Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas vēstule LKP pilsētu un rajonu komitejām par partijas attieksmi pret neformālo organizāciju darbību.
__________________________________________________________________

SLEPEN
1988.gada 27.janvārī

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja

Latvijas Komunistiskās partija pilsētu, rajonu komitejām

Nosūtām Latvijas Komunistiskās partijas CK nodaļu orientējošu vēstuli pa negatīvo tendenču pārvarēšanu dažu pašdarbīgo formējumu darbībā.

Latvijas Komunistiskās partijas
CK sekretārs A.Gorbunovs

Par negatīvo tendenču pārvarēšanu dažu pašdarbīgo formējumu darbībā

Valstī attīstījušos revolucionāro pārmaiņu procesu, demokratizācijas paplašināšanu un atklātību dažādi republikas iedzīvotāju slāņi uztver ar dziļu sapratni, tas veicina darbaļaužu sociāli politiskās aktivitātes paaugstināšanos. Viena no tās izpausmes formām ir dažādu amatieru kolektīvu un interešu klubu, pašdarbīgu sabiedrisku apvienību veidošanās.

Lielākoties tie veicina cilvēku pieaugošo garīgo prasību apmierināšanu, viņu radošo iespēju realizāciju. Tomēr pēdējā laikā valsti un republikā arvien biežāk šajos klubos un apvienībās iekļūst dažādi antisabiedriski elementi, to vidū arī tādi, kuri agrāk tiesāti par pretpadomju darbību, kuri demokratizācijas un atklātības apstākļos tiecas izmantot jaunās darba formas savtīgos nolūkos. Tiek mēģināts veidot pašdarbīgus formējumus, kas acīm redzami ir padomju iekārtai naidīgās pozīcijās.

Atbilstoši PSKP CK rekomendācijām Latvijas Komunistiskās partijas pilsētu komitejas un rajonu komitejas sākušas pievērst lielāku uzmanību situācijas atveseļošanai darba kolektīvos, negatīvo izpausmju analīzei dažu neformālo apvienību, kā arī dažu ekstrēmistiski un nacionālistiski noskaņotu personu darbībā.

Tomēr kopumā šī darba rezultātus nevar atzīt par apmierinošiem. Uzmanība pievēršama tam, ka daudzas partijas, padomju, arodbiedrību, komjaunatnes organizācijas uz antisabiedriskajām parādībām lietišķi nereaģē. Nozīmīga partijas, ideoloģiskā aktīva daļa izrādās nesagatavota publiskām diskusijām un elastīgai pretdarbībai demagogu un ekstrēmistu centieniem. Savu darbu nav pārkārtojušas daudzas pilsētu un rajonu brīvprātīgas biedrības, pirmkārt tās, kurām jānodarbojas ar vēstures un kultūras pieminekļu saglabāšanas, dabas aizsardzības jautājumiem un cīņu par atturību. Nedrošu, nogaidošu pozīciju brīžiem ieņem tiesībsargājošās institūcijas.

Tā visa rezultātā pastiprinās negatīvās tendences dažu pašdarbīgu formējumu darbībā. Spekulējot ar pārbūves idejām, šo formējumu līderi mēģina izstrādāt vienotu politisku platformu un uz tās pamata apvienoties. Tā viens no Rīgas neformālās apvienības “Sociāli aktīvo cilvēku klubs” (SACK) līderiem - kāds S.Jegorenoks - un viņa domubiedri ir nodomājuši apvienot SACK virsvadībā visas neformālās apvienības un izstrādāt kopīgas darbības programmu ar “mūsu sabiedrības demokrātiskas pārveides” mērķi. Citi līdzīgi līderi aicina ņemt “iniciatīvu savās rokās, kamēr tas vēl ir iespējams”, radīt “brīvās arodbiedrības”, neatkarīgas jaunatnes organizācijas, izmantot poļu “Solidaritātes” pieredzi. Atbilstoši saviem savtīgajiem nolūkiem viņi mēģina organizēt disputu klubus, iesaistīt tajos pazīstamus, jaunatnes autoritāti iemantojušus cilvēkus.

Šķeltniecisko darbību aktivizējusi grupa nacionālistiski noskaņotu mācītāju, kas apvienojušies t.s. “Atdzimšanas un atjaunošanās” grupā. Nacionālistiskās un ekstrēmistiskās tendences ir vērojamas dažu t.s. “Apkārtējās vides aizsardzības kluba” locekļu jeb, kā viņi paši sevi dēvē, “zaļo” darbībā. Līdzīgu apvienību aktīvisti cenšas iekļūt darba kolektīvos, jauniešu vidē, interešu klubos, provocēt negatīvu attieksmi pret pārmaiņām ekonomikā, radīt neapmierinātību ar pārbūvi strādnieku vidū, skubināt atsevišķas personas uz konfrontāciju ar partijas un arodbiedrības organizācijām, administrāciju.

Šajos apstākļos daudzas partijas komitejas, partijas pirmorganizācijas nenovērtē negatīvo izpausmju bīstamību, atrodas novērotāju lomā, ļauj visam norisēt pašplūsmā. Iniciatīvas un kaujinieciskuma trūkums, neprasme stāties pretī ekstrēmistu izlēcieniem, kabinetu darba stils, dažādiem iedzīvotāju slāņiem svarīgu problēmu lēnā risināšana noved pie dažu partijas komiteju un partijas pirmorganizāciju norobežošanās no reālajiem ikdienas dzīves procesiem, rada pašdarbīgo formējumu nekontrolējamu darbību.

Raksturīgi, ka negatīvās parādības apvienību darbībā aktīvi izmanto dažādi speciālie dienesti un ārzemju pretpadomju centri. Tām tiek ierādīta svarīga vieta šķiras pretinieku plānos, kas vērsti uz pārbūves diskreditēšanu un sociālisma iedragāšanu no iekšpuses. Imperiālistisko valstu speciālie dienesti tieši finansē un instruē vairāku formējumu līderus. Tas vērojams sakarā ar nacionālistiski un pretpadomiski noskaņoto grupu “Helsinki-86”.

Šīs ekstrēmiskās grupas, tās līderu antisabiedriskie mērķi savulaik pietiekami pilnīgi tika atspoguļoti republikas masu informācijas līdzekļos. Padomju, partijas, tiesībsargājošo institūciju īstenotie audzinošie un profilaktiskie pasākumi ļāva lokalizēt grupas dalībnieku antisabiedrisko darbību. Viņi atteicās no aktīvas uzstāšanās, no paredzētās piedalīšanās viņu iepriekš ieplānotajā demonstrācijā pagājušā gada 18.novembrī. Lielākā grupas locekļu daļa aizbrauca uz ārzemēm, uz kapitālistiskajām valstīm, un viņiem tika atņemta padomju pilsonība. Grupa būtībā ir izirusi.

Tomēr pēdējā laikā Rietumu speciālie dienesti tā saucamo grupu “Helsinki-86” cenšas reanimēt. Viņi pastiprināti meklē nacionālistiski noskaņotus elementus, ar kuru palīdzību cenšas to atjaunot. Tā sava idejiskā brieduma trūkuma dēļ Rēzeknes p[ilsētas] un rajona centrālās slimnīcas galvenais ārsts J.Vidiņš ir nācis klajā ar bezprecedenta paziņojumu par savu pievienošanos t.s. grupai “Helsinki-86”. Š.g. 17.janvārī šo paziņojumu pārraidīja Rietumu radiostacijas.

J.Vidiņš dzimis 1938.g., latvietis, partijas biedrs un rajona padomes deputāts, strādā galvenā ārsta amatā no 1976.gada. Viņa svārstīgā politiskā pozīcija, personiskās ambīcijas, rakstura nelīdzsvarotība, administratīvi birokrātiskās vadības metodes ir radījušas slimnīcas kolektīvā neveselīgu morāli psiholoģisko stāvokli. Par to viņš vairākkārt ir saukts pie partijas un administratīvās atbildības.

Patlaban J.Vidiņa idejiski politiskā nenosvērtība tiek analizēta, tai tiks dots atbilstošs partijisks vērtējums.

Ņemot vērā iepriekš teikto, nepieciešams īstenot enerģiskus pasākumus, lai pārvarētu negatīvās tendences pašdarbīgo formējumu atsevišķu ekstrēmiski noskaņotu personu darbībā. Lai novērstu viņu noslīdēšanu antisabiedriskās pozīcijās, nepieciešams enerģiski pastiprināt partijas, arodbiedrību un komjaunatnes ietekmi uz dažāda veida sabiedriskajiem formējumiem, vest tos sev līdzi, aktīvi izmantojot republikas iedzīvotāju pašdarbīgo enerģiju pārbūves interesēs. Pie tam ir svarīgi novilkt noteiktu robežu starp patiesu sociālo aktivitāti un politisko ekstrēmistu izdarībām.

Latvijas Komunistiskās partijas CK nodaļas

Avots: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Red. E.Pelkaus. Rīga: Nordik, 1991. 590 lpp.>Nr.275, 496.-498.lpp.

Ievietots: 10.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV