Ka atrasti izpletņi, man arī apstiprināja mana pretizlūkošanas dienesta uzticības persona. Katrā ziņā jāaizkavē sabotāžas akti pret novākto ražu. Latviešu pašaizsardzības skaitlisko noteikšanu var atstāt novada komisāriem saskaņā ar vietējām vajadzībām, ja tikai pašaizsardzība ir pakļauta tikai novada komisāriem un nekādai centrālai latviešu vadībai Rīgā. Boļševiku komisāru ienīstais nosaukums padara mūsu amata nosaukumu “Novada komisāri utt.” latviešiem politiski nepanesamu. Daudzi latvieši šo uzrunu riebuma dēļ pret boļševiku komisāriem nevar izteikt. Katrā ziņā ir jāievēro šī izjūta, mainot amata nosaukumu.

Latviešu tautā viņas liktenis pēdējā gadā atstāja dziļu ietekmi un tāpēc viņus sašķēla. Ir saskatāmas trīs grupas:

a) latviešu proletariāts pilsētās un laukos, kas uzturēja ciešas attiecības ar boļševismu, kas to varas ziņā un saimnieciski ir veicinājis;

b) latviešu inteliģence, visupirms Rīgā, kura bija un ir latviešu patstāvības idejas nesēja. Par cik tā atbalstīja veco parlamentāro sistēmu, bet it īpaši Ulmaņa diktatūru, tā latviešu iedzīvotājos, it sevišķi lauku iedzīvotājos, ir zaudējusi jebkādu autoritāti. Tās politiskajai vadībai tiek piedēvēta vaina par boļševistisko katastrofu. Lauciniekiem Rīgas pilsēta ir šīs par liktenīgu atzītās Politiskās lielmanības simbols. Izņēmums ir ugunskrustieši (Pērkonkrusts). Viņi līdz šim stāvēja opozīcijā un vēl nav nolietoti. Viņi arī labprāt sevi dēvē par latviešu nacionālistiem, ar to tiek modināts iespaids, it kā viņi būtu dotie starpnieki ar vācu vadību. Pie tam nekad nedrīkst aizmirst, ka viņi līdz 1940. ar aicinājumu “Latvija latviešiem” ir prasījuši žīdu un vāciešu aizgādāšanu prom no Latvijas. Patreiz viņi esot sašķēlušies divos virzienos, no kuriem viens, laikam pārsvarā esošais, uzstājas par Latvijas patstāvību, kamēr otrais esot sapratis, ka Latvijas patstāvība nav iespējama un latviešu tauta paliekošā vācu aizsardzībā vislabāk ir drošībā. Ugunskrustieši mēģina dabūt savās rokās visas zemē latviešiem atvēlētās organizācijas un vietas. Pastāv briesmas, ka caur viņiem tiek vadīta latviešu tautas vienota politiskas gribas izpausme ar nacionāliem mērķiem, kura arī vērstos pret vācu kundzību. Žīdu un boļševiku likvidācijā viņi gan bija uzticami un pirmām kārtām nepieciešami;

c) latviešu zemnieki ar vecu īpašumu, tā saucamie vecsaimnieki. Šī iedzīvotāju daļa vienmēr bija labākās attiecībās ar vācietību zemē un , tāpat kā tai, arī viņiem, katrā boļševiku kundzības laikā bija jādod asins upuri. Viņu vēlēšanās palikt zem vācu kundzības, liekas, ir godīga. Ir jāizvairās viņus atstāt ugunskrustiešu garīgajai vadībai. Vislabāk to var panākt ar to, ka veicina viņu lauku pašapziņu, uz lauciniekiem noskaņotus preses ražojumus un nepolitiskas lauku kopības formas bez centrālas latviešu vadības no Rīgas un izvirza no šām aprindām vāciešiem draudzīgas personas.

Politiski secinājumi.

Kā “Vispārīgās direktīvās okupēto Austrumu apgabalu politiskajai un saimnieciskajai pārvaldīšanai” tiek prasīta mūsu politiskās darbības pirmajam posmam “iegūt iedzīvotāju plašu masu simpātiju”, tā mums Latvijā jābūt vissvarīgāk zemnieku iedzīvotāju simpātija, jo viņi politiski, saimnieciski, rasiski un stājas ziņā iedzīvotāju labākā daļa. Tāpēc arī nedrīkst baidīties viņiem nepārprotami dot priekšroku iepretim latviešu tautas citām grupām. Pretējā gadījumā zaudē latviešu vecsaimnieki, neiegūstot citu grupu simpātijas. Ciktāl mēs ņēmām vērā vecsaimnieku intereses, dodot viņiem boļševiku atsavināto zemi atkal apsaimniekošanai vai atstājām viņiem brīvas rokas izrēķināšanai ar saviem vietējiem pretiniekiem, viņi mums pateicās ar savu atklāto noteikto attiekami par vācu kundzību. Protams, jo vairāk atmiņas par boļševiku kundzību izbālēs, jo stiprāk arī pie viņiem varētu atkal griba par nacionālo patstāvību izvirzīties priekšplānā. Tāpēc ir jāizmanto patreizējais labvēlīgais noskaņojums, lai lauku iedzīvotājus stiprāk saistītu pie vāciešiem.

Šim nolūkam visupirms ir jāizslēdz jebkura centrāla latviešu vadība, kura ikkurā veidā iznāk kaut kā no latviešu pilsētas inteliģences. Nepastāv nekādas vajadzības pēc apvienības vai atsevišķas personas, kas lai pārstāvētu pie ģenerālkomisāra visu latviešu tautu. Vācu kundzība vismērķtiecīgāk saskaras ar novados sadalītiem latviešu iedzīvotājiem caur novadu komisāru. Pāri apriņķu šefiem tad arī neparādās nekādas latviešu iestādes. Paciest ministrijas Kauņā, ģenerāldirektorātus Rīgā no Aizmugures armijas novada komandiera puses ir nepiedodama kļūda, jo šā institūta vēlāku anulēšanu izjutīs kā bargāku iejaukšanos nekā tad, ja no sākta gala nebūtu pielaiduši šādu iestādi. Pēc manām domām, ģenerālkomisariāts Latvijā personāli ir jāpadara par tik stipru, ka var visai tālejoši atteikties no ģenerāldirektorātu darba. Ciktāl tas nav iespējams pilnīgi, tad vācu ierēdņu vadītās ģenerālkomisariāta nodaļas pastiprināšanas ar latviešu spēkiem no attiecīgajiem ģenerāldirektorātiem. Nedrīkstētu pastāvēt iestāde, kas sakrīt ar ģenerālkomisariātu, tāpat arī ģenerālkomisariāta augstākā tiesa būtu ar vācu tiesnešiem aizņemta. Beidzot nedrīkstētu būt latviešu aizsargu organizācijas un citkārtēju latviešu biedrību centrāla vadība.

Vienotu latviešu vienību uzstādīšanu cīņai pret boļševismu es uzskatu par smagu kļūdu. Tāpat kā lietuvieši secina no savu partizāņu cīņām par savām morālajām tiesībām uz savu patstāvību, tad to pašu arī darītu latvieši no savu vienību cīņām. Šo vienību brīvprātīgie visupirms komplektēsies no zemniecības un trūktu lauksaimniecībā: ar šo saimniecisko pamatojumu varētu arī pārliecinoši noraidīt iesniegumus par pušu militāru piedalīšanos cīņā pret boļševismu. Pret pārbaudītu atsevišķu personu ieskaitīšanu vācu vērmahtā turpretim nedrīkstētu nekādu iebildumu būt.

Lēmumi par svarīgiem kultūrpolitiskiem jautājumiem skubina. Ar vērmahta iecietību tiek sagatavota Rīgas universitātes atklāšana. Nekādā ziņā nedrīkstētu pielaist universitātes atklāšanu. Kā pamatojums pietiktu ar aizrādījumu, ka universitātes vietas un veida jautājums izšķirtos pēc kara. Turpretim varētu dažus pārbaudītus studentus pielaist studēt reihā. Augstākas skolas drīkstētu pielaist tikai tad, kad mēs varētu noteikt to apmācības materiālus un caur vācu mācības spēkiem, piem., vācu valodas skolotājiem, ietekmētu apmācības gaitu. Vācu skolās Latvijā varētu pielaist pārvācošanai cienīgus latviešus. Tanī pašā laikā, kad es uzskatu par iespējamu un nepieciešamu ierobežot latviešu politiskās tiesības, it īpaši viņiem atņemt jebkādu latviešu centrālās vadības veidu, man liekas piemērota pretimnākoša personiska un saimnieciska apiešanās. Latviešu zemniekam visupirms jādod iespēja pēc visu boļševistisko ierobežojumu krišanas saimnieciski atkopties. 1921.g. agrārās reformas gaitā ieliktos kolonistus arī nedrīkstētu vispirms aizskart, ja laukos negrib izsaukt stiprāku nemieru un lauksaimnieciskās ražošanas traucēšanu. Bet arī pārējie iedzīvotāji nedrīkst gūt iespaidu, ka viņus ekspluatē. Ciktāl kura saimniecība to pieļauj, viņiem jānodrošina darbs, peļņa un apgāde. Tad viņi arī turpmāk turēsies zem vācu kundzības un viņiem būs arī darba griba, bez kuras katrs darbs ir bez vērtības. Latvietis savā tieksmē izcelties ir ļoti jūtīgs un šinī ziņā to nedrīkst bez vajadzības aizvainot. No citas vietas kādreiz plānotais aizliegums latviešiem ienākt vācu pilsētas kvartālā pēdējie izjustu kā smagu apvainojumu. Šāds viens vienīgs pasākums var sakaitināt iedzīvotāju noskaņojumu pret mums. Dažu latviešu ielu nosaukumu pārdēvēšana vācu nosaukumos bija manuprāt kļūda. Saskaņā ar fīrera norādījumiem nedrīkstēja atklāti parādīties nodoms galīgi zemi atstāt zem vācu pārvaldīšanas. Bet ielu nosaukumi kā “Ādolfa Hitlera”, “Hermaņa Gēringa” utt. ļauj saredzēt šādu nodomu. Tāpat manuprāt varētu vispirms paciest latviešu simbolus, karogus un pieminekļus, ja tie netiek ļaunprātīgi izmantoti demonstrācijām pret vācu kundzību. Ar to aizliegumu tiem tikai piešķirtu nozīmi. Bet ja tos ignorē mūsu neapstrīdamās kundzības apziņā, tad tie ar laiku zaudēs savu aģitējošo spēku un savu jēgu.

Mūsu politiskā darba Latvijā otro nodaļu noteiks vācu iedzīvotāju nometināšanas mērķis un rasistiski vērtīgu latviešu pārvācošana. Jau tagad ir jānorāda, ka abi centieni var viens ar otru konkurēt. Latviešu vecsaimnieki ir savas tautas tā daļa, kas ir viscienīgāka un visatsaucīgāka pārvācošanai. No otras puses, iedzīvotāju nometināšanas ziņā lieta grozās visupirms par iedzīvotāju nometināšanu laukos, kur latviešiem jādod vieta vāciešiem, ja gribēs senajā latviešu novadā nometināt tikai vāciešus. Bet latviešu zemnieks ir savā veidā konservatīvs un tā ir pieķēries savai dzimtenei, ka viņš uz piespiedu pārvietošanu austrumu apgabalos atbildēs ar skaidru naidu pret vāciešiem un ar to pārvācošanai nepadotos. Bet jau šodien iespējama stipra vācu nometināšana izkaisītā veidā, jo daudzas mājas boļševiku slepkavību un bezbērnības dēļ ir vai kļūs brīvas. Tas tad novestu pie senā latviešu novadā jauktas vācu un latviešu iedzīvotāju nometināšanas, kas būtu labākais pamats tautu sajaukšanai un ar to latviešu zemnieku pārvācošanai.

Arī latviešu inteliģencē droši vien ir savas rases ziņā spēki, cienīgi pārvācošanai, bet šeit bieži vien šo aprindu politiskā stāja aizkavēs pārvācošanu. Šiem elementiem varēs norādīt “eiropejisku kultūras uzdevumu” Krievijā, kur viņi svešajā vidē būtu spiesti legāli līdzstrādāt. Tur viņi palīdzētu pildīt krievu tautā milzīgus robus inteliģencē un būtiski atvieglotu mūsu pārvaldīšanas uzdevumu.

Parakstīts

Atzīmes dokumentā:

Avots: Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1991., Nr.1, 45.-49.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, P-1018.f, 1.apr., 2.l., 26.-33.lp.