Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera paskaidrojums presei sakarā ar savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu starp Latviju un PSRS.
[1939.gada 9.oktobrī]
__________________________________________________________________
Ārlietu ministrs V.Munters šodien bija aicinājis preses pārstāvjus, lai sniegtu paskaidrojumus par noslēgto Latvijas - Padomju Savienības savstarpējās palīdzības līgumu.
Visiem ir zināmi notikumi Eiropā kopš 1.septembra. Šo notikumu straujums,teica ārlietu ministrs, ir tikpat liels kā to vēsturiskā nozīme. Piecās nedēļās Eiropas dzīve mainījusies visos pamatos un mainījusies arī Eiropas politiskā seja. Vislielākās pārmaiņas notikušas Austrumeiropā. Polijas valsts ir beigusi pastāvēt. Tās teritorija sadalīta starp Padomju Savienību un Vāciju, starp abām pēdējām noslēgts līgums par draudzību un par abu valstu robežu galīgu nokārtojumu.
Pie šiem notikumiem nevar pieiet ar uzskatiem, kas nodibinājušies miera apstākļos un citādā starptautiskā stāvoklī. Jaunais stāvoklis uzstāda arī jaunus uzdevumus.
Agrākais līdzsvars Austrumeiropā bija atkarīgs no trīs valstīm: Padomju Savienības, Vācijas un Polijas. Tāpat šo līdzsvaru ietekmēja saspīlējums starp pirmām minētām divām lielvalstīm. Viss tas ir kardināli grozījies. Polija vairs nav spēkā faktors Austrumeiropā, un starp Padomju Savienību un Vāciju nodibinājusies draudzība un saskaņota rīcība.
Tādi apstākļi nostāda Baltijas valstis jaunā situācijā un jaunu problēmu priekšā. Zināmā mērā notiek arī šeit pasaules kara beigās radītā stāvokļa revīzija, lai gan Baltijas valstīm ar Versaļas miera līgumu tiešu sakaru nav.
Padomju Savienības Eiropas daļai ir tikai trīs izejas uz aizjūras zemēm: ziemeļos caur Balto jūru, dienvidos caur Melno jūru un vēl caur Ļeņingradas ostu. Pēdējā atrodas stratēģiski neizdevīgā stāvoklī un ir aizsalstoša osta. Miera laikā šāds stāvoklis bija pieciešams, bet kara apstākļos tas varēja radīt grūtības. Tā arī saprotama Padomju Savienības tieksme nostiprināt savas pozīcijas Austrumbaltijas piekrastē. Tas bija iedomājams divos virzienos: pirmkārt, atvieglojot Ļeņingradas stratēģiskās pozīcijas un otrkārt, rūpēties par citu neaizsalstošu ostu lietošanu. Jau agrākos gados Latvijas ostas ir spēlējušas svarīgu lomu Padomju tranzītā no un uz Vakariem, caur Baltijas jūru. Vēlāk šajā tieksmē iestājās zināms pārtraukums un Padomju Savienība centās iztikt ar savām ostām.
Šodien Baltijas ostu problēma atkal aktuāla un saimnieciskiem apsvērumiem pievienojas arī stratēģiskas intereses. Šādi ieskati bija izpaudušies jau agrāk sarunās starp Padomju Savienību, Angliju un Franciju. Kamēr vēl valdīja miers, Baltijas valstis pieturējās pie līdzsvara politikas, rēķinoties ar varbūtējiem iebildumiem pret koncesijām Padomju Savienības stratēģiskās interesēs.
Šodien apstākļi ir citi un mūsu pašu drošība prasīja stāvokļa noskaidrošanu un precizēšanu.
Lai būtu atgādināts, ka tikai trīs nedēļas pagājušas kopš l7.septembra, kad Padomju karaspēks iegāja Polijas teritorijā, un 11 dienas vēlāk jau parakstīja Maskavā nolīgumu starp Padomju Savienību un Vāciju. Tajā pašā 28.septembrī parakstīts arī Igaunijas - Padomju Savienības savstarpējās palīdzības nolīgums. Vēl trīs dienas vēlāk, tiklīdz mūsu valdība bija iepazinusies ar abu minēto līgumu saturu un apsvērusi to ietekmi uz mūsu valsts politisko un stratēģisko stāvokli, nolēma nekavējoties stāties pie mūsu attiecību noskaidrošanas ar Padomju Savienību un sarunās, kas notika no 2.-5.oktobrim Maskavā, tas arī izdarīts. 5.oktobra līguma teksts atklātībai jau zināms. Par to daži laikraksti paspējuši jau izteikties. Droši vien sekos vēl citi komentāri.
Man šajā brīdī, teica ministrs sarunā preses pārstāvjiem, kad mēs stāvam līguma ratificēšanas priekšvakarā, rūp apgaismot lielās politiskās līnijas, uz kurām līgums uzbūvēts. Vispirms būtu jājautā, kāpēc izvēlēta savstarpējas palīdzības līguma forma.
Šajā apstāklī atrod savu izteiksmi abu valstu griba uzturēt mieru un status quo pie Baltijas jūras. To vēl vairāk apstiprina atsaukšanās uz miera līgumu, tāpat neuzbrukšanas līgumu starp abām valstīm un noslēgtā līguma 5.pants, kas nepārprotami nosaka, ka abu valstu suverēnās tiesības netiek skartas.
Arvien no jauna jāatgādina, ka līgums noslēgts kara apstākļos, kad iespējamas nejaušības un notikumi risinās ; ārkārtīgi strauji. Latvijas neieraušana karā ir bijis mūsu ārpolitikas pamatuzdevums kopš tā laika, kad kara varbūtība sāka figurēt visu valstu ārpolitiskos apsvērumos. Bet tajā paša laikā mums jāatzīst, ka Latvijas ieraušana karā slēptu arī draudus Padomju Savienībai, ar kuru mums ir kopējas robežas. Varētu teikt, ka taisni šinī brīdī apstākļi Baltijas jūrā un Austrumbaltijas piekrastē nedod pamatu bažām par varbūtējiem sarežģījumiem, kas varētu mūs ieraut karā, bet kara notikumu norise neaprēķināma un viss var zibensātri mainīties. Savstarpējās palīdzības principam ir zināma preventīva nozīme un uz ārieni ar to parādīts, ka kara atvairīšanā abām valstīm ir līdzīgas intereses. Reiz savstarpējās palīdzības princips no abām pusēm bija atzīts par piemērotu, dabīgā kārtā bija jārunā arī par šīs palīdzības veidu.
Te ir iets pa ceļu, kas atbilst abu pušu ģeogrāfiskam stāvoklim un militārām iespējām. Latvija var saņemt palīdzību apbruņojumā un kara materiālos. Tā savukārt piešķir Padomju Savienībai stratēģiskas priekšrocības uz savas teritorijas - divas jūras bāzes, vienu krasta artilērijas bāzi un dažus aerodromus, kas pieder pie minēto bāzu aizsardzības.
Šīs stratēģiskās priekšrocības nekādā ziņā neierobežos normālu dzīvi Liepājā un Ventspilī, jo attiecīgie iecirkņi ir precīzi nospraužami vienošanās ceļā. Pats par sevi saprotams, ka militāra atbalsta punkti nevar palikt bez apsardzības, tāpēc arī Padomju Savienībai ļauts turēt bāzu un aerodromu iecirkņos savu karaspēku, kuru kopskaitu atkal nosaka vienošanās ceļā. Sevišķi svarīgs ir vēl kopīgi izstrādātais oficiālais paziņojums, kas publicēts līguma parakstīšanas gadījumā. Tas ir it kā politisks papildinājums pie paša līguma, saturot zināmus politiskus principus, kurus līguma ceļā nevar tik precīzi formulēt, bet kuriem nolīguma piemērošanā ir liela nozīme.
Te iet runa par savstarpēju uzticību un sadarbības iespējamību, neskatoties uz valsts iekārtu dažādību.
Tāda uzticības un sadarbības atmosfēra valdīja
arī pašās sarunās. Negribēdams aizsteigties priekšā palīdzības līguma
plašākam apgaismojumam, es tomēr vēlētos pasvītrot, teica ministrs
sarunas noslēgumā, ka tas stiprinās mieru un drošību un atbilst politiskām
realitātēm, ar kurām mums tagadējos apstākļos jārēķinās.
_________________________________________________________________
Avots: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.55, 124.-127.lpp.
Publicēts: Brīvā Zeme. 1939., 9.oktobrī.
Ievietots: 07.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu