[1919. gada 12. maijā, Liepājā]
_______________________________________________________

Ministru prezidents un iekšlietu ministrs A. Niedra
Ceļu ministrs H. f. Brimmers
Tirdzniecības ministrs J. Šmits
Apgaismošanas ministra vietas izpildītājs J. Kupčs
Zemkopības ministra vietas izpildītājs K. Sleinis
Jaunais finansu ministrs Švarcs
Agrākais finansu ministrs J. Seskovs
Agrākais ceļu ministrs K. Burkevics
Agrākais iekšlietu ministrs O. Borkovskis
Tieslietu ministrs Dr. P. Sokolovskis

1) Latvijas fronte pret lieliniekiem ir apdraudēta. Vācu valsts karaspēks taisās to atstāt. Latvijas zemessargi savā līdzšinējā skaitā nevar vieni paši aizturēt lielinieku uzmākšanos. To apsvērdams, ministru kabinets nospriež: nekavējoši palielināt karaspēku. Karaspēks jāpalielina tādā samērā, ka ik uz katru nelatvieti nāk divi latvieši.

b) izdarīt mobilizāciju.

Lai izvestu Latvijas armijas palielināšanu, tad Latvijas zemessargu komandieris majors Flečers tiek pilnvarots tieši vai caur aģentiem likt apmācīt un apbruņot otrās šķiras zemessargus zem nosaukuma: vietējie zemessargi.

Vietējie zemessargi organizējami vai nu pēc pagastiem, vai pēc draudzēm, pie kam viņu apmācībai jānotiek turpat viņu dzīvesvietā ar tādu aprēķinu, ka tā lai daudz netraucētu viņu dienišķo darbu. Vietējo zemessargu uzdevums ir divējāds:

1) pastiprināt vietējo policiju un

2) piedalīties cīņās pret lieliniekiem, ja tie parādīsies apgabalā vai arī ja vispārējā cīņa ievirzītos viņu tuvumā. Vietējie zemessargi organizējami katrā no lieliniekiem atsvabinātā pagastā vai draudzē uz mobilizācijas pamata no saimniekiem un viņu dēliem 18-50 gadu vecumā, kā arī no brīvprātīgiem iz citām iedzīvotāju šķirām. Par viņu organizēšanos un atalgošanos honorāru noteikumiem kara ministram nekavējoši izlīgt ar dienējošiem kareivjiem, neraugoties uz viņa pavalstniecību, kas būtu ar mieru iestāties Latvijas zemessargos kā atsevišķās personas vai grupas ne mazāk kā uz sešiem mēnešiem zem noteikumiem, kas šobrīd pastāv priekš Latvijas zemessargu vai Vācijas brīvprātīgo kareivju atalgošanas. Pie tam Latvija apņemas ievērot visus līdzšinējos līgumus starp vācu un Latvijas pagaidu valdību, kas noslēgti 1918. gada decembrī uz brīvprātīgajiem, kas iestājas Latvijas zemessargos vai kas cīnās priekš Latvijas. Pagaidu līgumus apstiprina Latvijas valdība. Tālāk Latvijas Pagaidu valdība uzdod kara ministram nekavējoši organizēt un izstrādāt attiecīgu priekšlikumu valdībai.

Izejot no augšējā lēmuma, kabinets nosūta landesvēra virsštābam sekošu telegrammu vācu valodā:

“Latvijas valdības kabineta sēdē š.g. 12. maijā tika nolemts Latvijas [t.i., Baltijas] landesvēru palielināt ar apmācītiem latviešu un ārzemju kareivjiem, tiem brīvprātīgi pa vienam vai veselām apakšvienībām iestājoties landesvērā. Landesvēra virsštābs tiks lūgts spert vajadzīgos soļus kareivju vervēšanai.”

1) Attiecībā uz amnestijas jautājienu, kā arī uz jautājienu par zaudējumu atlīdzināšanu tiem, kas cietuši no 16. aprīļa notikumiem, nospriež uzdot Tiesu ministrijai izstrādāt priekšlikumu par amnestiju, pie kam tieslietu ministra kungs tiek lūgts griezties pie vācu kara tiesas jau šodien ar lūgumu, lai atliek Rudbāržu lietas[1] sprieduma izpildīšanu. 2) Nospriež izvēlēt sevišķu komisiju, kas lai izmeklētu zaudējumus, kuri cēlušies sakarā ar 16. aprīļa notikumiem. Komisija sastāvēs no sekošo ministriju priekšstāvjiem: Iekšlietu, Finanču, Kara un Tiesu; pie kam priekšsēdētājam jābūt no Tieslietu ministrijas. 3) Kabinets vienojas par to, ka piederīgiem no tām personām, kuras kritušas sakarā ar 16. aprīļa notikumiem, tiktu izsniegts pienācīgs pabalsts.

1) Visos Latvijas pagastos, kas no lieliniekiem ir vai tiks atsvabināti, nekavējoši atjaunot parasto pagastu pašpārvaldīšanas kārtību, kāda tā pastāvēja Kurzemē 1914. un Vidzemē 1917. gada sākumā.

2) Tādēļ nekavējoši jāstājas darbā visiem tiem pagastu pašpārvaldības un tiesas locekļiem, kas 1. janvārī 1914. jeb 1917. gadā atradās amatā.

3) To pagastu pašpārvaldības un tiesas locekļu vietā, kuri pastarpām būtu miruši vai aizceļojuši, stājas viņu vietnieki. Ja tādu nebūtu, kā arī trūkstošo vietnieku vietā divu nedēļu laikā jāizvēl citi.

4) Vēlēšanu sapulci sasauc tas pagasta vecākais, kas 1914. vai 1917. G. 1. janvārī bij amatā. Ja tas vairs nebūtu pagastā, tad sasaukšanu izdara tā laika viņa vietnieks; ja tā nav, tad tiesas priekšnieks. Ja pagastā nebūtu vairs neviena no viņiem, tad sasaukšanu izdara tas pagasta valdes vai tiesas loceklis, kurš 1914. vai 1917. gada 1. janvārī visilgāk bij stāvējis attiecīgā amatā.

5) Vēlēšanas izdara pagasta vispārēja sapulce tai kārtībā, kā tas likumīgi pastāvēja un bij parasts 1914. vai 1917. gadā sākumā, tikai ar to starpību, ka tagad arī muižu īpašnieki tiek ieskaitīti pagasta saimniekos.

6) Vēlēšanu protokols triju dienu laikā jāstāda priekšā apstiprināšanai. Pagasta valdes locekļus apstiprina iekšlietu ministrs, pagasta tiesas locekļus - tieslietu ministrs.

7) Līdz atjaunotā pagasta valde var stāties darbā, pagasta darīšanas vada vēlēšanu sapulces sasaucējs, pieaicinādams klāt vajadzīgos darbiniekus no tā pagasta iedzīvotāju vidus, kuri kādreiz līdz 1914. jeb 1917. gada sākumam ir bijuši apstiprināti pagasta valdes vai tiesas amatos. Šie senākie pagasta amata vīri ar vēlēšanu sapulces sasaucēju priekšgalā saņem pagasta darīšanas no viņu tagadējiem vadītājiem triju dienu laikā pēc tam, kad šis rīkojums ir nonācis pagastā vai nu ar valdības rakstu, vai arī caur valdības izziņojumu “Latvijas Avīzē”.

8) Par kavēkļiem, kas rastos pie šā rīkojuma izpildīšanas, vēlēšanu sasaucējs nekavēdamies ziņo to apriņķa priekšniekam, kā arī iekšlietu ministram.

Šis rīkojums paliks spēkā līdz tam laikam, kamēr Satversmes sapulce izdos jaunus likumus arī par pagasta pārvaldības kārtību.

Brimmers
J. Kupčs
Dr. P. Sokolovskis J. Šmits
J. Seskovs
Švarcs
K. Sleinis
A. Niedra
K. Burkevics

____________________________________________________________

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304 lpp.>Nr.85, 174.-177.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 1307.f., 1.apr., 1390.l., 5.-6.lp. Oriģināls.

[1] 16. aprīļa pučs bija saistīts ar daudzām atsevišķām vācu un latviešu karavīru sadursmēm, kurās netrūka arī kritušo un ievainoto. Ar retiem izņēmumiem sadursmes izraisīja vācieši, kuru pusē bija skaitlisks un tehnisks pārspēks. Pēc pulkveža J. Apiņa pavēles Rudbāržos tika arestēti pieci vācieši landesvēristi, to skaitā arī vairāki virsnieki, kuri devās uz Liepāju. Kaut gan tāds rīkojums netika dots, konvoja seržants lika arestētos vāciešus nošaut, bet pats aizbēga. Vācu 6. rezerves korpusa štābs landesvēristu nogalināšanā vainoja pulkvedi J. Apini un viņa adjutantu K. Libertu. J. Apinim izdevās no atbildības izvairīties, bet leitnantu notiesāja uz nāvi. Sprieduma izpildi atlika, vēlāk K. Libertam izdevās no cietuma izbēgt. [Piezīme no Dokumenti stāsta…2. zemsvītras piezīme, 177.lpp.]