[1948.gada 21.septembrī]
_________________________________________________________________

Pilnīgi slepeni

Latvijas K(b)P CK sekretāram
b. J.E.Kalnbērziņam

Latvijas PSR prokuratūrā esošie dati (vispārējas uzraudzības kārtībā veikto pārbaužu materiāls, konkrētu krimināllietu analīze u.c.) liecina par to, ka no brīža, kad Latvijas PSR teritoriju atbrīvoja no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, visā pēckara periodā līdz šim laikam naidīgo kontrrevolucionāro elementu paliekas visiem pasākumiem un līdzekļiem kavēja un vēl joprojām kavē republikas tautas saimniecības pēckara atjaunošanas uzdevumu īstenošanu, bremzē partijas un valdības svarīgāko pasākumu veiksmīgu izpildi, visādi traucē pilsētas un lauku sociālistiskās pārveides uzdevumu izpildi.

Šajā laikā, kad republikā veiksmīgi attīstās kolhozu celtniecība un ir izvērsusies plaša darbaļaužu kustība par piecgades izpildi četros gados, naidīgā kontrrevolucionāro elementu darbība ir saasinājusies un pieņēmusi dažādas formas.

Sakarā ar naidīgo kontrrevolucionāro elementu pretošanos kolhozu celtniecībai un piecgades izpildei četros gados kā viens no galvenajiem uzdevumiem šajā laikā partijas un padomju iestādēm ir izvirzījies uzdevums pilnīgi likvidēt Latvijas PSR palikušos kontrrevolucionāros elementus.

Šķiru cīņas saasināšanās republikā un naidīgo elementu kontrrevolucionārās darbības pastiprināšanās nav kaut kas nejaušs un negaidīts, bet gan izskaidrojama ar vairākiem konkrētiem apstākļiem.

Ir zināms, ka Lielais Tēvijas karš, kas sākās drīz pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā, traucēja pilnīgi likvidēt palikušos naidīgos kontrrevolucionāros elementus Latvijas PSR. Palikušie kontrrevolucionārie elementi izmantoja šo padomju tautai smago kara laiku naidīgiem mērķiem. Jau pirmajās kara dienās viņi visiem līdzekļiem sāka sekmēt Padomju Savienības sakāvi Tēvijas karā un veicināt fašistiskās Vācijas uzvaru. Piecas dienas pēc kara sākuma viņi atklāti uzstājās pret padomju varu ar ieročiem rokās gan Rīgā, gan citās pilsētās un Latvijas PSR laukos. Naidīgie kontrrevolucionārie elementi Rīgā sāka aizejošo Padomju armijas daļu un evakuējošos iedzīvotāju apšaudi no jumtiem, bēniņiem un ēku augšējiem stāviem, baznīcām un dievnamiem.

Virkne krimināllietu, kas izskatītas valsts drošības iestādēs un prokuratūrā, liecina par to, ka naidīgie elementi no aizsargu, šucmaņu, kulaku un citu kontrrevolucionāru vidus vācu okupācijas laikā gāja dienēt viņu iestādēs, izdeva vāciešiem padomju aktīvistus, kuri nebija paspējuši evakuēties, piedalījās fašistu asiņainajās izrēķināšanās akcijās ar padomju cilvēkiem, Padomju armijas karagūstekņiem, ar nabadzīgo zemniecību un citiem PSRS pilsoņiem.

Vācu okupācijas periods bija vācu fašistisko iebrucēju un vietējās kontrrevolūcijas asiņainas atmaksas periods, kurā izrēķinājās ar nabadzīgo kalpu zemniecību un citiem godīgiem padomju pilsoņiem.

Desmitiem un simtiem tūkstošu nabadzīgo un kalpu tika neiedomājami vajāti, viņus iemeta cietumos, koncentrācijas nometnēs, nošāva un sakropļoja tikai par to, ka viņi no padomju varas bija pieņēmuši zemi, lopus un ēkas, kas agrāk piederēja kulakiem un muižniekiem.

Tas bija periods, kad kulaki un citi naidīgie elementi no aizsargu, šucmaņu, lielo rūpnieku un tirgotāju vidus kārtoja personīgus rēķinus ar nevainīgiem padomju cilvēkiem, izgāza uz viņiem savas dusmas un naidu pret padomju varu.

Buržuāziskie nacionālisti, aizsargi, šucmaņi, kulaki, lielie rūpnieki un tirgotāji, latviešu leģionāri un citi reakcionārie elementi bija drošs balsts fašistu okupācijas režīmam Latvijā.

Kopā ar vācu okupantiem viņi centās graut padomju tautas, kas uz laiku bija nokļuvusi fašisma jūgā, apziņu, centās iedvest jaunās padomju republikas tautai naidu pret padomju varu, padomju kārtību, padomju ; likumiem, padomju tiesībām, iesaistīja savās kontrrevolucionārajās organizācijās svārstīgo iedzīvotāju daļu.

Lai cīnītos pret godīgajiem padomju pilsoņiem un iesaistītu šaubu pārņemto iedzīvotāju daļu bandās, kontrrevolucionārās un citās organizācijās, vietējā reakcija kopā ar asiņaino teroru izmantoja arī pretpadomju aģitācijas metodes, apmelošanu, iebiedēšanu un draudus.

Kad Padomju armija sāka attīrīt Latvijas PSR teritoriju no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, daļu šo naidīgo kontrrevolucionāro elementu okupanti atstāja Padomju armijas atbrīvotajā teritorijā darbam pagrīdē, bet cita daļa, atkāpjoties fašistiskajai armijai, aizgāja kopā ar vāciešiem.

Raksturīgi, ka liela šo personu daļa, kas brīvprātīgi aizgāja līdzi vācu fašistiskajiem okupantiem, bija viņu aktīvi līdzdarboņi, atradās vācu okupantu dienestā vai bija sevi sakompromitējuši padomju varas priekšā. Pēc [prokuratūras] rīcībā esošajiem datiem, no dažādām Vācijas vietām un citām valstīm līdz š.g. 1.jūlijam repatriēts apmēram 76 300 cilvēku. Neapšaubāmi, ka daļa repatriēto bija vācu fašistisko iebrucēju vardarbīgi aizdzīti, taču liela daļa aizgāja līdzi vāciešiem brīvprātīgi cerībā “atbrīvoties no padomju varas” vai izbēgt no pelnītā soda par noziegumiem pret savu dzimteni.

Norādītajā repatriēto skaitā nav iekļautas personas, kuras nepaspēja izbraukt uz Vāciju un citām valstīm un visu kara periodu atradās Latvijas teritorijā, ko bija okupējis vācu karaspēka Kurzemes grupējums.

Pēc Vācijas sakāves un vācu karaspēka Kurzemes grupējuma kapitulācijas tika konstatēts, ka daļa Latvijas PSR teritorijas ir patvērums visiem pretpadomju un kontrrevolucionārajiem elementiem.

Turklāt, izmantojot viltotus dokumentus, kā arī pielietojot citas metodes, lai uzdotu sevi par personām, kas cietušas vācu okupācijas laikā vai vardarbīgi aizdzītas, lielai daļai personu no šo naidīgo elementu vidus izdevās izvairīties no atbildības, izlikties par padomju varas draugiem, noslēpt savu naidīgo attieksmi pret to, atgriezties iepriekšējā dzīves vietā un kļūt tur par kontrrevolucionārās darbības organizatoriem.

Viņi izveidoja sakarus ar pagrīdes kontrrevolucionāriem un bandītiskajām grupām, sniedza tām dažādu palīdzību, piegādāja nepieciešamās ziņas un bieži arī iekļāvās šajās bandās kā vieni no aktīvākajiem dalībniekiem.

Nedrīkst aizmirst arī virkni vietējo īpatnību, kas kontrrevolucionārajiem elementiem atviegloja naidīgo darbību. Tām pieskaitāms: pirmkārt, līdz Lielā Tēvijas kara sākumam padomju vara Latvijā pastāvēja tikai apmēram 10 mēnešus, republika pilnībā netika iztīrīta no kontrrevolucionārajiem elementiem, kas visiem līdzekļiem sadarbojās ar pagrīdes teroristiskajām, kontrrevolucionārajām organizācijām, bet vietējos iedzīvotājus gan vācu varas orgāni, gan vietējās kontrrevolūcijas spēki bija iebiedējuši ar asiņainu izrēķināšanos.

Otrkārt, atšķirībā no citām PSRS daļām Latvijas PSR teritoriju līdz pat Uzvaras dienai bija okupējuši fašistiskie iebrucēji, kas deva iespēju naidīgajām grupām un teroristiskajām organizācijām labi sagatavoties aiziešanai pagrīdē, iegūt ieročus, munīciju un sakaru līdzekļus jebkurā daudzumā, kā arī nokomplektēt savu sastāvu ar uzticamiem kontrrevolucionāriem. Piemēram, nav nejaušība, ka 1945.gada martā Abrenes (tagad - Viļakas) rajonā likvidētās bandas apmešanās vietā atrastas 20 labi apgādātas zemnīcas, katrā no tām varēja mitināties 25-30 cilvēku. Bija zemnīcas, kas pielāgotas sanitārās daļas, noliktavas un pat baznīcas vajadzībām. Katrā zemnīcā bija raidstacija ar ģeneratoru. Grupā bija ksendzs, ārsts, feldšeris. Nometnes tuvumā speciāli izraktā bedrē atrada daudzu bandas nomocīto padomju aktīvistu pīšļus.

Treškārt, Latvijas PSR teritoriālais stāvoklis ar ostām un atklāto izeju uz jūru, ar mežaino un purvaino apvidu, ar viensētu sistēmu un nelielo lauku ciematu skaitu - tas viss ļāva un ļauj bandu grupām nodibināt sakarus ne tikai savā starpā, bet arī ar citu valstu kontrrevolucionārām un spiegu organizācijām; tas nesagādāja sevišķas grūtības pārtikas sagādē un, tieši pretēji, rada grūtības padomju valsts drošības iestādēm atklāt un likvidēt bandas. Piemēram, ir zināmi fakti, ka Latvijas PSR teritorijā nomesti izpletņlēcēji, kuru mērķis bija nodibināt sakarus starp vietējām bandām un ārzemju kontrrevolucionārajiem centriem.

Turklāt daļa padomju varai naidīgi noskaņotu personu, kuras pēc Vācijas sakāves atgriezušās iepriekšējā dzīves vietā, kopā ar pilsoņiem, kurus vācu okupanti vardarbīgi aizveda, kā arī bandītu ģimeņu locekļi visiem līdzekļiem veicināja un veicina pagrīdes kontrrevolucionāro organizāciju pastāvēšanu un to naidīgo darbību. Par to liecina lielais lietu skaits par bandu līdzdalībnieku saukšanu pie kriminālatbildības. Turklāt materiālu un morālu palīdzību bandītiskajām grupām sniedz bijušie lieltirgotāji, rūpnieki un namīpašnieki, kulaki un tie, kas labprātīgi izstājušies no bandām. Visu šo apstākļu ietekmē 1946. un 1947.gadā novērots ļoti daudz bandītisku gadījumu un kontrrevolucionāru aktu.

Pēc nepilnīgām ziņām, 1946.gadā fiksēti 724 bandītisma gadījumi, tajā skaitā:

a) diversiju akti -19,

b) teroristiski akti - 181,

c) uzbrukumi valsts un kooperatīvajām organizācijām - 95,

d) slepkavības (bez terora aktiem) - 104,

e) pilsoņu aplaupīšanas - 280,

f) citi noziegumi - 25.

Bandītiskos uzbrukumos partijas un padomju aktīvam nogalināts 331 cilvēks, ievainoti 117 cilvēki, nolaupīti - 7 cilvēki; kopā - 85 cilvēki, starp tiem:

1947.gadā, pēc nepilnīgām ziņām, bandītiskos uzbrukumos nogalināti un nolaupīti aptuveni 176 cilvēki, starp tiem:

1) partijas aktīva un iznicinātāju bataljonu kareivji - 126,

2) IeM un VDK darbinieki - 14,

3) padomju armijas karavīri - 2,

4) citi pilsoņi - 34.

Laikā no 1947.gada maija līdz oktobrim bandu likvidācijas procesā konfiscēti ieroči un munīcija:

ložmetēji - 26,

automāti - 170,

šautenes - 195,

pistoles - 166,

granātas - 311,

patronas - 6351.

Tādējādi no iepriekšminētā redzams, ka:

1) Latvijas PSR iedzīvotāju vidū pēc kara beigām ir palicis ļoti daudz nelikvidētu naidīgu, kontrrevolucionāru elementu;

2) naidīgie elementi izmantoja Lielā Tēvijas kara sākumu, lai atklāti vērstos pret padomju varu, bet vācu okupācijas laikā aktīvi palīdzēja varas iestādēm atklāt un fiziski iznicināt tos godīgos padomju pilsoņus un padomju aktīvistus, kas bija palikuši Latvijas teritorijā;

3) šo personu naidīgo darbību zināmā mērā atvieglo vairāki apstākļi - gan iekšējie, gan ārējie, tālab 1946. un 1947.gadā notika ļoti daudz bandītisku un kontrrevolucionāru aktu.

Fakti liecina, ka līdz pat šim laikam Latvijas PSR teritorija nav vēl pilnīgi iztīrīta no naidīgajiem, kontrrevolucionārajiem elementiem. Tā no datiem, kas apkopoti uz 1948.gada 15.septembri, redzams, ka republikā ir 10 127 kulaki un 5000 legalizētu bandītu.

Virkne konkrētu lietu, kas izskatītas IeM, VDK un prokuratūrā par kontrrevolucionāro bandu dalībnieku un to atbalstītāju saukšanu pie kriminālatbildības, liecina, ka daudzi legalizējušies bandīti nav pārtraukuši attiecības ar savām bandām, nav atbruņojušies, bet tieši pretēji - sniedz bandām vēl aktīvāku palīdzību izlūkošanā, jaunu dalībnieku vervēšanā, ieroču un produktu sagādē u.c.

Ne mazums ir faktu par to, ka atsevišķu bandu locekļi ir legalizējušies, izpildījuši savu vadoņu attiecīgos rīkojumus un pēc tam atkal atgriezušies bandā. Kulaki un legalizējušies bandīti ir kontrrevolucionāro elementu drošs atbalsts un galvenā rezerve.

Saskaņā ar Latvijas PSR Finansu ministrijas ziņām, atļaujas privātai tirdzniecībai un amatniecībai (ar algota darbaspēka izmantošanu) tika izdotas: 1941.gadā - 20 373, 1946.gadā - 1292.

Pēc Latvijas PSR IeM Milicijas pārvaldes ziņām, Latvijas PSR lauku rajonos pilsoņu pierakstīšanās laikā un personas dokumentu pārbaudēs ar kompromitējošiem biogrāfijas datiem atklāti 14 206 cilvēki. Viņu skaitā:

tiesāti pēc 38.panta “Nolikums par pasēm” - 195,

pēc 39.panta - 158,

tiesāti pēc citiem Kriminālkodeksa pantiem - 829,

vācu okupācijas laikā policijā dienējušie - 678,

policistu ģimenes locekļi - 941,

SS karaspēkā dienējušie - 3754,

viņu ģimenes locekļi - 1976,

bijušie fašistiskās organizācijas “Aizsargi” biedri - 1815,

bandītisko formējumu dalībnieki - 1179,

vācu armijā dienējušie - 1681,

citi - 1005.

Pašreiz naidīgie elementi izvirzījuši šādus mērķus:

1) iekļūt padomju valsts iestādēs, uzņēmumos un organizācijās, lai traucētu šo organizāciju darbību, veiktu partijas un padomju orgānu saimnieciski politisko pasākumu sabotāžu, kaitniecību, spiegošanu un sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu;

2) veikt kontrrevolucionāru aģitāciju pret republikā attīstīties sākušo kolhozu celtniecību, iekļūt kolhozos, lai tos grautu, iebaidītu zemniekus, kuri tajos iestājas, veicinātu kaitniecisku lopu izkaušanu utt.;

3) dažādos veidos (slēpjot zemi un lopus no nodokļa, neapstrādājot zemi, atsaucoties uz neražu un lietu, fiktīvi sadalot saimniecības) sabotēt nodokļu vākšanu un lauksaimniecības produktu nodevu došanu valstij;

4) veikt kontrrevolucionāru darbību jaunatnes un skolēnu vidū, vervēt jaunatni naidīgai darbībai;

5) diskreditēt vietējo partijas iestāžu vadītājus, censties izmantot naidīgiem mērķiem mazākās neprecizitātes un kļūdas viņu darbā;

6) censties kurināt nacionālās nesaskaņas un naidu republikas iedzīvotāju vidū, vienot buržuāziski nacionālistiskos elementus ar prasību pēc “neatkarīgas Latvijas”, ko izvirzīja virkne atmaskoto kontrrevolucionāro organizāciju;

7) censties piesaistīt sev padomju varai lojāli noskaņoto iedzīvotāju daļu no vietējās zemniecības un pilsētu inteliģences vidus, izplatot dažāda veida melīgas baumas “par kara tuvošanos”, “par imperiālistisko valstu palīdzību Latvijas atbrīvošanā”; mazapzinīgajā iedzīvotāju daļā veidot nervozu vidi, neticību, sūtot anonīmas vēstules ar draudiem par aktīvu palīdzību padomju varai u.c.

Visas šīs ienaidnieku darbības jaunās metodes un formas atklātas, izmeklējot konkrētas krimināllietas, kas izskatītas VDK, IeM un prokuratūrā, kā arī apstiprinājušās ar citiem faktiem un skaitļiem, kas ir Latvijas PSR Prokuratūras rīcībā.

Piemēram, Latvijas K(b)P CK ir zināmi manis minētie fakti par kulaku saimniecību sabotāžu 1946. un 1947.gadā, kura attiecas uz lauksaimniecības produktu piegādi valstij, fiktīvu zemes sadalīšanu, zemes un lopu slēpšanu no uzskaites, kā arī sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, ko veic tautas ienaidnieki.

Turklāt šajā laikā lielos apmēros pieaugusi tautas ienaidnieku veiktā sociālistiskā īpašuma izlaupīšana. Kad šie noziegumi ir atklāti, naidīgie elementi cenšas izbēgt no soda un izmeklēšanas, pāriet uz nelegālu stāvokli, lielākajā daļā gadījumu iesaistās bandās.

Piemēram, Latvijas PSR Patērētāju biedrības sistēmā bandu dalībnieki kooperatīvo īpašumu izlaupīja 4008 rbļ. vērtībā, Latvijas PSR piena kooperācijas sistēmā - 1 miljona 320 rbļ. apjomā.

Lai veiktu naidīgi kaitniecisku darbu valsts iekšienē, naidīgie kontrrevolucionārie elementi ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas iekļūt un iekļūst darbā, kas saistīts ar materiālajām vērtībām, un organizācijās, kas saistītas ar partijas un valdības lēmumu izpildi vai skar plašu iedzīvotāju masu intereses (ciemu un rajonu izpildkomitejas, Izglītības ministrijas iestādes utt.).

Piemēram, no Izglītības ministrijas ziņām redzams, ka 24 rajonu skolās un republikas pilsētu skolās strādā bijušie aizsargi, sociāldemokrāti un citi naidīgie elementi - 399 cilvēki. Starp šiem šķiriski naidīgajiem elementiem ir:

1) Rēzeknes apriņķa Ezernieku skolā A.Jurēvičs - bijušais cara armijas virsnieks, strādāja Latvijas policijā, bet okupācijas laikā - gestapo;

2) Valmieras apriņķa Galgavas septiņgadīgās skolas skolotājs A.J.Kaksis - no 1944. līdz 1947.gadam slēpās bandā Alūksnes mežos;

3) Viļānu apriņķa Rugāju vidusskolas direktors (pašlaik atlaists no darba) A.Ikaunieks - bijušais aktīvais aizsargs, pašreiz pretpadomju darba organizators Rugāju apkaimes skolās;

4) Viļānu apriņķa Šķilbes 1.krievu septiņgadīgās skolas skolotāja A.Ivanova - agrāk bijusi aizsargu organizācijas kapteine;

5) Viļānu apriņķa Kupravas septiņgadīgās skolas skolotājai A.Pancalai ir radinieki, kuri vēl līdz šim brīdim atrodas bandā un ar kuriem viņa uztur sakarus.

Kuldīgas apriņķī padomju un partijas darbinieki neveica stingru padomju un saimniecisko orgānu attīrīšanu un nostiprināšanu, neņēma vērā vietējos apstākļus un to, ka daudzi kopā ar vācu okupantiem aizbēgušie kulaki, buržuāziskie nacionālisti, kā arī tiešie vācu atbalstītāji palika Kurzemes maisā un pēc Vācijas kapitulācijas iekārtojās darbā vietējos padomju un saimnieciskajos orgānos.

Tikai pēc Latvijas K(b)P CK iejaukšanās Kuldīgas apriņķī tika atklāti un politisku motīvu dēļ atlaists no darba vairāk nekā 200 cilvēku. Atlaisto vidū: šajā apriņķī par Saldus sviesta pārstrādes rūpnīcas tehnisko vadītāju ilgi strādāja Šteinbergs; par Kuldīgas slimnīcas vadītāju - Babris (vāciešu apbalvots ar dzelzs krustiem); par Kuldīgas pilsētas komunālās daļas vadītāju - Kāns, bijušais vācu laika Kuldīgas pilsētas galva; par Kurmales laukstrādnieku vadītāju - Edgars, šucmanis un aktīvs vācu atbalstītājs partizānu iznīcināšanā; par grāmatvedi Valsts apdrošināšanā - Kapiņš, bijušais buržuāziskās Latvijas robežsargu kapteinis un vācu armijas 19.latviešu SS divīzijas rotas komandieris, cīņu dalībnieks pret Padomju armiju (mūsu karaspēks viņu saņēma gūstā); par Kuldīgas Patērētāju biedrības vecāko inspektoru - Bērziņš, bijušais veikala īpašnieks, aktīvs aizsargs, fašistisko arodbiedrību referents vācu laikā; par Patērētāju biedrības veikalu vadītājām strādāja Cīrule, leģionāra sieva un vāciešu aktīva palīdze, un Pelēviča, bandīta sieva, uzturējusi sakarus ar bandu; par pārdevēju - Zigrīda Frama, vāciete, hitleriskās jaunatnes savienības bijusī vadītāja; par Kuldīgas finansu nodaļas finansu revizoru - Brekte, avīzes “Daugavas Vēstnesis” redaktors vācu laikā; par Saldus Patērētāju biedrības grāmatvedi - Kāposts, tiesu izpildītājs vācu laikā, buržuāziskās Latvijas dzelzceļu ministra brālis; par Kuldīgas restorāna bufetes vadītāju - Lapsiņš, juridisko zinātņu maģistrs, buržuāziskās Latvijas fašistiskās propagandas orgānu preses nodaļas vadītājs (1936.gadā viņš bija aizbraucis uz instruktāžu pie Gebelsa, aizmucis no Rīgas kopā ar atkāpjošos vācu karaspēku); par pasta aģentūras vadītāju - Klabis, sieviešu aizsargu vienības komandiere; par telefonistēm un pastniekiem - Zaulis, Jonāns, Laizāns, Vericlāns, Šileite, kuri bija saistīti ar bandītiem vai dzīvojuši ar vāciešiem; par Kuldīgas kultūras nama instruktoru - Robertsa, bijusī tirgotāja, vācu laikā kalpojusi darbaspēka norīkošanas pārvaldē; par Saldus kultūras nama direktoru - Bušs, bijušais aizsargs un Rīgas zeķu fabrikas līdzīpašnieks, aktīvs vāciešu atbalstītājs; par Zvārdes tautas nama vadītāju - J.Čenka, buržuāziskās Latvijas laika spiegs un provokators, aktīvs vācu okupantu atbalstītājs, cieši saistīts ar bandītiem.

Politiski pārkāpumi Kuldīgas apriņķī pieļauti arī kolhozu celtniecībā - par kolhozu biedriem tika pieņemti lielie kulaki.

Padomju orgānu piesārņotība novērojama arī Liepājas pilsētā. No pārbaudītajiem Liepājas pilsētas izpildkomitejas un tai pakļauto nodaļu 111 darbiniekiem: 35 cilvēki ir bijušie Pilsētas pārvaldes līdzstrādnieki, 4 cilvēki bijuši vācu gūstā, 3 cilvēki aizmukuši no iepriekšējās dzīves vietas pēc tās atbrīvošanas no vācu okupantiem, 4 cilvēki - bijušie meņševiki (no viņiem 3 tagad strādā par izpildkomitejas nodaļu vadītājiem), 5 cilvēki - dienējuši vācu armijā utt.

Piemēram, izpildkomitejas komunālajā daļā par inženieri strādā Zunters, bijušais Liepājas tiesas ģenerāldirektorijas līdzstrādnieks vācu okupācijas laikā; par inspektoru - Dzintarnieks, bijušais aizsargs, soda bataljona dalībnieks un tulks Saldus krievu karagūstekņu nometnē, aktīvi līdzdarbojies avīzē “Kurzemes Vārds” un apmelojis padomju realitāti. Izpildkomitejas Tautas izglītības nodaļā par vadītāju strādā Arnis, bijušais sociāldemokrāts, viņš iecietīgi izturas pret kadru piesārņotību skolās un buržuāziski nacionālistiskiem izteikumiem; par vecāko grāmatvedi - Lange, pilsētas pārvaldes vecākais lietvedis vācu okupācijas laikā. Pilsētas dzīvokļu nodaļā par galveno inženieri strādā Upenieks, bijušais vācu armijas virsnieks; pilsētas finansu nodaļā par galveno grāmatvedi - Šulga, bijušais vācu okupācijas laika Valsts pārvaldes nodrošināšanas nodaļas grāmatvedis; par vecāko grāmatvedi - Šmidts, Valsts pārvaldes nodrošināšanas nodaļas bijušais darbinieks; par vecāko inspektoru - Kļava, Valsts pārvaldes vecākais grāmatvedis un nodokļu inspektors; par revidentu - Tilgalis, 15 gadus dienējis buržuāziskās Latvijas policijā, bet vācu okupācijas laikā bijis inspektors Valsts pārvaldes tirdzniecībā. Par pilsētas galveno arhitektu strādā Vītolnieks, okupācijas periodā bijis Valsts pārvaldes galvenais arhitekts; par caurlaižu biroja galveno inženieri - Baltiņš, dienējis SS 15.divīzijā u.c.

Tāda pati kadru piesārņotība ir arī citās Liepājas organizācijās un iestādēs: skolās, juridiskajā konsultācijā, tiesās (tehnisko darbinieku vidū), veselības aizsardzības iestādēs, tirdzniecības un saimnieciskajās organizācijās un iestādēs, sakaru orgānos u.c.

Latvijas PSR Mežrūpniecības ministrijas sistēmā tikai pēdējo divu mēnešu laikā tika atbrīvoti no darba 117 cilvēki, turklāt vairākums no tiem kā cilvēki neizraisa uzticību.

Taču darbs kadru atbrīvošanā no svešiem un politiski neuzticamiem cilvēkiem nav beidzies. Mežrūpnieciskajās saimniecībās arī tagad vēl strādā daudz svešu un šķiriski naidīgu cilvēku. Piemēram, Gulbenes mežrūpniecības saimniecībā par meža iecirkņa grāmatvedi un inženieri strādā bijušie SS divīzijas leģionāri Martisons un Baltgailis, Cesvaines mežrūpniecības saimniecībā par meža iecirkņa meistaru - Saulītis, SS leģionārs, bet par saimniecības vadītāju - vāciešu atbalstītāja Zvirgzdiņa.

Liela piesārņotība ar šķiriski svešiem un naidīgiem cilvēkiem atklāta Ventspils organizācijās, iestādēs un uzņēmumos, izpildkomitejā, sakaru un ceļu distancē, tirdzniecības flotē, muitā, Jūras tirdzniecības transporta pārvaldē, ūdens dziedniecības iestādēs, pilsētas tirdzniecības nodaļā, armijas tirdznieciskajās iestādēs, pilsētas veselības aizsardzības nodaļā, ražošanas kombinātā, zivju pārstrādes rūpnīcā, elektrostacijā, gaļas kombinātā, maizes kombinātā, skolās u.c.

Analoģiski fakti par šķiriski naidīgu elementu iekļūšanu valsts iestādēs, organizācijās un uzņēmumos novērojami arī citās Latvijas PSR ministrijās un resoros. Ir noskaidroti fakti par kulaku un citu šķiriski naidīgu elementu iekļūšanu Latvijas PSR Tukuma, Jēkabpils, Cēsu un Bauskas apriņķa kolhozos.

Piemēram, piecos no septiņiem Cēsu apriņķī noorganizētajiem kolhoziem vadībā iekļuvuši naidīgi elementi. Kolhozā “Druva” (Beļskas pagasts) par arteļa pārvaldes priekšsēdētāju ievēlēts bijušais veikala īpašnieks, kuram agrāk piederēja 45 ha zemes un kurš ekspluatēja algotu darbaspēku. Kolhozā “Klints” (Skujenes pagasts) par priekšsēdētāju ievēlēts bijušais aizsargs, kuram piederēja 39 ha zemes, kara laikā viņš apsargāja ieslodzījumā turētos padomju pilsoņus, kuri tagad ir šā kolhoza biedri.

No 92 Cēsu apriņķa zemniekiem, kuri apvienojušies septiņos kolhozos, 18 tika pakļauti zemes reformai, jo bija bijuši aktīvi vācu okupantu atbalstītāji, aizsargi vai cita veida Ulmaņa režīma līdzdarboņi. Jēkabpils apriņķī no 494 saimniecībām, kuras ir apvienojušās 16 kolhozos, 85 saimniecības tika pakļautas zemes reformai, jo 68 bija kulaku, 7 - leģionāru, 8 - aizsargu, 20 - šucmaņu un 4 - bijušo tirgotāju saimniecības.

Kolhozā “Druva” (Bauskas apriņķis) par priekšsēdētāju ievēlēts Ulmaņa pakalpiņš, kurš agrāk apbalvots ar Lāčplēša ordeni.

Cīņu ar šķiriski svešiem un naidīgiem elementiem sarežģī tas, ka, atlaisti no darba vienā uzņēmumā, iestādē vai organizācijā, viņi visiem līdzekļiem tiecas iekārtoties citā valsts aparāta struktūrā.

Lai noslēptu savu pagātni un nomaskētu naidīgo attieksmi pret padomju varu, daudzi tautas ienaidnieki izmanto tādus paņēmienus kā, piemēram, dzīves vietas maiņu, uzvārda maiņu (stājoties laulībā), pāreju no darba uz mācībām, profesijas maiņu u.c.

Tas viss dod viņiem iespēju uz kādu laiku izslīdēt no attiecīgo orgānu uzmanības loka un turpināt naidīgo darbību jaunajās darba vietās, izmantojot vēl neatmaskoto ienaidnieku atbalstu.

Fakti liecina par to, ka naidīgo, kontrrevolucionāro darbību iedzīvotāju vidū veic baznīcas, katoļu baznīcu un sinagogu garīdzniecība. Mums ir zināms, ka baznīca Latvijas PSR ir gandrīz vienīgā vecās buržuāziskās valsts iekārtas sastāvdaļa, kas saglabājusies gandrīz neskarta. Republikā ir šāds draudžu un kulta kalpotāju skaits (mācītāji, priesteri, ksendzi, sludinātāji u.c.):

1) luterāņu draudzes - 280, priesteri - 110, arhibīskapi - 1;

2) Romas katoļu draudzes - 224, ksendzi - 132, metropolīts - 1, bīskapi - 2;

3) baptistu draudzes - 111, priesteri - 63, arhibīskapi - 1, bīskapi - 1;

4) adventistu draudzes - 33, sludinātāji - 33;

5) vecticībnieku draudzes - 86, priesteri - 86;

6) ebreju draudzes - 7, rabīni - 7;

7) pareizticīgo draudzes -131, mācītāji - 82, diakoni -17, psalmisti - 51, metropolīti - 1, mūki - 72, eromonahi - 2.

Viena no kulaku cīņas pamatformām pret partijas un valdības pasākumiem ir lauksaimniecības produktu valsts piegāžu, nodokļu un citu maksājumu sabotāža. Par valsts nodokļu sabotāžu liecina Latvijas PSR Finansu ministrijas ziņas (sk. zemāk) par nesavākto nodokļu summu no kulaku saimniecībām.

Lauksaimniecības produktu piegādes sabotāžu apliecina šādas ziņas:

1) par stāvokli uz 1948.g. 1.jūniju republikā kopumā 1847 kulaku saimniecības neizpildīja piena piegādes saistības pilnīgi, bet 128 kulaki nemaz nav sākuši piena nodošanu valstij;

2) liela kulaku saimniecību daļa 1947.gadā nav pilnīgi izpildījušas lauksaimniecības produktu piegādes saistības; piemēram, Jēkabpils apriņķī 130 kulaku saimniecības nav nodevušas gaļu - 4576 kg, pienu - 32 565 litrus, graudus - 18 953 kg, kartupeļus - 23 764 kg; Talsu apriņķī 36 kulaku saimniecības valstij ir parādā: gaļu - 6794 kg, pienu - 82 000 litru, graudus - 9675 kg, kartupeļus - 8370 kg; Jelgavas apriņķī 145 saimniecībām ir 176 tonnu graudu, 109 saimniecībām - 210 tonnu kartupeļu, 52 saimniecībām - 46 tonnu piena un 81 saimniecībai -12 tonnu gaļas iztrūkums.

Vidējais iztrūkums lauksaimniecības produktu piegādē no kulaku saimniecībām republikā ir: graudu -12% jeb 2000 t, kartupeļu -14% (2500 t), gaļas - līdz 6% (200 t), piena - līdz 4% (600 t).

Republikas prokuratūras rīcībā ir daudz faktu par kontrrevolucionāru, pretkolhozu aģitāciju, ko veic kulaki.

Pretkolhozu aģitācijas īstenošanā kulaki izmanto arī vietējos apstākļus. Pietiek gadījumu, kad kulaku saimniecības ir kolhozos apvienojušos zemnieku saimniecību centrā vai tām blakus. Šādās reizēs kulaki cenšas izmantot katru trūkumu kolhozu celtniecībā, lai aģitētu par individuālo saimniecību priekšrocībām pār kolektīvajām saimniecībām.

Tāpēc nākas pārcelt kulaku saimniecības uz citu vietu. Taču ar šādu metodi varēja samierināties tikai kolhozu celtniecības pirmajā periodā. Kolhozu celtniecībai attīstoties, kulakus vairs nav kur pārcelt, bet pieņemt tos kolhozos nedrīkst.

Šāds stāvoklis ir vienlaidus kolektivizācijas rajonos (Rīgas apriņķa Dreiliņu pagastā, Bauskas apriņķa Īslīces pagastā, Daugavpils apriņķa Višenovas pagastā, Talsu apriņķa Vandzenes pagastā, Jēkabpils apriņķa Sēlijas un Sērenes pagastā).

Blakus slēptai kontrrevolucionāro elementu naidīgai darbībai ik mēnesi pieaug arī bandītisku uzbrukumu skaits padomju un partijas aktīvistiem, padomju iestādēm, ražošanas objektiem u.c.

1948.gada janvārī reģistrēti 12 bandītiski uzbrukumi, bet februārī to bija jau 27, martā - 31, aprīlī - 32, maijā - 37, jūnijā - 29, jūlijā - 35 un augustā - 24 (kopā 227).

No kopējā skaita 227 pret padomju un partijas aktīvu izdarīti 52 uzbrukumi, pret padomju un partijas iestādēm - 16, pret LPSR IeM un VDM darbiniekiem - 33, pret vietējiem aktīvistiem - 85, pret lauksaimniecības objektiem - 39, pret dzelzceļa objektiem (tilti, sakari) - 2. Bandītu uzbrukumos nogalināti: padomju un partijas aktīvisti - 33, LPSR IeM un VDM darbinieki - 5, iznicinātāju bataljona kaujinieki - 19, pārējie pilsoņi - 42, kopā - 99 cilvēki; ievainoti - 28 cilvēki. Jāatzīmē, ka bandītu uzbrukumu skaits, kā likums, pieaug saistībā ar republikā notiekošajiem svarīgākajiem saimnieciskajiem, politiskajiem un cita veida pasākumiem; tas liecina par to, ka tādējādi naidīgie elementi cenšas likt šķēršļus šo pasākumu realizācijai.

Tā sakarā ar republikā izvērsušos kolhozu celtniecību vairākos apriņķos ir notikuši bandītu uzbrukumi zemnieku viensētām, kas iestājušās kolhozā, kā arī zemnieku-aktīvistu viensētām (Viļānu apriņķa Barkavas pagasts, Alūksnes apriņķa Apiņu pagasts, Valkas apriņķa Plāņu pagasts, Ventspils apriņķa Jauzes pagasts, kā arī Viļakas, Kuldīgas u.c. apriņķos). Notikuši arī vairāki uzbrukumi partijas un padomju aktīva pārstāvjiem, kas šajā gadā nodarbojās ar Valsts aizņēmuma obligāciju izplatīšanu (Viļakas un Gulbenes apriņķī).

Daudzi bandītu uzbrukumi partijas un padomju aktīvistiem un viņu ģimenes locekļiem saistīti ar cietsirdību; virknē gadījumu bandīti nogalināja pilnīgi visus aktīvistu ģimenes locekļus, nežēlojot ne sirmgalvjus, ne mazgadīgos.

Kontrrevolucionāro bandu naidīgās darbības metodes un uzdevumi, kurus tās sev izvirzījušas, ir skaidri redzami, izmeklējot virkni konkrētu krimināllietu.

Tā, piemēram, teroristiskās, kontrrevolucionārās bandas vadītāja Jāņa Freimaņa un citu lietā (pavisam kopā 13 cilvēki) noskaidrots, ka Freimanis 1945. un 1946.gadā vadīja teroristisko bandu, kas izdarījusi daudzus teroristiskus aktus pret padomju un partijas aktīva darbiniekiem. 1945. gada oktobrī Freimaņa bandas dalībnieki nogalināja Latvijas K(b)P Valmieras trešo sekretāru biedru Zariņu, inženieri b. Osi u.c. Šajā lietā iesaistīti 8 Freimaņa atbalstītāji, kuri sniedza viņa bandai materiālu palīdzību, izmitināja savos dzīvokļos, apgādāja ar munīciju. Šajā lietā iesaistītais bandīts Linde - bijušais SD darbinieks un vācu izlūkdienesta aģents - organizēja pagrīdes pretpadomju organizāciju, kuras mērķis bija ar ieročiem rokās cīnīties pret padomju varu gadījumā, ja izraisīsies karš starp Padomju Savienību, no vienas, un Angliju un Ameriku, no otras puses.

Izmeklēšana Arvīda Dūmiņa u.c. lietā (pavisam 19 cilvēki) parādīja, ka visi šīs bandītiskās pretpadomju grupas dalībnieki ir bijuši aizsargi un kulaki. Šī bandītu grupa izvirzīja mērķi cīnīties pret padomju varu, izdarot teroristiskus aktus pret padomju un partijas aktīvu, izplatot pretpadomju skrejlapas, aicinot izjaukt pasākumus, ko organizēja padomju vara. Bandītiskā grupa noslepkavoja daudzus padomju un partijas aktīva darbiniekus (Bauskas apriņķa Misiņu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Kamerādu un viņa dēlu, Mežotnes ciema padomes priekšsēdētāju Perānu, VDM karaspēka kapteini Podčiču, Zemītes pagasta iznicinātāju bataljona komandieri Kšausni u.c.).

Šīs lietas izmeklēšana parādīja, ka noziedzīgajā pretpadomju darbībā bandītiem aktīvi palīdz viņu atbalstītāji no vietējo kulaku un citu naidīgo elementu vidus, sagādājot viņiem telpas, pārtikas produktus, munīciju u.c.

Lai kompromitētu un diskreditētu Padomju armiju un Valsts drošības orgānus, daudzos gadījumos, izdarot noziegumus, bandīti maskējās par Padomju armijas karavīriem un VDM darbiniekiem - pārģērbās viņu formas drēbēs un runāja tikai krieviski, tādā veidā cenšoties pārliecināt iedzīvotājus, ka uzbrukumus un laupīšanas izdara krievi, kā arī dzenoties pēc papildu mērķa - kurināt naidu starp krieviem un latviešiem.

Izmeklēšana šajā lietā noskaidroja, ka Dūmiņa bandītu grupa par savas politiskās cīņas pamatuzdevumu bija izvirzījusi gāzt padomju varu ar ieročiem rokās un restaurēt Latvijā buržuāziski nacionālo kārtību, turklāt rēķinoties ar ārēja rakstura politiskām un militārām pretrunām starp PSRS, no vienas, un Angliju un ASV, no otras puses.

Lieta Teivāna un citu (4 cilvēki) apsūdzībā un pretpadomju organizācijas LPA (Latvijas Patriotiskā apvienība) biedru apsūdzībā kontrrevolucionārā darbībā, ko vadīja Dunskis (iesaistīti 23 cilvēki), parādīja, ka kontrrevolucionārie elementi Latvijas PSR veic aktīvu pretpadomju darbu pret padomju varu naidīgi noskaņotās jaunatnes vidū, tiecoties iesaistīt to dažādās kontrrevolucionārās organizācijās un izvirzot tai uzdevumu organizēt bruņotu sacelšanos kara darbības izraisīšanās momentā pret PSRS no Anglijas un Amerikas puses, gāzt padomju varu un atjaunot Latvijā nacionālo neatkarību.

No visa teiktā izriet, ka šajā gadā sakarā ar kolhozu celtniecības attīstību republikā katru mēnesi pieaug kontrrevolucionāro elementu darbība; tautas ienaidnieki, atkarībā no konkrētas situācijas un vietējiem apstākļiem, savā naidīgajā darbībā pielieto dažādas formas un metodes; viņi visiem līdzekļiem cenšas traucēt vissvarīgāko partijas un valdības pasākumu realizēšanu; naidīgajiem elementiem, kas atrodas nelegālā stāvoklī, visāda veida palīdzību un atbalstu sniedz vietējā, pret padomju varu naidīgi noskaņotā iedzīvotāju daļa - kulaki, bijušie aizsargi, šucmaņi, leģionāri u.c.; tautas ienaidnieki tiecas iekļūt un, pateicoties partijas un padomju orgānu dažu vadītāju bezatbildībai un politiskajam aklumam, arī iekļūst padomju valsts aparātā, lai traucētu tā pareizu darbību un sagrautu to no iekšienes.

Lai pilnīgi likvidētu kontrrevolucionāro, naidīgo elementu paliekas Latvijas PSR, lūdzu Jūs apspriest jautājumu par šādu pasākumu realizēšanas lietderību:

1) Latvijas PSR Valsts drošības ministrijai uzskaitīt visas naidīgās, kontrrevolucionāri noskaņotās personas - bijušos aizsargus, šucmaņus, policistus, apsardzes locekļus, Ulmaņa fašistiskā režīma ievērojamākos darbiniekus, lielos tirgotājus, rūpniekus un namīpašniekus, leģionārus, teroristisko bandu bijušos līdzdalībniekus, aktīvus vācu fašistisko okupantu atbalstītājus u.c.;

2) ministriju specnodaļām un republikas resoru nodaļām veikt valsts aparāta attīrīšanu no šķiriski naidīgiem elementiem gan centrā, gan arī uz vietām (resoriem pakļautajos uzņēmumos, iestādēs un organizācijās);

3) komisijai, ko vada viens no Latvijas K(b)P CK sekretāriem, uzdot izstrādāt un sagatavot priekšlikumus par Latvijas teritorijā dzīvojošo padomju varai visnaidīgāko un šķiriski neuzticamāko personu pārvietošanu uz valsts attālākajiem rajoniem.

Latvijas PSR prokurors
2.kategorijas Valsts justīcijas
padomnieks
A.Mišutins

Rīgā,
1948.gada 21.septembrī
_______________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis H.Strods. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.132, 565.-580.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA KPA, 101.f., 11.apr., 70.l, 88.-101.lp. Noraksts.

Ievietots: 05.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV