[1919.gada 5.jūnijā, Rīgā]
_____________________________________________________________

Sabiedrotie Spā 30.maijā uzstādījuši Vācijai Latvijas jautājumos zināmas prasības. No tās formas, kādā šīs prasības izteiktas, ir izredzama sabiedroto vēlēšanās, ka lai Latvijā tiktu nodibināta koalīcijas ministrija, kura sastādītos no visām partijām pēc viņu nozīmes un iespaida.

Sarunās ar dažiem sabiedroto misiju priekšstāvjiem Liepājā ir noskaidrots, ka sabiedrotiem būtu patīkami, ja Latvijas valdība atbalstītos uz visu Latvijas iedzīvotāju izraudzītu priekšstāvniecību. Sabiedroto prasības un viņu misiju vēlēšanās Latvijas valdība var no savas puses izpildīt gluži neatkarīgi no tā, kādu stāvokli pret šīm prasībām ieņems Vācija.

Latvijas valdība jau Liepājā bija nolēmusi nodibināt tautas priekšstāvniecību, tiklīdz būs iespējams griezties pie Latvijas iedzīvotājiem un viņu domas izzināt. Šis brīdis ir tagad pienācis. Rīgai krītot, lielinieku vara Latvijā ir salauzta. Tādēļ Latvijas Pagaidu valdība pavēlējusi, ka līdz 1.jūlijam š.g. visā Latvijā ir jāievēl delegāti uz kongresu, kuri tad no savas puses un pēc sava prāta radītu tautas priekšstāvniecību un Pagaidu valdību. Šo vēlēšanu principi ņem vērā katras Latvijas partijas nozīmi un iespaidu.

Ja mēs runājam par Latvijas partijām, tad mēs nedomājam par politiskām partijām, kā viņas pastāv Vakara Eiropā. Tikai lielinieki, sociālistu mantinieki, ir nodibinājuši ciešu politisku organizāciju. Mūsu partiju dzīve dibinās uz nacionāliem un sociāliem pamatiem, atsevišķās partijas aizstāv nacionālās vai ekonomiskas un sociālas intereses. Mēs varam Latvijā ļoti pamatīgi novērot interešu dažādību starp pilsētu un laukiem, starp vāciešiem un latviešiem, starp pilsoņiem un proletāriešiem pilsētā un starp saimniekiem un strādniekiem lauksaimniecībā, kā arī starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem.

Politisko partiju dzīve varētu šai interešu dažādībai tikai tad pakalpot, ja būtu izstrādātas sevišķas vēlēšanu tiesības, kuras ievēro taisni šās interešu dažādības. Vispārējo vēlēšanu tiesību piemērošana mūsu apstākļiem mums divu gadu laikā devusi divreizēju proletariāta diktatūru. No tā redzams, ka uz vispārēju vēlēšanu tiesību pamata šimbrīžam vēl nekāda koalīcijas valdība nevar tikt nodibināta. Jaunas vēlēšanu tiesības nevar tikt izstrādātas un ievestas dažu nedēļu laikā. Tātad mums nav citas izejas kā dibināties uz līdzšinējo vēlēšanas kārtību, un turklāt jau iepriekš noteikdami šādu uz nacionālām un ekonomiski-sociālām interesēm dibināto grupu iespaidu un samēru. Pēdējo mēs panākam tādā ceļā, ka no katras grupas vēlamo delegātu jeb tautas vietnieku skaits jau iepriekš tiek noteikts. Bez tam būtu jāatrod princips, pie kura pieturoties visi Latvijas iedzīvotāji vēlēšanās piedalītos. To nekādā veidā nevar izdarīt, dibinoties uz politiskām partijām. Visām mūsu politiskām partijām, kopā ņemot, nekad nav bijis pat ne 50 000 biedru. To pašu lielākā puse ir bijuši lielinieki. Ja šie atkristu nost, nevar taču 20 tūkst. cilvēkiem atstāt nobalsošanu par 2 000 000. Bez tam politisku partiju dzīve Latvijā var tikt atjaunota vienīgi caur aģitāciju un propagandu. Bet tas nevar notikt viena mēneša laikā un arī vēl nebūtu pielaižams lielnieciskās aģitācijas dēļ.

Tādēļ valdība nāca pie pārliecības, ka vēlēšanas jāizdara to parastā ceļā - caur pašpārvaldības orgāniem. Pie tam viņa gribēja katru vienpusīgu vēlēšanu iznākumos caur to novērst, viņa iepriekš noteica katras interesentu grupas delegātu skaitu, tātad zināmā mērā pieturējās pie kūriju sistēmas. Pašpārvaldības organizācijas apvieno visus Latvijas iedzīvotājus. Viņi ir uz laukiem apvienoti pagastu, pilsētās - pilsētu sabiedrībās.

Nacionālu grupu iespaidu valdība novērtē tādējādi, ka viņa dod divas trešdaļas no tautas priekšstāvju vietām latviešiem un vienu trešdaļu nelatviešiem. Kā nelatvieši, tas ir mazākums, šīs priekš viņiem noteiktās vietas izdalīs savu dažādo grupu starpā; to noteikt valdība vispirms atļauj šīm pašām grupām.

Sociālais princips tiek tādā veidā ievērots, ka uz laukiem trīs interesentu grupas: bezzemnieki, mazgruntnieki un lielgruntnieki (pēdējie gandrīz bez izņēmuma vācieši) tiek novērtēti vienlīdzīgi. Katrs pagasts sūta uz pašpārvaldības organizāciju priekšstāvju kongresu ik pa trim priekšstāvjiem: vienu bezzemnieku, vienu mazgruntnieku un vienu lielgruntnieku.

Pilsētās latvieši tāpat izvēl divas trešdaļas no visiem priekšstāvjiem. Puse no šiem, tātad viena trešdaļa no visa kopskaita, jāievēl caur strādniekiem. Strādniekiem (kā pretstatam darba devējiem) pieskaitīti arī brīvo profesiju piederīgie. Caur to strādniecībai tiek dota iespēja mācītus spēkus kā savus priekšstāvjus sūtīt tautas vietniekos.

Uz augšējo nacionālo un sociālo principu pamata vēlot sastādīsies nākošā tautas priekšstāvniectba:

1/3 latviešu īpašnieku un darba devēju,

1/3 strādnieku (pa lielākai daļai latviešu),

1/3 nelatviešu (sociālā un nacionālā ziņā maisīti).

Šī tautas priekšstāvniecība būs pagaidu priekšstāvniecība. Savas pilnvaras viņa nodos Satversmes sapulcei.

Vēlēšanas notiks pa kūrijām. Tātad varēs rīkoties pēc dažādām vēlēšanas sistēmām, kā attiecīgā kūrija to vēlēsies.

Provizoriskā jeb pagaidu tautas priekšstāvniecība tad sastādīs provizorisku koalīcijas valdību pēc tiem pašiem principiem, kādi viņi tika ievēroti pie tautas priekšstāvniecības ievēlēšanas.

Iesniegdams šo Latvijas tagadējās Pagaidu valdības programmu labvēlīgai caurlūkošanai no sabiedroto misiju puses, es izsaku cerību, ka šī programma viscauri sakrīt ar sabiedroto prasībām no 30.maija un ar misiju vēlēšanos.

Tā kā šīs programmas izvešana ir nolikta līdz 1.jūlijam, pie kam valdība ir gatava uzņemties sabiedroto priekšstāvjiem pretim katru garantiju par viņas izvešanu, tad atļaujos lūguma veidā iekustināt jautājumu, vai sabiedroto priekšstāvji neatrastu, ka pienācis laiks iestāties par labu blokādes mīkstināšanai.

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. Nr.96, 191.-193.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 1899.f., 2.apr., 292.l., 20.-21.lp. Noraksts.