[1939.gada 17.aprīlis]
__________________________________________________________________

Augsti godātais sūtņa kungs,

Pēdējā laikā man ir bijušas vairākas draudzīgas un neoficiālas sarunas ar vācijas sūtni[1]. Kā jūs pats man izteicāties savā laikā - Neirāta[2] kabineta šefs, tas ir zināms zīmogs, un no savas puses man jāliecina, ka mūsu starpā ir nodibinājušās uzticības pilnas attiecības. Visspilgtāko izteiksmi šīs attiecības ir dabūjušas varbūt ar fon Koces man vienreiz deklarēto principu, ka viņš ir sūtīts šurp ar draudzības misiju un ka Ribentrops viņam teicis, ka viena lieta, ko viņš negribot, esot kaut kāda “Baltijas jautājuma” radīšana. Fon Koce piemetināja, ka gadījumā, ja šī politika grozītos, kungiem Berlīnē būtu jāmeklē cits sūtnis. Šo savu iestāju viņš apliecinājis citā formā un vairākos gadījumos, tā kā man nav iemeslu tai nepiešķirt visu nozīmi un dāvāt sūtnim pilnu uzticību.

Kas attiecas uz lietām, tad vispirms man jākonstatē, ka Latvijas-Vācijas tiešās attiecībās - kamēr fon Koce ir šeit - nav bijušas ne tikai nekādas domstarpības, bet arī nevajadzīgā notu sūtīšana ir izbeigusies, un par visu laiku nav notikusi neviena izrunāšanās par mūsu presi; divas parādības, kas fon Koces priekšgājēja laikā[3] mums krita uz nerviem, kaut tas arī tad nekad nepieņēma nepatīkamu raksturu.

Pirmo reizi pēc fon Šaka darbības laikmeta mums ir notikušas sarunas arī par latvju - vācu attiecību politisko pusi plašākā mērogā, kuras rezumējot, es gribu konstatēt, ka vienīgais punkts, kas varētu radīt pārpratumus, ir Berlīnes viedoklis par mūsu pretpadomju orientāciju. Iniciatīva šī jautājuma iztirzāšanai izgājusi no paša sūtņa, kas man deva saprast, ka Berlīnē armijas aprindās valdot ieskats, ka mēs nedomājot pretoties padomju “Dampfwalze”[4] eventuālam uzbrukumam un ka mēs esot izšķīrušies ņemt šauteni “pie kājas” un ielaist krievus pie mums. Viņš pats gan neesot tādās domās, bet Berlīnes ieskati nu reiz esot nodibinājušies, un mums kopīgiem spēkiem esot jārūpējas par to, lai tos izklīdinātu. Manu aizrādījumu, ka mēs vispār nekad militārā ziņā neesam orientējušies citādi kā tikai uz austrumiem, par ko liecina mūsu armijas dislokācija, fon Koce uzņēma ar pilnu piekrišanu, bet viņš piezīmēja, ka Berlīnes ieskati tomēr esot nodibinājušies un to atspēkošana prasīs laiku. Tālāk es viņam neslēpu, ka kopš pagājušā gada septembra un vēl daudz lielākā mērā pēc Čehoslovākijas notikumiem pie mums valda aizdomas un antipātija iepretim Vācijas politikai, un, ja mēs nedabūsim noteiktus nodrošinājumus par Vācijas neagresīviem nodomiem Baltijas virzienā, tad šīs aizdomas neizgaisīs un valdība pie labākās gribas tur nekā nevarēs darīt. Arī tam sūtnis piekrita, uzsvērdams, ka Vācijai gan nav agresīvu nodomu pret mums, bet ka varot pacelt manis ierosināto jautājumu. Tas esot jādara Berlīnē. Es teicu, ka to mēs esam darījuši, un pieminēju sarunu ar Vērmanu[5] un tai sekojošos atgādinājumus Šakam. Par to viņš nekā nezināja un solījās iepazīties ar aktīm un tad atgriezties pie jautājuma.

Pamazām (es te rezumēju vairāku sarunu iznākumu) pārrunas nonāca arī pie mūsu vāciešiem. Es vairākkārt esmu aizrādījis uz to, ka šī minoritāte ir liels šķērslis labām attiecībām starp mūsu valstīm. Lai gan mēs nebūt neprasām, ka Vācija to pamet “vilkiem uz aprīšanu” - tomēr nav pielaižams stāvoklis, ka mūsu vācieši pretendē uz izņēmuma tiesībām, griežas pēc aizsardzības pie zināmām un nezināmām vācu “Stellen”[6] un tai pašā laikā piekopj nelojālu, nicināšanas pilnu un separātisku politiku. Sūtnis vispirms centās atkārtot vietējo vāciešu prasības. Viņi sūdzoties, ka nedabonot darbu. Kad es uzstādīju pretjautājumu, vai patiesi lieta grozās ap bezdarbu un vai tikai nepastāv neattaisnojama pretenzija dabūt taisni tādu darbu, ko viņi paši izvēlas, tad viņš bija spiests atzīties, ka tas lielā mērā tiešām tā esot. Varot gan dabūt darbu Daugavpilī un Valmierā, bet Rīgā nē - un taisni to viņi gribot. Viņam bija jāatzīst, ka tātad sūdzības par darba nedabūšanu ir lielā mērā nedibinātas. Es pat gāju tālāk un devu saprast, ka Vācija, kurā it kā trūkst darba rokas un pat inteliģenti, var jau pati uzsūkt neapmierinātus elementus, kam mēs nebūt nepretosimies. Saprotams, šādam jautājumam sūtnis ar klusu ciešanu pārslīdēja pāri.

Tālāk mēs konstatējam paradoksālo stāvokli, ka tā paaudze, kas varētu ar mums saprasties, atrodas “ressentiment” varā un nevar atkratīties no tā, ka viņa te reiz valdījusi. Turpretim jaunā paaudze, kurai apzinīgā veidā “ressentiment” vairs nevarētu būt, jo tā “vecos laikus” nemaz nepazīst, ir politiski maz nobriedusi un neņem vēl nekādu dalību mūsu sabiedriskā (visplašākā nozīmē) dzīvē, tā kā šie cilvēki vēl ir nepareizi saprastā nacionālsociālisma narkozē. Citiem vārdiem, saprašanās ceļš ar abām paaudzēm ir ārkārtīgi apgrūtināts. Es vēl aizrādīju uz to, ka vispār mūsu vācieši savas lietas un vajadzības izceļ pārspīlētā veidā, iedomādamies, ka viņi atrodas mūsu politiskās un saimnieciskās dzīves centrā. Piemēram: kāds vācietis grib pirkt nekustamu īpašumu; viņš dažu mēnešu laikā nedabon atbildi vai dabon noraidošu atbildi; viņš to iztulko kā soli pret vācietību un tā arī izklāsta uz ārieni. Faktiskais stāvoklis? Tieslietu ministrijai gadā ienāk 13 000 lūgumi, kam jāiet caur ministra rokām. Kādu lomu tur var spēlēt vācu lūgumi? Pat ja pieņem, ka tie turas 3% robežās? Tas taču ir piliens jūrā. Un tieslietu ministrs taču neizvilks vācu lūgumus no savām kaudzēm, lai tos ātrāk izšķirtu, un arī neskatīsies katrā atsevišķā gadījumā uz lūdzēja tautību. Viņš ir latviešiem, ir citu tautu piederīgiem arī noraida daudzus lūgumus. Kādēļ mums te būtu jāierāda vāciešiem speciāls stāvoklis?

Otrs piemērs: vācieši sūdzas, ka viņiem grib atņemt aptiekas un iznīcināt atkal vienu no viņu saimnieciskās eksistences pīlāriem. Ir tiesa, vācu un žīdu procents aptieku īpašnieku skaitā tālu pārsniedz šo tautību piederīgo proporciju visā iedzīvotāju kopskaitā, jo ar laiku aptiekas bija pārvērtušās par kapitāla ieguldīšanas veidu, kam ar farmāciju bij maz kopēja. Aptieku īpašnieki uzskatīja daudzos gadījumos savas aptiekas par vienkāršu ienākumu avotu, ko pārvaldīja algoti spēki, kamēr pašiem īpašniekiem nemaz nebija vajadzīgās kvalifikācijas aptieku pārzināšanai. Bet faktiski no 52 pārreģistrēšanai pieteiktām vācu aptiekām līdz šim ir izšķirti tikai 24 gadījumi, no kuriem 16 pozitīvā garā, bet 8 lūgumi aiz noteiktiem un pamatotiem iemesliem noraidīti. No pēdējiem divi gadījumi pārsūdzēti, un ir iespējams, ka tos galu galā izšķirs tomēr piekrītošā veidā.

Cits sūdzības veids: ar dažu saimniecisku nozaru reorganizāciju vācieši paliekot lielā skaitā bez darba un maizes, bet, ja pieprasa konkrētas izziņas par šiem cilvēkiem, tad tādas nevar saņemt.

Sūtnis, redzēdams, ka mēs diezgan labi pārzinām lietas faktiskos apstākļus, meklē atkāpšanos prasībā, lai taču ļauj “Volksgemeinschaft”[7] iestāties par vācu tautības pilsoņiem. Uz to atbilde ir atkal ļoti vienkārša - mēs nedomājam vāciešiem ierādīt izņēmuma stāvokli. Ne tikai tai ziņā, ka arī citas minoritātes uzskatītu to par precedentu, bet arī pašiem latviešiem nav ierādītas tādas tiesības, ka viņi ar kādas speciālas organizācijas palīdzību var panākt zināmu administratīvu aktu revīziju, ja tie viņiem nepatīk.

Parasti tādas sarunas beidzās ar konstatējumu, ka vācu minoritāte ir sarūgtināta, pārliecināta, ka to grib iznīcināt, un ka mēs tad sagaidot, lai viņi būtu lojāli pilsoņi. Uz to seko atbilde, ka jāiesāk ar pēdējo, proti, tikai lojāli pilsoņi var cerēt uz valdības pretimnākšanu, bet tādas lojalitātes nav. Mēs zinām, kā vācietības vadošās aprindas skatās uz Latviju un latviešiem, mēs zinām, ka viņi mūs ienīst un skatās pāri robežai, mēs zinām, ka viņi virza savas sūdzības pa visādiem ceļiem uz ārzemēm, ka viņi negrib pieļaut normālas attiecības starp Latviju un Vāciju, ka viņi cer uz vāciešu ienākšanu mūsu zemē. Kā tādos apstākļos no valdības var sagaidīt sevišķas pūles individuālu gadījumu labvēlīgai kārtošanai? Bet mēs taču esot pārsvarā un pilnīgi noteicēji savā zemē - vai tad mēs nevarot būt “grosszügig”?[8]

Un te tad nu mēs pienākam pie jūtu pasaules: vai ar to vēsturisko noslogojumu, kas pastāv latvju - vācu attiecībās mūsu zemē, var dibināti prasīt no latviešiem augstsirdību?

Viens jautājums, kas mums dara rūpes, ir vācu jaunatnes izturēšanās. Ja jau vecā paaudze no mūsu valsts dzīves atsvešinājās, tad vācu jaunatne it kā vispār vairs nemaz nepieder pie mūsu sabiedriskās organizācijas. Sveša mentalitāte, svešas idejas, sveši paņēmieni, neskaidri mērķi - lai neteiktu vairāk.

Sākot ar baltām zeķēm un beidzot ar HJ[9] darbības un jēdzienu imitāciju, vācu jaunatne ir svešs elements mūsu dzīvē. Ekskursijas ar militāro kārtību un orķestriem; militāras apmācības paņēmieni, ieskaitot signālkarodziņus un spuldžu signalizāciju; nakts pārgājieni, vāciskas jundas, formas tērpi, izaicinošā izturēšanās atklātībā - viss tas jau normālos laikos var sacelt nesaprašanu un uzbudinājumu latviešu publikā. Ko nu vēl lai saka par tagadējām dienām, kur valda satraukums un vispārēja neuzticība un aizdomas pret visu vācisku?

Jau pirms Lieldienām sāka atkal vairoties ekskursijas. Tas uztrauc publiku un var novest pie ekscesiem, sevišķi gribēti neuzkrītošās un mūsu apstākļiem galīgi svešās ārējās formas dēļ. Ko lai saka par tādu runu, ko turējis vācu “Jugendführer”[10] 13.aprīlī (sk. 14.aprīļa Rigasche Rundschau un pārspīlēto veidu, ar ko visa šī lieta izcelta)?

Uz Lieldienām bija pieteiktas vismaz kādas 6 vācu jaunatnes ekskursijas, atkal ar militāras apmācības programmu. Ievērojot to, ka mums ir nākuši zināmi jau daži incidenti, un rēķinādamies ar to, ka izbraucēju daudzums svētku laikā nesola drošību, ka ekskursijas varētu noritēt bez starpgadījumiem un bez veltīgas publikas uzbudināšanas, mēs ekskursijas noliedzam.

Tās tomēr vairākās vietās notikušas - kaut formāli neorganizētā veidā. Vai iekšlietu ministrs apmierināsies ar viņa aizlieguma neievērošanu, to šimbrīžam nevar pateikt. Katrs, kam nav sveši mūsu apstākļi, zin, ka mēs nemīlam drakoniskus policejiskus paņēmienus, bet valsts iestāžu autoritāti un sabiedrisko kārtību mēs nekādā ziņā neļausim graut.

Kad es par šīm lietām runāju ar sūtni, viņš vispirms atzīmēja, ka Vācija nevēlas pie mums radīt kaut kādus priekšposteņus vācietības ekspansijai. No otras puses, viņš man draudzīgā un privātā kārtā ieteica caur Jums pieteikt mūsu neapmierinātību ar vācu jaunatnes rīcību Grundheram[11] vai Bismarkam[12]. Viņš esot pārliecināts, ka valdība ņemšot vērā mūsu piezīmes un ietekmēšot iestādes, kas eventuāli inspirē mūsu jaunatni. Arī viņš atrodot militārās apmācības paņēmienus par nevajadzīgiem. Vai mēs nevarot pakļaut vācu jaunatni mūsu valsts jaunatnes organizācijai un tās “štābā” uzņemt vienu vai divus vāciešus. Uz to es atbildēju, ka mums vēl nav valsts jaunatnes organizācijas un ka viņa ierosinātais paņēmiens diez’ vai būs izvedams. Tas, teica fon Koce, esot viņam vienalga, bet lai Berlīnē tomēr runājot, tikai lai viņu neeksponējot.

Viņš man apgalvoja, ka viņš vispār atturoties nodarboties ar mūsu vāciešu sūdzībām. Viņš gan tās vienā otrā gadījumā noklausoties, bet mūsu pilsoņus raidot arvien pie “Volksgemeinschaft”.

Tādi bijuši lielos vilcienos mūsu sarunu temati. Nevar teikt, ka mēs būtu atraduši jau kādus konkrētus atrisinājumus vai pat daudzmaz saredzamu atrisināšanas ceļu. Tomēr sarunām ir bijis tas labums, ka tās palīdzējušas orientēties problēmas būtībā un noteikt tās robežas. No vienas puses, mēs redzam vācu minoritātes prasības, kas koncentrējās ap materiālām lietām: 1) piemērotu darbu, 2) nekustamu īpašumu iegūšanu, 3) aptiekas, 4) Volksgemeinschaft kompetence, 5) bažas par iznīcināšanu. No otras puses, mūsu apsvērumi skar lietas idejiski psiholoģisko pusi: 1) Pārliecība par nelojālo izturēšanos, 2) Neatrisināma sadarbības problēma, 3) Iekļaušanās mūsu sabiedriskā dzīvē, 4) Jaunatnes galīgā atsvešināšana.

Izņemot jautājumu par vācu jaunatnes militārām apmācībām, man nav visā šai lietā priekš Jums nekādi uzdevumi, bet sūtu Jums šīs ziņas vairāk informācijas nolūkos.

Ar augstu cieņu

Avots: Feldmanis, I. Latvijas ārlietu ministrs V.Munters par vācbaltiešu attieksmi pret Latviju 1939.gada pavasarī. Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki. 2000., Nr.4(40), 65.-69.lpp.

[2] K. fon Neirāts (Neurath) - Vācijas ārlietu ministrs no 1932.gada līdz 1938.gadam.

[3] E. fon Šaks (Schack) - bija Vācijas sūtnis Latvijā no 1934.gada septembra līdz 1938.gada decembrim.

[5] E. Vērmans (Woehrmann) - Vācijas Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktors.

[6] “Iestādēm”.

[7] Domāta Latvijas vāciešu centrālā organizācija “Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā” (Deutschbaltische Volksgemeinschaft in Lettland).

[8] “Ar plašu vērienu”.

[9] Hitlerjugend - nacistu partijas jaunatnes organizācija.

[10] Domāts Latvijas vācu jaunatnes vadītājs O.Krauss.

[11] V. fon Grundhers (Grundherr) - Vācijas Ārlietu ministrijas IV nodaļas vadītājs.

[12] V, fon Bismarks (Bismarck) - Vācijas Ārlietu ministrijas darbinieks.