[1944. gada 13. aprīlī]
___________________________________________________________

Lielā cīņa, kas izšķir Eiropas likteni, sasniegusi savu kulmināciju, un visas tautas raugās uz fronti. Tautu labākie dēli atdod savas dzīvības, lai uzvarētu kopīgo ienaidnieku. Plecu pie pleca ar vācu kareivi tur cīnās arī latvieši, kas šajā cīņā sevi apliecinājuši vislabākajā veidā un kuru līdzdalība cīņā ir ļoti liela. To ir atzinušas arī kompetentas vācu iestādes, turklāt latviešu drosme un viņu sasniegumi tikuši vairākkārt pieminēti arī vērmahta ziņojumā. Tas ir pats par sevi saprotams, ka frontē un dzimtenē šai izšķirošajai cīņai tiek atdoti visi spēki, turklāt sadarbību starp abām tautām nedrīkst traucēt bezatbildīga rīcība.

Taču, šķiet, ne visus vada šādi apsvērumi. Īpaši nosodāms ir skumjais un nožēlojamais fakts, ka sadarbību starp vācu un latviešu tautām un savstarpēju uzticēšanos ir iedragājis kāds atbildīgs vācu civilpārvaldes ierēdnis, kurš atļāvās gaišā dienas laikā šaut uz vācu vērmahta latviešu kareivjiem. Tas nu ir saprotams, ka šis atbildīgais ierēdnis birģermeistara amatā laikam gan apzinājās, ka viņš frontes aizmugurē tikai tāpēc var dzīvot nodrošinātos un labos apstākļos, ka ir karavīri, kas notur fronti.

Ja man visos sīkumos nebūtu zināmi šī skumjā notikuma tuvākie apstākļi, es nevarētu noticēt, ka latviešu galvaspilsētas birģermeistars dr. Vindgasens (Windgassen), kura godpilnais uzdevums būtu kā vācu pārvaldes pārstāvim īpaši veicināt sadarbību un savstarpēju uzticēšanos starp vācu un latviešu tautām, š.g. 28. martā plkst. 14.30 šāvis uz diviem latviešu karavīriem vācu armijas formas tērpos un ievainojis tos. Runa ir par karavīriem Mežaku un Cauni, kuri šajā laikā pildīja sava priekšnieka pavēli.

Pēc latviešu rezerves karaspēka daļas komandiera hauptmaņa Matisona pavēles šīs daļas karavīri Mežaks un Caune kopā ar vēl četriem citiem kareivjiem cēla Mežaparkā Ezerkrasta ielā 59 (Seeuferstr.) šķembu tranšeju, turklāt bija nepieciešams nozāģēt vienu egli, kam bija jānokrīt kaimiņu zemes gabalā starp māju un žogu, Ezerkrasta ielā 61 (Seeuferstr.), kur dzīvoja dr. Vindgasens. Lai krītošais koks netrāpītu abiem minētajiem karavīriem, viņi ar kokam piestiprināto striķi rokās pārlēca pāri žogam dr. Vindgasena dārzā. Kamēr abi karavīri atradās dārzā un aiz striķa vilka lejā koku, parādījās kāda dr. Vindgasena mājkalpotāja, kurai zaldāti paskaidroja, kāpēc viņi atrodoties dārzā un ka pēc koka nogāšanas dārzu uzreiz pametīšot. Mājkalpotāja savukārt to paskaidroja dr. Vindgasenam, kurš bija iznācis uz mājas balkona. Taču šis paskaidrojums, ko zaldāti vēlreiz personīgi dr. Vindgasenam atkārtoja, viņu neapmierināja. Viņš skaļi uzbļāva zaldātiem, lai tie uz visātrāko pazūdot no dārza. Tā kā koks pa to laiku jau bija nokritis, abi zaldāti nekavējoties devās otrpus žoga. Kad tie kāpa pāri žogam, atskanēja šāviens. Dr. Vindgasens no balkona ar medību ieroci izšāva no muguras uz zaldātiem Mežaku un Cauni, tādējādi ievainojot abus divus mugurā. Bez tam viens šāviens trāpīja viena zaldāta rokā, ar kuru tas bija pieķēries žogam, lai varētu to pārkāpt. Otro zaldātu no apdraudoša šāviena galvā pasargāja viņa karavīra ķivere.

Šis apkaunojošais un nožēlojamais atgadījums notika citu 6 aculiecinieku klātbūtnē. Tie ir 4 zaldāti, ar kuriem kopā strādāja Caune un Mežaks, mājas sargs Rinkēvičs un garāžas īpašnieks Krastiņš.

Lai gan te ir runa par apzinātu slepkavības mēģinājumu, turklāt no viena ieroča šauts uz diviem latviešu karavīriem vācu armijas formā, dr. Vindgasens līdz šim nav ne apcietināts, ne atbrīvots no amata. Gluži otrādi - viņš joprojām pārstāv vācu civilpārvaldi. Latviešu iedzīvotāju vidū šis atgadījums izsaucis stipru uztraukumu, kas arvien palielinās, ne tikai tāpēc, ka augsts vācu ierēdnis ar ieroci vērsies pret latviešu karavīriem kā pret mežonīgiem zvēriem medībās. Vislielāko uztraukumu izsauc tas, ka pret viņu nav veikti nekādi tūlītēji pasākumi. Daudzi sev uzdod jautājumu, kas tad notiks ar latviešiem pēc kara, ja tagad, tik nopietnā laikā, nesodīta paliek tāda rīcība, lai gan lieta ir pilnīgi skaidra un vainīgais ir zināms. Aizmirsts netiek arī tas, ka dr. Vindgasens jau vairākkārt ir vērsies pret latviešiem un ar atkārtoti necienīgu izturēšanos ir iedragājis labu attiecību veidošanu starp latviešu un vācu tautām.

Tagad, kad kopš šī nožēlojamā atgadījuma jau pagājušas vairāk nekā divas nedēļas, atļaujiet man, ļoti godātais pavēlniek, pievērst Jūsu uzmanību šim neticamajam, bet patiesajam atgadījumam, kas ārkārtīgi apdraudējis vācu un latviešu savstarpēju uzticēšanos, sadarbību un abpusējās attiecības, kuru stiprināšanā esmu strādājis vairāk kā 10 gadus. Turklāt esmu vienmēr aicinājis latviešus uzticēties vāciešiem un kā līdztiesīgiem strādāt kopā ar vācu tautu. Un vienmēr esmu ticējis un uzsvēris, ka šajā sadarbībā latviešu tautas gods nekad netiks aizskarts. Esmu vienmēr nosodījis atsevišķus negadījumus un norādījis, ka augstākās vācu iestādes nekad neatbalsta šādu izturēšanos, pat nosoda to. Taču šis gadījums vēl palicis nesodīts. Un, ja tas tā arī paliks, tad mans personiskais un citu tāpat noskaņotu latviešu darbs, kas veicina sadarbību ar vāciešiem, izrādīsies neiespējams un nevērtīgs, jo tam trūks jebkura pamatojuma un attaisnojuma, sevišķi attiecībā uz latviešu cīnītājiem frontē. Ar kādu pārliecību lai latviešu leģionārs dodas kaujā, ja viņš zina, ka dzimtenē ir atsevišķi vācu ierēdņi, kas apietas ar viņa tautiešiem kā ar meža zvēriem un paliek nesodīti? Cik stipra gan var būt kopības sajūta kopīgā darbā, ja pretējās puses pārstāvji apzināti pierāda pretējo? Tāda attieksme ieliek naidnieku aģentu rokās visstiprāko ieroci un dod viņiem pateicīgu vielu musināšanai. Man šķiet, ka neviens sabotētājs tā nevar kaitēt mūsu kopējai lietai, kā šāda augstā amatā stāvoša vācu pārvaldes pārstāvja apzināta un visaugstākā mērā nosodāma rīcība.

Pamatojoties uz teikto un iestājoties par latviešu tautas godu un arī par panākumu nodrošinājumu kopīgajā cīņā, es un līdz ar mani visi pozitīvi noskaņotie latvieši ceram sagaidīt, ka mūs atbrīvos no šādiem ierēdņiem, ka šī lieta tiks stingri un objektīvi izmeklēta un vainīgais nesaudzīgi sodīts un ka latviešu sabiedrība tiks informēta par visiem soļiem, kas tiks sperti šajā sakarā.

Šī iesnieguma norakstus nosūtu zināšanai Ostlandes reihskomisāram, Rīgas ģenerālkomisāram un NSDSP.

Virsleitnants Arturs Freimanis

Rīga, 1944. g. 13. aprīli
_____________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.10, 49.-52.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Vācijas Federālais arhīvs Koblencā (Bundesarchiv Koblenz) R-6 (Reichsministerium für besetzten Ostgebiete), 82, 2.-9.lp. Noraksts vācu valodā.