[1944. gada 31. decembrī]
_____________________________________________________________

Pasākums “Mežakaķi” - Latvija

“SS-Jagdverband Ost[land]” SS šturmbanfīreram Dr. Pehau

Attiecas: Vācu-latviešu attiecības un politiskā attīstība īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas un līdz 1943. gada 31. Decembrim

Patstāvīgās Latvijas laikā vācu-latviešu attiecības veidojās zem vēsturiskas attīstības zīmes. Simtgadīgās verdzības laikā [latvieši] iepazina vāciešus kā apspiedējus un izmantotājus. Tādēļ attiecības starp latviešiem un vāciešiem nevarēja būt pozitīvas. Tas tomēr nenoveda pie sadursmēm, kaut arī tolaik notika atsevišķi pārpratumi un saasinājumi. Tas notika galvenokārt tādēļ, ka vietējie vācieši, saukti arī baltvācieši, nevarēja samierināties ar agrāko privilēģiju un izdevīgā saimnieciskā stāvokļa zaudēšanu un centās uz nacionālo pretrunu pamata izvērst cīņu pret latviešu neatkarību.

Pirmās vācu pārvietošanas laikā latviešu-vācu attiecības saasinājās, abpusēja nicināšana un naids nonāca līdz galējībai. Tajā laikā latviešu tautai nebija nekādas sapratnes par jauno Vāciju un jauno nacionālsociālistu kustību. Pārspriežot uzsāktā kara notikumus, lielākā latviešu daļa simpatizēja angļiem vai sabiedrotiem, tādēļ ka saskatīja viņos mazo tautu aizstāvjus. Tikai pavisam šauras latviešu sabiedriskās aprindas pieslējās nacionālsociālistiskajai idejai, tā ka gribēja izveidot spēku, kas cīnītos pret masoņiem un žīdiem. Un jau tad, kad krievi ierīkoja savas bāzes Latvijā, jautājumā “Krievs vai vācietis?” tautas masas ieņēma viedokli, ka krievu haoss vienmēr būs vieglāks nekā vāciešu dzelzs okupācija.

Krasas izmaiņas latviešu nostājā nāca pēc dažiem mēnešiem, dzīvojot zem boļševistiskās kundzības. Tas bieži izpaudās, un latvieši mēdza teikt, ka boļševiki 7 mēnešos panāca to, kas neizdevās vāciem 7 gadsimtos, padarīt latviešus vāciešiem draudzīgus.

Iznīcības priekšā stāvošie latvieši tālaika situācijā vienīgās cerības lika uz Lielvācijas uzvaru, jo viņi ticēja, ka pavisam neizbēgams ir karš starp Vāciju un Padomju Krieviju. Šādā nozīmē visa latviešu tauta saprata nacionālsociālistiskās cīņas nozīmi pret jūdisko boļševismu. Jaunās Vācijas izpratne latviešu apziņā pacēlās pāri visiem nacionāliem aizspriedumiem, un vācu tautu te uzskatīja kā draudzīgu spēku, kas izveidos jaunu, tiešām labāku kārtību Eiropā un visā pasaulē.

Protams, vācu repatriantu (Umsiedler) nedzēšamo naidu latvieši nebija aizmirsuši, taču nomierināja tas apstāklis, ka baltvācieši (Baltendeutschen) te sastādīja tikai 3,2% no visiem iedzīvotājiem, un bija pavisam skaidrs, ka šim procentam Vācijas mērogos ir vēl mazāka nozīme.

Latviešu tauta uzskatīja, ka vajag aizmirst vecās pretrunas, lai varētu apvienoties jaunā Eiropā. Latvieši bija pārvarējuši savas vēstures lielākās pretešķības. Viņi bija gatavi aizmirst simtgadīgās pretrunas, kuras kā cietēji viņi bija tiesīgi atgādināt baltvāciešiem un kuras saglabājās līdz repatriācijai. Viņi bija gatavi aizmirst simtgadīgo pretrunu, uz kuru kā cietēji no baltvāciešiem viņi bija tiesīgi [atgādināt] un kura saglabājās kā paliekas no agrākiem varas nesējiem un latviešu zemes nebrīves līdz repatriācijai. Tāds bija latviešu noskaņojums attiecībā pret vāciem un baltvāciem (kuri te pārstāvēja visu vācu tautu) līdz tam laikam, kad vācu karaspēka atnākšana atbrīvoja Latviju.

1941. gada pirmajās jūlija dienās sajūsma un pateicība par zemes atbrīvošanu, kā arī draudzība pret vācu karavīriem bija bezgalīgi. Nekur citur Eiropā vācu karavīrus, pēc viņu pašu izteicieniem, tā nesveica, kā sajūsminājās šeit.

Pēc vācu karaspēka atnākšanas latviešu tauta bija pārliecināta, ka starp vāciem un latviešiem iestāsies labas sabiedriskas attiecības un tāpat kā ģermāņu vadība izšķirs visus administratīvos jautājumus, atbalstot latviešu nacionālos centienus. Latviešu tauta uzticējās vācu tautai, latvieši atsaucās uz visiem ziedojumu aicinājumiem, jaunatnes stāšanos impērijas darba dienestā, brīvprātīgu pieteikšanos aizsardzības dienestā un piedalīšanos cīņā pret bandām. Latvieši uztvēra un saprata sākumā nozīmēto vācu administrāciju kā īslaicīgu parādību. Viņi bija pārliecināti, ka tuvākā nākotnē civilās administrācijas orgāni tiks nodoti latviešiem. Šī pārliecība un cerības tomēr tika sagrautas un noveda pie pirmās lielās vilšanās.

Tā saucamās pašpārvaldes izveidošana izsauca neapmierinātību latviešu tautā. Šai pārvaldei deva, piemēram, šādus nosaukumus: “bezspēcīga institūcija”, “dekorācija”, “marionetes” utt. Šīs pseidovaldības izveidošana veda latviešu tautu pie pārliecības, ka vācu vadības mērķi neatbilst latviešu tautas interesēm un cerībām. Uzticības vietā tad pirmo reizi parādījās neuzticība, jo latviešu tauta tajā brīdī jau bija pierādījusi savu labo gribu ar savu uzvedību un gatavību nest upurus. Vēl vairāk neuzticību palielināja politiskās brīvības ierobežošana, kas izpaudās kā latviešu organizāciju aizliegšana, kaut pamats latviešu nacionālsociālistiskas organizācijas dibināšanai bija sevišķi labvēlīgs. Latviešu tauta cerēja, ka brīvība visos nacionālajos jautājumos būs pārkārtošanas nepieciešama sastāvdaļa. Viņi ticēja, ka tagad, kad visi latvieši noskaņoti provāciski un pateicīgi atbrīvotājiem, latviešu nācija nevar kļūt par vācu ienaidnieku vai pat naidīgu elementu. Latviešu tauta centās pēc tā, lai varētu celt savu pašas valsti ar savu kultūru, tā centās atjaunot nacionālo kultūru, kas 1918.-1940. gados sasniedza virsotni.

“...Latvija nebija nekas cits, kā konjunktūras produkts. Viss, kas te notika divdesmit gados, ir nesvarīgs lielajai vēsturei... Daudz svarīgāks ir tas fakts, ka latviešu tauta savā zemē dzīvoja 700 gadus, nekā tas, ka pēdējos 20 gados tirgojās ar žīdiem...” (Zemgales novada komisāra brīvkunga fon Medema runa jaunatnes vadītāju sanāksmē Jelgavā).

Šādi uzskati varēja rast atsauksmi tikai baltvāciešu aprindās, jo no tām tie nāk. Tāds viedoklis jāuzskata kā rupja politiska kļūda, un tā ienesa arī neskaidrības vācu-latviešu attiecībās, jo vairāki citi gadījumi rāda, ka vācu varas mērķi ir draudzīgi latviešu pārliecībai.

18. novembra svinēšanas noliegumu latvieši tāpat uzņēma kā savas nācijas rupju apspiešanu. Tālāk nacionālās jūtas (Nationalität) aizskāra Rīgas ielu pārdēvēšana jaunos vārdos, kas atgādina latviešu vēstures drūmākās lappuses (Teitoņu ordeņa bulvāris, barona fon der Golca bulvāris); pateicībā par atbrīvošanu no boļševisma gan pieļaujama ielu nosaukumu pārdēvēšana Ādolfa Hitlera, Hermaņa Gēringa, pulkveža Laša [vārdos]. Tāpat nacionālās jūtas aizskar vācu nosaukumi apdzīvotām vietām, kam nav etnogrāfiska pamatojuma, ir sveši tautai vai kuru rašanās bijušo vācu baronu fantāzijas [auglis]. Daļēji tie ir latviešu nosaukumu izkropļojumi (Saldus - Frauenberg, Lizums - Lisohn, Cesvaine - Sesswegen, Ērgļi - Erlaa u.c.). Dažus no šiem nosaukumiem var saprast arī latvieši, jo tiem tikai vācu valodā ir galotnes un tiek rakstīti saskaņā ar vācisko izrunu, kā, piemēram: Dobele - Dobeln, Talsi - Talsen, Tukums - Tuckum utt.

Baltvācietis Nīls (Niel) priekšvārdā fon Holsta grāmatai Baltija (Baltenlanad) paskaidro šo nosaukumu politiku: “...latviešu un igauņu divdesmitgadīgie pūliņi nomainīt vācu “Rewal” ar Tallinu, “Dorpat” ar Tartu un “Mitau” ar Jelgavu - jau pieder vēsturei.”

Baltvācu apgaismojumā latviešu neatkarības laika traktējums ir skaidri izteikta pozīcija pret latviešu kultūru. Kad sākās ielu vāciskošana, latviešu tauta bija pārliecināta, ka šo jautājumu regulējuši baltvācieši, kuri mērķtiecīgi un līksmi vēro, ka latviešu tauta ir atteikusies un vēlas aizmirst notikušo, lai varētu iekļauties jaunās Eiropas idealizētā kārtībā, nepieminot pagājušo, kas nav izzudis no atmiņas. Pēc visa tā latviešiem kļuva skaidrs, ka reakcionārie baltvācieši nekādā gadījumā nevar vai negrib saprast latviešu tautas pārliecības izmaiņu attiecībā pret vāciešiem. Vēl jo vairāk tie [baltvācieši] saglabā cerības atjaunot savas bijušās feodāļu privilēģijas. Nonācis tik tālu, ka var runāt par to, ka nepārtraukti tiek kultivēta latviešu patriotisma aizskaršana - pazemošana notika: atņemts Latviešu biedrības nams, latviešu Nacionālā opera pārdēvēta par Rīgas operas namu, priekšrocība tiek ierādīta vācu valodai visās iestādēs, kas nesa lielu un nepārprotamu aizvainojumu tautas pašapziņai. Likvidēts “Latvijas” nosaukums, tā vietā runā tikai par “Ostlandi”, Latvija ir tikai tās province. Tālāk - latviešu radiosignāla atcelšana, varoņu pieminekļa pārveidošana Jelgavā u.c.

Izmantojot latviešus bruņotā cīņā pret boļševikiem, notika dīvaini gadījumi, kas vērtējami kā negatīvs komponents vācu politikā attiecībā pret latviešiem.

Vispirms aizkavējās latviešu izmantošana karadienestā tādā formā, kas latviešiem nepieņemama. Latviešu brīvprātīgie pieteiktos karot vajadzīgā skaitā, ja būtu radīti vajadzīgie priekšnoteikumi, piemēram, nodibināta latviešu armija. Kad sākās nokavētā vervēšana karadienestā, latviešu tauta jau bija ieņēmusi noteiktu pozīciju pret vācu varu. Forma, kādā notika latviešu vervēšana, bija nenoteikta: latviešus vervēja kā algotņus, viņiem bija jākaro par naudu. Cīnītāja - karavīra nosaukums viņiem netika dots, viņiem bija jābūt “šucmaņiem” (vēlāk parādījās “vērmahta izpalīgi”). Apgādes un apbruņošanas jautājums bija atrisināts atšķirīgi kā citiem antiboļševistiskās frontes cīnītājiem, kas nebija noslēpums ne brīvprātīgajiem, ne tautai. Pavisam savdabīga bija latviešiem uzliktās cīņas jēga - viņiem bija jāapmierinās ar apziņu, ka cīnās pret boļševismu. Pilnīgi noklusēts tika jautājums, ka latvieši ir brīva nācija un ka uzsāktā cīņa dos brīvu Latviju. Tas apstāklis, ka brīvprātīgie cīnās pret boļševikiem par labāku nākotni, nav pietiekams pamats cīņai, jo katram karavīram ir jābūt idejiskam cīnītājam, kas stāda augstus un konkrētus mērķus un apzinās savas cīņas nozīmīgumu. Kamēr šie mērķi nav izskaidroti, neatrisināts jautājums par Latvijas un latviešu tiesisko stāvokli, tikmēr tautas lielākā daļa pret cīņu izturēsies atturīgi.

Brīvprātīgo kā algotņu jautājuma risinājums nacionālas armijas [radīšanas] vietā - atkal bija liela vilšanās, jo latviešu tautai atkal bija jāredz savu cerību sabrukums un tādēļ tautas neuzticība vāciem vēl vairāk pieauga.

Viens no svarīgākiem pārvaldes jautājumiem bija darbaspēka problēma, jo tā skāra visus darbaspējīgos. Latviešu tautas izpratnē latviešu darbaspēka sūtīšanai uz Vāciju nebija loģiska pamata, jo katrs latvietis zina, cik jūtams bija darbaspēka trūkums pēdējos gados.

Tagadējos apstākļos tiem jāpieskaita

Šie skaitļi sastāda 12,4% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita (1935. gada iedzīvotāju uzskaites ziņas - 195 000 cilvēku).

Sūtīšana aizrobežas darbā latviešiem izlikās ļoti neloģiska, jo darbaspēka trūkums pašu zemē bija ļoti liels, un arī tāpēc, ka šeit lielos mērogos tika izmantots vācu darbaspēks. Tālākā jautājuma attīstība vēl vairāk nostiprināja šo tautas pārliecību. Darba pārvalde tika uzskatīta kā tautai naidīga iestāde (tautas iesauka - “Baltā čeka”). Darba pārvaldes latviešu darbinieki izsauca tikai neuzticību, jo lielākoties sastāvēja no kreisiem un amorāliem elementiem.

Miesassoda ievešana uz dzelzceļiem noveda pie vācu-latviešu attiecību krasas saasināšanās. Tā bija sensācija, kas zibensātrumā izplatījās pa visu zemi. Šis rīkojums neatbilda latviešu civilizācijas līmenim, atgādināja vēsturi. Latviešu acu priekšā pavērās dzimtbūšanas laiki.

Unteršturmfīrers Tīrumnieks

______________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.9, 44.-49.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Latvijas Zinātņu akadēmijas CA, 40.f., 5.apr., 2.l., 89.-98.lp. (V. Samsona fonds). Mašīnraksts vācu valodā.