[1941.gada 8.maijā, Berlīnē]
______________________________________________________________

Visi apgabali starp Narvu un Tilzīti pastāvīgi bija cieši saistīti ar vācu tautu. Septiņsimtgadu vēsture virzīja tur dzīvojošo tautu vairākumu iekšēji uz Eiropas pusi un, neraugoties uz visiem krievu draudiem, šo rajonu ietvēra Lielvācijas dzīves telpā.

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas reihskomisāra darbības mērķim jābūt centieniem radīt vācu protektorāta formas un pēc tam, ģermanizējot rasu ziņā derīgos elementus, konsolidējot ģermāņu tautas un nevēlamos izsūtot, pārveidot šo rajonu par Lielvācijas impērijas daļu. Baltijas jūrai jākļūst par vācu iekšējo jūru Lielvācijas aizsardzībā.

Baltenlande zināmā mērā ir rajons ar lopkopības produkcijas pārpalikumu, un reihskomisāram jācenšas šo pārpalikumu atkal atgriezt par labu vācu tautai un, ja iespējams, tad vēl palielināt. Izsūtot jāņem vērā, ka 50% igauņu tautas ir stipri ģermanizēti ar dāņu, vācu un zviedru asiņu piejaukumu un to uzskatīt par radniecīgu tautu. Latvijā asimilācijai derīgā daļa ir daudz vairāk ierobežota nekā Igaunijā. Šeit jārēķinās ar spēcīgu pretdarbību un jāparedz daudz lielāka izsūtīšana. Lietuvā jārēķinās ar analoģisku attīstību, jo šeit novirzītajiem valstsvāciešiem vislielākā mērā jāvirza ģermanizācija (uz Austrumprūsijas robežas).

Šiem trijiem apgabaliem tieši pieslejas Baltkrievija. Jebkurā gadījumā Baltkrievijai stāv priekšā grūts uzdevums - uzņemt daļu to elementu, kura tiks izsūtīta no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Vartelandes poļu daļas. Mērķtiecīgi būtu poļus izvietot ne ģenerālgubernatūrā, bet gan Austrumbaltkrievijā (Smoļenskas apgabals) un tur izveidot starpslāni attiecībā pret krieviem. Baltkrievijas ģenerālkomisāra pārējie uzdevumi būtu dot impulsu šim apgabalam, kuram ekonomiskā ziņā vēl nav pārpalikumu, palielināt ražošanu, pastiprināti izmantojot darbaspēku.

Tātad reihskomsiāram ar uzturēšanās vietu Rīgā uzdevums būs lielākoties ļoti pozitīvs. Zeme, kuru pirms 700 gadiem iekaroja vācu bruņinieki un ko pārbūvēja Hanza, un kura, pateicoties patstāvīgam vācu asins un zviedru elementu pieplūdumam, kļuva par pārsvarā ģermanizētu zemi, ir jāpārvērš par varenu vācu pierobežas zemi. Kulturālie priekšnoteikumi ir viscaur, un Vācijas impērija tiesības uz turpmāko nometināšanu var piešķirt tiem, kas izcēlušies šajā karā, karā kritušo pēcnācējiem, tālāk arī tiem cīnītājiem par Baltiju, kuri nekad nezaudēja vīrišķību pat izmisuma stundās turpināt cīņu un toreiz glābt Baltiju no boļševikiem. Pārējos aspektos nometināšanas problēmas risinājums nav vairs Baltijas, bet Lielvācijas lieta, un šādā izpratnē tā jārealizē.

Reihskomisāram jācenšas kopā ar pārējiem reihskomisāriem izveidot ūdensceļu starp Melno un Baltijas jūru, t.i., iesākt Daugavas-Dņepras kanāla celtniecību. Tādā veidā te var noslēgt Lielvācijas ekonomikas loku, kas nodrošinās nākamo preču apgrozījumu un padarīs to neatkarīgu no jebkuras aizjūras blokādes. Tādā veidā reihskomisāram Baltenlandē jāatrisina lielas ekonomiskas problēmas un vispirms jau tautpolitiski uzdevumi.

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.2, 29.-31.lpp.

Ievietots: 05.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV