[1919.gada 27.maijā, Rīgā]
___________________________________________________________________

Janvāra sākumā aizgāja no Rīgas Latvijas Pagaidu valdība, kuras priekšgalā atradās Ulmanis. Tagad, pēc Rīgas ieņemšanas, šurp atgriežas ministru kabinets manā vadībā. Jūtu, ka esmu rīdziniekiem parādā paskaidrojumu par tiem iemesliem, kas darīja šādu pārmaiņu par nepieciešamu.

Ulmaņa valdība Liepājā stipri sanīdās ar vāciešiem, tā ar ārzemniekiem, kā arī šejieniešiem. Tam par iemeslu bij galvenā kārtā Ulmaņa ministru Zālīša, Goldmaņa un Paegles rīdīšana. Šie ministri turējās pie tām domām, ka drīzāk varot saprasties ar lieliniekiem nekā ar Baltijas vāciešiem. Tādēļ viņu nodoms pastāvēja iekš tam: savākt pietiekoši stipru karaspēku, sakaut papriekšu lieliniekus un tad vāciešus.

Bet šo jauno karaspēku nevarēja nekādi radīt bez vāciešu palīdzības. Latviešu karaspēkam vācieši maksāja algu, deva drēbes un pārtiku. Padzirdējuši, ka latviešu karaspēku grib rīkot pret vāciešiem, viņi atteicās pabalstīt pret viņiem pašiem vērsto armiju. Viņi aizliedza iesaukt jaunus karavīrus un atbruņoja tās daļas, kuras visvairāk bij sakurinātas pret vāciešiem. Tā ka latviešu karaspēks vairs negāja vairumā, bet mazumā. Gan Ulmaņa valdība vēl vienmēr cerēja saņemt pārtiku, drēbes un algu priekš latviešu karaspēka no sabiedrotiem, bet sabiedrotie pastāvēja uz to, lai Ulmaņa valdība papriekš izlīgst ar Baltijas vāciešiem. Agrāk viņi negribēja aizdot naudu Latvijai. Tā pagāja viss pavasara gabals. Latviešu armija kusa kopā, bet cerības uz sabiedroto palīdzību nepiepildījās. Tā zuda katra cerība, ka Ulmaņa valdībai izdosies Rīgu atsvabināt.

Tad pienāca klāt vēl viena lieta. Šā gada 16.aprīlī dažas zemessargu nodaļas, būdamas stipri nemierā ar Ulmaņa valdības rīdīšanu pret vāciešiem, izputināja šo valdību. Šis solis bij ne tikai nelikumīgs un nosodāms, viņš bij arī neprātīgs. Valdību gāzdamas, šīs nodaļas nebij pārdomājušas, ko likt vietā. Piedāvāja valdību vienam, otram, bet no latviešiem neviens to negribēja uzņemties un ar savu vārdu segt.

Tad iejaucās sabiedrotie. It īpaši angļi aizstāvēja tās domas, ka īstie Ulmaņa valdības gāzēji bijuši ne tikai vietējie vācieši vien, bet arī ārzemes vāciešu karaspēks. Pie tam viņi uzsvēra, ka līdz ar Ulmaņa valdības gāšanu esot apvainoti arī viņi kā Ulmaņa valdības draugi. Aiz tā iemesla viņi uzstādīja trīs prasījumus: 1) lai Ulmaņa valdību ārzemju vācieši ieceltu atpakaļ; 2) lai vācu karaspēka virsvadoņi grāfu fon der Golcu atsaucot Vācijā projām; 3) lai vācu karaspēku nostādot zem Ulmaņa. Ārzemes vācu karaspēks to apstrīdēja, it kā viņš būtu vainīgs pie Ulmaņa valdības gāšanas. To viņš apzīmēja kā vietējo vāciešu darbu. Bet, ja ārzemju vāciešu karaspēks pie 16.aprīļa notikumiem neesot vainīgs (un tieši pierādīt šādu vainu viņam nevarēja), tad viņi nevarot pieļaut, ka fon der Golcs un vācu karaspēks tiktu sodīts, grāfu fon der Golcu atsaucot un vācu karaspēku noliekot zem Ulmaņa valdības. Ja sabiedrotie uz šādiem prasījumiem pastāvot, tad vāciešiem neatliekot nekas cits kā atsaukt savu karaspēku atpakaļ no Kurzemes uz Prūsijas robežām.

Tātad sabiedrotie nostādīja, no vienas puses, šo lietu kā savas cieņas jautājumu; no otras puses, to pašu darīja ārzemes vācieši. Mēs, latvieši, pie visa tā notikuma bijām pilnīgi nevainīgi. Bet mums draudēja jau nākamās dienās tās briesmas, ka, vāciešiem aizejot, velsies arī pār Kurzemi tāds pats lielinieku vilnis, kāds gāja pagājušā gada decembrī pār Vidzemi. Tad Latvija būtu galīgi izpostīta.

Bez tam nāca klāt vēl viena cita lieta. Sabiedrotie deva padomu, lai Rīgu drīz atsvabina, kairā ziņā vēl pirms tā brīža, kad miera konference pārrunās Latvijas patstāvības jautājumu. Ja Latvijai būšot cīņā pret lieliniekiem kaut kādi praktiski panākumi, tad arī Latvijas stāvoklis miera konferences acīs kļūšot labvēlīgāks. Un, ja Latvijas karaspēks būšot pierādījis savas spējas, tad sabiedrotie drīzāk piešķiršot viņam svarīgus uzdevumus.

Tātad arī Latvijas neatkarības ideja stāvēja tai brīdī svaru kausos. Bet Ulmaņa valdībai, ja to atjaunotu, nebij ne tās mazākās izredzes uz to, ka viņa aizkavēs frontes sabrukumu, nemaz nerunājot par Rīgas atsvabināšanu.

Visu to apsverot, es nācu pie tās atzīšanas, ka Rīga katrā ziņā jāatsvabina. Ulmanis to nekādi nevarēja izdarīt. Man turpretim bij izdevies ievadīt zināmu saprašanos starp vāciešiem un latviešiem. Tādēļ man bij dots solījums, ka mūsu karaspēks ies uz priekšu un fronte neizjuks, ja es uzņemos Pagaidu valdības vadīšanu. Tad es neturēju par iespējamu atteikties no grūtā un nepateicīgā uzdevuma: sastādīt jaunu valdību priekš cīņas pret lieliniekiem un priekš Rīgas atsvabināšanas. Es pazinu rīdzinieku ciešanas, jo trīs reizes es slepeni gāju pār lielinieku fronti. Es pazinu vidzemnieku bēdas. Divas reizes pēc lielinieku ienākšanas es vēl slepeni apceļoju Vidzemi. Tad šo bēdu dēļ es nedrīkstēju atteikties tai brīdī, kad man bija iespējams viņas vieglināt. Nerēķinādamies ar liepājnieku un Ulmaņa ierēdņu aģitāciju, es tomēr sastādīju jaunu valdību ar noteikumu: Rīga jāatsvabina.

Gan Ulmaņa valdība vēl izmēģinājās šo nodomu izjaukt; kad uzbrukums lieliniekiem jau gandrīz bij sarīkots, tad Ulmanis ar Zālīti un vēl kādiem citiem kungiem lika mani ar varu aizvest, lai nogādātu mani projām uz Rēveli. Bet šis nodoms viņiem

neizdevās. Man izdevās izbēgt no Ulmaņa varas. Uzbrukums sākās, un, pateicoties Latvijas dēlu nesalaužamai vīrestībai, - viņš izdevās...

Es paredzu, ka Liepājas aģitatori drīz ieradīsies Rīgā. Brēks par mani un manu darbu tāpat, kā brēca Liepājā. Lai brēc. Man pietiek ar to, ka esmu mazuliet varējis palīdzēt pie tam, lai apklustu mirstošās Rīgas brēkšana.

Ievietots: 07.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV