[..] Atminoties tās liktenīgās dienas, kā arī Višinska uzstāšanos un darbību Latvijā, man neviļus ataust atmiņā ministru prezidenta adjutanta pulkveža Lūkina daži nostāsti par Višinska apciemojumu valdības mājā. Jau iebraukšanas dienas vakarā Višinskis ieradies vizītē pie “"prezidenta” Ulmaņa. Ar izdabīgu uzmanību un sevišķu goda parādību Višinskis ievērojis visu “prezidentam” piekrītošo etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis prezidenta titulu. Ar reveransiem, palocīšanos un augsto titulējumu Višinskis spēlējis uz Ulmaņa godkārības stīgām, glaimojot viņa patmīlībai. Višinskis liekulīgi nostājies vienlīdz tiesīgu pušu lomā, kur abi partneri uz vienas kājas stāv, ar vienādām tiesībām runā un spriež. Jau pie pirmās sastapšanās skarts nākamās valdības sastāvs. Šinī sarunā Ulmanis naivi piebildis: “Jums jau še tik daudz labu draugu, kā Buševics, Menders, Lorencs, Bastjānis u.c., ka sastādīt valdību nebūs nekādu grūtību”. Uz to Višinskis savilcis ironisku smīnu un noteicis: “Jūs domājat, ka tie ir mūsu draugi?” un licis saprast, ka tā ir dziļa maldīšanās.

Tikpat divkosīga bija Višinska nostāja sarunās ar Latvijas sab[iedriski] polit[iskajām] aprindām. Ierodoties Latvijā, Višinskis lika saprast, ka viņš ļoti vēlas zināt Latvijas sab[iedriski] pol[itisko] domu par radušos stāvokli. Protams, ka šo domu visskaidrāk varēja izteikt Latvijas vad[ošie] polit[itiskie] novirzieni, kaut arī tie 6 gados bija no 15.V režīma nospiesti un legāli nepielaisti. Bet strādnieku kustības virzieni taču turpināja kā organizēts spēks pastāvēt un nelegāli darboties.

Tas neiekļāvās viņa nolūkos. Un tomēr pretēji Višinska gribai sarunas sākās caur politiskajiem strāvojumiem. Strādnieku kustības un liberālo aprindu pārstāvji noteikti pateica savus uzskatus un pastrīpoja, ka nekādus mandātus vai pilnvaras no Ulmaņa rokām viņi nevēlās saņemt.

To pateica Višinskim advokāts Pēteris Berģis, kad viņam piedāvāja tieslietu ministra posteni, vai Atis Ķeniņš, saņemot izglītības ministra posteņa piedāvājumu. Tas pavisam neatbilda Višinska nodomam, kurš gribēja, lai Ulmaņa rokas visus notikumus nosedz ar zināmu legalitāti. Un tā “sabiedrisko darbinieku” sarunas ar Višinski izvērtās par tukšu farsu, jo aiz šo sarunu aizsega visā klusībā Padomju sūtn[iecībā] tika sastādīta valdība, par kuras sastāvu nevienā vietā, ne ar kādiem sabiedriskiem pārstāvjiem, par pašu Ulmani nemaz nerunājot, ne pušplēsta vārda netika runāts. Nekur netika minēts ne Kirh[enšteina], ne Lāču, ne citu “J[aunāko] Z[iņu] vīru vārdi.

Kad Višinskis ieradās pie Ulmaņa ar jaunā kabineta sastāvu, Ulmanis bailīgi ieminējās, vai šis arī varētu kādus koriģējumus valdības sastāvā iesniegt, uz ko Višinskis atbildējis, ka tas neesot iespējams, jo valdības sastāvs jau saskaņots ar Maskavu. Un tā 20.jūnijā visu sabiedrību pārsteidza publicētais valdības sastāvs, kurā vairāk kā puse sastāvēja no polit[iskā] ziņā maznozīmīgiem “J[aunāko] Z[iņu]” vīriem. Otrā dienā pēc valdības stādīšanas man bija saruna ar Padomju sūtniec[ības] padomnieku Č[ičajevu], kurš taisījās Latviju atstāt, jo bija iecelts līdzīgā amatā Stokholmas sūtniecībā.

Kad aizrādīju, ka tāds valdības sastāvs nav taču nopietni domāts un ka aiz šiem vīriem nekādi sabiedr[iskie] spēki nestāv, neko viņi nereprezentē, nekādas popularitātes tautā tiem nav, pie kam minēju dažus vārdus, kuri būtu bijuši cienīgi valdībā ieiet un viņas priekšgalā stāvēt, Čičaj[evs] atbildēja, ka man taisnība. Bet šī, lūk, esot tikai pārejas valdība, kura drīz vien pazudīs un ka tāpēc neesot bijis vērts nopietnus politiskus darbiniekus upurēt ne sevišķi nopietnam devumam. [..]

Pēc A.Kirhenšteina valdības pirmiem neveikliem, pat nevarīgiem soļiem, kas neliecināja, ka šī valdība būtu spējīga vest kādu nebūt patstāvīgu, neatkarīgu politiku, kā arī pēc Latvijas Komunistiskās partijas svārstīgiem, pat ļoti pretrunīgiem deklarējumiem, mēs norunājām ar Ansi Buševicu (Fr.Menders bija kaut kur uz Zemgali aizbraucis), ka būtu vēlams Latvijas sociālistiskām aprindām sastapties ar A.Višinski un atklātās sarunās noskaidrot kā pārdzīvojamo stāvokli, tā arī perspektīvas, kas Latvijai stāv priekšā. Ņemot vērā A.Višinska noliedzošo izturēšanos pret jebkādu sabiedriski organizētu domu, nolēmām ar Buševicu, pēc zināmām domu apmaiņām ar dažiem mūsu biedriem, ka audienci pie Višinska prasīs viņš, bet runās mūsu abu vārdā, jo Višinskis pazina kā Buševica, tā manu vārdu, kā arī mūsu abu politiskās pozīcijas un nostāju. Pirms audiences uzmetām mazu platformas veidā domātu programmu par Latvijas varbūtēju politisko un sociālekonomisko uzbūvi. Īsumā tā bija: konsekventāk pārveidota 1922.g. demokrātiskā satversme, kas balstītos uz strādniecību, darba zemniecību un progresīvo inteliģenci. Saimniecības laukā: orientēšanās uz Padomju Savienības 5 gadu plāniem, vadošo rūpniecības nozaru nacionalizācija, tāpat banku, apdrošināšanas, satiksmes līdzekļu un dabas bagātību nacionalizēšana. Agrārā laukā - Latvijas privātsaimnieciskās zemniecības saglabāšana, liekot viņas pamatos darba saimniecības un balstot tās uz plaši izveidotu kooperācijas sistēmu. Tirdzniecības pamatos likt patērētāju kooperācijas sistēmu. Ar Padomju Savienību, bez jau pastāvošiem militāriem, draudzības un savstarpējās palīdzības līgumiem, noslēgt plaši izveidotu muitas, valūtas, tranzīta, brīvostu, klīringa u.c. līgumu sistēmu.

Vienojāmies ar Ansi Buševicu, ka viņš, prasot audienci pie Višinska un runājot mūsu abu vārdā, līdz ar to runās mūsu partijas kreisā novirziena vārdā un mēģinās šai mūsu uzmestai programmai iemantot Višinska simpātijas, ja ne piekrišanu. A.Buševicam šinī mūsu kopējā pasākumā izdevās dabūt divas speciālas sarunas ar A.Višinski.

Pēdējais ļoti nopietni uzklausīja mūsu priekšlikumus, apstājies pie dažām programmas detaļām, izteicās, ka tas jau būtu tiešām interesants ceļš Baltijas republikām viņu tālākā attīstībā, arī viņu attiecību veidošanā ar Padomju Savienību, bet šī, lūk, esot tā saucamā miera laika programma, turpretim mēs ieejot lielu starptautisku sarežģījumu periodā, kādā grūti būtu par līdzīgu programmu runāt. Diskusija par šo jautājumu ar Višinski pieņēmusi mazliet asāku raksturu, jo Buševics, saskatījis Višinska tālākos īstos nolūkus, [pateicis,] ka šinī virzienā viņam būs jāsoļo bez zināmu sociālistisko aprindu atbalsta un līdzgājiena. Pēc šīm sarunām ar Višinski, kur Buševics mazliet naivi iedomājās, ka Višinskis piegriezīs vērību tamlīdzīgam sociālistu spiedienam, mums kļuva skaidrs Maskavas izvēlētais ceļš Baltijas valstīm. Un kaut gan katru, kas lietoja tanīs dienās vārdu “Padomju Latvija” nosauca vēl par provokatoru, ko darīja arī pats A.Višinskis no Padomju sūtniecības balkona, kad garām soļoja demonstrācija, bija tomēr skaidrs, ka pēc dažām dienām skanēs cita mūzika. [..]
_________________________________________________________________