Tēvzemes brīvības savienības politisks mēnešraksts

Katra politiska sistēma balstās uz zināma pasaules uzskata. Šo uzskatu dažādība veido arī dažādas politiskas sistēmas.

Vēstures gaitā vērojama politisko sistēmu nemitīga cīņa, kas dažkārt cilvēci novedusi pie lielām katastrofām. 20. gadu simteni esam pārdzīvojuši divus pasaules karus. Rezultātā ir likvidētas ievērojamas politiskas sistēmas, kas savā laikā ietekmējušas visu pasauli. Pirmais pasaules karš sagrāva vācu un krievu monarhiju imperiālisma tendences. Uz drupām radās jaunas politiskas sistēmas, kuru mērķi tomēr palika vecie imperiālisma centieni. Otrs pasaules karš likvidēja tādus stiprus politiskus spēkus kā nacionālsociālismu, fašismu un japāņu imperiālismu. Izšķirīga nozīme šādai norisei bija Rietumu lielvalšķu politisko sistēmu stabilitāte. Rietumu demokrātijas pierādīja savu stiprumu un dzīvotspējas un nodrošināja savām valstīm patstāvību pilsonisko brīvību ietvaros.

Patlaban esam piedzīvojuši brīdi, kad pasaules politikā dominē tikai divi spēki, - minētā Rietumu demokrātija, kas balstās uz USA un Britu impērijas demokrātiju gadsimtu tradīcijām, un komunisms ar Padomju S[avienī]bu kā centrālo spēku.

Rietumu demokrātijas balstās uz šķiru sadarbības principiem, kamēr komunisms atzīst tikai vienas šķiras priekšrocības, cenšoties pārējās iznīcināt. Šī fundamentālā atšķirība nostāda abus politiskos spēkus tādā pretstatā, kas starptautisko saprašanos padara neiespējamu. Varam droši teikt, ka intensīvā diplomātiskā cīņa, kas sākusies pēc kara beigām minēto politisko sistēmu starpā, izslēdz katru kompromisa iespēju un agrāk vai vēlāk novedīs pie jaunas katastrofas, nu jau trešās mūsu gadsimtā.

Komunisma agresīvās tendences izplesties visā pasaulē[...][1] klātas. Tām auglīgu zemi radīja otrs pasaules karš, jo pretkomunisma spēki daudzās valstīs nelaimīgā kārtā sabiedrojās ar agresīvās Vācijas spēkiem, tā kļūdami tautā nepopulāri. Šos spēkus tāpēc pa daļai arī iznīcināja. Tā izskaidrojami komunisma panākumi un spēku pieaugums daudzās valstīs. Neskatoties uz šādiem komunismam labvēlīgiem apstākļiem un zināmiem sākuma panākumiem, komunisma galīgās uzvaras izredzes tomēr ir apšaubāmas. Rietumu demokrātijas, kuru principi izteikti visiem zināmo Atlantijas un Apvienoto Nāciju chartu saturā un paredz visām tautām politisko brīvību un neatkarību, taisnības un tiesību ietvaros, apzinās stāvokļa nopietnību un gatavojas pasauli glābt no tā haosa, kādu draud radīt starptautiskais komunisms ne vien citās valstīs, bet arī pašās rietumu demokrātijās.

Mūsu brīvības un neatkarības tiesības ir noteiktas Atlantijas un Apvienoto Nāciju chartās. Ja Rietumu demokrātijas pašreiz cīnās diplomātiskā ceļā un gatavojas cīnīties arī militāri, ja būs nepieciešams, par šo tiesību nodrošināšanu visām tautām, tad mums ir drošs pamats pārdomāt, kā veidosim jauno, nacionāli-demokrātisko Latviju organizēties un gatavoties, lai mēs būtu spējīgi dot savu daļu tai starptautiski politiskai cīņai, kuras uzvara nodrošinās mums brīvas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanas iespējas.

[K. Pērkons]

1) Atjaunot Latvijas valsts faktisko suverenitāti (neatkarību), saskaņā ar bij[ušiem] starptautiskiem līgumiem un Apvienoto Nāciju deklarāciju, kur savas zemes valdītāja un likteņa lēmēja būtu pati latviešu tauta.

2) Uzturēt draudzīgas attiecības ar visām nācijām, izņemot tās, kuras vēršas pret Latvijas neatkarību un ved Latvijai naidīgu politiku un propagandu.

3) Piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijā, veicinot starptautisko sadarbību un miera intereses.

4) Tuvas attiecības izveidot ar pārējām Baltijas jūras valstīm, sevišķi ar Lietuvu un Ēstiju.

1) Latvijas valsts atjaunojama kā nacionāla demokrātija Apvienoto Nāciju statūtu garā, izvedot brīvas, vienlīdzīgas, vispārējas, tiešas un aizklātas vēlēšanas.

2) Nodrošināt vēlēšanu tiesības visiem Latvijas pilsoņiem, bez šķiru, sociālās izcelšanās, mantas un izglītības cenza izšķirības.

3) Nodrošināt personas, privātīpašuma, preses, vārda, sapulču un reliģijas brīvību.

1) Latvijas valsts eksistences pamats - lauksaimniecība, atzīstot privātīpašuma tiesības uz zemi.

2) Valsts interesēm atbilstoši izveidojama rūpniecība, kā arī ārējā un iekšējā tirdzniecība.

3) Izvest agrārreformu, piešķirot zemi tās gribētājiem - bezzemniekiem, kas krievu un vācu okupācijas laikā nav noziegušies pret latviešu tautas un Latvijas valsts interesēm.

4) Zemes pamatmeliorāciju izved ar valsts līdzekļiem, kā arī piešķir kredītus saimniecības izveidošanai.

5) Lielos tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumus pakļaut kopējām valsts un tautas interesēm.

6) Valsts atbalsta nacionālo tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu izveidošanos.

1) Veselības aizsardzība, brīva ārstēšana pensijas vecuma, darba nespējas un invaliditātes gadījumos.

2) Taisnīgs atalgojums visu profesiju un arodu darbiniekiem, atbilstošs dzīves standartam.

3) Strādniekiem un inteliģencei 8 stundu darba laiks.

4) Darba un iespējami augsta dzīves līmeņa nodrošināšana strādniekiem.

5) Latviešu tautas dzīvā spēka vairošanas veicināšana, nodrošinot pabalstus daudzbērnu ģimenēm.

V. Izglītības politika

1) Nacionālās zinātnes, mākslas un kultūras izveidošana.

2) Brīva un obligāta pamatizglītība visplašākām tautas masām (mācības līdzekļi, apģērbs un uzturs).

3) Valsts pabalstus un stipendijas brīvas izglītības tālākiegūšanai vidus un augstākās mācības iestādēs nosaka jauniešu spēju cenzs.

4) Jaunatne audzināma reliģiski-ētiskā un valstiski-nacionālā garā.

Tēvzemes brīvības savienība cīņā par minētās programmas izvešanu atbalsta arī Latvijas brīvvalsts valdības pārstāvju un latviešu emigrantu darbību ārzemēs.

Svētajā cīņā par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu mēs vadāmies no tiesību, taisnības un cilvēcības principiem.

Aicinām visus patiesi nacionāli domājošos latviešus bez partiju un šķiru starpības, piedalīties un atbalstīt kopējo cīņu par brīvu un neatkarīgu, nacionāli-demokrātisku Latviju.[2]

Dievs, svētī Latviju.

Tēvzemes brīvības savienības izdevums.
Par redakciju atbild K. Pērkons.
___________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.33, 156.-160.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 40012.l., 1.-2.lp. Mašīnraksts.

[1] Oriģinālā seko divi locījuma vietā nesalasāmi vārdi.

[2] Izcēlums oriģinālā.