[No 1940.gada 17.jūlija līdz 1940.gada novembrim]
___________________________________________________________________

PSRS Iekšlietu Tautas Komisāram

1940.gada 17.jūlijā no V.Muntera

Pēdējos gados visu Eiropas politiku ietekmēja Vācijas agresīvo tendenču izvēršana. No šī redzes viedokļa jāvērtē arī visas politiskās aktivitātes Baltijas reģionā. Līdz Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanai visas Baltijas politikas pūles bija vērstas uz to, lai tā netiktu iesaistīta Padomju Savienības un Vācijas bruņotajā konfliktā un lai nedotu ne mazāko iemeslu padomju - vācu savstarpējo attiecību saasināšanai. Tā tas bija ar oficiālo politiku. Aiz šīs fasādes dažādās Baltijas valstīs bija dažādi “īstenie” noskaņojumi. Visskaidrākais šis noskaņojums bija Somijā, par ko visraksturīgāko liecību sniedz Somijas sūtņa Palīna man kādreiz teiktais: “Vācija jau vienreiz mūs izglāba, tā izglābs mūs atkal.” Somijas vadošajām aprindām Padomju Savienība pārstāvēja barbarismu un iesīkstējušus ienaidniekus (Erbfeind) - krievus. Palīns rūpējās par latviešu un somu armiju tuvināšanos. Viņa darbības laikā tika organizētas armiju komandieru, štābu priekšnieku, aizsargu un šuckora priekšnieku savstarpējās vizītes. Turklāt somi visvairāk interesējās par mūsu aizsardzības pasākumiem pret Padomju Savienību. Tā kā [203.] šajā virzienā pie mums nekas īpašs netiks uzsākts, izņemot parasto Latvijas armijas daļu dislokāciju, tad, kā vēlāk noskaidrojās, somi bijuši neapmierināti ar mums. Privātā sarunā jau pēc Padomju Savienības un Somijas kara sākuma tā man nepārprotami paziņoja Palīns. Ar asarām acīs viņš patētiskā tonī man teica: “Tagad viss mans darbs ir sabrucis. Vairs nekad nebūs Latvijas un Somijas draudzības. Es centos izveidot vienotu aizsardzības fronti, mani uz to pilnvaroja Hakcels, kurš orientāciju uz Skandināviju uzskatīja par nereālu. Protams, mēs nevarējām jums to atklāti teikt, taču vajadzēja saprast, ka ģenerāļi nebrauca velti. Tā ir jūsu slavenā vadoņa, bet jo sevišķi ģenerāļa Baloža vaina. Tagad mēs cīnāmies par visu rietumu kultūru, bet igauņi un latvieši mūs pameta.”

Līdz padomju - vācu līgumam Somijas un Vācijas attiecības bija visai intīmas. Par to rakstīja sūtnis Šūmanis, sūtnis Krieviņš (Berlīnē), par to runāja simtprocentīgi vāciski orientētais Palīns, to apliecināja biežās augstāko virsnieku savstarpējās vizītes. Holsti, kuru uzaicināja par ārlietu ministru, lai uzlabotu attiecības ar Padomju Savienību, 1936. (vai 1937.) gadā man teica, ka viņš nesaprot somu aklo ģermanofīlismu, kuri pat klausīties negrib, ja viņiem stāsta par vācu briesmām.

Somijas paraugam sekoja Igaunija. Iecēla Berlīnē militāro atašeju, nosūtīja stažieri uz [204.] Kara akadēmiju, notika štāba priekšnieka Rēka vizīte Berlīnē. Kā no Helsingforsas, tā no Tallinas un Berlīnes pienāca ziņas par kādu norunu [esalasāmi] ar vācu ģenerālštābu. Ja nemaldos, 1939. gada martā mūsu lietvedim Berlīnē Igenbergam Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītājs Grunhers pateica: “Die Neutrallitat ist uberholt”.[2] Ap to pašu laiku vācu ģenerālštābs neoficiāli centās izzināt no Latvijas militārā atašeja Berlīnē pulkveža Plensnera, vai Latvija nebūtu ar mieru tuvināties ar Vāciju pret kopīgu ienaidnieku - komunistisku valsti. Par to privātā vēstulē man paziņoja sūtnis Krieviņš. Zondāža palika bez tālākām sekām.

Igaunijā augsne šādiem nodomiem bija labvēlīgāka. Pats prezidents Petss bija dedzīgs somu politiskās līnijas un līdz ar to arī ģermanofīlās politikas piekritējs. Atšķirībā no nepārprotamā studentu korporāciju pretinieka Ulmaņa, Petss bija korporācijas filistrs un visur pirmām kārtām ievirzīja ļaudis no savas un pēc arī no citu korporāciju aprindām. Ar Rēka vizīti bija saistīti diezgan lieli bruņojuma pasūtījumi Vācijā. Vācu kapitāls bija labi iekārtojies Igaunijas rūpniecībā (sevišķi degakmens destilācijas produktu). Petss atļāva sevi ievēlēt par vācu Melngalvju biedrības goda locekli, kā arī daudzkārt citādi demonstrēja savu proģermānisko orientāciju. Tā tas turpinājās līdz pašam pēdējam laikam. Sakarā ar Baltijas vāciešu repatriāciju [205.] prāvas, par vāciešu likvidēto mantību iegūtās summas tika investētas Igaunijas rūpniecībā. Pēc avīzes “Revald Zeitung” slēgšanas (Rīgas vācu avīzē “Rigasche Rundschau” pārtrauca savu eksistenci jau 15.12.39.) tika atļauts nodibināt jaunu avīzi “Ostsee Zeitung”. Mēs paziņojām Igaunijas valdībai savu vēlējumos nepieļaut šo avīzi, bet ministrs Pīps atbildēja, ka uzskata to par derīgu pasākumu.

Pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar Padomju Savienību Igaunijas sūtnis Rebane man paziņoja, ka tagad vienīgā cerība paliek vācieši. Tiesa gan, viņš piebilda, ja uzvarēs sabiedrotie, tad arī tie piespiedīs padomju karaspēku aiziet no Baltijas valstīm, taču diezin vai sabiedrotie uzvarēs. Vispār Igaunijā līgumu uztvēra kā nacionālu katastrofu, bet vēlāk nomierinājās. Tomēr cerēja, ka atnāks vācieši. Pie mums Latvijā līguma īstenošanas apstākļi ārēji bija tādi, ka padomju karaspēka klātbūtne nebija manāma. Vairākums līgumu vērtēja pozitīvi, taču tika izteikta cerība, ka padomju karaspēka klātbūtne būs tikai uz laiku. Kabinetā nebija neviena, kas būtu izteicis vēlēšanos redzēt Latvijā vāciešus, kaut gan, protams, daudzi nešaubījās par to, ka agrāk vai vēlāk vācieši atkal pievāks Baltijas valstis. Pirmā laika Latvijas un Igaunijas visai nomāktais garastāvoklis ievērojami uzlabojās [206.] sakarā ar notikumiem Somijā. Man bieži nācās dzirdēt slavējošas atsauksmes par mūsu politikas “tālredzību” salīdzinājumā ar Somiju. Taču arī pie mums dažādos cilvēkos bija vērojama dīvaina divkosība, kas izpaudās, nosodot Padomju Savienības rīcību pret Somiju. Kabinetā es biju gandrīz vienīgais, kas atklāti teica, ka Somija pieļāvusi nepiedodamu kļūdu, par ko tagad jānorēķinās. Sevišķi asi Padomju Savienību nosodīja ģenerālis Berķis, kurš tad bija armijas pavēlnieks. Starp citu, kā man rakstīja sūtnis Tepfers no Somijas, tur līdz pēdējam brīdim nav ticējuši, ka PSRS vērsīsies pret Somiju militāri.

Par noskaņojumu Lietuvā varu pateikt tikai to, ka tur bija ļoti neapmierināti ar padomju valdības “skopulību” Viļņas apgabala robežu noteikšanā. Turklāt visam pāri stāvēja pievienoto poļu un poļu bēgļu problēmas, tā kā līgums ar PSRS tika uztverts samērā vienaldzīgi, kā neatvairāms liktenis. Runājot par ārzemju valdību uzskatiem, interesi varētu izsaukt tikai Anglija, Vācija un daļēji Rumānija. Forein ofisā gan Halifakss, gan Batlers un Koljē teica mūsu sūtnim, ka mēs esam rīkojušies pareizi, noslēgdami līgumu ar PSRS. Ja nekļūdos, tad Batlers esot teicis, ka tas viss tikai uz laiku. Anglijas sūtnis Rīgā Orde par līguma politisko pusi neinteresējās. Viņš tikai centās saņemt [207.] informāciju par padomju garnizonu skaitlisko sastāvu un sadalījumu pa ieroču šķirām. Par to, protams, interesējās visi diplomāti, un es pastāvīgi atbildēju, ka tas ir kara noslēpums. Taču pakāpeniski notika informācijas noplūde. Pilnīgi atšķirīga bija Berlīnes pieeja, kur daudzi resoru ierēdņi (atceros Grundheru, Helmani, Šefoldu) izteica nožēlu, taču vienlaicīgi visā vainoja mūs pašus un uzskatīja mūsu “likteni” par izlemtu. Vācijas sūtnis Rīgā fon Koce (bijušais militārais atašejs Somijā, Neirāta kabineta šefs, kalpojis Tautu Savienībā, pavadījis Litona komisiju uz Tālajiem Austrumiem) paziņoja man (šķiet, 1939.gada decembrī), ka Ribentrops devis padomju valdībai Baltijas valstīs “carte blanche”. Labu laiku pēc tam (šķiet, aprīlī) fon Koce pēc ilgas slimošanas bija pie manis un interesējās, kā līgums tiek īstenots. Kad es to novērtēju optimistiski, viņš izteica zināmu izbrīnu un piezīmēja, ka viņam no Berlīnes esot ziņas, ka līdz 1940.gada 1.septembrim Baltijas valstis tikšot inkorporētas Padomju Savienībā. Viņš tāpat vairākkārt atkārtoja, ka Berlīne nav apmierināta ar mūsu politiku un ka uz nekādu iejaukšanos mūsu labā neesot ko cerēt. Es viņam atbildēju, ka Latvijas valdība nekad nav ar to rēķinājusies. Vēl pēc kāda laika (šķiet, pēc brauciena uz Berlīni) fon Koce sarunā ar mani ieminējās, [208.] ka no Hitleram tuvām aprindām nāk informācija, ka viņam attiecībā uz Baltijas jūru un Baltijas valstīm it kā iezīmējoties “jauni uzskati”, taču to būtība tā arī palika nenoskaidrota. (Būtu interesanti pārbaudīt, vai taisnība, kā man ziņoja bijušais protokolu nodaļas vadītājs Olavs, ka fon Koce uzdevis prof. Kirhenšteinam jautājumus par tagadējo lielo padomju spēku atrašanās mērķiem Latvijā, liekot manīt, ka šāds fakts ir pretrunā ar Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgumu)

Skarot Rumāniju - pēc PSRS un Baltijas valstu savstarpējās palīdzības līgumu noslēgšanas sūtnis Ēķis man rakstīja, ka Rumānijas Ārlietu ministrijā nešaubās, ka Besarābija būs jāatdod PSRS. Kāds vecs paziņa esot teicis Ēķim: “Labi, ja ar to viss beigtos, taču var būt arī sliktāk.” Te gribētu piebilst, ka šajās dienās Rumānijas lietvedis Rīgā (Nigulesku) man teica, ka, viņaprāt, Rumānija ar savu jauno orientāciju uz Vāciju esot pieļāvusi smagu kļūdu, ka esot vajadzējis iet uz tuvošanos ar PSRS.

Ar plaša mēroga izlūkošanu Latvijā nodarbojās Vācija, Japāna, Anglija, Francija un zināmā mērā ASV.

Vācijas izlūkdienests darbojās gan pret Latviju, gan pret PSRS. Pārējos gadījumos var [209.] apgalvot, ka izlūkošana bija vērsta vienīgi pret PSRS. Vācijas rīcībā bija plašs aparāts, jo līdz repatriācijas līgumam (30.X.1939.) Latvijā bija pāri par 50 000 cilvēku vācu mazākumtautības un apmēram 3500 Vācijas pavalstnieku. Turklāt Vāciju un Latviju saistīja dzīva satiksme, iebrauca daudz komersantu un jūrnieku (vēl samērā nesen, šķiet, maijā, uz vācu kuģiem Liepājā un Ventspilī divos gadījumos tika pazīti vācu tautības bijušies Latvijas pilsoņi, kuri savā laikā bija repatriējušies un nebija atbilstošo kuģu komandas sastāvā). Vācijas izlūkdienests strādāja trijās kategorijās, bija, tā sakot, valsts izlūkdienests, kuru vadīja ģenerālštābs. Šis izlūkdienests centās nodibināt kontaktu ar mūsējo, lai saņemtu ziņas par PSRS. Taču no tā nekas neiznāca. Toties savā laikā admirālis Kanariss nodibināja kontaktus ar igauņu un somu ģenerālštābiem. Izlūkdienesta otrā kategorija bija partijas izlūkdienests. Visupēc, līdz nesenai pagātnei, eksistēja vēl kāds izlūkdienests, kas strādāja Vācijas konservatīvo aprindu interesēs, bet pēdējo divu triju gadu laikā es par to nekā neesmu dzirdējis. Pēc vietējo vāciešu aizbraukšanas uz vietas tomēr palika ievērojams skaits nerepatriantu (pēc mūsu aprēķiniem, no 5000 līdz 7000). Bez tam palika arī viss Liepājas [210.] bankas (Drēzdenes bankas filiāles) personāls, 46 vācu uzņēmumu kalpotāji (nepieciešamie speciālisti), kas pēc līguma bija atstāti Latvijā (uzņēmumu saraksts ir Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā), kā arī apmēram 250 jaunizveidotās fiduciārās sabiedrības “Utag” darbinieki, kuras uzdevums ir repatriantu atstātās mantības likvidācija. Šeit tātad bija plašs aģentu un informācijas avots. Nevienu vārdu es nezinu, taču nešaubos, ka mūsu politiskās policijas arhīvos būs atzīmēti daudzi (vajadzētu painteresēties par Ārlietu ministrijas bijušā bibliotekāra Igenberga sievas darbību; mēs viņu novērojām, taču līdz galīgiem secinājumiem vēl nenonācām).

Japānas vēstniecībā bija samērā liels “kancelejas ierēdņu” un “studentu” skaits, militārais atašejs, viņa palīgs un arī samērā daudzskaitlīga kanceleja. Pēdējā laikā japāņi atklāti interesējās par padomju bāzēm Liepājā un Ventspilī. Pāris dienas Liepājā uzkavējās [Japānas] militārā atašeja palīgs Maskavā (šķiet), kam caur vēstniecību tika piedāvāts atstāt aizliegto zonu. Ventspilī mēs pieķērām Latvijā akreditētā Japānas militārā atašeja lietvedi (?), kurš tika izraidīts no valsts.

Tamlīdzīgi plaši štati līdz 1939.gada sākumam bija arī Amerikas sūtniecībai Rīgā. [211.] Kādu laiku sūtniecībā (neskaitot ģimenes locekļus) bija 23 cilvēki. Lielākā daļa šo ierēdņu nodarbojās ar padomju jautājumiem. Turklāt sūtniecības darbiniekiem bija plaši sakari latviešu, vācu, krievu un pēdējā laikā arī ebreju aprindās. (Sūtņa Wiley sieva - poļu ebrejiete; abi ļoti nedraudzīgi pret PSRS. Abi tuvi Bullita draugi.)

Anglijas izlūkdienests darbojās, izmantojot pasu kontroles biroju un rekrutēja daudzus darbiniekus no krievu (daļēji emigrantu) aprindām. Savā laikā šajā iestādē liela loma bija (bijušajam cara) pulkvedim Sudakovam. Pirms dažiem gadiem viņš saņēma Anglijas pilsonību un aizbrauca uz Londonu. Viņš tad arī ieviesa krievu tautības aģentus. Cik man zināms, Anglijas izlūkdienesta darbību vērtēja kā vidēja līmeņa vai zem vidējā. 1935. (vai 1934.) gadā es par to pārliecinājos personīgi. Mēs gribējām iegūt pilnīgākas izlūkošanas ziņas par nacionālsociālisma nometnē pārgājušās vācu mazākumtautības darbību. Sakarā ar manu braucienu uz Londonu man uzdeva vienoties, lai kādu pieredzējušu angļu izlūkdienesta aģentu uz laiku pārceltu darbā pie mums. Pēc mana lūguma Koljē man noorganizēja tikšanos ar Scotland Yard direktora palīgu Normanu Kendelu, kurš pēc gadu ilgām pārdomām ieteica mums pulkvežleitnantu... [tā tekstā]. Es [212.] viņu redzēju, bet biju vīlies. Viņš dzīvoja diezgan trūcīgi, kā kādas tekstilfirmas aģents. Tā kā viņu silti ieteica, mēs riskējām viņu paaicināt, bet pēc diviem mēnešiem pārliecinājāmies, ka šis “specs” nekādu labumu mums nespēj dot, izņemot tēriņu restorānos. Tā mēs viņu aizsūtījām atpakaļ. Savā laikā man nācās dzirdēt, ka angļu izlūkdienestam strādā kāds emigrants Karačevcevs vai Karabčevcevs, par kuru man tagadējais sūtnis Stokholmā Salnais (bijušais Skujenieka partijas meņševiks, vairākkārtējs ministrs un deputāts) teica, ka it kā viņš esot safabricējis zināmo “Zinovjeva vēstuli”. Pēdējā laikā Kara(b)čevcevs strādāja kādā mazā izdevniecībā. Ja nemaldos, tad es vēl pagājušajā gadā redzēju viņu uz ielas Rīgā.

Francijas izlūkdienesta darbība tika noorganizēta (kā man stāstīja) tikai 1939. vai 1938. gadā. Dienests strādāja slikti, aģenti bieži iekrita, un štāba priekšnieks Rozenšteins man stāstīja, ka nācies dot draudzīgu padomu militārajam atašejam Hoppenot , lai izvēlas prātīgākus cilvēkus. Savā laikā iekrita aģents (katoļu garīdznieks) Hotter , bet pagājušā gada novembrī vai decembrī - Franču liceja direktors Šmitleins.

Vecā kabineta pēdējā sēde notika 20. jūnijā. [213.] Šajā sēdē Ulmanis paziņoja par jaunās valdības sastāvu. Apmainījāmies dažiem paviršiem komentāriem par atsevišķiem jaunās valdības cilvēkiem (prezidents samērā labi pazīst Kirhenšteinu; noraidoši runājām par Dambīti un Pabērzu; zināmu izbrīnu izsauca Blaua vārds). Pēc tam Ulmanis visiem jautāja, ko katrs domā darīt. Izrādījās, ka Kāpostam un Piegāzem ir tiesības atgriezties iepriekšējos amatos; Blumbergs, Birznieks un Bērziņš nodomājuši doties uz laukiem; Auškāps - atgriezties profesūrā; Berķis un es esam izkalpojuši pensiju; Kaminskis bija slims, bet arī viņam bija tiesības uz pensiju; Veidnieks baidījās par savu likteni, turklāt, neizkalpojis pensiju, paredzēja materiālas grūtības, jo sācis celt vasarnīcu Mežaparkā.

Ulmanis pateicās par sadarbību un noteica: “Es esmu pārdzīvojis trīs okupācijas, varbūt pārdzīvošu arī šo.” Pēc tam visi vēlreiz apstiprināja, ka neviens nebēgs (tas bija jau vienreiz noteikts 16. un 17.jūnija sēdē).

Vienīgais cilvēks, par kuru es dzirdēju, ka viņš grib aizbraukt, bija tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš. Ulmanis viņam deva padomu to nedarīt. Kad pēc dažām dienām Bērziņu atstādināja no amata, Ulmanis atsauca savus iebildumus, taču, šķiet, aizbraukt Bērziņam neizdevās. Ulmanis pats jau kopš 17.jūnija gatavojās pārcelties uz privātdzīvokli, [214.] jo domāja, ka viņu neatstās amatā. Pat pēc sarunas ar Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku Višinski Ulmanis uzskatīja savu atrašanos amatā par īslaicīgu un jau atbrīvoja vienu dzīvokli (Ministru prezidenta), kā arī pārveda mantas no pils uz dzīvokli (kur, nezinu).

Nākamajā rītā prezidenta adjutants mani uzaicināja ierasties pilī. Prezidents vēlējās atvadīties no katra ministra personīgi. Pirms manis pie viņa bija Bērziņš, bet pēc manis - Berķis. Es pie Ulmaņa biju tikai dažas minūtes. Viņš pateicās par ilggadējo sadarbību un jautāja, vai es tomēr nedomājot aizbraukt. Es atbildēju noliedzoši. “Nu, tad turieties droši, mēs jau tagad bieži neredzēsimies,” - bija viņa atvadvārdi. Pēc tam es nodarbojos ar pārcelšanos uz jaunu dzīvokli, pabeidzis šos darbus (šķiet, 27.jūnijā), piezvanīju Ulmaņa sekretāram Rudumam ar lūgumu nodot sveicienus un paziņot par manu sagaidāmo aizbraukšanu uz Siguldu. Ulmanis lūdza mani iegriezties pilī. Viņš teica, ka cerības pamazām vienoties ar jauno valdību nav piepildījušās. Pēc tam viņš man teica, ka Dambītis sācis runāt par valsts aizsardzības likuma grozīšanu. “Šo likumu es neparakstīšu, lai arī būtu konflikts, bet visam ir robežas,” viņš piebilda. Es viņam jautāju par citiem bijušajiem kolēģiem, uz to viņš atbildēja, ka zinot tikai to, ka [215.] Blumbergs un Birznieks vēl esot savās ministrijās un ļoti gribot atbrīvoties. Viņš jautāja, vai es neesot dzirdējis, ka Austrumprūsijā it kā notiekot karaspēka koncentrēšana, jo baidoties no padomju karaspēka tālākas virzīšanās; Latvijā divās vietās it kā esot manīti vācu aeroplāni. Es atbildēju, ka neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis un neticu, ka padomju karaspēkam būtu iespējams virzīties tālāk.

Pēc tam es aizbraucu uz Siguldu un atgriezos, lai nodotu agrāk sava valsts dzīvokļa inventāru un pie viena painteresētos par pensijas lietām. Šķiet, ka tas notika 2. jūlijā. Ministrijā man paziņoja, ka mani ir meklējis prezidenta kancelejas vadītājs. Es viņam piezvanīju un uzzināju, ka uz dažām vecām prezidenta pavēlēm par ārlietu resoru vajadzīga mana kontrsignatūra. Devos uz pili, parakstīju pavēles un pēc tam lūdzu noskaidrot, vai gadījumā Ulmanis nav aizņemts, lai varētu vēlreiz paspiest viņam roku. Pēc dažām minūtēm piezvanīja Ulmanis pats un teica: “Es domāju, ka būs labāk, ja jūs pie manis nenāksit. Valdība ir ieņēmusi galvā, ka bijusī valdība organizē kaut kādu apvērsumu, un es negribu dot ne mazāko iemeslu turpināt šādas valodas.” Tā bija mana pēdējā saruna ar prezidentu. No pārējiem ministriem pēc 20.jūnija es nevienu neesmu redzējis (izņemot [216.] Bērziņu un Berķi prezidenta priekštelpā 21.jūlijā).

Pēc tam, kad saskaņā ar savstarpējās palīdzības līgumu Latvijā tika ievesti padomju garnizoni, Latvijas armijas pavēlniecībai bija jāmaina Latvijas armijas daļu izvietojums, galvenokārt, lai atbrīvotu padomju karaspēka daļām t.s. Liepājas kara pilsētiņu. Kā es dzirdēju, divīzija, kas līdz tam atradās Liepājā, tika izvietota galvenokārt Zemgales un Kurzemes pilsētiņās un miestos. Skaidri nezinu, bet dzirdēju, ka bijušas dažādas grūtības ar telpām un dzīvokļiem virsnieku vajadzībām. Atceros, kā vienreiz sarunā ar štāba priekšnieku ģenerāli Rozenšteinu skāru jautājumu par armijas jauno dislokāciju. Ģenerālis man paskaidroja, ka armijas pavēlniecība vadījusies galvenokārt no pieņēmumiem, ka Vācijas un PSRS kara gadījumā jāizvairās no Latvijas karaspēka nokļūšanas starp diviem dzirnakmeņiem - uzbrūkošajiem vāciešiem un atkāpšanos veicošajiem Liepājas un Ventspils garnizoniem. Rozenšteins šādu atkāpšanos uzskatīja par neizbēgamu, jo domāja, ka vācieši Latvijai uzbruks pa apkārtceļu, forsējot Daugavu kaut kur augstāk, kā pasaules karā. Tāpēc Rozenšteins visvairāk baidījās, ka Latvijas armijas daļas var nokļūt uz padomju garnizonu atkāpšanās ceļa un tādējādi radīsies [217.] stāvoklis, ko pavēlniecība nespēs kontrolēt. Viņš man stāstīja, ka ģenerālpulkvedis Pavlovs oktobrī sarunās par padomju karaspēka daļu izvietošanu “Latvijā izteicis domu, ka kopīgas Latvijas (Lietuvas) teritorijas aizsardzības gadījumā padomju un Latvijas (Lietuvas) karaspēka daļas jāizkārto “pamīšus”. Rozenšteins to uzskatīja par visai bīstamu mūsu armijai un no savas puses (no mūsu redzespunkta) uzskatīja par pareizu aizsargāt noteiktu frontes iecirkni pilnībā mūsu vadībā, protams, padomju pavēlniecības virsvadībā.

Runas par uzbrukuma plāniem padomju garnizoniem pats neesmu dzirdējis, bet man stāstīja, ka jaunie ļaudis no studentu un pat virsnieku aprindām jūtu pārpilnības brīžos esot runājuši, ka “gadījumā, ja kas”, Liepājas kara pilsētiņu vajagot apmētāt ar rokasgranātām.

[218.] Daži faktori, kas apgaismo lielvalstu attieksmi pret Baltijas jautājumiem

Par Padomju Savienības, Anglijas un Francijas sarunām 1939. gadā mēs uzzinājām no igauņiem, kuri savukārt bija saņēmuši informāciju no somiem. Somi un igauņi attiecībā uz garantijām tūlīt ieņēma noraidošu nostāju. Oficiālu skaidrojumu vai paziņojumu mēs nesaņēmām. Taču, kad sākās diskusija presē, mēs painteresējāmies par šo jautājumu Londonā. Tur atbildēja ļoti skopi, un vienīgās saņemtās ziņas nāca no sūtniecības Maskavā, kur Kociņam bija labi sakari ar Anglijas militāro atašeju Fairbreisu. Pēdējais arī pats bija noskaņots pret garantiju līgumu un sarunas uzskatīja par manevru Vācijas iebiedēšanai. Mēs ieņēmām oficiālu pozīciju, saskaņā ar kuru:

1) mēs atsakāmies no garantijām, kas mums tiek dotas bez mūsu ziņas un piedalīšanās;

2) mēs paziņojām, ka mūsu drošībai nav vajadzīgas liekas garantijas, jo sarunu neveiksmes gadījumā iznāktu, ka mūsu drošība ir samazinājusies. Mūsu sākotnējās nostājas faktiskais motīvs bija bailes, ka garantiju pieņemšana varētu dot Vācijai iemeslu apvainot mūs bezpartejiska ārpolitiskā kursa neievērošanā.

Personīgi es kaut kā instinktīvi jutu, ka no padomju, angļu un franču sarunām nekas neiznāks. Turklāt man [219.] radās iespaids, ka Anglija un Francija cer ievilkt PSRS konfliktā ar Vāciju, lai pēc tam pašas paliktu malā. Es runāju par to ar pilnvaroto pārstāvi Zotovu vēl ilgi pirms zināmās Staļina uzstāšanās. Taču prezidents un daudzi sabiedriskie darbinieki uzskatīja, ka nebūtu slikti saņemt padomju, angļu un franču garantijas. Galvenais kavēklis bija Igaunijas ieņemtā (somu ietekmē) nostāja. Arī Lietuvai nekas nebija pretī parunāt par garantijām. Šādos apstākļos es uz savu personisko atbildību uzņēmos izmantot Tautu Savienības maija sesiju, lai atrastu “formulu”. Manuprāt, galvenokārt traucēja “neatkarības” garantijas, un es domāju, ka izeju varētu rast, runājot par neitralitātes garantijām. Pēc privātas sarunas ar pilnvaroto pārstāvi Maiski man radās iespaids, ka padomju valdība varbūt būtu ar mieru pieņemt šādu formulu. Tad es jautāju Halifaksam, vai nav iespējams ņemt vērā Baltijas valstu psiholoģiskās grūtības un runāt labāk par “neitralitātes” garantijām. Halifaksam ideja šķita ievērības cienīga, viņš nekavējoties manā klātbūtnē izsauca juridisko konsultantu Malkinu un uzdeva viņam uzrakstīt tekstu. [220.] Šis teksts tad arī bija tas priekšlikums, ar kuru nāca klajā Anglija 1939.gada jūnijā (?). Tas tika oficiāli iesniegts Baltijas valstīm, kur izraisīja apmierinātību. Turpmāk, kā zināms, radās citi sarežģījumi, un Baltijas valstis atkal atvirzījās dibenplānā. Par Strenga sarunām mēs uzzinājām ļoti maz, stāstīja tikai, ka padomju valdība izvirzot arvien jaunus un jaunus punktus.

Iekšlietu Tautas Komisāram

1940.gada 25.augusts Voroņeža, Ordžonikidzes iela 36-10

Ar izlūkošanu Latvijā nodarbojās divas iestādes: 1) Iekšlietu ministrijas Politiskā pārvalde, 2) Armijas štāba informācijas nodaļa.

Politiskās pārvaldes priekšnieks bija Fridrihsons, kuru ļoti apgrūtināja kontrole no direktora Anšmita puses, kas vadīja administratīvo departamentu un skaitījās Pol[itiskās] pārvaldes augstākais priekšnieks. Tāpēc Iekšlietu ministrija tika reorganizēta, administratīvo departamentu pārdēvējot par policijas departamentu un Politisko pārvaldi paaugstinot departamenta pakāpē - ar nosaukumu Drošības departaments. Direktors Anšmits, ģenerāļa Baloža ieliktenis un visai nespējīgs ierēdnis, tika atlaists (vēlāk viņš bija taupības kurators); viņa vietā iecēla bijušo Rīgas apriņķa priekšnieku Legzdiņu. Fridrihsons palika jaunā Drošības departamenta direktora amatā. Savus ziņojumus viņš iesniedza iekšlietu ministram un ministru prezidentam. Tā kā šie ziņojumi galvenokārt bija par strādnieku noskaņojumu un komunistu un sociāldemokrātu pagrīdes darbību, tie tika sūtīti arī sabiedrisko lietu ministram. Citi ministri, tajā skaitā arī es, par šo ziņojumu saturu uzzināja tikai retu reizi, ja tie skāra kādu konkrētu jautājumu, kas bija tās vai citas iestādes kompetencē. Citu kontaktu vai sadarbības starp Ārlietu ministriju un Drošības departamentu nebija, izņemot atsevišķus gadījumus, kad mēs lūdzām novērot aizdomīgus ārzemniekus vai kad departaments mums paziņoja atsevišķus gadījumus, kas attiecās uz diplomātiskā korpusa vai ārzemnieku darbību. Mūsu uzdevumi nekad neskāra diplomātu politisko darbību, bet viņu personiskās pazīšanās, galvenokārt vācu un emigrantu sabiedrībā. Bija arī atsevišķi valūtas spekulācijas gadījumi. Tā, piemēram, savu amatu nācās atstāt itāļu sekretāram Ričio un beļģu padomniekam [nesalasāms]. No Drošības departamenta mums sniegtajām ziņām es jau agrākos ziņojumos minēju japāņu militāro darbinieku novērošanu Ventspilī un Liepājā. Uz to attiecas arī franču aģenta Šmitleina izsūtīšana. Novēroja arī Vācijas padomnieku Štāmeru (mani tas maz interesēja, jo es zināju no sūtņa f[on] Kotces, ka Štāmers nevar satikt ar partiju un viņa dienas Rīgā ir skaitītas). Par padomju pilnvaroto pārstāvniecību politiskajā policijā jau sen bija izveidojies uzskats, ka novērošana neko nedod, tāpēc centās tikai konstatēt, kurš no darbiniekiem ir izlūkdienesta pārstāvis, jo drošības departaments uzskatīja, ka katrā padomju pārstāvniecībā ir tāds pārstāvis. Rīgā par tādu sākumā uzskatīja Vetrovu, bet vēlāk nolēma, ka tas ir Čičajevs (kāpēc - man nav zināms). [222.] Ārzemēs drošības dienestam nebija nekādu aģentu, vismaz man par to nekas nav zināms. [Nav salasāms vārds] uzturēja informatīvus kontaktus ar igauņu, lietuviešu un somu, un vēl mazāk ar poļu izlūkdienestu. Drošības dienesta darbības pārskats var likties nabadzīgs, taču jāņem vērā, ka divu miljonu valstij nevar būt ne līdzekļu, ne spējīgu cilvēku pārpalikuma; beidzot - arī ne īpašas praktiskas vajadzības radīt lielu aparātu.

Cita starpā atzīmēšu, ka ārlietu ministrs nekad neapspriedās ar iekšlietu ministru par Drošības departamenta darbu. Bijušais iekšlietu ministrs Gulbis pilnīgi neinteresējās par šo jautājumu, bet viņa pēctecis Veidnieks bija ļoti smaga rakstura cilvēks, kas sevi augstu vērtēja un neļāva, lai sveši interesētos par viņa iestādi. Ne likums, ne tradīcija nenoteica sadarbības nepieciešamību. Ārzemnieku iebraukšanas kontrole bija policijas departamenta ziņā, tieši saistoties ar misijām un konsulātiem. Turklāt šis jautājums kļuva aktuāls tikai pēc kara sākuma, jo līdz tam mums gandrīz ar visām Eiropas valstīm bija atcelts vīzu režīms. Ārlietu ministrija pārzināja tikai diplomātiskās un dienesta pases.

Kas attiecas uz armijas štāba informācijas nodaļu, tad par to es zinu vēl mazāk nekā par Drošības departamenta konkrēto darbību. Šajā ziņā štābs turēja sevi hermētiskā noslēgtībā un nepieļāva, ka “civilisti” interesētos par tā lietām un metodēm. Lieta nonāca tik tālu, ka militārie atašeji nerādīja savus ziņojumus sūtnim, neraugoties uz to, ka pēc instrukcijas viņi bija tiem pakļauti administratīvā kārtā. Kara ministrs un armijas komandieris nekad ar mani nerunāja par informācijas nodaļas lietām. Atceros šādu gadījumu nesenā pagātnē: privātā kārtā uz Maskavu aizbrauca Deglavs, mūsu militārais atašejs Kauņā. Pēc atgriešanās viņš uzrakstīja ziņojumu par saviem (tūrista) novērojumiem. Par šo ziņojumu kaut kādā veidā uzzināja sūtnis Kociņš, un, pēc viņa ziņām, tas bija uzrakstīts virspusēji un aizspriedumainā tonī. Viņš mani lūdza dabūt ziņojumu un, ja šīs ziņas izrādītos pareizas, izņemt to no apgrozības un autoram izteikt aizrādījumu būt uzmanīgākam savos spriedumos. Man toreiz bija jāpieliek daudz pūļu, lai dabūtu ziņojuma kopiju, tajā bija visai šaura sadzīviska muldēšana; tomēr man jāatzīst, ka informācijas nodaļas priekšnieks Celmiņš pats teica, ka viņš šo ziņojumu uzskata par jauna rakstnieka neveiksmīgu mēģinājumu (Deglavs nedaudz “grēkoja” literatūrā).

Informācijas nodaļa nesatika arī ar Drošības departamentu. Abas iestādes savā starpā konkurēja un novēroja viena otru ar kādu pilnīgi neizskaidrojamu neuzticību. Daļēji tas izskaidrojams ar personiskām attiecībām starp Ulmani un ģen[erāli] Balodi. Pēdējais greizsirdīgi [223.] apsargāja “savu izlūkdienestu” un aizliedza tam sadarboties ar Iekšlietu ministriju. No pagājušā atceros tikai trīs gadījumus, kad armijas štābs lūdza mūs palīdzēt izlūkdienestam. Pirms 6-7 gadiem mūs lūdza nosūtīt uz Maskavu kā kurjeru vienu informācijas nodaļas kapteini (uzvārdu neatceros). Tas tika izdarīts, viņš aizbrauca un atgriezās pēc parastā mūsu kurjeru saraksta. Sūtņa Bīlmaņa laikā [armijas] štābs bez tam vēl deva viņam no militārajiem darbiniekiem šoferi un šveicaru, un es pieļauju, ka viņi strādāja izlūkdienestam. Atceros šveicara uzvārdu - Vasilis, bet viņš nesapratās ar sūtni un ļoti ātri tika atlaists. Viņa uzvārdu zinu tādēļ, ka vēlāk viņš iesniedza par Bīlmani sūdzību kādas nesamaksātas algas sakarā. Šofera uzvārdu neatceros.

Visu, ko atceros par ārzemju izlūkdienesta darbību Latvijā, es jau izklāstīju iepriekšējos ziņojumos. Ārlietu ministrijas rīcībā nebija nekāda ne izlūkdienesta, ne pretizlūkošanas dienesta aparāta. Manis sniegtās ziņas veidojās no novērojumiem, no zināmu faktu salīdzināšanas un no gadījuma rakstura sarunām ar ārzemniekiem un latviešu darbiniekiem. Nepieciešams ņemt vērā apstākli, ka līdz karam vācu mazākumtautība veidoja plašu rezervuāru informācijas savākšanai un aģentu vērvēšanai. To izmantoja ne tikai Vācijas, bet visas ārzemju misijas. Karš šajā ziņā radīja lūzumu, bet repatriācijas līgums visiem redzamākajiem vācu darbiniekiem liedza iespēju palikt Latvijā. Izmantojot vietējo vāciešu pakalpojumus, diplomātiem pat nenācās vervēt īpašus aģentus. Vācieši ieņēma redzamas vietas visās iestādēs un viņiem bija svarīga loma rūpniecībā un tirdzniecībā. Viņi bija ļoti priecīgi izrādīt savu noraidošo attieksmi pret Latvijas valsti ar to, ka darīja zināmu tiem [valsts] dienestā uzzinātos faktus, konfidenciālus rīkojumus, ziņas par pasākumiem saimnieciskajā jomā.

Saruna notika jaunās valsts kancelejas ēkā, kur es devos Ribentropa pavadībā pēc neuzbrukšanas pakta parakstīšanas. Saruna ilga apmēram 50 minūtes Ribentropa, Krieviņa un, ja nemaldos, Meisnera klātbūtnē. Hitlers mani pārsteidza ar savu samērā nelielo augumu un kautrīgumu. Pēdējais izzuda līdz ar viņa monologa turpināšanos. Viņš skatījās vienā punktā un nemitīgi nervozi kustināja rokas un pirkstus, berzējot savu ceļgalu. Vispirms viņš atzīmēja pakta noslēgšanu un teica, ka tas radīs noturīgu pamatu mūsu savstarpējās attiecībās. Tagad atlicis viens uzdevums: attīstīt saimnieciskās attiecības (Ribentrops iesprauda, ka “fīrers - mūsu labākais saimnieciskais politiķis” un ka vācu saimniecība nesabruks). Mūsu saimniecība nav celta uz zeltu, bet uz produkciju. Tajā pašā laikā mēs esam labs patērētājs. Vispār būtu vēlams noslēgt ilgtermiņa saimnieciskos līgumus; tas dod iespēju abām pusēm savstarpēji pielāgoties un nostiprināt saimnieciskās attiecības. No tirdzniecības ar Ameriku mums jāatsakās, mums nav valūtas, bet viņiem mūsu rūpniecības izstrādājumi nav vajadzīgi. Tāpēc mēs pārorientējamies uz Eiropu. Tā, piemēram, Dienvidslāvija ļoti izdevīgi var pāriet uz sojas pupu audzēšanu; tāpat mums vajadzīgi Austrumeiropas graudi. Nav vēlams, lai agrārās valstis attīstītu nevajadzīgo rūpniecību.

Tāda saimnieciskā politika prasa politisko nomierināšanu. Esmu ļoti priecīgs, ka mums izdevās norobežot visus ziemeļus no interešu cīņas. Ļoti žēl, ka Skandināvijas valstis nepieņēma manus priekšlikumus par neuzbrukšanas paktu noslēgšanu.

Tālāk Hitlers paziņoja, ka viņš Eiropā galīgi atteicies no vairākām lietām: Eipenes - Malmedī, Elzasas - Lotringas koridora. Es izteicu Polijai pēc satura ārkārtēju priekšlikumu. Pēc manis neviens neprastu veikt šo lietu. Reihstāgā manus priekšlikumus uzklausīja ar ledainu, gandrīz nedaudz naidīgu klusēšanu. Taču ir lietas, no kurām es nekad neatteikšos, - tās ir kolonijas. Es vēlos dabūt atpakaļ to, kas bija mūsu, un es to izdarīšu. Pašreizējā Vācija nav 1918.gada Vācija, toreiz karu nezaudēja armija, bet gan vājā valsts vadība. Ja toreiz es būtu bijis kanclers, lietas beigtos citādi. Es labi zinu angļus, es daudzus gadus ar viņiem cīnījos. Es negribu svešas kolonijas, es nevēlos sevi kompensēt ar holandiešu, beļģu, spāņu vai portugāļu kolonijām. Karš? Ar uzvaru vainagots karš ātri kļūst par vēsturisku faktu, par kuru pēc tam mācās skolā. Es dodu priekšroku vēsturiskiem faktiem, kurus nevar aizmirst. Mana patmīlība vērsta uz to, lai nodrošinātu Vācijai mieru un radītu grandiozas celtnes. Mums ir tik daudz vislielāko apjomu projektu kā nevienai citai valstij. Lai īstenotu dažus no tiem, vajadzīgi 10-15 gadi. Tas man ir svarīgāks par uzvarām vainagotu karu. 15 000 kilometru garas autostrādes un miljons strādnieku mājvietu - tas paliek, tas liecina par radošo darbību. Pašlaik mēs realizējam vienu no ģeniālākajām idejām - tautas automobili un masu traktoru. Mēs domājam, ka ar to izdarām pakalpojumu visai Eiropai, īpaši agrārajām valstīm. Saimnieciskais uzplaukums iespējams tikai starp brīvām valstīm. [225.] Politiskā kundzība nevar atrisināt šo problēmu vai otrādi. Muļķa angļi domā, ka viņi var mūs vadīt vai mums kaut ko uzrakstīt priekšā. Tikpat muļķīgi ir domāt, ka savās saimnieciskajās interesēs mēs gribam valdīt pār citām valstīm. Pirmkārt, tas izraisītu pretošanos, otrkārt, mums tik un tā vajag kompensēt katru kviešu tonnu no mūsu iekšējās tautsaimniecības. Es novērsu tikai nepanesamo stāvokli, un par mieru esmu gatavs nest upurus.

Ribentrops šeit atzīmēja, ka, ja angļi nenāks pie prāta un lieta aizies līdz militāram konfliktam, tad ir divas iespējas: vai nu ātra mūsu uzvara vai ilgstošs karš, kurā, iespējams, mēs arī uzvarēsim, bet kas katrā ziņā iezīmēs Britu impērijas bojāeju. Hitlers it kā garāmejot pajautāja, kādas ir mūsu attiecības ar Padomju Savienību. Es sāku ar to, ka paskaidroju mūsu miera līguma nozīmi, kas mūs nostāda ārpus Versaļas sistēmas. Tālāk es teicu, ka mūsu politiskās savstarpējās attiecības ir labas, bet ka tirdzniecībā Padomju Savienība vēl nebūt nav ieņēmusi vietu, ar kuru tā varētu rēķināties. Hitlers mani pārtrauca un sacīja: tur ir komunisms, tas mums nav pieņemams, ciktāl tas neiziet ārpus Savienības robežām, lai pie sevis dara, ko grib. Noslēgumā viņš vēl reizi atgriezās pie tēmas “Anglija” un teica - angļi nav pieraduši pie tā, ka pret viņu stingrajiem vadoņiem stāv tādi paši stingri vadoņi vai pat vēl stingrāki, nekā tas ir pašlaik Vācijā.

Pirms pieņemšanas pie Hitlera man bija īsa saruna ar Ribentropu, tās laikā viņš teica, ka starp mūsu valstīm tagad palicis tikai vācu minoritātes jautājums. Viņš atzīmēja, ka ir valstis, ar kurām Vācijai ir ļoti draudzīgas attiecības, piem[ēram], Ungārija. Mēs nesaistām šo jautājumu ar tikko kā noslēgto paktu, tomēr darām pieteikumu. Mums nav nekādu politisku prasību, mēs tikai vēlamies nodrošināt kultūras savdabību.

Pēc tam viņš paziņoja vieglu draudu tonī, ka vienalga kādu garantiju pieņemšanu Vācija uzskatītu par pakta pārkāpšanu. No angļu un padomju sarunām nekas neiznāks. Es, teica Ribentrops, brīdināju arī Gadoentu, ka ar angļu un franču garantiju pieņemšanu viņš ir novērsies “no līnijas” un ka par tālāko Rumānijai nāksies atbildēt pašai. Viņš vēl reizi uzsvēra, ka pret angļu un padomju sarunām Vācija paliek auksta.

Pēc tradicionālām brokastīm pie kafijas mēs runājām daudzskaitlīgākā sabiedrībā, kur piedalījās Selters, ģen[erāl]štāba priekšnieks Halers, Himlers u.c. Ribentrops vēlreiz atsāka asu Anglijas kritiku. Anglija ar visiem spēkiem cenšas noskaņot savu sabiedrisko domu pret Vāciju, bet mēs atbildēsim tā, ka [tā] nobālēs. Nelaime tā, ka angļiem nav [nesalasāmi] vai vadoņu. Hitlers neko citu tā nevēlas, kā sarunāt ar Angliju. Mēs sniedzām vienu priekšlikumu pēc otra, taču tos visus noraidīja ar nicinošiem smiekliem. [226.] Tagad angļi grib iejūgt krievus. No tā nekas neiznāks. Krieviem nav interešu, un viņi ir vājāki. Pēdējo apstiprināja ģenerālis Hallers. Angļu garantijām nav nekādas vērtības. Tās netiks izpildītas.

Toreizējos apstākļos visai daudz tika runāts par Poliju, bet tam šodien vairs nav aktuālas nozīmes. Ribentropam īpaši patika Čiano izteiciens, kuru viņš minēja divas reizes: Polija - tā ir mirušā (Pilsudska) diktatūra.

Jau agrāk es norādīju uz to, ka man nenācās novērot vai izjust lielvalstu diplomātijas mēģinājumus ietekmēt Latvijas ārpolitiku. Vienīgais franču aktivitātes gadījums bija sūtņa Tripjē mēģinājums pierunāt mūs piekrist “Austrumu paktam” bez Vācijas. Kad 1939.gadā notika padomju-angļu-vācu sarunas, nekāda spiediena no Francijas vai Anglijas puses nebija. Gluži pretēji, kā jau es rakstīju, mūs pat neinformēja par sarunu būtību. Vācijas diplomātija līdz neuzbrukšanas pakta parakstīšanai aprobežojās ar enerģisku iejaukšanos vācu minoritātes labā, bet atturējās no politiskām sarunām. Par ģenerālštāba un viena Auswertiges Amt ierēdņa (Grundherra) mēģinājumiem ietekmēt Latviju tādā izpratnē, lai tā ieņemtu draudzīgāku pozīciju (līdzīgi Somijai un Igaunijai), es arī jau ziņoju.

Nenākas runāt arī par amerikāņu ietekmi uz Latviju. Kādā garā sūtnis Vailijs novērtēja un apgaismoja starptautisko stāvokli, es arī jau rakstīju; no sarunām ar viņu bija pilnīgi skaidrs, ka Amerika ir Anglijas un Francijas pusē un galarezultātā tai nāksies iesaistīties karā un nostāties Anglijas pusē. Vācijas armijas ātrā uzvara Francijā jūtami satricināja Vailija vērtējumu.

Kādā garā sūtnis Vailijs novērtēja un apgaismoja starptautisko stāvokli, es arī jau rakstīju; no sarunām ar viņu bija pilnīgi skaidrs, ka Amerika ir Anglijas un Francijas pusē un galarezultātā tai nāksies iesaistīties karā un nostāties Anglijas pusē. Vācijas armijas ātrā uzvara Francijā jūtami satricināja Vailija vērtējumu.

Londonā kā ārlietu ministrs es biju divas reizes: uz koronāciju un oficiālā vizītē 1938.gadā. Pirmajā gadījumā nekādu uzdevumu bez reprezentācijas man nebija. Ievērojot milzīgo ārvalstu viesu pieplūdumu, es pat netikos ar ārlietu ministru (Īdenu), izņemot pieņemšanas un pusdienas. 1938.gadā iniciatīva nāca no manis, jo biju norūpējies par mūsu tirdzniecības stāvokli ar Angliju un meklēju gadījumu, lai personiskās sarunās novērstu radušās grūtības. Lieta bija tāda, ka mums nekādi neizdevās paaugstināt importu no Anglijas, kā to prasīja tirdzniecības līgums. Mēs uzskatījām, ka mums ir būtiski argumenti, kas pierāda, ka esam izdarījuši visu no mums atkarīgo, bet Anglija draudēja lietot tirdzniecībā ar mums clearing. Tā kā savā laikā es vadīju mūsu tirdzniecības sarunas un vēlāk vēl divas reizes biju Londonā, lai novērstu radušos pārpratumus, tad es uzskatīju par lietderīgu no jauna tiešās, t.i., bez starpniekiem, sarunās, bet ne diplomātiskā ceļā, noskaidrot abpusējās pretenzijas un novērst saimniecisko savstarpējo attiecību saasināšanos. Kā ārlietu ministram man bija grūti izbraukt uz Angliju privātā kārtā, tāpēc es izteicu priekšlikumu doties vizītē pie Halifaksa un šinī gadījumā noregulēt mūsu valdību interesējošos jautājumus. Tā tas arī iznāca. Pašu Halifaksu es redzēju 30-40 minūtes viņa darba kabinetā, bet pēc tam biju viņa kaimiņš parādes vakariņās, mans kaimiņš otrā pusē bija Hors [nesalasāms], ar kuru es vispārīgos vilcienos runāju par mūsu grūtībām kara materiālu iepirkšanā, par ko es jau rakstīju sīkāk. Hors [nesalasāmi] [228.] pret mūsu vēlmēm izturējās labvēlīgi, bet, kā zināms, galu galā no tā visa nekas neiznāca.

Atgriežoties pie sarunām ar Halifaksu, man jāteic, ka precīzi neatceros, par kādiem konkrētiem aktuāliem jautājumiem mēs runājām, taču vienu es zinu precīzi, ka vadmotīvs (tas attiecas arī uz sarunām ar citiem politiskajiem darbiniekiem) bija vācu agresivitātes novērtējums. Čemberlenam vēl joprojām bija cerības vienoties ar Vāciju mierīgā ceļā, bet, katrā gadījumā, Anglija veic visus pasākumus arī kara gadījumam. Pats Halifakss izteicās ļoti uzmanīgi, bet man radās iespaids, ka viņš drīzāk ir optimists. Sarunās viņš atkārtoja vienu domu, kas man jau bija pazīstama no sūtņa Zariņa ziņojumiem, proti, ka Baltijas jūrā Anglija nespēs aktīvi uzstāties. “The Baltic will be closed to us” - bija Halifaksa vārdi. Foreign office Board of Trade departamenta augstākie ierēdņi bija daudz skeptiskāk noskaņoti un bruņotu sadursmi uzskatīja par nenovēršamu.

Audiencē pie karaļa viņš arī pārgāja pie visakūtākā dienas jautājuma par vācu agresivitāti. Viņš izteica cerību, ka ar Čemberlena pūlēm izdosies novērst karu, - citādi tā būtu traģiska katastrofa. Viņš man uzdeva jautājumu, vai esmu lasījis Hitlera grāmatu oriģinālā. Es atbildēju apstiprinoši. Mums ir divi tulkojumi, teica karalis, tie iznāca salīdzinoši nesen, un es nezinu, vai tie ir pilni teksti. Pēc tam viņš mani izjautāja par vācu minoritāti Latvijā un interesējās, vai mums nedraud kaut kas līdzīgs Sudetu jautājumam. Uz to es atbildēju noraidoši, paskaidrojot, ka mums nepieder no Vācijas atrauta teritorija un ka mēs vispār ar Versaļas līgumu neesam saistīti. Visu savu teritoriju mēs saņēmām pēc miera līguma ar PSRS un ar to sadzīvojam labi. “Kā Jūs domājat,” jautāja karalis, “vai Vācija ies uz Krieviju?” Es atbildēju, ka varu spriest tikai pēc tās grāmatas ideoloģijas, kuru viņš nupat minēja. Spriežot pēc tās, vācu tauta meklē “telpu”. Telpa ir vai nu kolonijās vai Austrumeiropā. Vienā no šiem virzieniem Vācija dosies. Ir arī norādījums uz “Krieviju” un “tai pakļautajiem limitrofiem”, bet attīstība ies pa vismazākās pretestības līniju.

Man tika uzdots jautājums, kādā veidā varēja noplūst un diplomātiskā korpusa locekļiem kļūt zināma informācija par padomju garnizonu skaitlisko sastāvu un par savstarpējās palīdzības pakta realizēšanu. Galvenokārt es pieļauju divus šī fakta izskaidrojumus. Pirmkārt, karaspēka daļu ierašanos un uzturēšanos novēroja vietējā vara, un, tā sacīt, tā notika vietējo iedzīvotāju acu priekšā. Liepājas kara pilsētiņas ierobežotajā telpā, iedzīvotāju skaita ziņā nelielajā, provinciālajā Ventspilī, atsevišķos ārpuspilsētas punktos, kur atradās aerodromi vai mehanizētās daļas, vērīgam cilvēkam nav tik grūti pietiekami aptuveni noteikt cilvēku un apbruņojuma skaitu. Turklāt apgādes jautājumos izveidojās visai ciešs kontakts starp padomju karaspēku un vietējām pašvaldībām, un saimnieciskām iestādēm. Nekādā veidā neizdevās novērst iedzīvotāju savstarpējo apmaiņu ar novērojumiem un spriedumiem, tā rezultātā vismaz vietējiem iedzīvotājiem bija zināms padomju karaspēka sastāvs, skaits un apbruņojums. Otrs informācijas avots neapšaubāmi bija Igaunijas galvaspilsēta. Jau pēc tā vien, ka diplomāti, kas vienlaikus bija akreditēti Rīgā un Tallinā, pēkšņi sāka pastiprinātā veidā braukt uz Igauniju, varēja spriest, ka tur vieglāk savākt informāciju nekā Latvijā. Īpaši izcēlās amerikāņu sūtnis Vailijs, kas gandrīz vai reizi divās nedēļās brauca (un vienmēr kopā ar sievu) uz Tallinu, biežāk ar automobili, lai veiktu personiskus novērojumus. Somu vēstnieks Palins man vienreiz teica, ka Igaunijas Ārlietu ministrija un igauņu militārie darbinieki ir runīgāki par mūsējiem un viņam pārmetot, ka viņš nevar iegūt tās ziņas, kuras Igaunijā tiek iegūtas no viņa kolēģa Tallinā. Vailijs arī atzinās, ka viņa rīcībā ir konfidenciālā protokola teksts par padomju karaspēka skaitlisko sastāvu Igaunijā. Vispār jāteic, ka igauņu Ārlietu ministrijai jau sen izveidojās dīvaina tradīcija sniegt ārvalstu misijām detalizētu informāciju par politiskajiem un citiem jautājumiem un konfidenciālā veidā paziņot svarīgu dokumentu tekstus. Ar īpašu centību šo metodi izmantoja attiecībās ar Somiju, Poliju, Angliju un Vāciju. Mēs salīdzinoši bieži nokļuvām neērtā situācijā, jo pēc analoģijas no mums prasīja informāciju jautājumos, par kuriem diplomāti uzvaroši vicināja dokumentus, kas bija saņemti no Igaunijas avotiem. Bija vēl kuriozāki gadījumi, kad mēs, sabiedrotie, saņēmām informāciju par zināmiem Igaunijas noslēgtiem līgumiem ne no viņas pašas, bet no cita partnera vai pat no trešo valstu diplomātiskā pārstāvja. Kā konkrētu piemēru atceros, ka pēdējā Igaunijas un Somijas tirdzniecības līguma saturu, kas interesants ar to, ka Igaunija tajā atteicās no Latvijas klauzulas un tā nodemonstrēja savu pilnīgu pagriezienu uz somu orientāciju, uzzinājām no somiem tai laikā, kad pat Igaunijas ārlietu ministrs (Selters) aizbildinājās ar neziņu.

Manuprāt, informācijas noplūdē par padomju garnizoniem nenākas meklēt kādu izlūkdienesta veiklību.

[230.] Latvijas valdības sastāvs uz 1940. gada 20. jūniju

Kara ministrs un armijas komandieris ģen[erālis] Berķis

Satiksmes ceļu ministrs Kāposts

Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Blumbergs

Izglītības ministrs Auškāps

Justīcijas ministrs Volonts

Zemkopības ministrs Birznieks

Sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš

Valsts kontrolieris Piegāze

Izglītības ministra biedrs Čamanis

Ārlietu ministrs Munters

Atsevišķu ministru personības es raksturoju vienā no ziņojumiem, kuru nodevu tirdzniecības atašejam biedram Terentjevam. Šeit es sīkāk apstāšos pie paša kabineta konstrukcijas un pie atsevišķu ministru attieksmes pret Padomju Savienību. Kad pēc 1934.g. 15.V apvērsuma Ulmanis konstruēja savu kabinetu, tad, neraugoties uz partiju likvidāciju, viņš zināmā mērā vadījās pēc tās sabiedriskās dzīves pārstāvniecības fizionomijas, kura atrada savu atspulgu pēdējā parlamenta sastāvā. Tomēr pilnīgi bija izslēgti komunisti un sociāldemokrāti, tā kā strādnieki un sīkie ierēdņi, tā sacīt, nebija pārstāvēti kabinetā; bez tam kabinetā netika aicināti radikālie liberāļi, kuri galvenokārt bija pārstāvēti “demokrātiskā centra” partijā. Šos cilvēkus Ulmanis necieta visvairāk, uzskatot tos par idejiskiem un materiāliem koruptantiem. Bijušās Demokrātiskā centra parlamentārās frakcijas līderis bija zv[ērināts] adv[okāts] Breikšs. Beidzot no piedalīšanās valdībā bija izslēgtas nacionālās minoritātes. Turklāt, sastādot kabinetu, Ulmanim bija jārēķinās ar to, ka apvērsumā aktīvu dalību ņēma ģen[erālis] Balodis kā armijas pārstāvis un Bērziņš kā aizsargu pārstāvis. Balodis izvirzīja noteikumu kabinetā iesaistīt Skujenieku, meņševiku līderi, ar kuru viņš personiski draudzējās un uzskatīja par savu idejisko padomnieku un inteliģences pārstāvi. Tādā kārtā kabineta kodols iezīmējās šādā sastāvā - Skujenieks (vicepremjers), Balodis un Bērziņš. Lai gan Bērziņš arī bija Saeimas deputāts, viņš bija pārāk nepieredzējis un jauns, lai viņam uzreiz dotu ministra posteni. Bez tam jau pašā sākumā parādījās antagonisms starp Balodi un Bērziņu, kas laika gaitā nonāca līdz atklātam naidīgumam. Tas izskaidrojams ar vairākiem cēloņiem. Pirmkārt, Bērziņš uzskatīja Balodi par gļēvuli un neuzticamu politisku darbinieku, kurš bremzēja apvērsuma realizāciju un pretendēja uz vadošo lomu tikai tad, kad apvērsums bija jau gandrīz realizēts. Bērziņam bija plaši sakari jaunajā virsniecībā un viņš aģitēja pret Balodi, kā arī tādā ceļā saņēma informāciju par armijas iekšējo dzīvi, kas ļoti nepatika Balodim. Beidzot Bērziņš bija aizsargu idejiskais vadītājs un politiskais pārstāvis un pretojās Baloža vēlmei pakļaut aizsargus militārām iestādēm. [231.] Tādā kārtā Ulmanis uzskatīja par labāku sākotnēji iecelt Bērziņu tikai par iekšlietu ministra biedru, atdodot viņa speciālā pārziņā aizsargus, biedrību un preses nodaļu. Vēlāk tika nodibināta speciāla Sabiedrisko lietu ministrija, kas pārzināja propagandu, darba aizsardzību, aizsargus un šīs ministrijas vadība tika nodota Bērziņam. Fakts, ka gandrīz divus gadus Bērziņam nācās būt viceministra amatā, viņu stipri sarūgtināja un šis sarūgtinājums īpaši asi izpaudās attieksmē pret Balodi, kuru Bērziņš uzskatīja par to nopelnu uzurpatoru, kas apvērsuma realizācijā piederēja viņam, Bērziņam, un par vaininieku tam, ka viņš uzreiz nedabūja ministra portfeli.

Ja neskaita Skujenieku, Balodi un Bērziņu, tad pārējās lietās kabineta sastādīšanā Ulmanim bija brīvas rokas. Turklāt, cik viņš ar mani dalījās savās domās, Ulmanis uzskatīja, ka kabinetā jābūt pārstāvētiem šādiem iedzīvotāju slāņiem: vecsaimniekiem, jaunsaimniekiem, latgaļiem, studentu organizāciju aprindām un brīvajām profesijām. Ja slēgt ar šo “atslēgu”, tad tika iegūta šāda aina: vecsaimniekus bez paša Ulmaņa pārstāvēja iekšlietu min[istrs], zemkopības ministra bied[rs] Birznieks, ģen[erālis] Balodis un iekšlietu min[istra] bied[rs] Bērziņš; jaunsaimniekus pārstāvēja zemkopības ministrs Kauliņš (drīz tika atbrīvots no amata par dzeršanu un kādām netīrām operācijām; viņu nomainīja Birznieks); studentu organizācijas bija pārstāvētas ar satiksmes ceļu ministru Einbergu, finansu ministru Ēķi; latgalieši - ar tautas labklājības (sociālās apgādes) ministru Rubuli (kurš nomira, un tā vietā nāca Daugavpils pilsētas galva Volonts) un izglītības ministra biedr[u], katoļu garīdznieku Čamani; beidzot, brīvo profesiju pārstāvis kabinetā bija izglītības ministrs teoloģijas profesors Adamovičs un justīcijas ministrs zv[ērināts] advokāts Apsītis.

Ja salīdzina sākotnējo kabineta sastāvu ar š.g. 20.jūnija sastāvu, tad redzams, ka savā amatā bija palikuši tikai Apsītis un Čamanis; Bērziņš bija mainījis iestādi, Birznieks dabūjis paaugstinājumu. Pārējie ministri visi izmainījās, ja neskaita Kaminski, kurš pirmajā kabinetā ieņēma valsts kontroliera tehnisko amatu. Kas attiecas uz kabineta sastāvu pārstāvniecības “atslēgas” ziņā, tad izzuda korporāciju pārstāvji, bet uz viņu rēķina nostiprinājās inteliģences pārstāvniecība. Pazuda arī jaunsaimnieku pārstāvis un meņševiku pārstāvis.

Ar ko izskaidrot šīs izmaiņas? Neapstāšos pie gadījumiem, kur par aiziešanas cēloni bija slimība, vecums vai nespēja. Toties pats raksturīgākais moments bija cīņa starp Ulmani un korporācijām. Kabinetā tā noritēja slēptā formā, taču guva plašu atbalsi sabiedrībā un dažās iestādēs, kur korporāciju pārstāvji ieņēma ietekmīgus amatus. Ar šo cīņu savijās cita - par ietekmi armijā. No vienas puses, tur bija organizācija “Kalpaka bataljons”, ko daudzējādā ziņā identificēja ar studentu korporācijām, no otras - Bērziņš un jaunā virsniecība. “Kalpaka bataljona” aktīvākā daļa, ko vadīja Einbergs, Ēķis un daži citi Balodim uzticami cilvēki, centās pastiprināt savu ietekmi valsts politiskajā dzīvē un radīt “sabiedrisko domu”. No bataljona stiepās pavedieni uz studentu korporācijām. Balodis bija [232.] kādas korporācijas goda filistrs, kaut gan nekad viņam nebija nekādas saskarsmes ar akadēmiskajām aprindām. Pati aktīvākā korporācija bija “Selonija” (pie kuras piederēja Ēķis un Einbergs), neatpalika “Letonija”, bijušā prezidenta Kvieša korporācija (noskaņots naidīgi pret Ulmani), kuras rindās bija daudz redzamu juristu un ārstu. Noteikt cīņas jēgu starp Ulmani un korporācijām nav tik viegli. Tur bija visai pretrunīgas tendences. Kopumā var teikt, ka korporācijas pārstāvēja konservatīvākās un reakcionārākās aprindas. Īpaši tas attiecās uz vecāko paaudzi, kas bija audzināta savu laiku pārdzīvojušās vācu tradīcijās. Konkrēti - “nopelniem bagāti” ārsti, advokāti un komersanti kritizēja Ulmani un apgalvoja, ka viņš ved valsti uz sociālismu, t.i., uz bojāeju, apsmēja viņa personas izcelšanu un “latviešu Gebelsu”, kā sauca Bērziņu. Idejiskā ziņā korporācijas atradās pilnīgā strupceļā. Parlamentārisma laikā korporanti aizrāvās ar fašismu, bet vācu fašisms viņiem atkal negāja pie sirds. Pēdējā laikā iezīmējās tendence realizēt opozīciju Ulmanim uz tā pamata, ka nevirzās uz priekšu konstitūcijas reforma. Tomēr ar konkrētiem priekšlikumiem vai pat tikai ar domām neviens nenāca. Daudzi, tai skaitā arī es, nesaprata, kāpēc Ulmanis nerīkojas noteiktāk. Vienreiz es viņam pajautāju, kāpēc viņš neslēdz korporācijas kā neatbilstošas mūsdienu apstākļiem, kas likvidētas pat to dzimtajā zemē - Vācijā. Viņš atbildēja, ka nevēlas no tā radīt valstisku jautājumu un ka korporācijas tik un tā lemtas atmiršanai.

Atzīmēšu, ka Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, izveidojās pilnīga korporāciju un filistru kundzība. Sākot no prezidenta, gandrīz visus ietekmīgus amatus ieņēma korporanti. Par to var pārliecināties, pārlapojot igauņu korporāciju aktīvo biedru un filistru sarakstu.

Starp korporācijām un izlūkdienestu Latvijā arī pastāvēja kāds, vismaz ārējs sakars, jo armijas štāba informācijas nodaļā strādāja daži korporanti (uzvārdus nezinu). Informācijas nodaļas bijušais darbinieks Cielēns (pēc 15.V atbilstoši Baloža prasībai tika nozīmēts par Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta vicedirektoru, bet vēlāk no dienesta atlaists pēc Ulmaņa prasības) bija ar korporācijām cieši saistītā “Kalpaka bataljona” aktīvs valdes loceklis. Ārpolitiskās sejas vai ietekmes korporācijām nebija, bet kopumā pēc ideoloģijas tās var raksturot kā naidīgi noskaņotas pret komunismu, tāpēc pret Padomju Savienību [tās] izturējās ar neuzticību un nicinājumu. Vecākajā paaudzē nereti bija vērojams proģermānisks noskaņojums. Pie tāda, piemēram, pieturējās Einbergs.

Par Ēķa, Einberga un Baloža aiziešanu no valdības es jau sīki rakstīju vienā no piezīmēm bied[ram] Terentjevam.

Pārejot pie atsevišķu ministru attieksmes pret Padomju Savienību, uzskatu par nepieciešamu to ievadīt ar dažām vispārējām piezīmēm. Latviešu attieksme pret Padomju Savienību vispār atkarīga no piederības vecajai vai jaunajai paaudzei. Jaunajai paaudzei, ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem, par Padomju Savienību nav nekāda priekšstata vai labākajā gadījumā ir tāds priekšstats kā par Ķīnu. Tas izskaidrojams ar [233.] komunistiskās partijas un literatūras aizliegumu un krievu valodas nezināšanu. Ar lielu aptuvenību var teikt, ka tikai cilvēkiem, kas nav jaunāki par 32 gadiem, vispār ir kāds priekšstats par padomju režīmu. Viņu atmiņās galvenā loma ir 1919.gadam - karš, sabrukums, pārtikas grūtības, tribunāli, vajāšanas, nošaušanas. Lūk, kāpēc vecākajiem latviešiem, no kuriem bez pagrīdes komunistiem, tikai retajam bija iespēja sekot Padomju Savienības attīstībai, priekšstati par pēdējo lielākoties saistīti ar nelabvēlīgiem iespaidiem. Vēl vecākiem cilvēkiem, kas patstāvīgu darba dzīvi uzsākuši pirms pirmā imperiālistiskā kara vai tā laikā, daudzos gadījumos radās vienas reizes atmiņas par “labo” dzīvi “vecajos” laikos, kad darbu mīlošs un inteliģents latvietis sekmīgi izsitās uz augšu milzīgajā Krievijas impērijā. Šie ļaudis bieži sapņoja par atgriešanos Krievijā, kad tur atkal būs “cita kārtība”. Bija arī tādi, kas cerēja padomju iekārtā atrast darbu un nopelnīt. No otras puses, katrs kaut cik politiski domājošs latvietis apzinājās, ka tikai padomju režīma eksistēšanas gadījumā arī Latvija varēja rēķināties ar patstāvīgu eksistenci.

Sākot ar 1933.gadu, šiem apsvērumiem pievienojās vēl bažas par Vācijas agresivitāti, kas prātos radīja vispārēju samulsumu. Lai sevi nomierinātu, tvērās pie divām teorijām. Viena no tām bija, ka gan PSRS, gan Vācija ir ieinteresētas, lai starp tām pastāvētu neitrāla zona, līdzīgi tam, kā Beļģija un Holande ilgus gadus bija neitrāls lauks starp Vāciju, Franciju un Angliju. Cita teorija bija būvēta uz sabiedroto iejaukšanos, par kuriem bija radīta nepatiesa leģenda, ka 1918.-1919.gadā viņi izglāba Baltijas valstis. Konkrēta pamata nebija nevienai no šīm teorijām. Uz tāda fona jāvērtē atsevišķu valdības locekļu attieksme pret Padomju Savienību. Viņi visi piederēja paaudzei, kam bija personisks iespaids par Krieviju un kas zināja krievu valodu.

Par Padomju Savienības vēsturi tomēr nevienam nebija skaidra priekšstata un arī maza interese par to, kas tur notiek. Pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas daudzi ministri sāka lasīt padomju avīzes un no sarunām man radās priekšstats, ka vairumam bija sveša pat padomju ikdienas dzīves terminoloģija. Avīzes atzina par garlaicīgām un tikai retos gadījumos atzīmēja ievadrakstus par taupības, darba disciplīnas, racionalizācijas jautājumiem, jo pie mums cīnījās ar darba kavētājiem un bija izvirzīts jautājums par valdības pasākumiem strādnieku pārvietošanā, strādnieku kadru nostiprināšanā un ražošanas racionalizācijā. Pilnīgi noraidošu nostāju attiecībā pret PSRS ieņēma kara ministrs un armijas komandieris ģen[erālis] Berķis. Padomju garnizonu klātbūtni viņš pacieta ar sakostiem zobiem. Kad būs miers, viņi aizies, vienalga, kas uzvarēs, - tā bija viņa vēlēšanās. Padomju Savienības pretinieks kā katoļu garīdznieks bija arī Čamanis. Man tomēr jāatzīmē, ka pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas viņš pēc savas iniciatīvas man teica, ka katoļu aprindas samierinājušās ar paktu. Visai asi par Padomju Savienību atsaucās sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš. Viņam bija pienākums veikt pretkomunistisku propagandas darbu strādnieku vidū. Reiz viņš man rādīja savā ministrijā safabricētu lapiņu trockisma garā ar mērķi izplatīt to fabrikās strādnieku mulsināšanai. Nelabvēlīgi pret PSRS izturējās arī iekšlietu ministrs Veitmanis. Tā kā viņam bija pakļauts Drošības departaments, [234.] tad viņam bija bieži strīdi ar justīcijas ministru par to, kā rīkoties ar arestētajiem komunistiem. Apsītis vienmēr uzstāja par apsūdzības materiālu nodošanu tiesu iestādēm. Veidnieks uzstāja, lai arestētos labāk tur apcietinājumā, nenododot tiesai, jo bez departamenta aģentu liecībām citu materiālu nebija un Veidnieks baidījās, ka tiesa izturēsies kritiski pret viena vien liecinieka kailiem apgalvojumiem. Apsītis viņu mierināja, ka šinī sakarībā nav ko baidīties, bet ka daudz neērtāk ir turēt cilvēkus ieslodzījumā bez tiesas procesa. Vienojās par kompromisu - daļu apcietināto nodeva tiesai, daļu turēja apcietinājumā bez apsūdzības akta iesniegšanas. No pārējiem ministriem Kāposts un Piegāze par kabineta locekļiem kļuva nesen, viņi man bija pilnīgi nepazīstami un par viņu politiskajiem uzskatiem es neņemos spriest. Katrā ziņā simpātijas pret PSRS viņi neizrādīja. Blumbergs, Kaminskis un Volonts bija padzīvojuši cilvēki, kuri izkalpojuši pensiju un pret PSRS un ārpolitiku vispār izturējās pilnīgi indiferenti. Apmēram to pašu var teikt par Auškāpu. Viņš bija ķīmijas profesors, pēc tam Latvijas Universitātes rektors, un no šī amata viņš tika aicināts par izglītības ministru. Zemkopības ministram kā tipiskam bagātam zemniekam, protams, arī nevarēja būt nekādu simpātiju pret Padomju Savienību, bet ar savu pilnīgi praktisko domāšanas veidu viņš uzskatīja, ka var un vajag sarunāt un pielāgoties.

Par pašu Ulmani es sīki raustīju vienā no ziņojumiem, ko nodevu biedram Terentjevam.

Ja runā par atsevišķu ministru izturēšanos pret PSRS, tad daži vārdi jāsaka par viņu nostāju pret Vāciju. Šeit pirmkārt uzmanības cienīgs ir fakts, ka gandrīz neviens no kabineta locekļiem pat nezināja vācu valodu. Ģenerālis Berķis bez krievu un somu valodas (viņa sieva bija somiete, viņš līdz karam dienēja kaut kur Somijā un ļoti simpatizēja somiem) nekādas citas svešvalodas nezināja. Par Bērziņu es zināju, ka prezidents viņam lika ņemt vācu valodas stundas, lai nedaudz varētu iepazīties ar ārzemju literatūru un varētu sarunāties bez tulka ar ārzemniekiem (diplomātiem un žurnālistiem), ar kuriem viņam atbilstoši amatam nācās sadarboties. Nedaudz vācu valodu zināja Birznieks, Blumbergs un Apsītis. Es domāju, ka arī Čamanim kā katoļu akadēmiju beigušam, nedaudz vajadzēja zināt vācu valodu. Vēl savas tehniskās specialitātes ietvaros vācu valodas terminoloģiju zināja Auškāps. Visi ministri savu vidējo vai augstāko izglītību bija ieguvuši krievu mācību iestādēs, un vācu kultūra viņiem bija sveša, no vācu vēstniecības viņi izvairījās un ar diplomātiem vispār tikās reti, oficiālās pieņemšanās. Kara laikā Birznieks un ģenerālis Balodis nokļuva vācu gūstā. Bet es nekad no ģenerāļa neesmu dzirdējis nevienu vācu vārdu, pat īpašā [nesalasāms vārds] sarunā. No bijušajiem valdības locekļiem tikai Ēķis un Einbergs labi zināja vācu valodu un grozījās diplomātu sabiedrībā. Runāja, ka viņiem nebija sveša materiāla ietekme, taču pierādīts nekas netika. Ēķis ļoti draudzējās ar lielās vācu kompānijas “Reinmetāls” aģentu Baiži (“Selonijas” biedrs). Einbergam arī bija kādi sakari ar Vācijas diplomātiem, un Satiksmes ceļu ministrijas (kur ietilpa dzelzceļi, šosejas, telegrāfs, pasts, telefons) lielos pasūtījumus Ulmanis vienmēr uzņēma ar aizdomām. Einbergs bija radnieciskās attiecībās ar lielāko būvuzņēmēju Neiburgu, kurš arī ne mazumu nopelnīja valsts pasūtījumos. Pēc aiziešanas no [235.] ministra amata Einbergs [vairāki nesalasāmi vārdi] tehniskā amatā tekstilfabrikā “Lenta”, kurā bija investēts vācu (un angļu, ja to pašā pēdējā brīdī nelikvidēja) kapitāals.

Lai aina būtu pilnīga, varu piebilst, ka bez Ulmaņa un manis, bet agrāk Ēķa, neviens no kabineta locekļiem nesaprata angliski un ar angļiem netikās. Pēdējos vispār Latvijā varēja saskaitīt uz pirkstiem. Paši pazīstamākie bija akciju bankas direktors Templins (izšķīrās un apprecējās ar latvieti), “United Baltic” direktors Kornoroens [grūti salasāms], Kormiks un “Shell” direktors Hartfords. Vai viņi kādiem nodeva ziņas, es nezinu, bet pieļauju, ka pa saimniecisko līniju viņi informēja Britānijas konsulātu. Interesanti atzīmēt, ka Hartforda palīgs bija Baltijas vācietis Frišs, kas pirms gadiem 16 kalpoja Ārlietu ministrijā un kādu laiku bija sekretārs Maskavā (Pie Bīlmaņa). Vēl interesantāks ir fakts, ka Frišs kā vācietis netika atbrīvots no darba angļu kompānijā “Shell” un pat atteicās repatriēties, un palika Rīgā.

Franču Rīgā vispār nebija, ja neskaita pusduci pasniedzēju.

Bez valdības locekļiem bija vēl trīs cilvēki, kam Latvijā bija redzama loma un kas bija cieši saistīti ar Ulmani. Tas bija Kredītbankas direktors Andrejs Bērziņš. Valsts bankas padomes priekšsēdētājs Klīve un Literatūras un mākslas palātas priekšsēdētājs Druva. Andrejs Bērziņš bija plaša mēroga saimnieciskais darbinieks ar starptautisku kvalifikāciju. Ilgus gadus viņš strādāja ar vācu kapitālu un viscaur bija Vācijas dienestā, no tā laika viņam bija palikuši visai svarīgi sakari Berlīnes banku aprindās un ar vācu saimnieciskajiem darbiniekiem vispār. Ulmanis aicināja viņu ar uzdevumu iznīcināt vācu minoritātes saimniecisko ietekmi. Šinī nolūkā tika veikta tirdzniecības un rūpniecības pārstāvniecības reforma, turklāt visām tirgotāju un rūpnieku savienībām vajadzēja būt Tirdzniecības un rūpniecības palātas sastāvā, kur pārgāja arī viņu īpašums. Cits pasākums bija Kredītbankas izveidošana, līdz tās nodibināšanai nebija nevienas lielas komercbankas ar latviešu kapitālu; tā rezultātā tirdzniecība un rūpniecība, tā kā to nekreditēja valsts banka, bija ārzemnieku kapitāla atkarībā, galvenokārt vācu vai vietējo minoritāšu. Kredīta bankas pamatkapitāls bija radīts no valsts līdzekļiem, un Bērziņš dabūja neierobežotas pilnvaras, lai koncentrētu tirdzniecības un rūpniecības kreditēšanu savā bankā un iznīcinātu visu citu privāto banku konkurenci. Bērziņš īstenoja lielas un ne vienmēr skaidras lietas. Vācieši viņu ienīda, neraugoties uz bijušo draudzību, tomēr Drēzdenes banka un ar to saistītie uzņēmumi turpināja lietišķus sakarus. Daudzi uzskatīja, ka viņš spēlē dubultspēli, bet viņš nevienam neļāva ieskatīties savās lietās, un viņam bija tiesības tieši sazināties ar Ulmani, bieži apejot pat finansu ministru. Viņa noslēgtais līgums (š.g. janvārī) ar Vācijas iestādi DUT par repatriējušos vāciešu visu pilsētas nekustamo īpašumu pirkšanu Latvijā daudzās aprindās izraisīja vislielākās aizdomas un baumas.

Klīve bija Bērziņa nāvīgs ienaidnieks, un tas bija abpusēji. Pašam Klīvem parlamenta laikā bija ļoti nelabvēlīga reputācija. Viņu uzskatīja par tumšu darboni, kas iedzīvojas uz [236.] valsts kredītiem. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš attaisnotu Klīves atstāšanu par valsts bankas padomes priekšsēdētāju. Es domāju, ka viņam bija zināmas kādas Zemnieku savienības, kuras līderis kopā ar Ulmani viņš bija, finansu operācijas. Varbūt tāpēc Ulmanis viņu neaiztika.

Druva savulaik bija Zemnieku savienības partijas ģenerālsekretārs un pēc partijas likvidācijas pārzināja tās arhīvu, un strādāja kā izziņu dienests Ulmanim par dažādiem sīkākiem nozīmējumiem amatā provincē un laukos. Ilgus gadus Druva vadīja Zemnieku savienības izdevumu “Brīvā Zeme”. Interesi par ārpolitiku viņš nekad nav izrādījis.

Kas attiecas uz nosaukto trīs personu attieksmi pret Padomju Savienību, tad par visobjektīvāko varētu nosaukt Klīvi, kam lietišķo sakaru dēļ ar Valsts banku un zinot [PSRS] tirdzniecības pārstāvniecības rēķinus, bija zināma sapratne par padomju tirdzniecības saimnieciskajām metodēm.

Bērziņš maz interesējās par padomju jautājumiem, bet neatteicās no izdevīgiem darījumiem. Viņa galvenais aģents operācijām ar PSRS bija kāds Štorhs. Pēc valdības maiņas Bērziņš bija vienīgais man zināmais pazīstamais darbinieks, kurš gatavojās braukt uz ārzemēm.

Kas attiecas uz valdības locekļu mantisko stāvokli, tad bez Ulmaņa, Čamaņa un manis visiem piederēja zemnieku saimniecības. Tikai Veidniekam bija ārpilsētas vasarnīca, bet ne lauku māja. Par visai turīgiem es pirmām kārtām uzskatīju Apsīti, Blumbergu un Birznieku. Labs īpašums piederēja arī sabiedrisko lietu ministram Bērziņam, kaut gan tas galvenokārt bija viņa sievas īpašums, kura to bija mantojusi no sava pirmā vīra Dr.Nolles, no kura viņai bija arī skolas vecuma dēls. Īsti bagātu cilvēku kabinetā nebija. Kāposta mantiskais stāvoklis man ir pilnīgi nezināms.

[237.] Einberga simpātijas Vācijai izpaudās saimnieciskā laukā. Satiksmes ceļu ministrija deva visai plašus ārzemju pasūtījumus, piemēram, sliedes, lokomotīves, signalizācijas ierīces, ceļu būvniecības mašīnas, ogles, ķīmiskos produktus, kabeļus, elektrisko iekārtu utt. Par šiem pasūtījumiem, kas sasniedza miljonu summas, vienmēr notika ārzemju firmu saasināta konkurence, ko atbalstīja viņu valdības un diplomātiskie pārstāvji. Šeit tika lietoti visi iespējamie paņēmieni, ieskaitot “materiālo iedarbību”. Gandrīz vienmēr pasūtījumus saņēma vācu firmas. Pēdējā laikā to varēja izskaidrot tādējādi, ka Anglija (un daļēji arī otrs galvenais konkurents - Beļģija) ne visai labprāt pārdeva dzelzs un tērauda rūpniecības izstrādājumus, taču agrāk tāda stāvokļa nebija - gluži otrādi, valsts ieinteresētība tirdzniecības bilances uzlabošanā ar Angliju diktēja zināmu labvēlību pasūtījumiem angļu firmām. Turklāt bija jācenšas nenokļūt ekonomiskā atkarībā no Vācijas, un beidzot, ņemot vērā tiltu, dzelzceļu un šoseju, telefona un telegrāfa sakaru stratēģisko nozīmi, nebija vēlams, lai vācieši iegūtu pārāk precīzu informāciju par mūsu darbiem šajā virzienā, kas pie visai disciplinētās saimnieciskās informācijas organizācijas Vācijā bija neizbēgami visos gadījumos, kad pasūtījumus izpildīja vācu firmas. Neraugoties uz šiem apsvērumiem, Einbergs bieži aizstāvēja pasūtījumu nodošanu vācu firmām, pat pret Ulmaņa vēlēšanos un Valsts kontroles aicinājumiem. Es personiski, protams, nebiju spējīgs novērtēt pēc būtības konkurējošo firmu piedāvājumus un spriest par to, kādos gadījumos vācu piedāvājumi bija objektīvi izdevīgāki un kad lēmumi tika pieņemti pretēji objektīviem apstākļiem, taču no Prezidenta un valsts kontroliera komentāriem, varēja spriest, ka ne vienmēr lietu izšķīra objektīvi apstākļi.

Kas attiecas uz Berķa, Čamaņa, Veidnieka un Bērziņa pretpadomju noskaņojumiem, tad papildus varu paskaidrot sekojošo.

Berķis asi nosodīja Padomju Savienības nostāšanos pret Somiju. Viņš ticēja tikai somu pavēlniecības paziņojumiem un nosauca Ļeņingradas kara apgabala paziņojumus par meliem. Par to, ka viņš vairākas reizes vērsās pie manis ar prasību sniegt pilnībā somu telegrāfa aģentūras biļetenus (kurus mūsu telegrāfa aģentūra pēc mūsu prasības stipri saīsināja), es jau rakstīju. Katrā izdevīgā gadījumā viņš mazināja sarkanās armijas kaujas spējas un apgalvoja, ka padomju-somu karš visiem pierādījis sarkanās armijas stratēģijas, taktikas, organizācijas un apgādes vājumu. Padomju karavīri - tas ir bars, kuru dzen uz priekšu, varbūt pat ar ložmetēju aiz muguras, un kas ar trulu fatālismu iet nāvē, - tā viņš raksturoja sarkanās armijas karadarbību. Kad es ar viņu runāju par nepieciešamību doties vizītē uz Maskavu, viņš teica - man tas ir ļoti pretīgi, bet, ja valsts intereses to prasa, es braukšu.

Čamanis nekur nevarēja aktīvi izpaust savu noskaņojumu, tāpēc ka, būdams izglītības ministra biedrs, kurš pārzināja Latgales un katoļu lietas, viņš praktiski nesaskārās ar jautājumiem, kas attiecās uz PSRS. Vispār, ja lieto izteicienu “pretpadomju noskaņojums”, tad es domāju cilvēkus, kuri uz padomju iekārtu skatījās neobjektīvi vai naidīgi; nevēloties to pateikt skaļi, viņi veica aktīvu darbību pret pašu padomju valsti.

Veidnieka un Birznieka pretpadomju noskaņas izpaudās pasākumos, ko viņi realizēja iekšpolitikā savu iestāžu ietvaros. Cilvēku vajāšana, kuri izteica objektīvu viedokli par Padomju Savienību, [238.] padomju literatūras un preses aizliegšana, pārspīlēti stingrā padomju filmu cenzūra, kultūras manifestāciju sabotāža, piemēram, izstāžu un radiokoncertu, - lūk, iekšlietu un sabiedrisko lietu ministru pretpadomju noskaņu ārējās pazīmes.

Par man uzdotajiem papildu jautājumiem par Andreju Bērziņu varu paskaidrot sekojošo. Ja es runāju par “neskaidrām lietām”, tad ar to domāju lielas banku un saimnieciskās operācijas, kas sasniedza miljonu summas un tika realizētas bez jebkādas kontroles. Gan Ēķis, gan viņa pēctecis Valdmanis un pat nedaudz inertais Kaminskis dažreiz ļāva saprast, ka viņi neizprot dažu Bērziņa operāciju būtību, ka viņi tiek nostādīti notikuša fakta priekšā, ka viņi nerod attaisnojumu lielām komisijas naudām vai vispār anonīmiem pārmaksājumiem. Mani pārsteidza tas, ka Bērziņš - gados vecs, bez ģimenes, ja neskaita vecu sievu, - saņēma milzīgu algu. Atklātības brīdī vienreiz es viņam pajautāju, kam viņam vajadzīga šī nauda un kādēļ viņš dažreiz izputina firmas bez redzamas nepieciešamības. Viņš atbildēja - es esmu vecs cilvēks (viņam bija kaut kas ap 68 gadiem), man neko nevajag, bet es kā baņķieris pieturos pie uzskata, ka par velti vai par lētu cenu izdarīti pakalpojumi netiek nekādā vērtē turēti, tāpēc es par saviem pakalpojumiem prasu atbilstošu atlīdzību. Viņš piemetināja - es savā dzīvē esmu daudz piecietis, mani spieda un pret mani izturējās augstprātīgi. Tagad es nokārtoju rēķinus, un veca cilvēka naids deg stiprāk nekā jauna cilvēka naids.

Kas attiecas uz izteicienu “dubultspēle”, tad par to man deva mājienu sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš un justīcijas ministrs Apsītis, ļoti miglainā formā ļaujot saprast, ka viņi neuzticas Bērziņam un ka Bērziņš it kā rīkojas Vācijas interesēs. Par to čukstējās arī viens otrs sabiedrisks darbinieks, bet, zinot Bērziņa ārkārtējo ietekmi saimnieciskajā dzīvē, neviens neriskēja izteikties skaidrāk. Spriežot pēc Vācijas sūtņa piezīmēm un sarunām ar Vācijas ārlietu ministrijas pārstāvjiem, Bērziņu dziļi ienīda, bet, kā jau es norādīju, Drēzdenes banka turpināja savas operācijas ar viņu.

[239.] Personu saraksts, kuras apgrozījās diplomātiskajā sabiedrībā Rīgā

Kā vispārējs likums jāatzīmē, ka visas sūtniecības (izņemot somu [grūti salasāms]) izmantoja vietējos tulkus un citus tehniskos darbiniekus, kas bija pieņemti dienestā kā ārštata darbinieki. Es, protams, nezinu viņu uzvārdus, ar dažiem izņēmumiem, ko es minēšu tālāk. Tomēr nebūtu grūti iegūt pilnīgāku ainu, pārbaudot diplomātisko misiju kalpotāju sarakstus, ko ar zināmiem intervāliem piegādāja Ārlietu ministrijā (administratīvā nodaļa). Precīzākas ziņas varētu sniegt bijušais protokola daļas vadītājs Olavs un bijušais Līgumu departamenta direktors Kampe. Pēdējais savā laikā vadīja protokolu daļu un īpaši enerģiski pievērsa uzmanību Latvijas pilsoņu un ārzemnieku darbībai, kuri kalpoja ārvalstu misijās un grozījās diplomātiskajā sabiedrībā. Cēlonis, kas pievērsa mūsu uzmanību šiem cilvēkiem, bija tas, ka viņi visi bez izņēmuma bija Baltijas vācieši, baltemigranti un denacionalizējušies (pārkrievojušies vai pārvācojušies) latvieši, kuri turējās malā no latviešiem. Personiski es varu atcerēties tikai šādus uzvārdus:

Mucenieks - kalpoja Anglijas konsulātā, ar kuru dalījām pasu kontroles biroja telpas.

[Nesalasāms] un viņa sieva - bija metr d’otel un apkopēja daudzās misijās; pēdējā laikā kalpoja angļu misijā.

Kleinmiheles - divas māsas, emigrantes. Tika stāstīts, ka viņu māte PSRS apprecējusies ar angli Devisu, lai tādā veidā iegūtu iespēju atstāt Padomju Savienības teritoriju. Abas māsas gatavoja tulkojumus angļu, itāļu un rumāņu misijām.

Zade - franču misijas juriskonsults. Bijušā Valsts prezidenta Kvieša sievas brālis. Ļoti tumša personība, kas nodarbojās ar valūtas un cita veida spekulācijām un izmantoja radniecību ar Kviesi savu darījumu labā. Bija zināms, ka Zade par labu kukuli nokārtoja lietas par apsūdzēto apžēlošanu - prezidentam bija tādas tiesības. Līdz ievēlēšanai par prezidentu Kviesis bija Tiesu palātas priekšsēdētājs, un arī to Zade izmantoja, lai ietekmētu kasācijas sūdzību gaitu. Viņa pagātnē bija vēl kādas netīras lietas - kopā ar Kviesi, kad pēdējais bija iekšlietu ministrs. Zinu to tāpēc, ka reiz Zade gribēja šķirties no sievas, un viņa tad piedraudēja nodot prokuratūrai ziņas par mahinācijām kopā ar Kviesi. Zade šķiršanās lietu neriskēja turpināt.

Klumbergs - somu misijas juriskonsults. Zvērināts advokāts, ar praksi gandrīz nemaz nenodarbojās, bet, neraugoties uz to, bija ļoti bagāts, viņam piederēja nami un akcijas. Viņa brālis bija Herdera institūta - vācu propagandas un izlūkdienesta cietokšņa - rektors. Interesanti, Klumbergs nerepatriējās, bet viņa brālis, protams, aizbrauca, un viss institūts tika likvidēts. Interesanti ir arī tas, ka viņš ļoti draudzējās ar Balodi un Skujenieku. Balodis vēl š.g. sākumā lūdza manu piekrišanu, lai nozīmētu Klumbergu par somu goda konsulu. Balodis toreiz runāja, nedaudz samulsis un kautrējoties, un centās pasvītrot, ka viņš ar Klumbergu nejauši ticies pie Skujenieka. Taču es zināju, ka vēl pašā beidzamajā laikā (un vēl arī pēc aiziešanas no valdības sastāva) viņš mēdza būt Klumberga mājās, par ko stāstīja citi viesi. Nozīmēšanai es nepiekritu.

Runājot par Zadi, aizmirsu atzīmēt, ka Tiesu palātā vispār bija kaut kāda “bodīte” ar palātas priekšsēdētāju Lazdiņu priekšgalā, kurš arī bija saistīts ar Kviesi kādām radniecīgām saitēm. Tas bija viscaur satrunējis koruptants, hronisks dzērājs, vispār brīnums, kā viņu turēja tiesā. Tiesu palāta bija korporācijas “Letonija” pamats, jo pie tās piederēja Kviesis un Lazdiņš. [240.] [1. rinda nav salasāma] ... organizācijas “Pērkonkrusts”, kas bija veidota pēc nacionālsociālistiskās partijas parauga un programmas, biedriem. Tā turpināja darboties pagrīdē arī pēc 1940.gada 15.maija [3]. Notika arī tiesas process, kura laikā pērkonkrustiešu vadonim Celmiņam (korporācija “Selonija”; 1927.g. bija atbrīvots no Ārlietu ministrijas) un veselai rindai viņa domubiedru tika piespriests cietumsods. (Tiesu arhīvos tāpēc nebūs grūti atrast organizācijas biedru sarakstu).

“Kņaziene” Bebutova apgrozījās franču misijas aprindās.

Fon Brimmeri - divi brāļi, viens - apgabaltiesas loceklis, otrs - zvērināts advokāts. Pirmais, bez šaubām, bija vācu misijas aģents, bet plaši apgrozījās arī gandrīz vai visās citās misijās. Viņa brālis savulaik piedalījās valdībā, ko izveidoja Vācijas okupācijas karaspēks. Kādā veidā viņam bija izdevies izbēgt no tiesas, es nezinu, bet viņš turpināja strādāt vāciešiem, taču ar praksi (jurista), cik man zināms, nenodarbojās.

Magnuss, bijušais justīcijas ministrs, zvērināts advokāts. Liela mēroga darbonis. Viņš bija precējies ar šveicieti, bijušo Nāciju līgas sekretariāta līdzstrādnieci. Beidzamajā laikā viņi nesatika un izšķīrās (ārzemēs) ar lielu skandālu. Magnusam piederēja nekustamais īpašums Berlīnē, Austrijā un vēl citās vietās. Viņam bija liela nozīme Komercbankā (tagad likvidēta) un Slokas celulozes fabrikā. Pēdējā arī bija Vācijas darbības perēklis. Tajā strādāja slēptais nacionālsociālistu “gauleiters” Esps (aizbrauca un viņu nomainīja profesors Makensens). Arī Kviesis iekārtojās šīs fabrikas pārvaldes valdē. Magnuss kādu laiku it kā pazuda no apvāršņa, baidīdamies, ka Andrejs Bērziņš neizvirza jautājumu par viņa izsūtīšanu, bet 1939./40.gada ziemā viņš atkal parādījās Rīgā.

Barons Elsens (Oelsen) - saimnieks mājai, kurā atradās beļģu un lietuviešu misija (pretim padomju sūtniecībai). Starp citu, pievēršu uzmanību beļģu sūtnim baronam Selim-Fansonam. Cilvēks, kurš ir diezgan aprobežots intelektuālā ziņā, taču aizrautīgi vāc informāciju par ļaužu personisko dzīvi un kuram ir fenomenāla atmiņa. Viņš ir staigājošā kartotēka. Starp citu, kara laikā viņš bija sekretārs Pēterburgā un ciešami runā krieviski. Pirms pāris gadiem viņam piedāvāja vietu Maskavā, bet sieva piespieda viņu atteikties.

Vasiļjevs, bankas direktors, bijušais padomnieks cariskajā sūtniecībā Parīzē. Bija tuvs angļu un amerikāņu aprindām.

Kohs, “Lentas” direktors, bieži bija vācu un poļu misijās.

Valters-Vitenheims, zvērināts advokāts; galvenokārt - vācu misijā, bet mēdza būt arī pie angļiem un amerikāņiem. Sieva no viņa šķīrās un apprecējās ar itāļu misijas sekretāru Marningeru di Preizentālu.

Višovs (Wishaw), angļu linu importa firmas pārstāvis, savulaik strādājis Krievijā. Kaut arī pēdējā laikā linu monopols gandrīz nemaz nepārdeva linus starpniekiem, viņš joprojām palika Rīgā.

Brumelovs (Brumelow) ieradās Latvijā pirms gadiem četriem ar mērķi iepazīt zemi un garāmejot - krievu valodu. Nesen tika iecelts par vicekonsulu (britu).

Starp citu, atzīmēšu, ka ir vērts painteresēties par t.s. tuvināšanās biedrību sarakstiem. Gadījums ar Šmitleinu pierāda, ka savu mērķu vārdā ārzemju izlūkdienests izmantoja arī salīdzinoši neievērojamus cilvēkus. Tas var dot rezultātus angļu, franču, somu un beļģu latviešu tuvināšanās biedrību gadījumos. Ar vāciešiem tādas biedrības [241.] nebija. Beļģu sūtnim, kā jau norādīts, un somu sūtnim Palinam bija dabas dota nosliece un spējas spiegot.

Ronnimoiss - igaunis, taču visnotaļ pārvācojies, sieva - vietējā vāciete; viņam bija plaši sakari Rīgas pilsētas pašpārvaldē.

Ozols (Kārlis), bijušais sūtnis Maskavā. Nikni antipadomiski noskaņots, kaut gan pēdējā laikā centās izlikties objektīvs. Ja nekļūdos, tad savā laikā viņam bija kādi sakari ar biedrību (vai institūtu) cīņai pret komunismu. Tumša personība, ar spēcīgām spekulanta novirzēm.

No studentiem korporantiem, kuri strādāja informācijas nodaļā, atcerējos uzvārdu Linde.

Rozenfelds, Igaunijas goda ģenerālkonsuls, agrāk turējās ar vāciešiem; inženieris, Vildenberga ādu fabrikas direktors, savulaik diezgan daudz strādājis Padomju Savienībai (zoļādas). Rūpnīca bija vācu rokās, īpašnieces bija divas māsas, no kurām viena - Leruma - dzīvoja Rīgā, otra (uzvārdu neatceros) Austrumprūsijā, kur viņai piederēja muiža un bija plaši sakari muižnieku vidē. Rozenfelds sākumā gribēja repatriēties, bet pēc tam izlēma palikt.

Birznieks, zvērināts advokāts, Liepājas bankas direktors, šajā postenī viņš nomainīja Andreju Bērziņu, kurš bija iecelts par Kredītbankas direktoru. Bija viscaur vācu dienestā un uzturēja kontaktu ar Andreju Bērziņu.

[242.] Sakarā ar 1929.g. notikušajām oficiālajām apmaiņas vizītēm starp Latvijas prezidentu un Zviedrijas karali toreizējais sūtnis Stokholmā Zariņš sāka runāt ar mani par to, ka būtu bijis labi, ja daži latvieši iestātos Zviedrijas masonu ložā. Masonu kustību Zviedrijā atbalstīja, tā ieņēma cienījamu vietu, un šīs organizācijas priekšgalā atradās pats karalis. Zariņš pats jau bija uzņemts Stokholmas ložā. Bez manis Zariņš vēl runāja ar Bīlmani (kurš tolaik bija ministrijas preses nodaļas vadītājs un tajā laikā vadīja Baltijas nodaļu). Mēs piekritām (šo lietu atbalstīja arī zviedru sūtnis Rīgā Reutersverds, vēlāk sūtnis Bukarestē) un bijām uzņemti. Vēlāk no latviešiem Stokholmas ložā iestājās: zvērināts advokāts Antons (Demokrātiskajam centram tuvu stāvošs, arī laikrakstam “Jaunākās Ziņas”, kur darbojās kā juriskonsults un bija arī Zviedrijas sūtniecības juriskonsults) Ludiņš (bijušais Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta vicedirektors; atbrīvots pēc 15.V 1934. pēc ģenerāļa Baloža pieprasījuma par “komunistiskām simpātijām”, par ko sprieda pēc tā, ka uz viņa rakstāmgalda bija atrasts kaut kāds ielūgums no PSRS pilnvarotās pārstāvniecības, kurā “kungam” vietā bija ierakstīts “biedram”; turklāt kādā pamfletā bija ievietota fotogrāfija no 1919.g., kurā it kā būtu bijis redzams Ludiņš ar komunistisku plakātu kaut kādā manifestācijā; īstenībā Ludiņš, liekas, bija bijis kalpotājs Rīgas pilsētas pārvaldes (jeb padomes) izglītības nodaļā komunistiskā režīma laikā Latvijā, 1919.g.), Šlokenbergs, mācītājs, un Bērziņš, ārsts (beidzamos es nemaz nepazinu). Iestājās arī vēsturnieks profesors Balodis, taču, kad par to uzzināja Universitātes aprindās un korporācijā “Letonija” (tās biedrs viņš bija), viņam piedraudēja ar karjeras zaudēšanu; viņš nobijās un tālāk par pirmo pakāpi negāja.

Es pats izgāju līdz 8. pakāpei (“austrumu bruņinieks”) un šajā sakarā Stokholmā biju pavisam piecas reizes ar dažādiem starplaikiem, jo mums kā ārzemniekiem izņēmuma kārtā deva 2., un 3., un pēc tam arī 4. un 5. pakāpi vienā pieņemšanā. Atzīmēšu, ka zviedru (un vispār skandināvu) masonisms balstījās uz tikumisko audzināšanu un tam nav nekā kopēja ar tā saucamo romāņu masonismu, kura dzimtene bija Francija. Skandināvu ložu biedriem romāņu ložu apmeklēšana bija stingri aizliegta.

Pēc tikšanās ar Stokholmas ložu es uzzināju, ka arī Rīgā ir masonu loža, organizēta biedrības “Jāņa uguns” veidā. Šai ložai bija tikai pirmās trīs masonu pakāpes (māceklis, zellis, meistars), bet tie biedri, kas gribēja doties tālāk pa masonisma pakāpēm, brauca uz vācu nodaļas ložu Kēnigsbergā. Jāatzīmē, ka Vācijā eksistēja dažādu virzienu ložas. Skandināvu ložas uzturēja kontaktus tikai ar “Groβe Landeslosche”, bet citas bija aizliegtas. (Es personīgi nekad nevienā no vācu ložām neesmu bijis). Kēnigsbergas loža bija tieši “Groβe Landeslosche” nodaļa, un tāpēc Rīgas ložu, kas ar to uzturēja sakarus, Zviedrijas loža atzina. Tāpēc mums, Stokholmas ložas biedriem, atļāva apmeklēt Rīgas ložas sanāksmes, un es tur vairākas reizes esmu bijis.

Latvijā par masonismu neko nezināja un izturējās pret to ar aizdomām. Īpaši spilgti tas izpaudās 1931. un 1932.gadā, kad, iespaidojoties no Vācijā pieaugošajām nacionālsociālisma aktivitātēm, Latvijā nodibinājās “pelēko kreklu” fašistiska organizācija ar nosaukumu “Pērkonkrusts” (Ugunskrusts). Šī organizācija kopēja visus [243.] nacionālsociālisma paņēmienus, tai skaitā izteiktu naidīgumu pret masoniem. Tā laida klajā nedēļas izdevumu, kurā bieži bija atrodami nikni uzbrukumi Rīgas ložai un mums, Stokholmas masoniem. Īpaši naidīgi pret masonu kustību izturējās profesors J.Plāķis, kurš bija viens no “Pērkonkrusta” idejiskajiem vadoņiem, un deputāts Arveds Bergs, pašas konservatīvākās parlamenta frakcijas līderis. Varas iestādes pret ložu attiecās indiferenti un, izņemot viena otra policista apmeklējumus, to netraucēja. Publika daļēji aplaudēja “Pērkonkrustam”, daļēji masonus izsmēja, gan bez īpaša ļaunuma. Pēc nacionālsociālisma apvērsuma Vācijā Rīgas loža sāka nīkuļot. Pirmkārt, pēc visu ložu slēgšanas Vācijā tā palika, tā sakot, karājoties gaisā, un zviedri atteicās to ņemt savā aizbildniecībā. Taču galvenais bija tas, ka lielākais vairums biedru bija vācieši un tāpēc baidījās, ka viņu tālākā līdzdalība ložā var izsaukt morālu nosodījumu un saimnieciskas represijas (kā tirgotāji un rūpnieki viņi bija atkarīgi no tirdzniecības ar Vāciju un kā jau brīvo profesiju ļaudīm tiem bija jābaidās pazaudēt klientūru un nonākt sabiedriskā boikotā), biedru skaits tāpēc strauji samazinājās, un visai drīz palika ne vairāk kā 30, t.i., mazāk nekā puse no sākotnējā sastāva. Sakarā ar finansu grūtībām ložai nācās atteikties no savām telpām un mitināties kaut kādā mednieku klubā, bet 1938.gadā tā savu eksistenci beidza.

Kad 1933.gadā par ārlietu ministru nozīmēja Salno (pēdējā laikā sūtnis Stokholmā), es viņam oficiāli paziņoju par savu piederību ložai un jautāju, kā viņš skatās uz manu turpmāko atrašanos ložā. Viņš atbildēja, ka viņam tas neko nenozīmē. Pēc 1934.g. 15.V apvērsuma es to pašu jautājumu uzdevu Ulmanim (kā ārlietu ministram). Arī viņš atbildēja, ka īpašu iebildumu nav. (Vispār jau mana piederība Stokholmas ložai nebija nekāds noslēpums, taču, ņemot vērā Vācijas izteikti naidīgo attieksmi pret masonismu, es tomēr uzskatīju par nepieciešamu uzzināt atbildīga ārpolitikas vadītāja viedokli.) Katram gadījumam es ierobežoju līdz minimumam savus Rīgas ložas apmeklējumus.

Pārejot pie Rīgas ložas biedru saraksta, kurus es varu atcerēties, gribu atzīmēt, ka manas ziņas attiecas uz ložas eksistēšanas beidzamo laiku, t.i., es vairs nevaru atcerēties tos, kuri aizgāja 1933. un vēlākos gados.

Ložas sanāksmes veids - rituālā daļa, lekcija un kopīgas vakariņas - nedevas iespēju uzzināt tuvāk dalībnieku vārdus. Turklāt ar lielāko daļu locekļu man, izņemot satikšanos ložā, vispār nebija nekādu kontaktu, jo mūsu ikdienas dzīve norisinājās pavisam atšķirīgās sfērās.

Jakšs Oskars (viņam bija vēl divi brāļi, kas nebija masoni un pat pazobojās par masonismu, un viens brālis - masons, bet jau miris) - tirgotājs, pēc tautības vācietis, ar krietnu pilsoniskās vīrišķības devu, kam bija jābūt, lai varētu būt ložas meistars tajā atmosfērā, kādā toreiz dzīvoja mūsu vācu minoritāte. Antihitleriski noskaņots, taču tomēr 1939.g. repatriējās. Vispār šeit vietā būtu teikt, ka mēs bijām izbrīnīti, cik daudzi pazīstami vietējie vācieši ar atklāti antihitleriskiem uzskatiem tomēr pievienojās repatriācijai.

Valteri - vācieši, divi brāļi; viens - apgabaltiesas tiesnesis, palika ložā līdz tās slēgšanai; otrs - vācu skolas direktors, bija spiests no ložas izstāties. Abi repatriējās.

Kaktiņš - latvietis, pazīstams operdziedonis. Palika 3.pakāpē, jo bija karsts nacionālists un teica - pie vāciešiem nebraukšu (t.i., uz Kēnigsbergu). [244.]

Grote - latvietis, senators, piederēja pie korporācijas “Letonija”, un viņam bija jāiztur uzbrukumi par piederību masoniem. Liekas, “Letonija” pat pieņēma lēmumu par visu to filistru izslēgšanu, kuri sastāv masonu organizācijā (tas attiecas uz profesoru Balodi, zvērināto advokātu Krastkalnu (miris) un 2-3 citiem, kuru uzvārdus nevaru atcerēties).

Klumbergs - zvērināts advokāts (tas pats, par kuru es jau rakstīju citā zīmītē). Atzīmēšu, ka arī šai vidē pret viņu nejuta simpātijas.

Hafelbergs - sietuves īpašnieks, vācietis, repatriējies.

Šteinerts - būvuzņēmējs un koktirgotājs. Daudzkārtīgs miljonārs, bet cietsirdīgs un alkatīgs. Vācietis, repatriējās. Ja nekļūdos, tad nomira ceļā vai arī tūlīt pēc aizbraukšanas galā. Viņa dēls nerepatriējās.

Lonfelds - latvietis, kapteinis un kuģu īpašnieks; kādu laiku atradās valsts dienestā, bet tika atbrīvots kā nederīgs.

Strickis - vācietis; alusdarītavas īpašnieks; īpaši negatīvi atsaucās par hitlerismu, tomēr repatriējās.

Erčs (Urch) - “Times” korespondents Rīgā; visā savā darbībā naidīgs PSRS, 1938. vai 1939.g. sākumā tika pārcelts uz Varšavu, bet pēc Polijas sagrāves aizbrauca uz Somiju. Viņa tālākais liktenis man nav zināms.

Konradi - vācietis, senators. Repatriējies.

Citus nevaru atcerēties, bet tie rekrutējās no sīkiem ekspeditoriem, grāmatvežiem u.tml. Rīgā Sabiedrisko lietu ministrijā jābūt sarakstam.

Bez masoniem vēl es darbojos šādās biedrībās: tuvināšanās biedrības: latviešu-padomju, latviešu-igauņu, latviešu-lietuviešu, latviešu-zviedru; Latviešu biedrībā (neesmu bijis nevienā sanāksmē), Sabiedriskais klubs (neesmu bijis nevienā sanāksmē), Rotari klubs (no 1934.gada esmu bijis ne vairāk par 3 reizēm, liekas, skaitos izslēgts), Ķīmijas biedrība (pēdējos gadus esmu bijis, varbūt reizes trīs), Nāciju līgas veicināšanas biedrība (pēdējos gadus esmu bijis ne vairāk kā trīs reizes), Slēpotāju klubs, Reitera koris (goda biedrs).

No Rīgas ložas nosauktajiem biedriem sekojošiem bija augstākas pakāpes nekā trešā, t.i., viņi bija bijuši Kēnigsbergā, lai iegūtu atbilstošās pakāpes: Jakšs, viens no Valteriem (tiesnesis), Klumbergs, Hafelbergs, Šteinerts, Lonfelds, Strickis, Konradi. Par Groti īsti nezinu. Kaktiņam, Erčam un otrajam Valteram bija trešā pakāpe (meistars), iegūta Rīgā.

[245.] Latvijas sūtņi ārzemēs

Sūtnis Tallinā Šūmanis. Lēnīgs un neizlēmīgs cilvēks. Visas simpātijas pieder sabiedrotajiem, īpaši Francijai. Vāciešus nemīl. Uz Padomju Savienību skatās kā uz kādu milzīgu, nesaprotamu un nepatīkamu lietu. Viņš bija pirmais, kurš neatgriezās, jo pēc valdības maiņas iesniedza atlūgumu un aizbrauca uz Somiju.

Sūtnis Kauņā Sēja agrāk pieslējās demokrātiskam centram. Liels “anglofīls”, bet bez politiskas zemstrāvas. Tāpat simpatizē franču kultūrai, pats kādreiz bijis franču valodas pasniedzējs. Agrāk bija sūtnis ASV un ārlietu ministrs. Labi nostādījis savus saimnieciskos darījumus, namīpašnieks Rīgā. Bija ļoti populārs lietuviešu un diplomātiskajās aprindās, zināja visas pļāpas un tenkas. Kad Tubelis vēl bija premjers, daudz rakstīja par māsu Hodakovsku, Smetonas un Tubeļa sievu lomu. Klīda valodas par ļoti draudzīgām šo ģimeņu attiecībām ar pilnvaroto pārstāvi Karski. Runāja, ka pilnvarotais pārstāvis tīšām paspēlējis lielas summas Smetanas sievai, kura kaislīgi aizrāvās ar pokeru. Vispār Lietuvas valdošo aprindu morāle bija diezgan koruptīva, valdīja bezkaunīgs nepotisms un radu būšana. Tie, kuri mācēja pielīst un pakalpot valdošajām “ģimenēm”, taisīja veiksmīgu karjeru un ātri kļuva bagāti. Viens no pašiem veiklākajiem darboņiem bija Norkaitis, kurš savās rokās turēja visu ārējās tirdzniecības tīklu un bija kaut kas līdzīgs diktatoram saimnieciskajā ziņā. Neņemot vērā to, ka ar viņu saistījās ne viena vien šaubīga lieta, no viņa nevarēja tikt vaļā, jo viņš “pārāk daudz zināja”, jā, varbūt arī negribēja, jo viņš patiesi bija ļoti veikls cilvēks.

Sūtnis Ženēvā Feldmanis - karjerists pēc dabas. Viņa “protežētājs” bija Klīve. Feldmanis uzskatīja sevi par smalku franču politikas pazinēju un cerēja uz sūtņa vietu Parīzē. Viņam bija zināmas dotības informācijas ievākšanā, taču viņš mācēja iekarot tikai nedaudzu “šaubīgu” personu uzticību. Viņam tāpat kā Sējam bija saimniecisks ķēriens, un viņš modri aizsargāja savas intereses. Vienmēr viņš sūtīja kaudzēm visādu informāciju bez jebkādas atlases un teica: “Tas ir jūsu pienākums zināt, kas Jums der un kā vērtēt to vai citu informāciju.” Nāciju līgu viņš sauca par “bodīti” un nekādu nākotni tai neparedzēja.

Sūtnis Beļģijā Valters - nekur pret viņu nejuta simpātijas. Par savu karjeru viņam jāpateicas Ulmanim, jo viņš bija bijis tā studiju biedrs emigrācijā, 1904./05.g., simtprocentīgs frankofīls. Aizbrauca ar valdību [nesalasāmi] un par viņu pēdējā laikā nebija nekādu ziņu. Man stāstīja daži vecākās paaudzes darbinieki (sūtnis Zariņš un, liekas, advokāts Antons un vēl citi, kuru vārdus neatceros), ka Valters [246.] 1918.gadā jeb varbūt pat agrāk - skaitījies vācu izlūkdienesta sarakstos. Ja tas arī tā būtu bijis, tad vēlāk viņš krasi bija mainījies un kļuvis par izteiktu ģermanofobu.

Sūtnis Tepfers Helsingforsā - politiskā ziņā bija “balts plankums”. Ja arī viņam bija kādas simpātijas, tad tās vērsās Vācijas virzienā. Padomju Savienības un Somijas karadarbības laikā viņš ļoti baidījās par savu dzīvību un sabojāja nervus. Viņš no paša sākuma uzskatīja, ka šī lieta somiem ir zaudēta un neticēja ne zviedru, ne angļu palīdzībai. Viņš tāpat kā viss diplomātiskais korpuss bija sašutis par somu Ārlietu ministrijas izturēšanos, kura nesniedza nekādas ziņas.

Tepferam vairāki brāļi. No tiem pazīstami: ģenerālis Tepfers - kara tiesas vecākais prokurors, aprobežots cilvēks, pieslējies demokrātiskā centra aprindām; pulkvedis Tepfers - bijušais kara atašejs Igaunijā, pēdējā laikā kļuvis slavens ar savu koruptīvo darbību Armijas ekonomiskajā veikalā. Tur viņu iekārtoja ģenerālis Balodis, lai viņam palīdzētu (jau kuro reizi) “nostāties uz kājām” finansu ziņā. Kad viņu atbrīvoja no pienākumiem, izrādījās, ka viņš pelnījis pietiekoši, lai spētu patstāvīgi atvērt manufaktūras veikalu.

Sūtnis Salnais Stokholmā. Meņševiks. Piedalījies 1905.gada revolūcijā. Bija izsūtīts uz Sibīriju, kur nodzīvoja 5 vai 6 gadus kopā ar sievu (visnotaļ enerģisku un politiski aktīvu) un pēc tam bēga uz ASV. Kad sašķēlās Latvijas soc.dem. partija, pieslējās Skujenieka partijai. Bija ārlietu ministra palīgs, darba ministrs un ārlietu ministrs. Vadīja arī Statistikas pārvaldi. Simpatizēja Anglijai. Pretvāciski noskaņots, padomju kārtību zināja pietiekami labi, bet bija komunistiskās mācības un sociālistiskās iekārtas pretinieks. Zviedrijā nokļuva, pateicoties ģenerāļa Baloža protekcijai. Tāpat kā Skujenieks, Salnais skaitījas gudrs, bet slinks. Zviedru politiku viņš uzskatīja par bailīgu un stulbu. Paši zviedri izlutinājušies un tiem ir pārāk slavena vēsture, kas savukārt traucē tiem veidot tādu politiku, kas atbilstu mūsdienu apstākļiem. Zviedriem piemita neitralitātes “mānija”, un viņi uzskatīja, ka šis burvju vārds tos apdrošina pret visām briesmām. Tā saucamās “ziemeļu politikas” bankrotā gan dāņi, gan somi vainoja zviedrus. Pašlaik Zviedrija peld vāciešu ķīļūdenī, jo no tā brīža, kad Angliju izslēdza no skandināvu sfēras, zviedri redz tikai vienas briesmas - padomju. Taču šīs viņu bailes atkal sakņojas vēsturiskā augsnē; krievi bija - Erbfeind. Šī psiholoģija atrada atbalstu Somijā un sāka iesakņoties arī Igaunijā. Latvija un Lietuva no rusofobijas bija brīvas.

[247.] No sūtņiem, kuri ieņēma posteņus Latvijā, izcilu karjeru taisīja anglis Načbulls-Judžesens [Knatchbull-Hugessen], (kurš vēlāk pabija kā sūtnis Irānā, pēc tam - Ķīnā un tagad - Turcijā) un itālis Mameli (no Rīgas pārgāja uz Lisabonu un pēc tam uz Belgradu).

Načbulls-Judžesens vispirms jau apbūra ar savu dzīvīgo un enerģisko personību. Viņš jūtami atšķīrās no ierastā, tradicionālā angļu diplomāta tipa, un tas varēja būt viņa panākumu galvenais cēlonis. Pret PSRS viņš attiecās pilnīgi indiferenti. Frančus nemīlēja un uzskatīja, ka Anglijai jāvienojas ar Vāciju. Pēdējo reizi ar viņu tikos Londonā pirms viņa aizbraukšanas uz Turciju (liekas, 1938.gadā), un toreiz viņš vēl cieši ticēja vienošanās iespējai ar Vāciju.

Mameli ilgu laiku bija Musolini kabineta šefs un akli viņam padevīgs. Viņa sieva angliete nonāca nepatīkamā situācijā sankciju perioda laikā, kad Angliju uzskaitīja par Itālijas ienaidnieku numur 1. Viņa izglābās ar to, ka lamāja Angliju, cik vien iespējams. Mameli bija ļoti nozīmīga loma spāņu pilsoņu kara laikā, kad bija postenī Portugālē. Attieksmē pret PSRS indiferents, taču ass komunisma pretinieks.

[248.] Pašreizējos apstākļos un bez intereses var atcerēties sera Roberta Vansitarta atsauksmi par Lavālu, kas bija franču valdības priekšgalā 1935. (?) gadā. Vansitarts nosauca viņu par savtīgu un nelojālu. Viņš uzskatīja to par Anglijas ienaidnieku, turklāt uzpērkamu, un lika saprast, ka vācieši to ir izmantojuši. Pašam Vansitartam bija jāatstāj savs postenis nesaskaņu dēļ vāciešu jautājumā. Viņš bija pret vienošanās mēģinājumiem ar Vāciju un tur saskatīja Anglijas vājuma izpausmi.

Ārlietu ministrs Bonē savukārt atradās stiprā amerikāņu iespaidā. Tas nebija patstāvīgs cilvēks; bailīgs, vienmēr skatījās apkārt, meklējot atbalstu un padomu. Satiekoties ar viņu Ženēvā, radās iespaids, ka viņam vispār savu domu, viedokļu un plānu nav. Par angļu-franču-padomju sarunām viņš izteicās miglaini, ar redzamu riebumu, tā kā likās, ka visa šī lieta viņam ir pretīga. Dažas reizes visai vārgā formā viņš mēģināja izzināt, kāpēc poļi un rumāņi ar tādu neuzticību izturas pret Padomju Savienību. “Nu, es vēl saprotu, ielaist padomju karaspēku - tas, protams, nepatīk nevienam, jo viņi taču pēc tam projām neaizies,” - teica Bonē, “bet runa ir tikai par garantijām, par principiālu apdrošināšanos. Kāpēc gan tam nepiekrist?”

Īdens savulaik aizstāvēja enerģisku pretitālijas politiku (Abesīnijas jautājumā), vēlāk arī līdzīgi pret Vāciju. Par angļu politikas kardinālu kļūdu viņš uzskatīja paziņojumu par to, ka pret Itāliju netiks lietotas sankcijas kara veidā. “Bet ko jūs vēlaties,” - viņš man teica, “pirmkārt, mēs neesam gatavi, otrkārt, franči negrib.” Viņš ļoti cienīja Beku un pilnībā pieņēma viņa uzskatus poļu jautājumā. Savā laikā lielu iespaidu uz viņu bija atstājis brauciens uz Maskavu. Viņa konstatējumi bija zināmi, un viņš apmēram tādā formā izteicās pats, ka “mums ar PSRS ir dažas kopējas intereses, mūs nešķir nekādas pretrunas politiskajās problēmās, bet ar savām iekšējām lietām viņi tur būs aizņemti vēl 50 gadus un vairāk.”

[249.] Visā manā darba laikā Ārlietu ministrijā, jeb, pareizāk sakot, pēdējos 15 gados, ne ārzemēs, ne no ārzemju pārstāvjiem nekad man nav nācies dzirdēt domu, pat mājienu veidā, par intervenci PSRS. Vienīgais izņēmums ir Vācija, kur vēl pirms nacionālsociālistu nākšanas pie varas pastāvēja plaši slāņi, kas par vienīgo pareizo politiku uzskatīja kaut vai Padomju Savienības daļas iekarošanu. Šīs aprindas galvenokārt rekrutējās no prūšu konservatoriem un tām bija domubiedri armijā, bet īpaši t.s. brīvkorpusu organizācijās, pirmā imperiālistiskā kara bijušo dalībnieku savienībās. Daudzi Vācijas saimnieciskie darbinieki, atšķirībā no tīri militāriem plāniem, loloja cerības par mierīgu penetrāciju un pēc 1925.gada līguma domāja, ka vācu tehnikai un vācu organizatoriem pakāpeniski izdosies ieņemt neaizstājamas pozīcijas PSRS ekonomikā, kas tādā gadījumā atradīsies saimnieciskā atkarībā no Vācijas. Sākot ar 1933.gadu, pie Vācijas politikas oficiālajām tēzēm pieder ekspansija uz Austrumiem. Interesanti atzīmēt, kā man teica Nefs, pats Hitlers ar Austrumiem pirmām kārtām saprata Austriju, Čehoslovākiju un Donavas valstis. Padomju Savienība Hitleram bija tikai komunisma dzimtene, bet ne Macht [4] politikas plānu objekts. Tomēr aprindas, kas cerēja iedzīvoties uz PSRS bagātību rēķina (par kurām visi vācieši runāja ar kādu ekstātisku iekāri), sajuta pamatu zem kājām un turpināja vēl intensīvāk izstrādāt savus plānus. Brestļitovskas līguma robežas tika uzskatītas par sasniedzamo panākumu minimumu un, protams, režīma maiņa. Attiecībā par pēdējo daudz sprieda arī citās Rietumeiropas zemēs un atzīmēja it kā notiekošo nacionālā elementa pastiprināšanos, vārdu “dzimtene”, “tēvzeme”, “krievu” utt., lietošanu, uzskatīja, ka PSRS jau atkal pakāpeniski atjaunojas autoritārs un despotisks režīms, zināms jauns carisma veidojums. Vispār jāteic, ka attiecībā uz Padomju Savienības iekšējo iekārtu un attīstības gaitu valdīja pilnīga ignorance. Bija atsevišķi “speci”, kas, labi zinot PSRS likumdošanu un statistiku, rūpīgā darbā reģistrēja visādas detaļas, bet neprata saskatīt galvenās politiskās, sociālās un ekonomiskās līnijas un novirzes un nesaprata PSRS notiekošā kolosālā procesa apjomus. PSRS simpatizējošu vai pat tikai objektīvu attieksmi pret PSRS, Vācijas, Francijas vai Anglijas vadošajos politiķos es nesastapu. Labākajā gadījumā runāja, ka PSRS notiek kaut kas nesaprotams, aziātisks, kas pēc simt gadiem varbūt var dot arī rezultātus. Bet tad arī citiem būs tās pašas sociālās un citas priekšrocības un iekarojumi, par kuriem PSRS tagad tikai runā. Nožēloja, īpaši angļu aprindās, ka tāds milzīgs ekonomisks organisms kā PSRS nepiedalās pasaules ekonomikā un, pasvītroju, ka ar to nākas samierināties. [250.] Mums bija zināms, ka Vācijai ir konkrēti plāni Polijas un Baltijas valstu okupācijai. 1939.gada sākumā zv[ērinātais] advokāts Šēlers [Schoeler] (vecs Baltijas politiskais darbinieks, ilggadējs Saeimas loceklis, demokrātiski noskaņots un ne īpaši simpatizējošs hitlerismam, kaut ar visu krūti aizstāvēja “Volkstum’u”[5] viņš līdz pat pēdējam laikam paliks Latvijā kaut kādas likvidējamas vācu fabrikas sastāvā), teica: “Kēnigsbergā jau esot nākamās okupācijas administrācijas personālsaraksti un ģenerālštābs jau izstrādājis kaujas plānu.” “Skaidrs”, turpināja Šēlers, “tas neaprobežosies tikai ar Baltijas valstīm vien. Mēs saprotam, ka mēs, Baltijas vācieši, neesam “fīreram” tik ārkārtīgi svarīgs elements, lai viņš mūsu dēļ karotu ar jums, un jūsu valstis pašas par sevi arī nav interesants objekts. Šī lieta, protams, ir iecerēta daudz plašāka. Vācija ievedīs kārtību Krievijā un tad arī jums, latviešiem, tur pavērsies plašas iespējas.” Kad es viņam atbildēju - lai arī kādas perspektīvas vācieši latviešiem netēlotu, latvieši aizstāvēs savu valsti, viņš teica: “Es to zinu, tas ir ļoti muļķīgi; pie jums daudz ļaužu pat no vienkāršās tautas atceres tos zelta laikus, kad bija iespēja izvirzīties Krievijā. Nu ko, ja tas tā notiks, tad mūsu kopīgā dzimtene vēlreiz smagi cietīs.”

Kā zināms, tad, kad Vācija sāka karu ar Poliju, patiešām izrādījās, ka administratīvais aparāts bija pilnā gatavībā un sekoja pa pēdām karaspēkam. Nav šaubu, ka arī attiecībā uz Baltijas valstīm bija izdarīti šādi sagatavošanās darbi.

Fon Kotces priekštecis Rīgā sūtnis fon Šaks bija tieši tādu konservatīvo aprindu pārstāvis, kuru plānos bija agresīvas ieceres attiecībā uz Baltiju. Viņš, starp citu, pirmā kara laikā bija ASV un iekrita ar kaut kādiem dokumentiem, kas bija domāti fon Papena izlūka darbībai. Par to viņš amerikāņu cietumā nosēdēja dažus gadus. Nacionālsociālistus viņš nicināja, tie savukārt neieredzēja viņu un darbojās pret viņu, cenšoties panākt viņa nomaiņu. Fon Kotces, kurš arī nebija īpaši krasts nacionālsociālistu režīma piekritējs, iecelšana tika sagaidīta ar vilšanos. Mūsu sūtnis Belīnē man teica, ka iecelšana parāda to, cik spēcīgas vēl ir vecās prūšu aprindas.

[251.] Latvijas armijā bija ļoti labs cilvēku materiāls. Latviešu karavīri un jaunākie virsnieki atstāja vislabāko iespaidu gan fiziskajā, gan garīgajā ziņā. Daudz pūļu tika veltīts tam, lai uzlabotu sadzīves un kultūras apstākļus armijas dzīvē. Tas prasīja arī ievērojamus līdzekļus, tāpēc tieši apbruņojums bija arhaiskā stāvoklī. Pašu kara rūpniecības, izņemot patronu fabriku un arsenālu, Latvijā nebija. Visu bruņojumu ieveda no ārzemēm. Ilgus gadus šis imports aprobežojās ar pašu nepieciešamāko un mums nebija ne kaut cik derīgas artilērijas, zenītartilērijas un prettanku artilērijas, ne aeroplānu, ne tanku. Tas, ko ļāva iegādāties skopie budžeta līdzekļi, nāca no Anglijas.

Ar 1934.gadu armijas bruņojumam sāka pievērst pastiprinātu uzmanību, taču līdzekļu trūkums vienmēr lika sevi manīt. Pēdējo gadu laikā tika iegādāti prettanku (vieglie) ieroči, pasūtīti Austrijā [nesalasāmi]. Pēc Austrijas pievienošanas Vācijas valdība atļāva pabeigt vēl neizpildītos pasūtījumus. Vieglo zenītartilēriju mēs gribējām pasūtīt Zviedrijā pie Bofora, taču izrādījās, ka šajā rūpnīcā angļu un dienvidamerikāņu pasūtījumi bija tādā vairumā, ka mūsu pasūtījumus nevarēja pieņemt. Bofors mums ieteica zenītartilēriju pasūtīt viņa filiālē Ungārijā (liekas, “Mavay”), turklāt izpildi garantēja pats Bofors. Tā mēs arī rīkojāmies, taču pēc notikumiem Čehoslovākijā ungāri, aizbildinoties ar dažādiem ieganstiem, atteicās pasūtījumu izpildīt, tā kā mēs saņēmām tikai pusi (?) no pasūtītajiem ieročiem.

Smago zenītartilēriju (ļoti ierobežotā apjomā, liekas, tikai vienu bateriju) mēs pasūtījām Anglijā un nesaņēmām. Ļoti svarīgas bija lauku haubices (105 m/m - ?), kuras mēs arī gribējām pasūtīt Anglijā, kur Vikerss no sākuma it kā piekrita, taču pēc tam angļu pavēlniecība uzlika veto. Tā mēs zaudējām dārgo laiku. Ģen[erālis] Balodis un artilērijas speci par katru cenu gribēja iegūt Šneidera haubices Francijā, bet Ulmanis šai ziņā stipri šaubījās, jo bija zināms, ka pasūtījumi Francijā vienmēr saistīti ar kukuļu došanu virsniekiem, kuri nodod pasūtījumus un pieņem ieročus. Turklāt bija zināms, ka ģen[erāļa] Baloža personisks draugs pulk[vedis] Silenieks, jau agrāk plaši pazīstams Ķīnas un Spānijas notikumu laikā, sakarā ar tumšām lietām ieroču piegādē aizkulisēs interesējās par pasūtījumiem Francijā. Tomēr Kara ministrija palika pie sava, taču izrādījās, ka arī Francija artilērijas piegādi neatļauj. Tad es prezidenta uzdevumā griezos pie padomju pilnvarotā pārstāvja Zotova ar jautājumu, vai nebūtu iespējams haubices iepirkt PSRS. Jautājumam sekoja atteikums. Tad Kara ministrija griezās pie vācu firmas “Rheinmetall” un negaidīti saņēma piekrišanu. Daļa šo ieroču tika saņemti.

Mazliet labāka situācija bija ar lidmašīnām, ko saņēma, liekas, daļu no Beļģijas un daļu no Anglijas.

[252.] Kad bija noslēgts savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, Ulmanis pastāvēja uz to, lai nekavējoties izmantotu paragrāfu par ieroču piegādi mums. Ģen[erālis] Balodis un militāristi pret to izturējās ar neuzticību un aizspriedumiem. Ulmanis tomēr neatkāpās no šīs lietas un to īstenoja.

Tātad šajā jomā armijas materiālais stāvoklis nebūt nebija spožs, bet otrs lielākais trūkums bija augstākais komandējošais sastāvs. Tas izskaidrojams ar to, ka visi virsnieki ģenerāļa pakāpē un lielākā daļa pulkvežu nāca no cara armijas un pirmā kara beigās bija, labākajā gadījumā, kapteiņa dienesta pakāpē. Tādā kārtā viņi bija bez augstākā komandējošā sastāva stāža un bez izglītības. Atsevišķos gadījumos virsniekus sūtīja uz ārzemju kara akadēmijām, galvenokārt uz Franciju, Čehoslovākiju, liekas, arī uz Beļģiju. Franču akadēmiju no vecākajiem virsniekiem beidza ģen[erālis] Hartmanis, čehoslovāku - ģen[erālis] Rozenšteins. Viņš skaitījās pats enerģiskākais un apdāvinātākais no bijušajiem virsniekiem. Ģen[erālim] Balodim nebija nekādas augstākās izglītības, viņš pat neizgāja Latvijas štāba papildkursus, jo atstāja aktīvo dienestu neilgi pēc 1920.gada. Augstākās militārās izglītības nebija arī ģen[erālim] Berķim, taču viņš skaitījās drosmīgs ierindnieks, kamēr Balodi vienmēr sauca par “Kunktatoru”. Ar Rozenšteinu un Berķi ģen[erālim] Balodim nebija draudzīgu attiecību. Ar pirmo tāpēc, ka viņš atļāvās runāt pretī Balodim, tā rezultātā tika uz laiku atstādināts no aktīvas darbības un nozīmēts par augstāko militāro kursu priekšnieku. Turklāt Balodis juta neuzticību pret Rozenšteina sievu, vācieti pēc izcelsmes. Saspringtās attiecības ar Berķi izskaidrojamas ar piederību dažādām nometnēm atbrīvošanās cīņu laikā: Balodis bija “dienvidnieks”, Berķis - “ziemeļnieks”. Pirmie pieprasīja sev visus nopelnus par Latvijas neatkarības nosargāšanu, otrie uzskatīja, ka bez vāciešu palīdzības “dienvidnieki” toreiz maz ko būtu panākuši. “Dienvidnieku” organizācija bija daudz spēcīgāka, un “ziemeļnieki” atkāpās otrā plānā.

Attiecības ar Igaunijas armiju nebija visai draudzīgas, īpaši, ja ņem vērā “nopelniem bagāto” vecāko paaudzi. Laidoners uzskatīja sevi par pirmo ģen[erāl]štābistu Baltijā, pūlējās spēlēt politisku lomu, iejaucās ārpolitikā, par ko man sūdzējās visi ārlietu ministri: Akels, Selters un Pīps. Viņš atdarināja Mannerheimu un bija izteikti orientēts angļu virzienā. Latvijas kara atašejus Tallinā noniecināja, jebkurā gadījumā dodot priekšroku somiem. Īpaši naidīgi pret Latviju bija noskaņots 2. daļas priekš[nieks], vēlāk ģenerālštāba priekšnieka vietnieks pulkvedis Māsings. Kamēr viņš atradās šajā postenī, attiecības starp armijām bija gandrīz vai naidīgas. Viņam bija tīra vācu orientācija, un mūsu sūtnis man teica, ka tad, kad pēc pakta ar PSRS noslēgšanas Māsingam bija sava vieta jāatstāj, viņam it kā piedāvāts postenis Vācijas ģenerālštābā, vai it kā viņš patiešām aizbraucis uz Berlīni.

Skaidrs, ka tādos apstākļos par kaut kādu militāru sadarbību nevarēja būt ne runas. Samazinājās pat parastākā informācijas apmaiņa, jo mūsu armijnieki [253.] baidījās, ka ziņas tiks nodotas Berlīnei, bet igauņi savas darīšanas ar vāciešiem turēja stingrā slepenībā un mēs par tām kaut ko uzzinājām drīzāk no somu, poļu vai pat vācu avotiem.

Vienīgais mēģinājums radīt zināmu militāru sadarbību ar Lietuvu notika pēc nu jau mirušā Lietuvas sūtņa Vileiša personiskas iniciatīvas 1935.gadā. Toreiz viņš griezās pie manis ar jautājumu, kā mūsu valdība skatītos uz konkrētāku kontaktu starp abām armijām. Pozitīvas attieksmes gadījumā viņš gribēja likt priekšā šo jautājumu savai valdībai. Es toreiz atbildēju, ka, pat nekontaktējoties ar valdību, varu atzīmēt, ka viņa iniciatīvu neuzskatu par noderīgu. Es neredzēju iespēju iet tālāk par tīri draudzīgu kontaktu, jo Igaunijas orientācija ir tāda, ka pat ar Latviju nav nekādas savstarpējas uzticības. “Bet ja būtu runa tikai par Lietuvu un Latviju,” jautāja Vileišis. Atbildēju, ka arī tad neredzu nekādu konkrētu pasākumu iespējamību. Slēgt jaunu aizsardzības savienību nebūtu vietā - šis solis tiktu iztulkots kā vērsts pret Vāciju, un pat tādā gadījumā, ja spētu to ietērpt visnevainīgākajā formā, tas rada tādus stratēģiska rakstura jautājumus, kas praktiski nav atrisināmi. Tā arī šī lieta tika nodota aizmirstībai.

Pēc pakta noslēgšanas ar PSRS daudz tika runāts par nepieciešamību Baltijas valstu starpā veidot ciešākas savstarpējās attiecības. Igauņi pasvītroja, ka viņu somu orientācija cietusi sagrāvi un ka viņi atzīst agrākās kļūdas, un tagad ar visiem spēkiem centīsies veicināt sadarbību Baltijā. Militārā līmenī šī sadarbība aprobežojās ar dažām vizītēm un divām tikšanās reizēm triju valstu pārstāvjiem, kuri sprieda par apgādi un citiem jautājumiem, saistītiem ar padomju garnizonu klātbūtni mūsu valstīs. Bet arī tas tika darīts ar piesardzību un atskatīšanos pār plecu, tāpēc ka nebija pārliecināti par padomju valdības attieksmi pret tādu tikšanos.

[254.] Latvijas Valsts bankas un Latvijas valdības zelta rezerves agrāk atradās Londonā, atskaitot nenozīmīgu daudzumu, deponētu Parīzē, Bāzelē un Federālās rezerves bankā (Ņujorkā vai Vašingtonā). Situācijai Eiropā saasinoties, Ārlietu ministrija ieteica bankai un Finansu ministrijai pārvest zelta krājumu uz Zviedriju vai Ameriku. Mūsu padomu sākumā neņēma vērā, bet neilgi pirms kara sākuma Valsts banka tomēr atrada par iespējamu tam sekot. Ņemot vērā to, ka zelta transports izmaksā ļoti dārgi, banka izlēma to pārvest banku operāciju ceļā. Tas izrādījās iespējams vienīgi ar Federālo rezerves banku, un uz turieni pakāpeniski tika pārvests zelts no Londonas. Līdz pēdējam laikam apmēram puse Valsts bankas zelta rezervju bija pārvesta, turklāt nācās ciest zināmus zaudējumus kursa dēļ. Valsts banka rīkojās ļoti uzmanīgi, lai nemodinātu aizdomas “Bank of England”, taču pašā beidzamajā laikā pārvedumi bija stipri apgrūtināti. Finansu ministrija, liekas, nepaspēja pārvest neko. Vienu laiku prezidents un Klīve domāja par to, lai banku [operāciju] ceļā pārvestu zeltu no Londonas uz Maskavu, taču nezināja, kā uz to skatīsies padomju valdība un ko teiks finansu ministrs un Valsts bankas padome. Tā šis jautājums palika karājoties gaisā.

Iekšlietu Tautas Komisāram

Pāvesta nuncijs Arata. Nācis no diplomātiskā dienesta [nesalasāmi]. Pirms Rīgas bija pilnvarotais lietvedis Prāgā. Viņam ir [nesalasāmi] sakari ar tagadējo pāvestu. Aktīvs, interesējas par politiku. Nemainīgi pārstāv prosabiedroto viedokli. Nosodīja Itālijas iestāšanos karā un reiz izteicās: “Vienīgais, kas mani samierina ar šo faktu, ir tas, ka katrā gadījumā Itālija neatbalstīs pašreizējo Vācijas propadomju līniju. Itālija nekad nevarētu iziet uz līgumu ar PSRS kā Vācija. Tā būs kā sava veida bremze, un varbūt ar laiku pagriezīs Vāciju atkal pret Padomju Savienību.”

Katoļu baznīcas interesēs nav ne hitlerisma, ne komunisma eksistence. Kam dot priekšroku, šinī jautājumā Arata svārstījās. Līdz kara sākumam viņš asāk nosodīja Vāciju. PSRS attieksmi pret katoļu baznīcu R[ietum] Ukrainā un R[ietum] Baltkrievijā viņš novērtēja kā “iecietīgāku, nekā varēja sagaidīt”.

Zviedru sūtnis Johansons. Vecs ārlietu ministrijas ierēdnis, vienmēr gāja pa konsulu līniju. Līdz nosūtīšanai darbā Rīgā bija administratīvā departamenta direktors, bet vēl agrāk - sekretārs vai padomnieks Maskavā. Pret Padomju Savienību izturējās ar nicinājumu, bet tomēr atzīst, ka tā ir liels spēks, ar ko Zviedrijai vienmēr jārēķinās. Padomju-somu konflikta laikā asi nosodīja Hansona valdību un pareģoja, ka tā tiks gāzta un ka tad Zviedrija sniegs bruņotu palīdzību Somijai. Pēc Vācijas panākumiem Norvēģijā, Holandē, Beļģijā un Francijā uzskatīja, ka Zviedrijai jāorientējas uz Vāciju, jo beigu beigās Ziemeļeiropas lietas tiks risinātas starp PSRS un Vāciju, turklāt pirmā ir aziātiskā haosa pārstāve, bet Vācija, neraugoties uz zviedru demokrātisma jūtām nepieņemamo ideoloģiju, tomēr ir kārtības un disciplīnas faktors.

Angļu sūtnis Ords. Nekādas politiskas aktivitātes neattīstīja. Līdz nosūtīšanai darbā Rīgā bija “Forein” ofisa kancelejas nodaļas vadītājs. Pašlaik atrodas ceļā cauri PSRS uz Vladivostoku un tālāk uz Čīli, kur nozīmēts par sūtni. Kara sākumā centās ietekmēt Latvijas valdību, lai tā atzītu Britānijas valdības tiesības aizstāvēt Polijas pilsoņus. Latvijas valdība tam nepiekrita. Latvijā līdz pat beidzamajam laikam atradās bijušais PAP aģentūras pārstāvis grāfs Šembeks (Szembek) , kurš savā laikā izpildīja arī poļu izlūkdienesta uzdevumus. Viņš bija pieņemts britu misijas dienestā un pārzināja galvenokārt poļu virsnieku nosūtīšanu caur Stokholmu uz Angliju un Franciju. Pēc Dānijas ieņemšanas un karadarbības [256.] Norvēģijā šī darbošanās izbeidzās. Ords bija slimīgs un pasīvs. Privātās sarunās reizēm pesimistiski vērtēja Anglijas perspektīvas šajā karā. Jāteic, ka Anglija vispār nekādu aktīvu politisku interesi par Baltijas valstīm neizrādīja. “Baltijas jūrā aktīvi uzstāties mēs nevaram un to arī nedarīsim”, teica Koljērs mūsu sūtnim Londonā Zariņam vēl pirms kara sākuma. Vispār jau Anglija arī agrāk nekad nekādas politikas aktivitātes Baltijas valstīs nav attīstījusi. Ņemot vērā politiskās situācijas saasināšanos Eiropā, angļi centās vienīgi tai ziņā, lai Baltijas valstis neatrastos Vācijas nometnē. Jebkādus plānus attiecībā uz PSRS angļu politiķu vidū visos pēdējos gados neesmu manījis. Viņiem pietika ar Īdena konstatējumu (pēc viņa vizītes Maskavā), ka “PSRS vēl 50 gadus būs aizņemta ar savām darīšanām, tāpēc Anglijas interesēm kaitēt nevar.”

Padomju-somu konfliktā angļu sūtnis Rīgā izturējās viscaur pasīvi un viņam nebija ne mazākās kaut cik interesantas informācijas.

Franču sūtnis Guarāns (Goiran) nekādu lomu nespēlēja un par Baltijas politiku absolūti neinteresējās. Viņš vispār tikai nesen ieradās, jau pēc kara sākuma, turklāt no Dienvidamerikas, tā kā viņam nebija pat elementāra priekšstata par Ziemeļeiropas un Austrumeiropas lietām. Viņš, tāpat kā daudzi franči, izturējās ar neuzticību pret Angliju un neslēpa, ka pēc viņa domām, Anglija ir ievilkusi Franciju neizdevīgā darījumā. Guarāna priekštecis bija Tripjē, pēc Rīgas nozīmēts uz Luksemburgu, bet pēc tam negaidīti ticis iecelts par sūtni Argentīnā (runā, ka viņš bijis Reino skolasbiedrs; droši vien tā arī nenonāca Argentīnā). Zināmu aktivitāti viņš izrādīja t.s. “Austrumu pakta” sarunu laikā, cenšoties pārliecināt Latvijas valdību piekrist paktam arī bez Vācijas līdzdalības. Viņš ļoti asi kritizēja Poliju un bija nikns Vācijas pretinieks. Viņš bieži pārmeta Latvijas valdībai par pārāk draudzīgām attiecībām ar Vāciju. Bija pārliecināts, ka sabiedrotie uzvarēs Vāciju, un draudēja, ka tādā gadījumā Francija vairs tik labvēlīgi neizturēsies pret Baltijas valstīm. Par neizbēgamu sadursmi ar Vāciju viņš bija pārliecināts, sākot no 1936.gada. Padomju Savienībai viņš neuzticējās, taču uzskatīja, ka pret Vāciju drīkst slēgt savienību kaut ar “pašu velnu”.

[257.] Vācu sūtnis f[on] Kotce. Ļoti interesants un atklāts diplomāts. Par nožēlu, divreiz slimoja, katru reizi nogulēdams apmēram divus mēnešus. Noteikts Ribentropa pretinieks. Kara sākumā par Vācijas panākumiem šaubījās, taču pēc Polijas kampaņas, bet galvenokārt pēc Norvēģijas ieņemšanas, bija pārliecināts par uzvaru. “Es baidos tikai par vienu”, viņš man teica, “mēs nepratīsim tikt galā ar savu uzvaru.” Ar nicinājumu atsaucās par partiju un tās darboņiem, īpaši par Himleru. Viņš bieži sacīja, ka nepieciešamība dot “siltas vietiņas” nopelniem bagātiem partijas darbiniekiem draud ar lielu nelaimi Vācijai. Viņš neskopojās ar izsmieklu par Forsteru, Birkelu, Zeisu-Inkvartu. Kad sākās okupēto poļu zemju organizācija, viņš ar rūgtumu atzīmēja, ka pašlaik pat tiek radītas provinces un notiek teritoriālas amputācijas (pie[mēram], Vartenauas izveidošana) tikai vienīgi vietējā partijas “gubernatora” interesēs. Pirmā imperiālistiskā kara laikā strādāja ģen[erālajā] štābā un vēlāk bija kara atašejs (vai tā palīgs) Zviedrijā un Somijā. Piedalījās pirmās Mannerheima līnijas nospraušanā un rekogniscēja Vidussomiju. Viņš bija pārliecināts, ka Somija noturēsies līdz vasarai, turklāt vispār izteica izbrīnu par sākušos karadarbību, liekot saprast, ka Somija neietilpst PSRS ietekmes sfērā. Par Sarkano armiju izteicās necienīgi un apgalvoja, ka arī ģenerālštābs Berlīnē, ar ko viņam bija labi sakari, neuzskata Sarkano armiju par nopietnu pretinieku. “Bet tas neko nenozīmē,” viņš piezīmēja, “mēs ar viņiem karot netaisāmies, Ribentropa kungs ir vienojies, un mums vienīgi ir svarīgi zināt, ka Sarkanā armija pret mums aktīvu lomu spēlēt nevar.” Tai pašā laikā viņš neslēpa, ka vienošanās starp PSRS un Vāciju attiecībā pret Somiju un Vācijas bezdarbība ir smags morāls trieciens ģenerālštāba virsniekiem un Ārlietu ministrijas nodaļas ierēdņiem, kuri nodarbojas ar somu jautājumu un kuri ir devuši cerības Somijas valdībai vairāku gadu garumā, ka tā var rēķināties ar Vācijas palīdzību pret PSRS. “Mūsu kara atašejs pulkvedis Resings nevar vairs somiem acīs skatīties,” teica f[on] Kotce. Šis Resings bija noteikts PSRS pretinieks.

Baltijas vācieši bez izņēmuma neieredzēja PSRS un uzskatīja par savu uzdevumu palīdzēt nākamajam Vācijas “krusta karam” pret komunismu. Kad tika dota Hitlera pavēle par repatriāciju, vietējie vācieši un sūtniecības darbinieki (uzvārdus neatceros) izplatīja baumas, ka padomju karaspēks [258.] pēc trim dienām būšot Latvijā un ka “fīrers” glābj savus Volksgenossen . Aizbraucot daudzi vācieši paziņoja saviem pazīstamajiem, ka tas ir tikai uz kādu laiku un ka viņi drīz atgriezīsies, lai izrēķinātos ar nīstajiem latviešiem un ietu tālāk: uz austrumiem. F[on] Kotce darīja visu, kas vien no viņa bija atkarīgs, lai šīm valodām pretdarbotos. F[on] Kotce agrāk bijis ļoti tuvs Neirātam un uzturēja ar viņu kontaktu. Nesen (liekas, aprīlī) viņi satikās dienesta brauciena laikā uz Vāciju. Neirāts toreiz viņam teica, ka ar čehiem nav viegli, ka bez pasīvas pretošanās vērojami arī pagrīdes darbības mēģinājumi pret Vāciju.

Kā zināms, 1937.gada 7.jūnijā mēs ar Vāciju parakstījām neuzbrukšanas līgumu. Sakarā ar to man bija politiska saruna ar Ribentropu, bet pēc tam arī ar Hitleru. Galvenā tēma bija uzbrukumi Anglijai un argumentācija tam, ka nepieciešams no poļu puses noregulēt Dancigas jautājumu. Ribentrops Baltijas lietās neko nesaprata un tās viņu neinteresēja. Viņš vēl 1935.(?) gadā, kad mēs tikāmies Vācijā, to man apstiprināja. Mūsu toreizējās sarunas mērķis bija vēlēšanās dot pareizu Baltijas vāciešu problēmu apgaismojumu, jo tas mūsu attiecībās bija klupšanas akmens. Un tagad viņš neizrādīja ne mazāko interesi Baltijas jautājumos. Hitlers pēc sava paraduma noturēja monologu un vienīgais jautājums, kas attiecās uz mūsu savstarpējām attiecībām ar PSRS, tika uzdots bez redzamas intereses par manu atbildi.

Šā gada sākumā Rīgā es tikos ar fon der Šulenburgu, Riteru un Šnurri, kuri bija atgriezušies no Maskavas. Visoptimistiskākais bija Riters. Viņš runāja, ka izdevies atrast plašu bāzi ekonomiskai sadarbībai. Viņš kritizēja pārāk centralizēto PSRS valsts aparātu un to, ka nav cilvēku, kas varētu uzņemties zināmu personisku atbildību. “Tautas komisāru vietniekam ir mazāka lēmumu pieņemšanas brīvība nekā pie mums ministru padomniekiem”. Ļoti glaimojoši viņš izteicās ar Staļinu un slavēja gan viņa vispusīgās zināšanas visos saimnieciskajos jautājumos, gan viņa spējas vienkārši un precīzi noformulēt domu, gan neaprobežoto autoritāti. “Reizēm likās, veltīgi cerēt uz vienu vai otru preci, bet tad Staļins teica savu vārdu un kā uz burvja mājienu [259.] prece atradās un pat pieklājīgos vairumos,” - tā teica Riters. Šnurre bija atturīgāks - “Solīt jau nu mums solīja daudz, bet kā būs ar izpildīšanu, tad jau redzēsim. Jūs jau paši zināt, ko nozīmē Maskavas solījumi.” Vēlāk kāds no Vācijas saimniecības ministrijas aprindām (kurš tieši, neatceros), bija teicis mūsu delegātam Kampem, ka “mūsu intereses un attiecības ar Padomju Savienību atkarīgas no tā, kā viņi izpildīs saimniecisko vienošanos”. Šnurre un Riters sprieda par to, kuram padomju un vācu attiecībās ir rokās “trumpji”. Viņu slēdziens bija tāds, ka abas puses ir būtiski ieinteresētas par vienošanos un tāpēc nepavisam nevar teikt, ka Vācijai padomju preces būtu svarīgākas vai otrādi. Riters izteicās, ka Vācijai stāv priekšā svarīgs uzdevums, ar padomiem un tehniskiem paņēmieniem uzlabot padomju rūpniecības organizāciju. Atgādināšu, ka mūsu sūtnim Berlīnē no vācu militārajām aprindām pienāca ziņa, ka gadījumā, ja PSRS neizpildīs saimniecisko vienošanos, Vācija zaudēs visu interesi par to un varētu pat ķerties pie “enerģiskākiem paņēmieniem, lai saņemtu to, kas tai vajadzīgs”.

Šulenburgs saimnieciskajās pārrunās neņēma dalību. Toreiz viņš par visu vairāk bija aizņemts ar padomju un somu konfliktu un uzsvēra, ka Vācija ir ieinteresēta visdrīzākajā konflikta likvidēšanā. Tomēr neko īpaši aktīvu Vācija neuzsāka.

No paša pēdējā laika informācijas zināmu interesi izraisīja Berlīnes diplomātiskajā korpusā cirkulējošā versija par gaidāmo Eiropas pārdalīšanu. Vienu karti es saņēmu vēl šā gada aprīlī vai maijā, kurā Vācijas robeža stiepās līdz pat Baltijas valstu austrumu robežām, un ietvēra arī Ukrainu. No Ziemeļvalstīm - Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas (pēdējā - ievērojami paplašinātā veidā) un, liekas, Dānijas - izveidota daļēji neatkarīga “bufera” zona.

Kas attiecas uz Somiju, tad sūtnis Tepfers, kuru es izsaucu uz personisku ziņojumu apmēram mēnesi pēc miera līguma noslēgšanas, man teica, ka somi nekavējoties ķērušies pie jaunas aizsardzības līnijas izveidošanas pret PSRS un ka, neraugoties uz pilnīgo vilšanos attiecībā uz Vāciju karadarbības laikā ar PSRS, somu valdošās aprindas atkal sākušas lolot cerības uz Vācijas palīdzību jaunas sadursmes ar PSRS gadījumā, ko minēja kā neizbēgamu.

[260.] Latvijas sūtņi ārzemēs

Sūtnis Krieviņš Berlīnē. Pats izcilākais intelektuālā ziņā. Vācijā pavadījis daudzus gadus kā ģenerālkonsuls un pēc tam ieņēmis pensijā aizgājušā Voita vietu. Pēc tam divus vai trīs gadus bija Igaunijā, kur nekādas simpātijas nebaudīja, jo kritizēja valdības vācisko orientāciju. Tajā laikā uz Berlīni bija nozīmēts bijušais premjers un Rīgas pilsētas galva Celmiņš. Pēdējais bija nekur nederīgs darbinieks un intrigants. Parlamenta laikā viņš tomēr izvirzījās par Zemnieku savienības līderi un bija opozīcijā Ulmanim. Kad Celmiņš bija parādījis savu absolūto nespējību dip[lomātiskajā] dienestā, viņš tika atsaukts un aizgāja pensijā. Viņa vietā atkal tika nozīmēts Krieviņš. Krieviņš brīnišķīgi pazīst Vāciju un viņam ir daudz sakaru valdības un partijas aprindās. Viņam bija kontakti arī ar opozīcijas aprindām, taču beidzamajā laikā šinī virzienā viņam bija jārīkojas ļoti uzmanīgi. Viņš uzskatīja nacionālsociālismu par ļoti bīstamu Austrumeiropai. Viņš vienmēr pasvītroja, ka beigu beigās Hitlers atkal atgriezīsies pie saviem austrumu plāniem. Viņaprāt, Vācijas izredzes šinī karā atkarīgas no iespējas ekonomiskā ziņā noturēties 1940./41. g[ada] ziemā. Kara sākumā viņš par to šaubījās, taču pēdējā laikā izteica viedokli, ka Vācijas rezerves ļauj pārdzīvot bez īpašiem satricinājumiem arī otru ziemu. (Riters man teica, ka Vācijas valdība gatavojas daudzu gadu karam - 5, 6, 10 gadu, Riters, starp citu, pārzina t.s. ekonomisko karu; pārrunās ar PSRS viņš piedalījās nejauši, pēc Šnurres lūguma). Padomju Savienību Krieviņš pazina maz, kaut gan savulaik strādāja pie Maskavas universitātes, vēl pēc Oktobra revolūcijas. Viņa pirmā sieva (mirusi) bija krieviete. Krieviņam, bez šaubām, bija zināmas partijas [NSDAP] vadošo darbinieku personiskās attiecības. Hitlera autoritāti viņš uzskatīja par neierobežotu, bet par viņa uzticamāko līdzgaitnieku - Gēringu. Vispār daudzi diplomāti un ārzemju politiskie darbinieki lika cerības uz Gēringu, ka tieši viņš būs tas, kurš pagriezīs nacionālsociālismu uz mērenāku kursu.

Sūtnis Grosvalds Parīzē neizcēlās ar dziļu politisku saprātu. Visnotaļ franciski orientēts, viņš bija spilgti izteikts konservators, lamāja parlamentārismu, simpatizēja fašismam un attiecībā uz Vāciju svārstījās starp simpātijām ideoloģiskā ziņā un neuzticību politiskā plānā. Francijas sagrāvi viņš pareģoja jau sen. Viņš nevarēja ciest visu, kas oda pēc sociālisma un pēc tā, ko viņš sauca par politisku izlaidību jeb “demokrātiju” pēdiņās. Viņš kritizēja ierēdņus Olau d’Orsay , īpaši - Masilji (sūtnis Turcijā) un Šarveria. Francijas ārpolitiku viņš uzskatīja par sterilu, franču birokrātiju - par saknē sapuvušu jeb drīzāk pārkaulojušos.

Sūtnis Londonā Zariņš - pats vecākais no sūtņiem. “Lielajā” politikā, īpaši saimnieciskajos jautājumos, saprata maz, taču bija ļoti aktīvs, sabiedrisks [261.] un viņam bija ļoti labi sakari [tālāk rinda nesalasāma]. Pēc dabas konservatīvs (sieva francūziete), un bija noteikti orientēts uz sabiedrotajiem. Viņš akli ticēja Anglijas militārajai un saimnieciskajai varenībai un nešaubījās par tās uzvaru. Es arī šajā gadījumā uzsveru, ka nekad neesmu dzirdējis ne par kādiem Anglijas nodomiem un aktivitātēm Baltijas valstīs. Toties Skandināvijas valstis Anglija uzskatīja par savu ietekmes sfēru. Padomju jautājumos Zariņš orientējās slikti, kaut arī uzturēja draudzīgus sakarus ar pilnvaroto pārstāvi Maiski. Visas Anglijas intereses (attiecību ziņā) bija vērstas uz Vāciju. Visskaidrāk to izteica 1936.(?) gadā sers Roberts Vansitarts (franču virzienā orientēts): “Mūsu vienīgais pretinieks - Vācija. Cīņa ir neizbēgama. Dievs dod, lai mums būtu laika tai sagatavoties.” Attiecībā par asi Vācija-Roma, viņš teica: “Šī ass kaut kad salūzīs, jautājums tikai, kad. Taču līdz tam tā var radīt vēl daudz nelaimju.” Par neizbēgamo sadursmi ar Vāciju man teica arī Board of Trade departamenta direktors St. Kvintins-Hills (kurš risināja saimnieciska rakstura sarunas ar mums un ar Skandināvijas valstīm un kurš vēlāk tika nozīmēts par Undersecretary; un pēc tam viņš pārgāja uz slepenībā organizēto apgādes ministriju): “Pašlaik es gatavojos vienīgi karam. Esmu aizņemts ar pārtikas produktu sagādi. Mūsu uzdevums nebūs viegls, un mēs esam maz sagatavoti.” Viņš piezīmēja: “Lai ko nerunātu mūsu politiķi un lai kā viņi necenstos, no kara mums neizbēgt. Lai mēģina vienoties ar Vāciju, - mēs, lietišķie cilvēki, uz šiem mēģinājumiem skatāmies vienīgi no tā viedokļa, ka tas dod mums vēl kādu laiku sagatavoties.” Konservatīvajā partijā interese par Pad[omju] Savienību bija gluži akadēmiska. Vispār es esmu saticis ļoti maz angļu, kuri orientētos PSRS lietās. Dīvains izņēmums manu paziņu vidū bija bijušais Anglijas sūtniecības sekretārs Rīgā Karrs. Pēc Rīgas viņš drīz atstāja dienestu un dabūja profesora vietu Ēberistvitē (Aberystwyth); kara sākumā viņam bija atbildīgs stāvoklis Informācijas ministrijā, bet es redzēju laikrakstos, ka arī šo vietu viņš ir atstājis; aiziešanas iemesli man nav zināmi. Viņš labi iemācījās krievu valodu, uzrakstīja divas grāmatas par Dostojevski un bija izdaudzināts par “komunistu”. Es no viņa nekad komunistiskus uzskatus neesmu dzirdējis, tiesa, viņš kritizēja angļu valdošo aprindu attiecības ar PSRS un teica, ka Anglijai nav skaidrs, cik svarīga nākotnes cilvēces attīstības ideja atrodama padomju valstī un padomju iekārtā. Viņa sievai arī bija ļoti [262.] “radikāli” uzskati. Savulaik viņa atradās politisko cīņu laukā un lasīja lekcijas ASV.

Sūtnis ASV Dr. Bīlmanis, tagadējā sūtņa Maskavā priekštecis, nepastāvīgs un neuzticams, ar lielu novirzi uz intrigām. Viņš skaitījās “polonofīls”, kas izskaidrojams daļēji ar to, ka, pateicoties savai sievai (polietei), viņam bija sakari poļu aprindās. No tā laika, kad viņu nozīmēja uz Vašingtonu, es vairāk neesmu viņu personīgi saticis, bet viņa ziņojumi nebija nekas īpašs.

Toties Rīgā nomainījās trīs visnotaļ talantīgi amerikāņu sūtņi: MacMurray, Lane un pašreiz Willey. Pirmie divi ātri kāpa pa karjeras kāpnēm, bet attiecībā uz padomju vai vācu politiku viņi ne ar ko neizcēlās. Man ar viņiem, īpaši ar Lane , kurš patlaban ir sūtnis Belgradā, bija ļoti draudzīgas attiecības. Atceros, reiz viņš man personiskā vēstulē rakstīja, ka Dienvidslāvijas iekšējo stāvokli viņš uzskata par tikpat nepastāvīgu kā ārējo.

Willey lika saprast, ka viņš ir ļoti tuvs Rūzveltam, taču viņa galvenais protektors bija Bullits. Kā Bullits, tā Willey pauda pretpadomju noskaņojumu. Pie tādiem pašiem uzskatiem turējās Šteinhards, kuru es reiz satiku pie Willey . Starp citu, pats labākais padomju jautājumu eksperts amerikāņu sūtniecībā Maskavā skaitījās Bolēns. Konfliktu ar Somiju Šteinhards uzskatīja par padomju valdības kļūdu. Neraugoties uz to vai citādu karadarbības iznākumu, Somijas kampaņa pierādīja Sarkanās armijas nevērtību, - teica Šteinhards, - līdz tam to maz pazina un uzskatīja, kā jau visu nezināmo, par ievērojamu spēku. Tagad šis noslēpumainais spēks ir sevi parādījis. Tā rezultāts - nelabvēlīgs. Viņš runāja par Ļeņingradas dzelzceļa mezgla aizdambējumu un par to, ka padomju pavēlniecība izdomājusi jaunu paņēmienu frontes daļu nomaiņai, kas var draudēt ar pilnīgu dezorganizāciju.

No amerikāņu sūtņiem tikai Devisam bija objektīvs spriedums par Padomju Savienību.

Willey sieva bija Polijas ebrejiete un centās būt katoliskāka par pašu Romas pāvestu. Viņai bija liela ietekme uz savu vīru un ar savām krievu, poļu un franču valodu zināšanām viņam daudz palīdzēja. Viņa asi nosodīja padomju valdības akciju Polijā un vēlāk arī Somijā, un visādi izrādīja savas simpātijas šīm divām “nelaimīgajām” valstīm.

Vācijas panākumi piespieda Willey pamazām mainīt savus agrākos uzskatus. Kara sākumā viņš nešaubījās par angļu uzvaru un bija pilnīgi pārliecināts, [263.] ka ASV nevar neiejaukties karā sabiedroto pusē. Jūnija sākumā viņš jau runāja pavisam ko citu: Amerika nekad neiejauksies karā, angļi un franči ir rīkojušies neapdomīgi. Eiropā jārēķinās tikai ar diviem spēkiem - Vāciju un PSRS. Agrāk vai vēlāk arī starp tiem tiks noslēgti rēķini. Nāk atmiņā, ka vēl pirms kara sākuma, padomju-angļu-franču sarunu laikā, Willey man sacīja, ka Londonai ir ļoti reāli plāni, kā iedarboties uz Pad[omju] Savienību - proti, iznīcināt Baku naftas atradnes. Pad[omju] Savienības Ahilleja papēdis ir zemkopības mehanizācija un motorizācija; ja tiktu iznīcinātas PSRS naftas rezerves kaut vai daļēji, tas draudētu ar neizbēgamu un drīzu katastrofu.

[264.] Rīga skaitījās ļoti izdevīgs militāra rakstura informācijas par Padomju Savienību vākšanas punkts. Tāpēc ārvalstu kara atašeji lielāko savas darbības daļu veltīja ziņu vākšanai par padomju karaspēka izvietojumu, spēkiem, apbruņojumu un skaitlisko sastāvu. Pie tā, ko jau agrāk teicu par atsevišķu sūtņu izlūkdarbību, varu piebilst, ka arī Zviedrijas kara atašejs bija pietiekami aktīvs, īpaši pēc savstarpējā palīdzības pakta noslēgšanas. Viņa uzvārds - Lindkvists. Viņš bija tuvās attiecībās ar franču (Hoppenot) un angļu (Wale) kara atašejiem. No viņa priekšgājējiem īpaši aktīvi darbojās Julins-Danfelds, pēc Rīgas nosūtīts uz Berlīni, kur atradās līdz beidzamajam laikam. Julins-Danfelds bija dedzīgs germanofīls un, līdzīgi daudziem, bija pārliecināts, ka vāciešiem “jāieved kārtība” PSRS. Rīgā viņu neieredzēja, jo viņš pārāk atklāti izteicās par Latvijas valsts neatkarības nepilnvērtību un pareģoja Baltijas valstu pievienošanos Vācijai.

Pēdējos gados varēja runāt vienīgi par vācu kapitālu. Anglijas finansiālā dalība Latvijā bija niecīga un aprobežojās ar t.s. Akciju bankas (Latviešu akciju banka) kreditēšanu, aiz kuras stāvēja “British Overseas Bank”. Bet arī šī banka darbojās vāji, ar pārtraukumiem, bieži atradās grūtībās un nesatika ar Valsts banku. Pirms dažiem gadiem Overseas bankas pārstāvji Gardner un Dudley Ward (pēdējais - ļoti redzams finansists ar sakariem Forein ofisā) risināja pārrunas ar mērķi vai nu banku pārdot, vai nomainīt viņu kredītus ar rediskontu Valsts bankā. Tā kā Finansu ministrija un Valsts banka no tā atteicās, tad nekas neiznāca, un banka turpināja savu eksistenci. Bez šīs bankas angļu kapitāls vēl apgrozījās tekstilrūpniecībā, taču ar tendenci likvidēties; un komp[ānijā] “Shell”.

Cementa rūpniecībā un superfosfāta fabrikā piedalījās zviedru kapitāls, otrajā gadījumā būdams pārsvarā. Zviedru kapitāls tika atbalstīts. Tādā veidā Ķegums tika finansēts no pašu līdzekļiem, zviedri tikai deva ierobežotu tirdzniecības kredītu (iekārtām). Aizņēmumu Zviedrijas sērkociņu trestā pēc Krīgera kraha Latvija ļoti izdevīgi izpirka.

Vācijas kapitāls darbojās caur Liepājas banku un piedalījās arī veselā rindā rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu. Svarīga nozīme vācu kapitālam bija tekstilrūpniecībā [265.], taču pašlaik tas no turienes izspiests, izņemot “Lentu” (vācu intereses pārstāv monarhists Kohs). “Lentā” ir tā paradoksālā situācija, ka tur ieinteresēts arī angļu kapitāls. Kādu modus vivendi firma ir atradusi kara apstākļos, tas man nav zināms. Tekstilrūpniecībā ar vācu starpniecību iekļuva arī igauņu politiķi Selters, Seps (b[ijušais] tautsaimniecības min[istrs]) un Kuks (b[ijušais] prezidents). Ilgu laiku Seps kopā ar nansenistu Rēpenaku (Roepenack), kuram bija sakari vācu tekstilrūpniecībā, vadīja speciāli izveidotu Latvijas firmu “Rīgas manufaktūra” (?). Ar viņa aiziešanu (par ministru), viņa vietu ieņēma b[ijušais] Igaunijas sūtniecības padomnieks Krūss.

Bez dalības tekstilrūpniecībā vācu rokās bija (un palika) visa spedīcijas lieta (galvenās firmas “Šenkers un Ko” un “Knipp und Werner”). Tas tika ļoti gudri izmantots, lai iedarbotos uz tirgotāju aprindām, un bez tam bija gatavs saimnieciskās spiegošanas aparāts kara laikā.

Regulārās jūras transporta līnijas arī bija vācu un angļu rokās (pēdējais, protams, tikai tirdzniecības ziņā ar Angliju: “United Baltic Corporation”). No vācu rēderiem pirmā vietā bija “Helmsing und Grimm”. Sakarā ar repatriācijas līguma noslēgšanu izrādījās, ka divas pašas lielākās Latvijas kuģniecības sabiedrības “Brāļi Zēbergi” un “Faulbaum” bija vācu rokās. Vienošanās tika panākta tādā veidā, ka pirmās firmas kuģi pārgāja latviešu līdzīpašniekiem (Žiglevics un citi), bet Faulbauma kuģus atdeva vāciešiem. Vācu rokās bija arī svarīgākās importa aģentūras kā “AEG”, “Siemens”, Azota sindikāts, “Sis van Loe”, “IG-Farben” un daudzi citi, un vācieši nepieļāva vācu firmu pārstāvniecību pāriešanu Latvijas pilsoņu rokās.

Lielu lomu spēlēja Liepājas bankas direktors fon Knirims. Liekas, viņam bija arī politiski uzdevumi. Rīgu bieži apmeklēja viens no Drēzdenes bankas (kura finansēja Liepājas banku) direktoriem Raše. Viņš strādāja kopā ar Knirimu un darbojās pret sūtni un Vācijas valdību.

[266.] No manas iepriekšējās darbības nāk atmiņā vēl kāds gadījums.

1936.gadā (bet varbūt, 1935.) Berlīnē es iepazinos ar t.s. Ribentropa biroja vadītāju doktoru fon Raumeru. Vēlāk es uzzināju, ka viņa brālis (vai brālēns) - arī fon Raumers - bija Herdera institūta profesors Rīgā. Pats fon Raumers ilgāku laiku bija strādājis Tālajos Austrumos un uzsvēra savu Tālo austrumu problēmu un turienes dzīves pārzināšanu. Kādā sarunā, kas notika vienā no maniem braucieniem caur Berlīni, liekas, 1937.gadā, Raumers attīstīja šādu teoriju. Sakarā ar Vācijas pieaugošo varenību briest lielas politiskas problēmas. Pašlaik tām vēl ir ierastās teritoriālo un saimniecisko jēdzienu kontūras, kas mums ir pazīstamas. Piemēram, Vācijai jāieņem sev pienācīga vieta Centrāleiropā, tai ir jābūt kolonijām un vispār jāspēlē lielāka loma pasaules saimniecībā un aizokeāna valstīs. Taču var nojaust vēl tālākas attīstības fāzi: viss sliecas uz to, ka lielvalstis centīsies pastiprināt savu ietekmi starptautiskajā politikā, aizvien vairāk neņemot vērā mazo tautu intereses un viedokļus. Mazajām valstīm gribot negribot nāksies ieiet lielvalstu orbītā, izmantot to aizbildniecību un piedalīties to noteiktajā politikā. Taču jāskatās vēl tālāk. Mūsu laikmetam ir visas pazīmes, kas jau atkārtojušās daudzas reizes vēsturiskajā pagātnē - proti, ideju sadursme, kur cenšanās pēc materiālajiem vai teritoriālajiem iekarojumiem atkāpjas otrajā plānā, kļūst par tīri funkcionālu interesi, kas pavada pamatcīņu par idejas kundzību. Mans sarunu biedrs minēja piemērus no 16. un 17.gadsimta - katolicisma cīņa ar reformāciju; krusta kari utt. Un pašlaik mēs atkal esam lielas cīņas priekšā; cīņas starp materiālismu, kas iemiesojies komunismā, un ideālismu, rietumu kultūru, kuras spēcīgākais un dzīvotspējīgākais pārstāvis ir vācu tauta. Šajā cīņā mazo tautu priekšstati par valsts patstāvību un teritoriālo statusu spēlēs otršķirīgu lomu un tām jāpakļaujas to gigantisko spēku virzībai, kas būs kustībā.

Es jau agrāk rakstīju par to, ka 1938.gadā fon Raumers sastrīdējās ar Ribentropu un aizgāja no viņa biroja. Satiku viņu nejauši, neko nezinot par konfliktu, taču viņš man uzreiz to izstāstīja un ne visai glaimojoši izteicās par Ribentropam raksturīgo patvaļu, ar kuru patstāvīgi domājošam līdzstrādniekam grūti sadzīvot. Viņš runāja arī par to, ka atgriezīsies dienestā “Luftwaffe” (ja pareizi atceros, kur jau viņš bija darbojies agrāk).

[267.] Savu zīmīti š.g. 5.septembrī, kas attiecās uz fon Raumeru, varu papildināt ar to, ka viņš diezgan ciešami runāja krieviski. Nevaru ar pārliecību apliecināt, bet, liekas, viņš stāstīja par to, ka bijis vai nu Habarovskā, vai nu Vladivostokā. Viens no viņa līdzstrādniekiem, kurš nodarbojās ar Polijas un Baltijas, un varbūt daļēji ar padomju jautājumiem, bija kāds profesors Kleists. 1938.gadā viņš bija Polijā un Baltijas valstīs ar mērķi, kā viņš pats man teica, iepazīties ar vācu minoritāšu stāvokli. Jāatzīmē, ka Kleists ne visai mīlēja Baltijas vāciešus. Viņš man arī teica, ka vispār nacionālsociālistiskās partijas vadošie darbinieki, kuru pārziņā ir vācu mazākuma jautājumi, nejūt nekādas simpātijas pret Baltijas vāciešiem, kurus skaitīja par “kungu” grupu un garīgi (bet daļēji pat fiziski) izvirtušiem ļaudīm. Taču tomēr, teica Kleists, kaut kas viņu labā mums jādara, to prasa “fīrera” principiālā nostāja. Konkrēta nac[ionāl]soc[iālistu] partijas un vācu valdības vēlēšanās izpaudās, prasot, lai dotu vācu minoritātei kultūras autonomiju, vēl plašākas iespējas iekļūt valsts dienestos un advokatūrā, mīkstināt dažus saimnieciskus pasākumus (galvenokārt tas attiecās uz organizāciju un uzņēmumu likvidāciju) un - dot brīvību “nacionālsociālistiskam pasaules uzskatam” (precīzāk tas netika noteikts). Tādā garā runāja Kleists. Mūsu valdības nostāja bija izvairīga, t.i., dažos sīkumos tā reizēm piekāpās (atļāva divus trīs advokātus, apturēja vienu otru likvidāciju), taču pamatā - nē. Kleists runāja arī par vispārējiem politiskiem jautājumiem, taču neko spilgtu no šīs sarunas ar viņu nevaru atcerēties, ja neskaita vācu puses bieži uzdoto jautājumu par to, vai mums nav kaut kādu īpašu saistību Padomju Savienības virzienā. Atbilde uz šo jautājumu bija kā vienmēr noraidoša, uz ko Kleists piezīmēja: jā, kurš draudzējas ar komunistiem, mūsu draugs nevar būt.

Voroņeža V.Munters

[268.] [1. rinda nav salasāma]

Zināms personisks kontakts starp dažiem latviešiem un čehiem nodibinājās 1918./1919.gadā, kad čehu [nesalasāms] caur Sibīriju devās uz dzimteni. Zem franču komandsastāva Tālajos Austrumos bija noformēti arī divi latviešu pulki “Imanta” un “Troickas”, - kuri 1919.gadā no Vladivostokas bija nosūtīti uz Latviju. Viena pulka komandieris bija majors Dardzāns. Ja nemaldos, viņš pašā Latvijas valsts sākumā pēc demobilizācijas kalpoja Iekšlietu min[istrijā] (ja tas ir tā, par ko gan neesmu gluži pārliecināts, tad viņam bija saskare ar civilo - atšķirībā no militārā - izlūkdienestu). Kādu laiku viņš strādāja Ārlietu min[istrijā], taču viņam bija tieksmes uz spekulāciju un dzeršanu, tāpēc viņam šis dienests bija jāatstāj. Vairākus gadus es viņu pazaudēju no redzesloka, bet apmēram pirms 3-4 gadiem viņš tika iecelts par direktoru (vai valdes locekli) Rīgas pilsētas diskonta bankā.

Ar veciem sakariem izskaidrojama arī t.s. Legiobankas filiāles eksistence Rīgā, ko pārzināja kāds Žilinskis vai Šilinskis. Žilinskim bija sakari krievu emigrantu aprindās, bet precīzāk es neko nezinu un personiski viņu nepazinu. Zinu vienīgi, ka viņš palika Latvijā, neraugoties uz to, ka 1936.(?) gadā sakarā ar valdības spiedienu uz ārvalstu kapitālu viņa bankai bija jālikvidējas.

Prāgā pirmajā laikā latviešu un čehu tuvināšanās aizstāvis bija inženieris Eduards Krasts. Kā viņš tur, emigrācijā, bija nokļuvis, nezinu, bet zinu, ka viņš piederēja pie soc. dem. partijas un visādā veidā centās organizēt soc. demokrātu un viņiem tuvu stāvošo organizāciju ekskursijas uz Čehoslovākiju. Cik varu atcerēties, par sakariem ar čehu soc. demokrātiju īpaši interesējās Saeimas priekšsēdētājs doktors Pauls Kalniņš un viņa dēls Bruno Kalniņš. Prāgā bija bijuši daudzi pazīstami soc. demokrāti no Latvijas, bet atsevišķus uzvārdus neatceros - tas viss attiecas uz divdesmitajiem gadiem. Pats Krasts savu karjeru beidza Ār[lietu] ministrijā visai šaubīgos apstākļos. Viņš ilgi centās, lai viņu ieceltu par karjeras konsulu (sākumā viņš bija tikai goda konsuls) un pēc tam par sūtni. Tas viņam tomēr neizdevās, un viņš tika iecelts par konsulu Ļeņingradā. Pēc viņa aizbraukšanas no Prāgas atklājās vairākas sīkas krāpšanas un arī Ļeņingradā atgadījās kaut kas nelāgs ar atskaitēm. Tad viņam atņēma pilnvaras, un viņš aizgāja privātā dzīvē. Ar ko viņš nodarbojies pēdējos gados, es nezinu. Viņam izrādījās kāds “godīgi iegūts” namiņš Rīgas priekšpilsētā Mežaparkā.

Čehoslovākijā bija bijušas visādas dzelzceļnieku, skolotāju, komunālo kalpotāju ekskursijas; tās bija organizācijas, ko lielākoties vadīja soc. demokrāti. Atsevišķu personu uzvārdus neatceros. Cita tuvināšanās līnija gāja [nesalasāmi].

Pats Ulmanis savulaik sarakstījās ar čehu Zemnieku savienību, kuras priekšsēdētājs [nesalasāms vārds] [270.] [6] Švehla (?). Vēl 1937. vai 1938.gadā bijušais Zemnieku savienības ģenerālsekretārs, vēlākais Literatūras un mākslas kameras priekšsēdētājs Druva pabija Čehoslovākijā un pēc sava brauciena nolasīja veselu rindu referātu un publicēja rakstus par Čehoslovākiju, kuri bija tik pārpilni antiģermāniska noskaņojuma, ka vācu sūtnis pat reiz par to runāja Ārlietu min[istrijā].

Rīgā un Prāgā bija tā saucamās “tuvināšanās biedrības”, taču to vadītāju vārdus atkal nevaru atcerēties. Šīs biedrības neizcēlās ar īpašu darbīgumu un galvenokārt aprobežojās ar svinību organizēšanu valstu gadskārtu gadījumos vai citos pieminēšanas vērtos datumos, vai arī sakarā ar delegāciju un ekskursiju ierašanos. Atceros, no čehu puses liela loma tuvināšanās lietā bija primasam[7] Prāgā Ženhlam (vai Zenklam). No Čehoslovākijas diplomātiskajiem pārstāvjiem Rīgā atceros pirmo - Košeku (kuru pēc tam pārcēla uz Maskavu), Lipu (precējies ar Masarika radinieci; vēlākais sūtnis Dienvidslāvijā), Vrabecu (kurš no Rīgas atgriezās atpakaļ Ār[lietu] min[istrijā]). Visi viņi bija lietišķi, strādīgi, taču ar īpašu politisko aktivitāti neizcēlās.

Prāgā Latviju pārstāvēja vispirms Ducmanis (pēc Krasta aiziešanas, kad konsulāts pārgāja sūtniecības rangā). Tas bija jau padzīvojis, mazliet dīvains, ar grafomāniju sirgstošs cilvēks. Agrāk viņš pārstāvēja Latviju Nāciju līgā un pats sevi uzskatīja par izcilu juristu. Viņa liekvārdība un izklaidība maz veicināja derīgu darbu. Viņš tika nomainīts ar sūtni Nukšu un iecelts par senatoru. Nukša gan arī ar aktivitāti neizcēlās un ziņojumus sūtīja reti. Jautājums par viņa atsaukšanu ilgi atradās dienaskārtībā, bet 1938.gada notikumu attīstība to visu izjauca. Kad 1938.gadā vācieši draudēja ar uzbrukumu Čehoslovākijai, Nukša izsauca mani pie telefona (es toreiz atrados Nāciju līgas sesijā Ženēvā) un jautāja, kurp viņam braukt. Protams, ka viņam netika atļauts pamest savu posteni un šis gadījums, kas kļuva zināms Rīgā, noveda pie tā, ka Ulmanis un Balodis pieprasīja tūlītēju Nukšas atlaišanu. Vēl līdz 1939.gada notikumiem, kas noveda pie protektorāta izveidošanas, Nukša tika atsaukts, un, lai uzreiz viņu neatlaistu un līdz ar to neliktu viņam zaudēt pensijas izdienu, es liku priekšā uz laiku iecelt viņu par ministrijas ģenerālsekretāru, un tas viņš bija līdz pat jūnija notikumiem.

Voroņeža,

Iekšlietu Tautas Komisāram

Faktiski līdz pat 1940.gadam Latvijai nebija diplomātiskās pārstāvniecības Rumānijā. Bukarestē bija goda konsuls, Rumānijas pilsonis Orgidans. Viņš bija pietiekami ievērojams komersants, reizēm izrādīja zināmu aktivitāti, bet reizēm mēnešiem ilgi neatbildēja uz Ārlietu ministrijas pieprasījumiem.

Līdz pat pēdējam laikam Rumānija Latviju interesēja tikai tajā sakarībā, ka tā piederēja PSRS Eiropas limitrofiem. Citādi tā nekādu mūsu interesi neizsauca. Tā kā mums Rumānijā sava pārstāvja nebija, tad vienīgais informācijas kanāls bija diplomātiskā misija Varšavā. Bet Polija, kā zināms, bija Rumānijas sabiedrotā, un šis savienības līgums bija radīts tieši sakarā ar iespējamo konfliktu ar PSRS; strīdus jautājums ar PSRS Rumānijai bija Besarābija. Tāpēc vairāku gadu garumā Rumānijas lietas izskatīja sūtnis Polijā, ņemot kopumā ar Poliju, bet nevis kā Mazās Antantes valsti; jo tanī laikā arī Prāgā nebija diplomātiskās misijas. Informācija par Rumāniju mums bija visai skopa, bet arī nekādu citu kontaktu nebija.

Par Rumānijas pārstāvju nosūtīšanu uz Rīgu es jau rakstīju, tāpat arī raksturoju kņazu Sturdzu, pašreizējo ārlietu ministru.

Kā sūtnis Rumānijā divdesmitajos gados skaitījās vispirms Nukša, pēc tam Grosvalds (raksturoti iepriekšējos pierakstos). Pēc tam sūtņa pienākumus Rumānijā tika uzdots izpildīt sūtnim Prāgā, kurš tolaik bija tas pats Nukša. Lai pēc Bohēmijas un Morāvijas vācu protektorāta izveidošanas būtu kaut kāda diplomātiskā pārstāvniecība Dienvidaustrumeiropā, bija nolemts par Prāgā likvidētās misijas kredītiem atvērt misiju Bukarestē. Sākumā bija doma uz turieni sūtīt tikai pilnvaroto lietvedi, bet tehnisku iemeslu dēļ tas mazliet aizķērās, tā kā līdz pat kara sākumam diplomātiska pārstāvja mums tā arī nebija. Ātrā Polijas sagrāve piespieda sūtni Polijā Ēķi (bijušo finansu ministru, raksturotu jau iepriekšējos pierakstos) atstāt Polijas robežas. Sekojot Polijas valdībai, viņš atradās Rumānijas teritorijā, un, lai izmantotu viņa darbošanos, bija nolemts akreditēt viņu Bukarestē. Tādā veidā viņš izrādījās pirmais un vienīgais rezidējošais latviešu diplomāts Rumānijā.

Cik vārgi bija mūsu sakari ar Rumāniju, to pierāda kaut vai tas fakts, ka neeksistēja pat tradicionālā “tuvināšanās biedrība”, t.i., Latvijas sabiedrībā nebija pat minimālākās intereses par Rumāniju un rumāņiem.

1934./1935.gadā, sakarā ar pārrunām par t.s. Austrumu paktu, Rumānija mazliet dzīvāk ieinteresējās par Baltijas valstīm. Ženēvā es satikos ar Titulesku, kurš [nesalasāmi] apvainojumus PSRS, tā rezultātā bija ļoti saspīlētas attiecības [272.] ar Beku, kurš izteikti sabotēja austrumu paktu. Titulesku man toreiz teica, ka, pēc viņa domām, lieta beigsies vienīgi ar padomju un franču līgumu, bet visas pārējās valstis paliks malā. Tomēr viņš uzskatīja par visnotaļ vēlamām savstarpējās draudzīgās attiecības un bija apmierināts ar savu tikšanos ar Ļitvinovu (precīzāk neatceros). Ja mani atmiņa neviļ, viņš bija tikpat satraukts par hitleriskās Vācijas agresivitāti, kā mēs. Mēs pat runājām par to, ka būtu vēlams apmainīties oficiālajām vizītēm, bet es zināju, ka Ulmanis, kurš tanī laikā apvienoja Ministru prezidenta un ārlietu ministra pienākumus, nekur uz ārzemēm nebrauks. Tādā veidā šī saruna aprobežojās ar platoniskiem vēlējumiem.

Voroņeža,

Iekšlietu Tautas Komisāram

Mazā Antante un tās politika Latviju interesēja ļoti maz. Tas redzams kaut vai no tā, ka līdz 1930.gadam (ja nekļūdos) mums nebija pat diplomātiskās pārstāvniecības Mazās Antantes valstu galvaspilsētās. Ap šo laiku tika nodibināta misija Prāgā, kur līdz tam darbojās vienīgi ģenerālkonsuls, emigrants no soiciāldemokrātiem, Krasts. Misija Prāgā tā arī palika kā vienīgā diplomātiskā pārstāvniecība Mazās Antantes valstīs. Tā pārzināja arī Dienvidslāviju. Rumānijā Latviju pārstāvēja sūtnis Polijā, ārkārtīgi reti būdams Rumānijas galvaspilsētā. Vēlāk Rumāniju pievienoja sūtņa Prāgā pienākumu lokam. Tāds stāvoklis bija līdz 1939.gadam, un tikai sakarā ar Vācijas protektorāta nodibināšanu Bohēmijā un Morāvijā misija Prāgā tika pārcelta uz Bukaresti.

Kas attiecas uz Mazās Antantes valstīm, tad agrāk visu diplomātisko pārstāvniecību Latvijā (pilnvaroto lietvedi, ko 1932.(?) gadā iecēla pilnvarotā ministra rangā) nozīmēja Čehoslovākija, bet pēc tam Rumānija. Dienvidslāvija ilgi svārstījās: tā “dvēselē” neatzina Baltijas valstu izveidošanos, tāpat kā līdz pēdējam brīdim tā oficiāli neatzina Padomju valdību. 1930.(?) gadā tika nozīmēts Dienvidslāvijas sūtnis Peļivanovičs, bijušais Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktors. Taču pēc īsas pabūšanas Rīgā (liekas, apmēram divus gadus) viņš atkal tika atsaukts, un misija vairs neatjaunojās.

Runāt par kaut kādām “attiecībām” starp Latviju un Mazās Antantes valstīm var tikai attiecībā uz Čehoslovākiju. Tas izskaidrojams ar vairākiem cēloņiem. Pirmkārt, ar Čehoslovākiju kaut kādā mērā nodibinājās tirdzniecības attiecības. Otrkārt, čehu sociāldemokrāti bija pietiekami tuvā kontaktā ar Latvijas sociāldemokrātiem; tai pašā laikā eksistēja arī ļoti draudzīgas attiecības starp Latvijas un Čehijas zemnieku partijām. Tālāk var runāt par zināmu čehu un latviešu nacionālo raksturu līdzību. Kopīgs bija arī mūžsenais antagonisms pret vāciešiem. Tā nodibinājās draudzīgas savstarpējās attiecības starp [274.] abām valstīm, kaut arī īpašu konkrētu [nesalasāmi] vai pamudinājumu nebija.

Neko tamlīdzīgu nevar teikt par Rumāniju un Dienvidslāviju. Šīs valstis bija tālas un maz pazīstamas. Pret tām izturējās drīzāk ar neuzticību, uzskatot pirmējo par korupcijas centru, bet otro - par “vienotās un nedalāmās” Krievijas idejas atbalstītāju. Rumānija, neraugoties uz visu to, mūs tomēr interesēja, ņemot vērā tās limitrofo stāvokli attiecībā pret PSRS. Taču arī šeit attiecību trūkums starp nosauktajām valstīm mazināja konkrēto interesi.

Par Vācijas diplomātijas darbību Mazajā Antantē man nekas īpašs nav zināms. Nevienu no vācu pārstāvjiem šais valstīs es nepazinu, izņemot sen mirušo sociāldemokrātu Kesteru (Köster), bijušo iekšlietu ministru un sūtni Rīgā (liekas, no 1925. līdz 1927.gadam).

Par Mazās Antantes valstu attiecībām ar Vāciju mēs lielākoties uzzinājām no mūsu sūtņa Berlīnē ziņojumiem. Neko būtisku es nevaru atcerēties, bet šie dokumenti atrodas bijušās Ārlietu ministrijas arhīvā Rīgā.

Zināmas iespējas kontaktam ar Mazās Antantes politiķiem un diplomātiem bija Ženēvā, taču arī tam bija visnotaļ ierobežots raksturs. Visbiežāk (reizes trīs) es satikos ar Benešu, divas reizes ar Titulesku. No Dienvidslāvijas ārlietu ministriem nepazinu nevienu.

Baltijas valstu starpā nekādas konsultācijas Mazās Antantes jautājumos nenotika. Igaunijai, liekas, pat nebija diplomātiskās pārstāvniecības nevienā no šīm valstīm. Lietuva uzturēja diezgan draudzīgu kontaktu ar Čehoslovākiju.

Mazās Antantes vārds Baltijas valstu starpā tika minēts vienīgi kā politiskās sadarbības piemērs, no kā varēja šo to mācīties. Tā, piemēram, mazās Antantes līgums kalpoja kā paraugs Baltijas Antantei. Mazās Antantes vadītāju kopējā uzstāšanās Ženēvā deva ieganstu, lai arī Baltijas valstis varētu līdzīgi uzstāties, kas gandrīz nekad neizdevās, ņemot vērā Igaunijas savdabīgo taktiku. Beidzot sakarā ar aizvien pieaugošo Anglijas un Francijas spiedienu uz Nāciju līgas locekļiem (Abesīnijas jautājums, Spānijas jautājums, sankcijas, neitralitāte) bija daudz runu par mazo un vidējo valstu bloka izveidošanu, kas varētu vienoti izteikt savu neatkarību dažādās balsošanās un administratīvu jautājumu izlemšanā (budžets, komisiju iecelšana, sekretariāta ierēdņu iecelšana). Vienā no mūsu Baltijas [275.] tikšanās reizēm runas iegrozījās par šo jautājumu. Tika runāts par to, ka Nāciju līgā ir vairāki grupējumi: Oslo grupa, Baltijas, Balkānu, Mazā Antante. Dažos jautājumos, galvenokārt sankciju, budžeta un administratīvajos jautājumos, tiem ir kopējas intereses, kā tas izriet no Communique par to periodiskajām konferencēm. Vai nebūtu iespējams reiz sapulcēt vienkopus Ženēvā, līdz kārtējās sesijas sākumam, visas šīs valstis, lai parādītu “lielajām” it kā vienotu fronti, kurā ietilpst ietekmīgs balsu skaits? Izlēma, ka ir vērts pamēģināt. Man uzdeva pazondēt Mazajā Antantē, igauņi (caur somiem) gribēja uzzināt Oslo grupas viedokli, bet, kas bija jādara Lietuvas ministram, esmu aizmirsis. Es runāju (ja atmiņa neviļ) ar Krucesku (Rumānijas delegātu Nāciju līgā), Heidrihu (Čehoslovākijas delegācijas locekli) un Puriču (Dienvidslāvijas sūtni Parīzē). Visi viņi principā piekrita, bet no darbības nekas neiznāca, tāpēc, ka Oslo grupa atteicās un tas tūlīt atvēsināja igauņus. Turklāt notikumi attīstījās tādā veidā (mūsu sarunas notika 1937.(?) vai 1936.(?) gadā), ka Mazajai Antantei nebija laika domāt par konferencēm.

[288] [8] Sakarā ar to, ka par Rumānijas ārlietu ministru iecelts kņazs M.Sturdza (TASS telegramma, “Pravda”, Nr. 258, 15.IX), varu paziņot sekošo:

Kņazs Sturdza bija Rumānijas sūtnis Rīgā līdz 1935.gadam. (Viņa pēcnācējs bija Stoika, kuram reiz Anglijas valdība atteica agreement. Sturdza bija neatkarīgs cilvēks (viņa sieva, dzimusi Maurogordato, ļoti bagāta) un viņš atļāvās diezgan asi kritizēt Titulesku politiku. Tas arī bija viņa atcelšanas iemesls, tāpēc ka viņš paziņoja ne tikai sarunās, bet - kā man stāstīja dip[lomātiskā] korpusa darbinieki - arī vēstulēs un pat ziņojumos, ka Titulesku politika ir nepareiza. Īpaši viņš iebilda pret Rumānijas tuvināšanos ar PSRS, kas iezīmējās poļu un franču ietekmē. Ja pareizi atceros, Sturdzam bija uzdots nodibināt kontaktu ar pilnvaroto priekšsēdētāju Rīgā, vai nu sakarā ar t.s. “Ļitvinova protokolu” (1933) vai arī par neuzbrukšanas līguma jautājumiem. Sturdza to izdarīja tīšuprāt tik rupji un nemākulīgi, ka viņa misija beidzās neveiksmīgi. Atceros, kā viņš pats man kādreiz stāstīja: “Jūs saprotat, cik man pretīgi sarunāties ar tiem boļševikiem, bet Bukareste to pieprasa; ceru, ka tas beigsies bez rezultātiem, es no savas puses katrā ziņā neko nedarīšu un būšu tikai bezkaislīgs vidutājs.”

Sturdzam bija zināmas simpātijas pret “dzelzs vilkiem” un, katrā gadījumā, pret fašismu. Viņš reizēm runāja par to, ka demokrātija Rumānijai neder, ka jāieved režīms, neatkarīgs no teorētiskās frankofīlijas, līdzīgi kā Itālijā vai Vācijā.

Kad sarunas nonāca līdz tā saucamajam “austrumu paktam”, viņš atkal asi kritizēja Titulesku, sakot, ka pēdējam nav savas politikas, bet vienīgi akla sekošana Quai d’Orsay. Sturdza diezgan daudz sagājās ar Baltijas vāciešiem un vācu sūtni. Kad viņš tika atsaukts no Rīgas, atvadoties viņš man sacīja, ka cerot vēlreiz atgriezties diplomātijā. Vēlāk no Bukarestes atklīda baumas, ka Sturdza esot satuvinājies ar “dzelzs vilkiem”. Atšķirībā no Stoika, kurš diezgan bieži pasvītroja savas simpātijas Antantei un savas labās attiecības ar karali Kārli, Sturdza nereti lamāja frančus, bet attiecībā uz karali Kārli klusēja.

Vēl varu atzīmēt, ka Sturdza krāpa savu sievu, par ko runāja atklāti un kas it kā būtu bijis zināms arī pašai kņazienei. Bet, tā kā viņa bija jau apvītusi sieviete, tad aprobežojās ar pārmetumiem un asarām, un bija priecīga, ka sakarā ar vīra aizbraukšanu no Rīgas “kārdinājumi” beidzās.

Vēl atceros, ka sakarā ar sarunām

“Barts [nesalasāmi] nesaprot politikā, tagad viņš cenšas ievilkt Padomju Savienību Eiropas politikā. Tā ir bīstama spēle, par ko pirmkārt maksās pati Francija. Draudzība ar komunistiem [nesalasāmi] Francijai sakarā ar tās iekšpolitisko stāvokli.”

Voroņeža,

Par šo jautājumu neko konkrētu nezinu. Es vispār biju tikai Stokholmas un Rīgas ložās; jā, kronēšanas laikā vienu reizi apmeklēju kādas angļu ložas (nosaukumu neatceros) sēdi Londonā. Mani uzaicināja mūsu sūtnis Zariņš, un es aizgāju intereses dēļ, bet ļoti vīlos. Stokholmā vismaz ārējais rituāls bija krāsains un iespaidīgs; taču Londonā viss noritēja sausi un lietišķi. Priekšsēdētājs bija Earle of Harewood , karaļa sievas brālis, neinteresanta personība. Viņš ir ļoti bagāts, bet visai aprobežots. Citus biedrus es nepazinu.

Rīgas ložu es jau sīki raksturoju vienā no iepriekšējiem ziņojumiem.

Kas attiecas uz Stokholmas ložu, tad es tur biju piecas vai sešas reizes un arī gandrīz nevienu nepazīstu. Bez paša karaļa, kurš tomēr retumis apmeklē sanāksmes, starp klātesošajiem es pazinu dažus galminiekus, kurus zināju pēc sejas. Pēc uzvārda atceros tikai grāfu Vahtmeisteru. No ievērojamiem cilvēkiem ložā es nevienu nesastapu un domāju, ka diez vai kāds no valdības bija masons, jo vairāk tādēļ, ka sociāldemokrāti masonu ložas neatzina. Savā laikā (liekas, līdz 1934. vai 1935.gadam) galvenā meistara (karalis) vietnieks bija Lindmans, kurš dažus gadus bija pabijis ministru prezidenta amatā. Sanāksmēs es neredzēju nevienu no diplomātiskā korpusa un man nav zināms, vai kāds no diplomātiem bija masons. No ievērojamiem masoniem pēc uzvārdiem atceros trīs: Udenkrancu (fotogrāfijas profesors), Rimeru (banku ierēdnis), Sederbaumu (?) (flotes virsnieks). Neviens no viņiem nespēlēja politisku lomu. Par Stokholmas ložas sakariem ar ārzemju ložām es neko nezinu, kā vien to, ko jau izklāstīju iepriekšējā ziņojumā par masoniem.

Starp citu, Zviedrijā piederība masoniem neskaitās diez kāds noslēpums. Katru gadu iespiež masonu ložu biedru sarakstu, visai liela apjoma grāmatu, ja ir vēlēšanās, to var dabūt.

Iekšlietu Tautas Komisāram

Pēdējā laikā saimnieciskās sarunas ar Padomju Savienību notika divas reizes. Vispirms tūlīt pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas parakstīja Tirdzniecības vienošanos, kas noteica preču apmaiņu 1939./40.g[adā]. Delegāciju vadīja Tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš. No Ārlietu ministrijas delegācijas sastāvā bija līgumu departamenta direktors Kampe. Delegācijai tika doti tikai vispārēji norādījumi palielināt preču apgrozījumu un parūpēties par to, lai mēs no PSRS saņemtu pēc iespējas vairāk tādu izejvielu, kuras līdz ar kara apstākļiem mēs vairs nevarējām saņemt no Anglijas un aizokeāna valstīm. Bērziņš un Kampe bija tik kompetenti, ka viņiem pilnīgi uzticējās un nesaistīja tos ar detalizētām instrukcijām. Ar vienošanos viņi palika visai apmierināti un ļoti lielīja tautas komisāra aktīvo piedalīšanos sarunās, kurš ar savu personisko iejaukšanos dažās stundās atrisināja visus jautājumus.

Pēc kāda laika uz Maskavu devās cita delegācija, kurā bija saimniecības praktiķi. Tās uzdevums bija noslēgt atsevišķus līgumus dažādās nozarēs, lai izpildītu iepriekšminēto saimniecisko vienošanos. Šī delegācija nesaņēma nekādas instrukcijas, jo tur runa bija nevis par vienu saskaņotu līgumu, bet par veselu virkni specifisku privātu un saimniecisku darījumu. Domāju, ka pats tautas komisārs šajās sarunās nepiedalījās; ja nemaldos, tad no padomju puses tās vadīja tautas komisāra vietnieks Stepanovs (?). Ārlietu ministrija šajās sarunās neiejaucās. Norādījumus lielo valsts uzņēmumu atsevišķiem pārstāvjiem tieši deva kompetentie ministri (zemkopības, tirdzniecības, rūpniecības), dažreiz pa telefonu. Nozīmīgs strīdus jautājums bija cenas noteikšana sviestam. Pēc lauksaimniecības ministra lūguma šeit es devu sūtnim Kociņam instrukciju griezties tieši pie tautas komisāra un paaugstināt cenu, kuru piedāvāja padomju delegācija. Neatceros, vai Kociņš patiešām tikās ar A.I.Mikojanu, bet zinu, ka padomju puse nāca mums pretim un visas vienošanās tika noslēgtas. Vēlāk bija vēl viens gadījums, kad Kociņam bija uzdots griezties pie A.I.Mikojana. Sakarā ar visai sarežģītajiem jautājumiem par padomju karaspēka apgādi, kas atradās Latvijas teritorijā, bet īpaši ar līgumu par celtniecību, radās arī jautājums par maksājumu bilanci starp Latviju un PSRS. Mums tika paziņots, [278.] ka no padomju puses nekādi naudas norēķini nav paredzami un ka visus maksājumus kārtos ar padomju preču papildu eksportu. Tā kā šeit runa bija par ļoti lieliem apgrozījumiem, tad mēs uzskatījām par nepieciešamu noskaidrot papildu eksporta apjomu un nomenklatūru, jo vairāk tāpēc, ka dažas mūsu saimnieciskās organizācijas (galvenokārt “Turība”) sūdzējās, ka no PSRS grūti dabūt tās vai citas preces (bet kādas konkrēti, neatceros). Tajā pašā laikā ieilga sarunas par celtniecību, un es pat izsaucu Kociņu uz Rīgu, lai apspriestu strīdīgos jautājumus un, ja vajadzīgs, tad arī šajos jautājumos grieztos pie ārējās tirdzniecības tautas komisāra, kura vārdā tirdzniecības pārstāvis Rīgā risināja sarunas. Līgums par celtniecību tomēr tika noslēgts bez tautas komisāra iejaukšanās, rezultātā Kociņam vajadzēja runāt tikai par papildu eksportu. Turklāt mēs interesējāmies par tranzīta jautājumiem caur PSRS. Par to ar mani ierunājās pats tautas komisārs, ar kuru es satikos pieņemšanā Kremlī 1939.g[ada] 5.X sakarā ar savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanu. Viņš norādīja arī uz iespējām, kuras blokādes apstākļi paver Latvijas tirdzniecības flotei, ja tā sadarbosies ar PSRS. Es šo sarunu neaizmirsu un, jo ciešāk savilkās blokādes loks Eiropas rietumu krastos, jo svarīgākas un reālākas kļuva tādas iespējas, kas agrāk tautsaimniecisku apsvērumu dēļ likās fantastiskas.

Tranzīts varēja notikt trijos virzienos (caur Murmansku vai pa Baltās jūras un Baltijas kanālu, caur Odesu un caur Vladivostoku); visi tie mums bija jauni, un mēs nezinājām, kā vislabāk organizēt šo tranzītu. Mums bija skaidrs, ka bez ārējās tirdzniecības tautas komisāra palīdzības un atbalsta mēs neko nespēsim realizēt. Tāpēc Kociņam bija dots uzdevums skart šo jautājumu sarunā ar tautas komisāru. Bija arī otršķirīgi jautājumi, piemēram, “Ļenvņeštrans” darbība Latvijā, celtniecības materiālu piegāde padomju garnizoniem u.c. (vairs neatceros), par kuriem bija vēlams parunāt ar tautas komisāru. Lūk, aptuveni Kociņam dotās instrukcijas, bet līdz 16.jūnijam es nesaņēmu ziņojumu par viņa tikšanos ar A.I.Mikojanu un domāju, ka tā vispār nav notikusi.

Beidzot, iespējams (bet tas tad jau bez īpašām centra instrukcijām), ka Kociņš runāja ar A.I.Mikojanu padomju un Latvijas [279.] sarunu sakarā par ieroču un munīcijas piegādēm. Šīs sarunas bija ļoti ilgstošas, un tās risināja speciāla Kara ministrijas delegācija, kuras priekšgalā atradās pulk[vedis] Dālbergs. Sarunu gaita man ir zināma tikai vispārīgos vilcienos, jo delegācija saņēma instrukcijas tieši no Kara ministrijas. Zinu, ka tehniskos jautājumos vienošanās tika panākta salīdzinoši viegli un, kamēr runāja ar aizsardzības tautas komisāru (tautas komisāra vietnieks Loktionovs), arī cenu un termiņu jautājums it kā nesagādāja grūtības. Bet pēc tam sarunas pārgāja ārējās tirdzniecības tautas komisariāta pārziņā un mūsu pārstāvji atzina piedāvātās cenas par augstām. Sarunas ievilkās un Kociņam vispārējos vilcienos bija uzdots izdarīt visu lietas labvēlīgam noslēgumam. No kādas telefona sarunas atceros, ka Kociņš man teica: ja citādi neies, iešu pie paša Mikojana. Vai viņš to izdarīja, nezinu. Katrā gadījumā arī šīs sarunas veiksmīgi tika novestas līdz rezultātam.

[280.] Pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas starp PSRS un Latviju radās tik daudz tehnisku, tiesisku un sadzīvisku problēmu, ka to atrisināšanai nācās radīt speciālas iestādes. Tādā kārtā tika izveidots speciāls īpašu uzdevumu ģenerāļa amats pie armijas komandiera (šajā amatā tika iecelts ģen[erālis] Hartmanis) un garnizonu apgādes komiteja pie zemkopības ministra (priekšsēdētājs agronoms Krisbergs). Līdzīgas iestādes izveidoja arī Igaunijā un Lietuvā.

Kopumā jautājumi, kas saistīti ar padomju karaspēka atrašanos Latvijas teritorijā, sadalījās trijās grupās: 1) garnizonu izvietošana, 2) disciplināri tiesiskie jautājumi, 3) apgāde, ieskaitot celtniecību. Pirmos divus pārzināja armijas štābs, pēdējo - apgādes komiteja.

Kas atteicas uz garnizonu izvietošanu, tad valdības vadošā līnija jau no pirmā brīža bija šāda: pēc iespējas sašaurināt izvietojuma joslu, kurai būtībā un atbilstoši līgumam rietumu robeža bija jūras krasts. Latvijas delegāti ar ģen[erāli] Hartmani priekšgalā saņēma norādījumu stingri ierobežot izvietojuma zonu no ziemeļiem uz dienvidiem, bet īpaši austrumu virzienā, t.i., nepieļaut garnizonu izvietošanu pārāk tālu no jūras krasta. Tādas valdības līnijas galvenais motīvs bija vēlēšanās izolēt padomju karaspēku no iedzīvotājiem. To atzina par vēlamu divu iemeslu dēļ: 1) valdība baidījās radīt pārāk lielas neērtības zemniekiem, kurus vajadzēja pārvietot un atlīdzināt par ciestajiem zaudējumiem, 2) valdība baidījās no komunistiskās propagandas. Turklāt valdība cerēja, ka tad, ja padomju karaspēku izvietos Liepājas (Libavas) un Ventspils (Vindavas) jūras kara bāzu tuvumā, tad sakarus starp garnizoniem un Padomju Savienību galvenokārt uzturēs pa jūras ceļu un tādā kārtā kontakts starp padomju karaspēku un vietējiem iedzīvotājiem būs vēl vairāk ierobežots. Turklāt valdībai nācās rēķināties vēl ar to, ka vajadzēja izstrādāt pilnīgi jaunu Latvijas karaspēka dislokācijas plānu valsts rietumu daļā, jo armija zaudēja Liepājas [281.] kara pilsētiņu, kur bija izvietota [nesalasāmi, domājams - Kurzemes] divīzija. Pēdējo tagad vajadzēja izvietot pa Kurzemes un Zemgales mazajām pilsētām, kas nebija viegls uzdevums atbilstošu kazarmu un dzīvojamo telpu trūkuma dēļ. Katrs provinciāls centrs, kas tika atdots padomju garnizoniem, nozīmēja pašu karaspēka dislokācijas iespēju sašaurināšanu. Pieļaut to, lai kādā vietā, vai pareizāk, apvidū, padomju un Latvijas karaspēks izvietotos “pamīšus”, Kara ministrija un armijas štābs uzskatīja par pilnīgi nepieļaujamu.

Dzīvē padomju karaspēka izvietošana Latvijā tika atrisināta visai labvēlīgi (no Latvijas redzespunkta). Vienīgais punkts, par kuru iebilda, bija Ezere, kas atradās uz Latvijas un Lietuvas robežas, visai tālu uz austrumiem no jūras krasta. Šo piekāpšanos pārmeta personiski ģenerālim Balodim (par to es sīki rakstīju jau citā ziņojumā). Taču ar to samierinājās, vēl jo vairāk tāpēc, ka padomju korpusa pavēlniecība atzina Ezeri par ne visai noderīgu vietu un apsolīja izvest karaspēka daļas no turienes uz Priekuli vai Vaiņodi (precīzi neatceros), t.i., tuvāk jūras krastam.

Daudz sliktāks stāvoklis bija Igaunijā un Lietuvā, kur, izvietojot padomju karaspēku, neizdevās īstenot principu, pēc kura vadījās Latvijas valdība.

Pēc padomju karaspēka ievešanas visu uzmanību pievērsa attiecību sakārtošanai starp padomju daļām un vietējo militāro un civilo varu, kā arī garnizonu apgādei, sadzīves jautājumiem (pārvietošanās jautājumiem ārpus garnizona, komandieru un karavīru atvaļinājumiem, ģimeņu atbraukšanai u.tml.).

Šie jautājumi bija aktuāli arī Lietuvā un Igaunijā, un, kad 1939.gada decembrī (?) notika kārtējā Baltijas Antantes konference, atzina par vēlamu apmainīties ar informāciju visos jautājumos, kas saistīti ar padomju karaspēka ierašanos Baltijas valstīs. Līdzīgā veidā tika atzīts par vēlamu saskaņot triju valstu taktiku sarunās ar padomju valdību par atsevišķām vienošanām, kas izrietēja no savstarpējās palīdzības pakta, piemēram, par dz[elzceļa] transportu, par telegrāfu un telefonu, par atsevišķu karavīru un karaspēka daļu došanos pār robežu, par celtniecību utt. Visi trīs ārlietu ministri: Pīps, Urbšis un es uzskatījām, ka vislabāk būtu bijis vest tehniskās sarunas ar PSRS kopīgi visām trijām valstīm. Tomēr mēs atzinām, pirmkārt, ka diezin vai tas būs pieņemams pašu valdībām un, otrkārt, tomēr konkrētie [282.] apstākļi katrā valstī bija atšķirīgi, tāpēc saskaņot taktiku bija iespējams tikai galvenajos jautājumos. Tādēļ nolēma dibināt kontaktus starp iestādēm, kas pārzina padomju garnizonu izvietošanu un apgādi. Šo kontaktu sakarībā notika divas (vai trīs) atbilstošo personu (no Latvijas puses ģen[erālis] Hartmanis vai Krisbergs, no Igaunijas puses, liekas, Kāsins, un vēl kāds militārais darbinieks no Lietuvas puses - uzvārdu neatceros) apspriedes. Tomēr katra valsts turpināja rīkoties vairāk vai mazāk patstāvīgi, un parasti mēs uzzinājām par noslēgtajām vienošanām tikai tad, kad vajadzēja runāt par saskaņošanu (sakarā ar to, ka visi šie jautājumi man ir sveši un ir tīri tehniski, es nevaru bez šiem ziņojumiem precizēt atsevišķus konkrētus faktus).

Cits kontakta veids bija šāds. Mums izveidojās paradums, ka katrs Baltijas valstu ārlietu ministrs, ja iespējams, reizi nedēļā pieņēma abu pārējo valstu sūtņus, lai apmainītos ar kārtējo informāciju. Šinī gadījumā apmainījās arī ar ziņām jautājumos, kas skāra padomju garnizonus. Šī metode dublēja, tā sacīt, attiecīgo iestāžu tiešos kontaktus, par kuriem minēts augstāk. Šo pašu jautājumu apstrāde veidoja mūsu Maskavas misijas galveno darbību. Gandrīz nepārtraukti tur bija delegācijas un delegāti, saimnieciskie, militārie darbinieki, dzelzceļnieki, politiskai informācijai atlika maz laika. Īpašas instrukcijas ar politisko informāciju netika sniegtas, bet, pats par sevi saprotams, sūtnis zināja, ka mūs visvairāk interesēja attiecības ar Angliju un Franciju. Protams, nedrīkst aizmirst Baltijas valstu misiju kontaktus, kas bija izveidojušies sen, atbilstoši lēmumiem vienā no pirmajām Baltijas konferencēm, ko realizēja visās galvaspilsētās, kur tika informēti Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji.

No Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja referāta (liekas, 1940.g[ada] 16.III) mēs izdarījām secinājumus, ka padomju valdība ir apmierināta ar pakta īstenošanu.

[283.] Man tika uzdots jautājums, vai Latvijā bija vērojamas svārstības sakarā ar orientāciju uz PSRS vai Vācijas pusi. Par šo jautājumu es jau izteicos iepriekšējos ziņojumos, bet varu vēlreiz paskaidrot sekojošo:

Latvijas tautas un politisko darbinieku nospiedošais vairākums pret visu vācisko izturējās ar neuzticību, pat naidīgi. Demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas laikā Vācijā tas izpaudās mazāk spilgti, bet ar nacionālsociālistu nākšanu pie varas pretvācu noskaņojums krasi pastiprinājās. Daudziem bija zināmas Hitlera grāmatas tēzes par “pagriezienu uz austrumiem” pret Padomju Savienību un “tai pakļautajām nomaļu valstīm”. Atmiņā tika atsaukta t.s. “Drang nach Osten” ideoloģija; atcerējās arī vācu nodevīgo politiku 1918.-1919.g.[adā]. Turklāt vietējā vācu minoritāte izvērsa spēcīgu propagandu un bieži draudēja latviešiem ar to, ka, lūk, atnāks Hitlers, Latvijas nebūs un zemniekiem atkal atņems zemi.

Kad Latvijā 1934.gadā nodibinājās autoritārs režīms, viens no galvenajiem Ulmaņa uzdevumiem bija vācu saimnieciskās ietekmes izskaušana Latvijā un vāciešu sabiedrisko organizāciju (ģilžu u.c.) iznīcināšana. Tas viss kopā radīja to, ka attiecības ar Vāciju bija ļoti saspīlētas. Protams, mēs ievērojām zināmu uzmanību, lai lieta nenonāktu līdz atklātam konfliktam un lai netiktu pārtrauktas svarīgās ārējās tirdzniecības attiecības ar Vāciju. “Zemapziņā” cerējām uz to, ka PSRS personā mums ir, tā sacīt, potenciāls aizstāvis, lai gan konkrēta pamata šādam pieņēmumam mums nebija.

Ar Vācijas politiskās aktivitātes palielināšanos Eiropā un ar pretpadomju propagandas izvēršanu Vācijā Latvijā auga bažas. Radās jautājums, ko darīt padomju un Vācijas konflikta gadījumā. Atbildēt uz šo jautājumu neviens neprata. Iet ar Vāciju? Nekad! Iet ar Padomju Savienību arī nav vēlams: ienāks padomju karaspēks un neaizies. Čehoslovākijas notikumi izsauca jaunu sabiedriskās domas sašutumu vilni. Visas simpātijas bija čehu pusē. Publiskās vietās, tramvajos asi nosodīja vāciešus. Nereti bija vērojami naidīgi izteicieni un publiski izlēcieni pret vāciešiem. Valdībai nācās pārliecināt tautu. Kad es atgriezos no Ženēvas pēc Minhenes līguma noslēgšanas, Vācijas sūtnis fon Šaks iedeva iesniegumu par Latvijas sabiedrībā pret Vāciju vērstu jūtu izpausmi. Nācās viņu mierināt. Viņš un viņa pēctecis fon Kotce man uzdeva jautājumu, vai starp mums un PSRS nepastāv kāda slepena vienošanās. Tāpat kā Čehoslovākiju sauca [284.] par padomju aviācijas māti, Vācijas presē aizvien biežāk un biežāk sākās uzbrukumi Latvijai, pārmetot, ka tā nodod savu teritoriju kā placdarmu pad[omju] karaspēka rīcībā (norādu uz sarunu ar Vērmanu par Latvijas teritorijas pārlidošanu un uz atšķirībām Latvijas un Igaunijas orientācijā, par ko es rakstīju jau agrāk). Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju (no 1939.g[ada] 7.(?) jūnija) nesa zināmu nomierināšanos. Jau pieklājības pēc vācu presei vajadzēja atturēties no uzbrukumiem, bet Vācijas sūtnis man divreiz norādīja uz to, ka Berlīne turpina būt neapmierināta ar Latvijas politiku. Neuzbrukšanas līgumam deva divējādu skaidrojumu: runāja, ka tas ir tikai taktisks manevrs, lai apkaunotu Rūzveltu, kurš bija vērsies pie Hitlera ar prasību publiski paziņot, ka viņam nav nodoma uzbrukt veselai virknei vārdā nosauktu valstu. Tā līgumu novērtēja arī diplomāti. Tika izteikts, bet visai reti [viedoklis] (no vadošām personām es to nekad nedzirdēju), ka neuzbrukšanas līgums nozīmē, ka Vācija ies uz Padomju Savienību dienvidu virzienā* [tekstā nav atšifrējuma zvaigznītei].

Kad tika noslēgts Padomju Savienības un Vācijas līgums par neuzbrukšanu, Latvijā jūtami nomierinājās: tiešās briesmas tikt samaltiem starp diviem lieliem “dzirnakmeņiem” bija pagājušas garām. Vai uz ilgu laiku? - Šo jautājumu neviens sev neuzdeva. Bet pretvāciskās noskaņas nemazinājās. Piemēram, ar lielu prieku man sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš paziņoja, ka kāds no padomju pārstāvniecības viņam teicis, ka, lūk, Ribentrops jau divas reizes lidojis uz Maskavu, bet Molotovs pat nedomā braukt uz Berlīni. Uzskatīja, ka Vācija tagad ir atkarīga no Padomju Savienības un ka tāpēc var drošāk paust savu pretvācisko noskaņojumu. Lai novērstu nevajadzīgus kritiskus uzbrukumus Vācijai sarunās un presē, bija jāiegulda liels darbs. Es daudzas reizes norādīju uz padomju preses piemēru tam pašam Bērziņam un atsevišķām redakcijām par korektu Vācijas militārās un politiskās darbības apgaismošanu.

Tagad dažus vārdus par noskaņojumiem Latvijā sakarā ar savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu ar PSRS. Tos nekādā gadījumā nevar nosaukt par vienveidīgiem, bet, gluži pretēji, tie bija ļoti, ļoti pretrunīgi. Pati Padomju Savienības prasība par Padomju Savienības un Latvijas savstarpējo attiecību noskaidrošanu, ko sarunā ar sūtni Kociņu izteica Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1939.[gada] 29. vai 30.septembrī) bija pārsteigums tikai laika ziņā. Mēs domājām, ka pēc padomju un igauņu pakta būs kāds starplaiks un tikai tad nāks mūsu kārta. Jautājums būtībā visai valdībai bija skaidrs, ka Padomju Savienības prasības vajadzēs pieņemt, nebija tikai zināms, kādas tieši šīs prasības būs. Pats Ulmanis, kura viedoklis katrā ziņā bija izšķirošais, domāja, ka mums tiks uzstādītas analoģiskas prasības tām, kas rada savu izpausmi padomju un igauņu paktā, [285.] ka Padomju valdība aprobežosies ar savstarpējās palīdzības paktu, bez karaspēka ievešanas mūsu teritorijā; galējā gadījumā, - es domāju, ka padomju puse pieprasīs bāzi Liepājā (Libavā). Visi kabineta locekļi piekrita tam, ka nav citas izejas, kā pieņemt padomju prasības. Iekš[lietu] ministrs Veidnieks izteica viedokli, ka vajag pretoties prasībām ievest karaspēku Latvijas teritorijā, - ja vajag, ar ieročiem rokās, bet, kad viņam pierādīja tādas rīcības neiespējamību un bezcerību, tad arī viņš piekrita pārējo viedoklim. Tādā kārtā sarunām es saņēmu visai plašas pilnvaras.

Pats līguma saturs tika uzņemts dažādi. Es to iezīmēju kādā publiskā runā, atkārtojot Staļina vārdus, ko viņš man teica sarunu laikā: daži teiks - pakts, tā ir laba lieta; citi teiks - nodevība, trešie - paskatīsimies. Īpaši asi paktu nosodīja militāristu vidē. Par to man deva mājienu ģen[erālis] Balodis, sakot: “Nu, jums tagad uzbrūk un man nākas jūs aizstāvēt. Lai gan pakts - smaga lieta, bet es esmu pārliecināts, ka jūs izdarījāt visu, kas no jums atkarīgs.” Pēc pakta noslēgšanas sākās zīlēšana par to, kāds mērķis ir PSRS, slēdzot šos paktus ar Baltijas valstīm. Visi bez izņēmuma domāja, ka pakts vērsts pret Vāciju. Ģen[erālis] Berķis un ģen[erālis] Rozenšteins, kā arī daži valdības locekļi, ar kuriem nācās apmainīties domām (arī neatceros, kas tieši, bet, liekas, Bērziņš un Einbergs) uzskatīja, ka pad[omju] karaspēka uzturēšanās Latvijas teritorijā nebūs ilgstoša. “Ja karš beigsies, tad, vienalga, kas uzvarēs, bet padomju karaspēku šeit neatstās,” tā viņi izteica savu viedokli. Tika apspriests (bet tikai militārajās aprindās) arī jautājums, kā rīkoties padomju un vācu savstarpējo attiecību jauna pagrieziena un bruņota konflikta rašanās apstākļos. Līdz speciāla plāna izstrādāšanai lieta nenonāca un augstākajā kara padomē par to nekad netika runāts. Es varu spriest par to tikai pēc savām gadījuma sarunām ar ģenerāli Balodi, Berķi un Rozenšteinu, ka vadošie militārie darbinieki sliecās uz to, ka Padomju Savienības un Vācijas konflikta gadījumā Latvijas armiju vajag censties sakoncentrēt valsts dienvidu daļā, lai a) nezaudētu dzīvo spēku pirmajā vācu uzlidojumā, b) lai [Latvijas armiju] atkāpjoties nenoslaucītu padomju karaspēka daļas.

Jo karš ieilga (Somijas un Norvēģijas notikumi), jo vairāk ziņu nokļuva pie mums no vācu okupētās Polijas daļas, jo labvēlīgāk sāka novērtēt savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS. Man atklāti un anonīmās vēstulēs izteica atzinību par pakta noslēgšanu, bet sākumā bieži bija dzirdami kritiski vārdi.

Tikai pēc š.g. 15.-21.jūnija notikumiem atsevišķu personu noskaņojums sāka mainīties. Bija dzirdami pārmetumi padomju valdībai, ka tā izrādījusies tāds pats plēsoņa kā agrāk vācieši. Ulmanis cerēja, [286.] ka lieta aprobežosies ar valdības maiņu, turklāt viņš pat domāja, ka daži no vecās valdības sastāva var palikt, konkrēti Birznieks, Blumbergs un Auškāps.

Pēc valdības maiņas es izbraucu uz vasarnīcu un ne ar vienu no bijušajiem ministriem nesatikos, izņemot Ulmani (par ko es rakstīju citā ziņojumā).

Iekšlietu Tautas komisāram

Jau iepriekšējos ziņojumos es sīki apstājos pie Vācijas virziena Igaunijas ārpolitikā, kas izpaudās līdz pat savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai ar PSRS. Šīs politikas ārējais eksponents bija ārlietu ministrs Selters, bet līdz viņam [nesalasāmi], kas dažus gadus bija pabijis par sūtni [nesalasāms]. Vācu orientāciju atbalstīja arī prezidents Petss un ietekmīgas personas ģenerālštābā, no kuriem pati spilgtākā bija pulk[vedis] Māzings, kurš daudzus gadus vadīja t.s. otro nodaļu un pēc tam tika iecelts par štāba priekšnieka vietnieku. Latvijā sen zināja vai juta, ka mūsu ceļi ar sabiedroto Igauniju sāk šķirties, un tāpēc ārpolitikā un militārajā sadarbībā valdīja neuzticība. Viedokļu atšķirības īpaši spilgti izpaudās divos gadījumos. Pirmais attiecas uz 1936.(?) gadu, kad Tartu (Jurjevas) studentu žurnālā “Akadēmija” parādījās Ilmāra Tenisona (pazīstamā nacionālā darbinieka Jana Tenisona dēla) raksti, kuros autors pierādīja, ka savienība ar Latviju ir slogs un pat briesmas Igaunijai, jo Igaunijai ir visas izredzes palikt (kopā ar Somiju) par neitrālu buferi starp Vāciju un PSRS, tai laikā, kad Latvijai neizbēgami jāzaudē sava neatkarība. Mūsu oficiālā pieprasījuma sakarā Igaunijas valdība norobežojās no autora, bet nenoliedza, ka līdzīgi uzskati pastāv akadēmiskās jaunatnes lokā. Mēs tomēr vēlāk uzzinājām, ka Tenisona rakstus inspirēja Māsings, kurš it kā pat devis autoram daļu materiālu rakstu sastādīšanai (Ilmārs Tenisons 1939.gadā izdarīja pašnāvību). Otrs gadījums notika 1939.gada maijā, kad sakarā ar sarunām par neuzbrukšanas paktu ar Vāciju Selters atbrauca uz konsultācijām Rīgā. Vācija negribēja pieļaut, lai sabiedroto pienākumu izpildi, kas izrietēja no Latvijas un Igaunijas 1923.gada līguma, atzītu par izņēmumu no neuzbrukšanas principa. Mēs (latvieši) uzstājām pa šo, uzskatot to par principiālu jautājumu. Selters tad negaidīti paziņoja, - ja vācieši pieņems mūsu uzskatu, viņš atsakās līgumu parakstīt. Uz manu neizpratnes pilno jautājumu, kāpēc mūsu lojālās un likumīgās prasības izraisa tik negatīvu novērtējumu, vairāku liecinieku (Nukšas, Kampes, Māsēna) klātbūtnē Selters paziņoja, ka Igaunijai vajag brīvas rokas Latvijas un Vācijas konflikta gadījumā. Tai jābūt iespējai spriest par to, vai tāds konflikts nav izraisījies Latvijas vainas dēļ, un tikai noraidošas [atbildes] gadījumā Igaunija uzskatīs par saistošu izpildīt savus sabiedrotās pienākumus. Kad es atzīmēju, ka mēs nekad neesam izvirzījuši jautājumu par brīvām rokām uzbrukuma gadījumā Igaunijai no PSRS puses [grūti salasāms], Selters atbildēja: “Mēs ar jūsu palīdzību nemaz nerēķināmies.” “Tad kāpēc vispār vajadzīgs savienības līgums” - bija mans jautājums. “Tās ir pagātnes atliekas [nav salasāmas 2 rindas] [288.] ... tālāk Selters aizrunājās [nav salasāma 1 rinda] … ja Vācija sāks uzbrukumu austrumos un pārkāps jūsu robežu neaizskaramību, mēs pagriezīsimies vienīgi austrumu virzienā. Austrumos ir mūsu [nesalasāms vārds] ienaidnieks (Erbfeind).”

Lai gan strīds par līguma tekstu tika atrisināts kompromisa ceļā (katrai pusei bija dotas tiesības atteikties no līguma ar Vāciju gadījumā, ja otra puse pārkāpj līgumu), mums Seltera paziņojums bija fakts, kas apstiprināja visus mūsu minējumus par Igaunijas orientāciju.

Jāpiemin, ka Igaunijā inteliģences aprindās runāja par to, ka Vācijas un Padomju Savienības konflikta gadījumā Somija, kas nešaubīgi nostāsies Vācijas pusē, saņēmusi solījumu par lielas somugru valsts izveidošanu, pievienojot Karēliju un vēl kādas somugru ciltis, kas dzīvoja PSRS teritorijā. Šajā sistēmā savu vietu cerēja atrast arī Igaunija. Latvija un Lietuva “bija norakstītas”.

Var uzdot jautājumu, kāpēc mēs ļāvām turpināties šai situācijai, kurā bijām saistīti savienības līgumā ar Igauniju, zinot, ka šim līgumam nav patiesa satura. Tas izskaidrojams ar sabiedriskās domas noskaņojumu, kas emocionāli bija uzticīgs Baltijas Antantes idejai. Daudzi latviešu sabiedriskie darbinieki, ieskaitot kabineta locekļus ģenerāli Balodi, Einbergu, Ēķi, runāja, ka tikai Ulmanis un Munters negrib draudzīgas attiecības ar Igauniju, jo igauņi viņus nemīl. Nepalīdzēja arī konkrēti fakti un pierādījumu. Nemainīgā atbilde bija šāda: ar igauņiem jādzīvo draudzībā. Radās pat tāds nenormāls stāvoklis, atsevišķas personas, piemēram, tas pats Einbergs, aiz valdības muguras īstenoja savu līniju ar igauņu sūtni Rebani, norādot uz to, ka sabiedriskā doma ir vienota par prezidentu un ārlietu ministra neuzticību. Uz Ulmani izdarīja spiedienu, lai viņš dotos oficiālā vizītē uz Tallinu un vienotos ar Petsu, lai atkal stabilizētu Latvijas un Igaunijas savstarpējās attiecības. Bet Ulmanis vairākas reizes kategoriski atteicās.

Par Vācijas saimniecisko ietekmi Igaunijā es jau rakstīju. Vesela rinda pazīstamu igauņu darbinieku atradās, tā sacīt, Vācijas dienestā, būdami līdzdalībnieki uzņēmumos, kas darbojās ar vācu kapitālu Selters, Kuks, Seps, Melits [? - grūti salasāms] un daudzi citi, kuru vārdus es nezinu, bija vācu uzņēmumu akcionāri. Seps, starp citu, neatbalstīja Seltera politiku. Viņš iestājās par Baltijas [nesalasāmi divi vārdi] kā pagaidu parādību, drīzā laikā cerot atbrīvoties no vācu [nav salasāmas 6 rindas]...

[289.] Visai iespaidīga vācu kapitāla ietekme bija Igaunijas degakmens rūpniecībā. Tur attīstījās sarežģīta savstarpēji saistītu investīciju sistēma, par kuru detalizēti nezinu. Kad mēs norādījām uz tādas saimnieciskās atkarības no Vācijas nevēlamību, no Igaunijas puses atbildēja, ka viņi zina, ko dara, un ka viņi sev rokas nav sasējuši. Pat pēc savstarpējās palīdzības pakta, kad ar Vāciju bija noslēgts repatriācijas līgums, šajā jautājumā Igaunijas politika bija citāda nekā mūsējā. Igauņi atstāja neskartus lielos vācu uzņēmumus un vadīja lietas tādā virzienā, lai Baltijas vāciešu [uzņēmumu] likvidācijas summas paliktu valstī, igauņu tautsaimniecībā investīciju formā. Mēs [rīkojāmies] pretēji, centāmies pilnīgi likvidēt Baltijas vāciešu kapitālu un nepieļaut investīcijas. Tallinas ārlietu ministru konferences sakarā pēc tradīcijas Petss mani pieņēma, un es, starp citu, viņam jautāju, kāpēc Igaunija īsteno no mums atšķirīgu līniju. Petss teica, ka, pēc viņa domām, nav slikti, ja vācu kapitāls paliek Igaunijā, jo tas rada zināmu Vācijas interesi par tās tālāko likteni.

Tomēr jāteic, ka pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas ar PSRS Igaunijas politika attiecībās ar mums manāmi mainījās. Pirmkārt, kā ziepju burbulis pārplīsa ilūzija par Vācijas ieinteresētību Igaunijā. Otrkārt, silto draudzību ar Somiju nomainīja sašutums un vilšanās. Treškārt, tika nomainīts Selters, kura vietā nāca mums draudzīgi noskaņotais Pīps, kurš “slimoja” vienalga ar ko, bet tikai ne ar ģermanofīliju. Tika atcelts arī [nesalasāms vārds] Māsings, viens no pašiem niknākajiem Latvijas pretiniekiem. Mēs vairākkārt saņēmām apgalvojumus, ka tagad ir beigusies Somijas-Vācijas orientācija un ka Igaunija ievēros stingru kursu attiecībā uz tuvināšanos ar Latviju un Lietuvu.

Tomēr jāteic, ka pēc savstarpējās palīdzības paktu noslēgšanas palika maz objektu ārpolitisko vienošanos slēgšanai. Stāvoklis Eiropas austrumos vienkāršojās: pazuda Padomju Savienības un Vācijas antagonisms, kas mūs bija spiedis balansēt starp šīm divām lielvalstīm; noskaidrojās arī absolūtās neitralitātes politikas aprises, jo mūsu neitralitāti tagad vajadzēja saskaņot ar padomju neitralitāti. Polija vairs nepastāvēja, Anglija atradās tālu, bez praktiskas nozīmes: blokāde pilnībā pārrāva savstarpējās saimnieciskās attiecības. Tāpēc pēdējā laikā saskaņošanai starp Baltijas valstīm bija tikai trīs galvenās tēmas: 1) attiecības ar PSRS, 2) tirdzniecība ar Vāciju, 3) propaganda un Baltijas tautu nacionālās un kultūras patstāvības nostiprināšana. Pēdējās jautājums bija tikai pirmā funkcija [nesalasāms vārds], ārzemēs bieži izteica viedokli, ka līdz ar savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu Baltijas tautas zaudēja visu savu neatkarību un tās tiks rusificētas. Lai pretdarbotos tādiem uzskatiem, mēs nolēmām visādi [290.] propagandēt mūsu kultūras dzīves neatkarību, par vienu no paņēmieniem - žurnāla “Revue Baltique” un avīzes “Baltic Times” izdošanu - es jau rakstīju. Tika tāpat runāts par nepieciešamību nostiprināt kontraktus starp triju valstu sabiedriskajām un zinātniskajām organizācijām, īpaši daudz šajā virzienā netika izdarīts. Visi bija aizņemti ar saimnieciskajām grūtībām sakarā ar Vācijas blokādi un jautājumu kārtošanu, kas bija saistīti ar padomju karaspēka atrašanos mūsu teritorijā. Kultūras tuvināšanās jautājumiem atlika maz laika un enerģijas. Mēģinājumi attīstīt Baltijas savstarpēju tirdzniecību arī netika tālāk par rezolūcijām, principiālām vēlmēm un atsevišķiem nenozīmīgiem darījumiem.

Arī tirdzniecībā ar Vāciju neizdevās sasniegt sistemātiski saskaņotu taktisku. Divas reizes tikās ārējās tirdzniecības departamentu vadītāji: Dinsbergs (Latvija), Norkaitis (Lietuva) un Meri (Igaunija), lai apspriestu divus jautājumus: Baltijas savstarpējās tirdzniecības intensificēšana un tirdzniecības saskaņošana ar Vāciju, - bet bez apmierinošiem rezultātiem. Ar Vāciju visa problēma bija tāda, lai no Vācijas puses varas iestādēm saņemtu atļaujas (licences) mums vajadzīgo preču eksportam tajā laikā, kad par mūsu preču noietu Vācijā nenācās raizēties. Vācija bija gatava ņemt visu, ko tik mēs piedāvātu. Tādā kārtā izveidojās t.s. iesaldētais pieprasījums Vācijā, kompensēt to ar importu no Vācijas - nebija viegls uzdevums. Jau pēc šī jautājuma būtības tikpat kā neiespējami bija saskaņot rīcību. Katra valsts izmantoja savus kanālus un centās turēt noslēpumā iegūtos rezultātus. Katras valsts vajadzības turklāt atšķīrās. Piemēram, mums dzīvības jautājums bija Vācijas ogļu imports, tai pašā laikā Igaunijai tās gandrīz nevajadzēja, jo tā apmierināja kurināmā pieprasījumu ar savu degakmeni.

Nebija saskaņotības arī svarīgajā repatriācijas līguma jautājumā, bet Lietuvai šis jautājums vispār nebija dienas kārtībā.

Vēl - politikas saskaņošana attiecībā ar PSRS. Līdz savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai mēs aprobežojāmies ar sūtņu kontaktiem Maskavā un viedokļu apmaiņu Baltijas Antantes konferencēs, kas notika divas reizes gadā. Galveno uzmanību veltīja politiskās informācijas apmaiņai par PSRS savstarpējām attiecībām ar citām Eiropas lielvalstīm. Neko īpašu no šī laika posma atzīmēt nevaru. Kāda bija mūsu kopējā nostādne attiecībās ar PSRS, par to es sīki rakstīju iepriekšējos ziņojumos.

Stāvoklis mainījās sakarā ar minētā pakta noslēgšanu. Pirmkārt, pakti pierādīja, ka PSRS neveidoja nekādas atšķirības starp trim republikām. Otrkārt, nebija divu domu par to, ka no šī brīža Baltijas valstu ārpolitikā pirmām kārtām jāievēro savas savstarpējās attiecības ar PSRS. Treškārt, katra valdība saprata, ka tikai nevainojama [nesalasāms vārds] pakta saistību izpilde var garantēt tālāko mierīgu valsts dzīvi.

[291.] Tas viss radīja zināmu pamatu sadarbībai, turklāt tā bija vērsta gandrīz vienīgi praktiski jautājumu atrisināšanas virzienā, kas izrietēja no pakta pildīšanas. Apsvērums, kas sekmēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kontaktu padziļināšanos, bija vienkāršs. Padomju garnizonu izvietošana bija saistīta ar veselu virkni praktisku prasību, neskaitot principiālu jautājumu rašanos. Dabiski, ka vienas valsts piekāpšanās kalpoja par precedentu Padomju Savienībai prasībās, kas tika izvirzītas pārējām divām valstīm. Tas arī noteica konsultāciju nepieciešamību, par kurām es sīki runāju iepriekšējā ziņojumā. Visu triju valdību principiālā nostādne bija vienāda: to, ko vajag dot, dot bez vilcināšanas, “ar smaidu sejā”, bet tur, kur tika skartas svarīgas intereses, nepiekāpties un novest līdz paktā paredzētajai diplomātiskajai metodei vai arī līdz tiešām sarunām ar padomju valdību. Tādi jautājumi, piemēram, bija jautājums par militarizēto strādnieku ielaišanu virs paktā noteiktā kopīgā padomju karaspēka kontingenta, par atļauju iebraukt sarkanarmiešu ģimenēm, par atsevišķu militārpersonu dzīvošanu ārpus tām robežām, kurās atradās pēc divpusējās vienošanās noteiktās atsevišķu garnizonu teritorijas.

Vēl bija svarīgi materiālie jautājumi. Par munīcijas iepirkšanu un par celtniecību es jau runāju. Šeit pieder arī nomas līguma noformēšana starp Padomju Savienības un Latvijas valdībām par zemes gabaliem, kas nodoti bāzēm.

Par visiem šiem jautājumiem mēs apmainījāmies ar informāciju un centāmies izveidot saskaņotus viedokļus, piemēram, par materiālu un produktu cenām, nomas likmēm, tehniskajām normām, ko attiecina uz padomju karavīriem ārpus teritorijām, kas ierādītas garnizoniem. Tas pats attiecās uz vienošanos noslēgšanu ar PSRS dažādos transporta un sakaru jautājumos. Kā jau teikts, īstenot saskaņotu nostāju izdevās visai reti, lielākoties tā aprobežojās ar informāciju par jau notikušo.

Voroņeža, 1940.gada novembris V.Munters

Avots: Ronis, I. Vilhelms Munters un PSRS čeka. Latvijas Vēstnesis. 1998. 13., 24., 28., 30., 31.jūlijs; 4., 5., 6., 7.augusts.

Dokumenta atrašanās vieta: PSRS VDK Centrālais arhīvs, Krimināllieta Nr.2113, 1.sēj., 202.-291.lp.
____________________________________________________________________

[1] Publikācijas tekstā kvadrātiekavās norādīti V.Muntera krimināllietas lapu numuri.

[2] Neitralitāte ir atcelta.

[3] Kļūda tekstā - 1934.gada 15.maija, nevis 1940.

[5] Tautas kopība.

[6] Kļūda lapu numerācijā, izlaista 269. lpp.

[7] Pilsētas galva.

[8] Publikācijā 288.lapa ievietota aiz 275.lapas atbilstoši hronoloģijai.

Ievietots: 03.01.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV