Izvilkums no Limbažu rajona partijas aktīva sanāksmes protokola ar Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts drošības komitejas Limbažu rajona pilnvarotā Ruļļa runu par pretpadomju izpausmēm.

[1959.gada 18.jūlijā, Limbažos]
______________________________________________________________

[..] Šīs dienas aktīvā mēs apspriežam ļoti svarīgu jautājumu, kurš saistīts ar Komunistiskās partijas politiku nacionālā jautājumā un kurš ir viens no galvenajiem ļeņinisma pamatprincipiem mūsu dzīvē, komunisma celtniecībā visā mūsu plašajā daudznāciju valstī.

Padomju Savienības Komunistiskā partija ar tās sekretāru Ņikitu Sergejeviču Hruščovu priekšgalā pēdējos gados vienmēr modri raudzījusies uz to, lai tiktu ievērota partijas vienotība un ļeņiniskās politikas pamatprincipi un netiktu pieļauti nekādi mūsu politikas izkropļojumi. Tā partijas CK savlaicīgi atmaskoja valsts nodevējus Beriju un viņa līdzgaitniekus, atmaskoja antipartejisko grupu, kura bija nostājusies pret partijas ģenerālo līniju, un rūpīgi seko, lai mūsu valstī netiktu pieļauti ļeņiniskās politikas rupji pārkāpumi. Kā dzirdējām no Latvijas KP CK sekretāra b. Krūmiņa ziņojuma, arī mūsu republikā pēdējā laikā atsevišķi republikas vadošie darbinieki, kā, piemēram, Berklavs, savā darbībā pielaiduši rupjus mūsu politikas pārkāpumus nacionālajā jautājumā. Arī šoreiz CK savlaicīgi atklājusi šos trūkumus un līdz ar to novērsusi tās ļaunās sekas, kādas rastos šīs nepareizās politikas turpināšanas gadījumā. Cik ļaunas būtu šīs sekas, mēs visi varam iedomāties un tādēļ ar gandarījumu varam šodien apsveikt CK plēnuma lēmumu, ar kuru turpmākā Berklava darbība nacionālā jautājuma izkropļošanā ir izbeigta un viņš no sava pienākuma izpildes atbrīvots.

Šodien nāk prātā tā 1953. gada situācija pirms Berijas atmaskošanas, kāda mūsu republikā, kā arī mūsu rajonā krasi izpaudās šai laika periodā, kad buržuāzisko nacionālistu iespaidā valdīja lozungs - “Ārā krievus no Latvijas”, kad buržuāziskie nacionālisti sāka pacelt galvu un aktivizēt savu naidīgo rīcību pret padomju varu. Šāda nacionālās politikas izkropļošana, kādu izpauda Berklava antipartejiskā rīcība, tikai aktivizē buržuāzisko nacionālistu naidīgo nostāju un darbību, vērstu pret mūsu valsts un Komunistiskās partijas politiku.

No šī apkaunojošā notikuma mūsu republikā arī mums - rajona partijas organizācijai - jātaisa zināms secinājums, lai turpmākā darbā nepielaistu nekādus nacionālās politikas izkropļošanas gadījumus un šīsdienas aktīvā atklātu trūkumus, kādi mums uz šodienu ir vēl novērojami.

Es personīgi kā RK biroja loceklis neesmu manījis, ka mūsu rajonā būtu pieļauti tādi rupji pārkāpumi nacionālajā jautājumā, kādi izpaudās Berklava rīcībā, ja neņem vērā to, ka arī mēs pieņēmām lēmumu par obligātu latviešu un krievu valodas apgūšanu divu gadu laikā, kuru mēs pieņēmām, izejot no CK lēmuma. Par to, ka mūsu rajonā, it sevišķi atbildīgajiem darbiniekiem, jāzina un sistemātiski jāapgūst abas valodas, tas ir nenoliedzami, jo citādi mēs nebūsim spējīgi izvest politisko audzināšanas darbu iedzīvotāju masās tā, kā tas ir nepieciešams. Bet nekādā gadījumā šeit nedrīkstam pielaist administrēšanu, kā to darīja Berklavs, kurš bija nostādījis jautājumu tā: neiemācīsies latviešu valodu, ko izdarīt divu gadu laikā pilnīgi nav iespējams, tad nost no ieņemamā amata. Tas, protams, nesīs tikai ļaunu mūsu darbā.

Šīs dienas aktīvā man gribētos griezt komunistus uz modrības nepieciešamību turpmākā darbā cīņā pret buržuāziskiem nacionālistiem un viņu naidīgo rīcību. Par to, ka atsevišķi buržuāziskie nacionālisti cenšas ar savu naidīgo nostāju pret Padomju valsti un partijas politiku bremzēt un traucēt mūsu rajona darbaļaužu labklājības augšupeju, liecina daudz faktu no mūsu rajona dzīves. Atļausiet man minēt kaut dažus no tiem, kaut vai no pēdējo gadu rajona dzīves, kuri spilgti liecina, ka naidīgi noskaņoti pret padomju varu buržuāziskie nacionālisti mūsu rajonā visiem spēkiem cenšas traucēt mūsu politikas izvešanu dzīvē. Buržuāziskais nacionālists Treijs Jānis Pociemā, atgriežoties no “SS” leģiona pēc filtrācijas, kolhozā iestāties atteicās, valsts nodokļus nemaksāja. Būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, viņš draudēja krievu tautības pilsoņiem un komunistiem ar drīzu karu, kurā uzvarēšot ASV. Viņš atklāti aģitēja, ka Amerika un Anglija ir stiprāka par Padomju Savienību, kura nākošā karā zaudēšot. Kad Latviju atbrīvošot amerikāņi, arī viņš palīdzēšot sist krievus un komunistus un iznīcināt viņus. Kad krievu tautības pilsonis Pojarkovs viņam centās aizrādīt, ka viņa nostāja ir nepareiza, un aizstāvēt mūsu valsts intereses, tad Treijs šo strādnieku fiziski piekāva, ka viņam ilgāku laiku vajadzēja nogulēt slimnīcā. Skaidrs, ka šāds mūsu valsts ienaidnieks nekādai profilaktikai nepakļausies, un viņu bija nepieciešamas arestēt un saukt pie kriminālās atbildības.

Krūze Edmunds Staicelē, krasi buržuāziski nacionālistiski noskaņots, nekādi nevarēja paciest un aizmirst to, ka viņa tēvam padomju vara nacionalizējusi divas mājas un desu darbnīcu, izveda naidīgu pretpadomju aģitāciju un draudēja krievu tautības pilsoņiem un komunistiem. Viņš atklāti pateica, ka krievi un sarkanie komunisti ir bandīti. Es viņus šāvu un arī turpmāk iznīcināšu. Komunisti pie varas ilgi nebūs, bet valdīs kapitāls un zinātne, ka atombumba izlems visu. Aģitēja, ka katram īstam latvietim jāsaprot, ka komunisti vairs ilgi Latvijā nedzīvos, tos no Latvijas izdzīs, un tad viņš parādīšot, kā vajag rīkoties. Arī šo pārliecināto ienaidnieku bija nepieciešams arestēt un saukt pie atbildības.

Jāatzīmē, ka mūsu rajonā pēdējos gados izpaudās arī organizēta pretpadomju darbība, vērsta pret mūsu valsts iekārtu. Par to spilgti liecina atklāta pretpadomju organizācija zem nosaukuma “Dzirkstele”, kura bija noorganizēta Salacgrīvā. Šīs nelegālās organizācijas dalībnieki pieņēma zvērestu ar visiem līdzekļiem cīnīties pret padomju varu, izplatīja pretpadomju lapiņas, uzvilka 18. novembrī buržuāziskās Latvijas karogu Ainažos, vervēja organizācijā jaunus dalībniekus, sagatavoja uzsaukumus igauņu pilsoņiem - cīnīties pret padomju varu, iegādājās ieročus, centās organizēt pretpadomju nelegālās organizācijas citās mūsu rajona skolās un gatavojās uzspridzināt tiltus pār Salacas upi, uzbrūkot un nogalinot naktssargu, kurš apsargāja spridzekļus. Šīs pretpadomju organizācijas atmaskošanas laikā viens no Ainažu iedzīvotājiem saņēma draudu vēstuli, adresētu no Rīgas un uzrakstītu ar rakstāmmašīnas palīdzību, kurā bija teikts: “Spriedums. Tā kā jūs esat piedalījies Salacgrīvas latviešu patriotu nodevībā un sakarā ar jūsu pretvalstisko rīcību, piespriežam jums nāves sodu.” Sekoja paraksts ar burtiem “LTA”.

Arestētais šīs pretpadomju organizācijas vadītājs Buliņš izmeklēšanas laikā skaidri pateica: “Jā, es vadīju pagrīdes grupu, bet liecības par pārējiem mūsu grupas dalībniekiem es nedošu, un Padomju valsts politiku es neatzīstu.” Šie pievestie piemēri un daudzi citi gadījumi liecina par to, ka ne uz brīdi nedrīkstam mazināt modrību un īstie mūsu valsts ienaidnieki ir jāatmasko un jāsauc pie likumīgās atbildības, neļaujot tiem traucēt mūsu miermīlīgo darbu. Tomēr nedrīkstam arī aizmirst, ka katrreiz viens vai otrs pilsonis, izvezdams padomju varai naidīgu rīcību, to dara apzinīgi. Tādēļ ne visus šādus cilvēkus vajag kraut vienā kaudzē ar īstiem mūsu valsts ienaidniekiem, bet nepieciešams viņus audzināt, jo viņi savus noziegumus izdara ne aiz pārliecības un naida pret padomju iekārtu, bet savas politiskās neizglītotības dēļ. Par to spilgti liecina daudzi desmiti šādu cilvēku, kuri tika profilaktēti - brīdināti un kuri pēc tam nostājās uz pareizā ceļa un nepielaiž turpmāk nekādu pretpadomju rīcību. Kādā no mūsu rajona lielākiem uzņēmumiem viens strādnieks pēdējā laikā pielaiž krasus pretpadomju izlēcienus un pauž naidu pret padomju iekārtu, glabā ieroci. Izejot formāli no viņa rīcības, to varētu saukt pie kriminālatbildības. Bet, analizējot viņa rīcību sīkāk, izrādās, ka viņš šos izlēcienus pret padomju varu pielaiž neapzinīgi, ka viņam nepietiekoši skaidra mūsu valsts politika. Tuvākā laikā noskaidrojot vēl dažus apstākļus, vajadzēs šo pilsoni profilaktēt - brīdināt viņu par tādu viņa uzvešanos, atklāt viņa pretpadomju darbību strādnieku sapulcēs, lai paši viņa darbabiedri viņu nosoda, pieprasa no viņa paskaidrojumus un lai viņš turpmāk šādu rīcību un nostāju pret padomju varu nepieļauj un maina.

Šā gada 1. maijā naktī Alojā tika norauts pie dzīvojamās mājas piestiprināts valsts karogs un uzkārts uz atejas skursteņa. Vainīgais tika atrasts. Tas izrādījās kolhoza “Centība” traktorists. Tomēr pie kriminālatbildības viņš saukts netika, jo šo savu noziegumu viņš pielaida neapzinīgi, ne lai cīnītos pret padomju varu, bet savas politiskās neapzinības dēļ. Viņš tika brīdināts, un viņš deva solījumu turpmāk nepielaist nekādus noziegumus un pagaidām savu vārdu tur.

Bieži starp komunistiem dzirdama tāda doma, ka, lūk, naidnieks pret mums uzstājas, bet mēs nekā viņam nevaram izdarīt, un kādēļ mēs viņu nearestējam. Šiem komunistiem jāņem vērā, ka ne tikai ar represijām mums vajag cīnīties pret buržuāziskiem nacionālistiem un dažādiem naidīgiem izlēcieniem, bet nepieciešams pielietot pret šādiem nenosvērtiem cilvēkiem audzinošas iespaidošanas metodes, par kurām es jau minēju, bet represijas pielietot tikai pret īstiem mūsu valsts ienaidniekiem. Bet bieži arī dažiem mūsu rajona komunistiem trūkst politiskās modrības, pietiekošas principialitātes ienaidnieka atmaskošanā, tie pielaiž nenosvērtību un tendenci ar visiem sadzīvot tikai ar labu, cenzdamies nenonākt konfliktos par šiem principiāliem jautājumiem pat ar naidīgi noskaņotiem buržuāziskiem nacionālistiem. Par šo jautājumu gribētos vērst aktīva uzmanību uz šādu gadījumu.

Šī mēneša sākumā notika augstākā tiesa, kurā izskatīja lietu attiecībā pret Lanku Arvīdu no kolhoza “Staicele” par viņa pretvalstisko rīcību. Kas ir šis Lanks? 1942. gadā, dzīvojot Rēzeknē, viņš dienēja apriņķa policijā, kurā ņēma aktīvu dalību represijās pret padomju patriotiem un piedalījās padomju partizānu gūstīšanā, pēc tam dienēja vācu armijā. Par šādiem noziegumiem vācu okupācijas laikā viņš tika sodīts uz 25 gadiem, atgriezies no apcietinājuma 1955. gadā sakarā ar amnestiju.

Strādājot kolhozā “Staicele”, Lanks sistemātiski izveda pretpadomju aģitāciju. Jau 1957. gadā kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretāra klātbūtnē šis Lanks atklāti pateica: “Komunisti grib uzcelt komunismu. Nekas neiznāks. Mēs viņiem parādīsim, kā komunismu celt, mūsu bija, un mūsu paliks, bet priekš komunistiem tikai vienu vajag - lodi. Mēs dzīvojam un dzīvosim un paskatīsimies, kā šie komunisti lidos no šejienes. Vajag ņemt rokās tikai šautenes.”

Komunistam Krūmiņam Lanks, parādīdams uz no apcietinājuma atgriezušajiem viņa domu atbalstītājiem Strenci, Kaņepu un Balodi, skaidri pateica: “Redzi, mūsu rindas papildinās. Tu, krievu melnā vabole, drīz pienāks laiki, kad iedegsies mūsu “auseklītis”, tad mēs ar jums visiem izrēķināsimies par jūsu grēkiem un noņemsim jums galvas,” - un piebilda citus pretpadomju izlēcienus. Šā gada 9. februārī Lanks kolhoza atskaites sapulcē, kurā notika arī kandidātu izvirzīšana vēlēšanām, atkal centās izvest pretpadomju aģitāciju. “Tie visi ir nieki, ko jūs šeit runājat, neviens no kolhozniekiem neizsakās par to, ko viņi domā, jo pie mums tagad var runāt tikai to, par ko raksta avīzēs, bet avīzēm ticēt nevar. Mums bija labs vadītājs Bulgaņins, bet viņu ātri novāca.” Pēc tam Lanks parādīja uz prezidijā sēdošajiem un teica: “Drīz pienāks laiks, kas jūs visus aizvāks.”

Kolhoza priekšsēdētājs komunists Maniks Lanku ielika par noliktavas pārzini, bet pēc tam atbrīvoja par sliktu darbu. Bet, kad tiesa pieprasīja no b. Manika paskaidrojumu par Lanka rīcību, tad Maniks viņam deva labu raksturojumu un par Lanka izteicieniem kolhoza sapulcē ne tikai tiesā paskaidrot nevarēja, jo, lūk, nekā tamlīdzīga neesot manījis, kaut gan pats vadīja sapulci un vairākas reizes aizrādīja par viņa nepareizo rīcību. Man liekas, ka b. Maniks ļoti labi atceras, ka pirms viņa ievēlēšanas par kolhoza priekšsēdētāju viena sapulce tika norauta, kurā grupa no apcietinājuma atgriezušies demonstratīvi atstāja zāli, un sapulci līdz galam nevarēja noturēt, rajona pārstāvjiem vajadzēja braukt otru reizi uz kolhoza sapulci, lai ievēlētu b. Maniku par priekšsēdētāju. Varbūt b. Maniks no tās reizes kā komunists bija nobijies no atsevišķiem buržuāzisko nacionālistu izlēcieniem; un vai nevajadzēja padomāt par to, ka arī Lanks varēja pielikt savu roku šis sapulces noraušanā?

Arī komunists Puriņš Lanku pazīst kopējā darbā tikai neilgu laiku, bet tiesā raksturoja viņu par vienu no labākajiem cilvēkiem, ka Lanks, lūk, atrodoties apcietinājumā, esot pāraudzis. Kaut gan faktiski par Lanku runā pretējo. Ja jau b. Puriņš tik labi pazīst Lanku, tad viņam vajadzēja arī zināt, ka viņš nodarbojās ar kandžas tecināšanu; bet varbūt pats kopā ar Lanku ir piedalījies iedzeršanās?

Pārējie komunisti tiesā nonāca nesaprašanā, un arī tiesa galu galā iznesa lēmumu - Lanku attaisnot un no apcietinājuma atbrīvot. Pēc atgriešanās no tiesas Lanks izteicās, ka, lūk, viņš komunistiem esot ragus aplauzis un tie tagad būšot mierīgi. Jā, Lanks tagad var būt priecīgs un smieties par komunistiem, kuri deva taisnīgas liecības, un pateikties no apcietinājuma atgriezušamies un viņa radiniekiem, kuri tiesā noliedza Lanka pretpadomju rīcību. Lanka sieva, būdama aktīva baznīcas kora dalībniece, bija palūgusi mācītāju Ozolu Staiceles baznīcā pielūgt dievu par tiem komunistiem, kuri gribējuši it kā nobendēt viņas vīru.

Griežos ar lūgumu pie CK sekretāra b. Krūmiņa - Augstākās Padomes deputāta mūsu rajonā - iejaukties šai lietā un noskaidrot, vai augstākā tiesa šai gadījumā nav formāli piegājusi, sīki neanalizējot lietu un vadoties tikai no tā, ka pašreiz tiek izstrādāts jauns likumkodekss, sakarā ar ko, lai izbēgtu no nepatikšanām, nolēma tikt tālāk no šīs lietas. Es uzskatu, ka šāda cīņa pret īstiem mūsu valsts ienaidniekiem tikai kaitēs mums, un domāju, ka aktīvs mani atbalstīs.

Ne vienmēr kritiski daži atsevišķi atbildīgie darbinieki - komunisti pieiet kadru izraudzīšanā un atbildīgos posteņos nozīmē politiski nenosvērtus cilvēkus ar buržuāziski nacionālistiskām atliekām apziņā. Laika trūkuma dēļ es nevarēšu minēt vairākus šādus gadījumus, bet gribētos šodien griezt vērību uz to, ka mūsu rajons ir pierobežas rajons, kurš robežo ar jūru, un tādēļ jābūt mums sevišķi modriem pret Dzimtenes nodevības pielaišanas gadījumiem no ienaidnieku puses. Pēdējā laikā mūsu republikā ir bijuši gadījumi, kad zvejnieki nodeva savu Dzimteni un aizbēga uz ārzemēm. Ne vienmēr mūsu zvejnieku arteļos raugās uz to, lai par motoristiem uz laivām tiktu izraudzīti Padomju valstij uzticīgi cilvēki. Šeit gribētos griezt vērību uz z/a “Brīvais vilnis” partijas pirmorganizācijas sekretāra b. Jirgensona neizprotamo rīcību. Ar viņa rekomendāciju par motoristu nozīmēts Francis Hermanis, kurš atgriezies no izsūtījuma, kura brālis bija arī agrāk sodīts par pretvalstiskiem noziegumiem. Atgriežoties no izsūtījuma, Francis atklāti izteica savas domas un nacionālistiskos uzskatus. Piemēram, pie tīklu remontdarbiem viņš zvejniekam uzstādīja jautājumu, kāpēc Igaunijā ļaudis dzīvo labāk nekā Latvijā. Un pats arī atbildēja uz šo jautājumu - tāpēc, ka Igaunijā mazāk komunistu. Par šiem izteicieniem Francis tika apspriests brigādes sapulcē, kurā piedalījās arī b. Jirgensons. Atklāšu vēlēšanu sapulcē Francis komunistam Dārziņam skaidri pateica “Mēs jūsu varu laikam salauzīsim,” - bet bezpartejiskam krievu tautības pilsonim Orlovam, kurš sapulcē aizstāvēja jaunā priekšsēdētāja b. Šlisera kandidatūru, vēlāk pateica: “Ja tu slīksi, tad es tevi gan palīdzēšu glābt.” Biedrs Jirgensons labi zina šos gadījumus, bet tomēr ieteic Francim strādāt par motoristu. Bet kas nesīs atbildību par varbūtējām nelabvēlīgām sekām? Biedrs Jirgensons ar šādu rīcību ne tikai palīdz jaunajam kolhoza priekšsēdētājam b. Šliseram, bet grauj viņa autoritāti, kas kā partijas pirmorganizācijas sekretāram ir apkaunojoši.

Jāsaka, ka b. Jirgensonam vispār trūkst politiskās modrības. Kā gan viņš varēja piedalīties bijušā aizsarga komandiera Meldera bērēs, kuru izvadīja mācītājs, kurš tika speciāli ataicināts no Rīgas, un vēl organizēt kolektīvu izvadīšanu? Vajadzētu b. Jirgensonam iespaidot arī savu brāli, kurš bieži pielaiž, piemēram, šādus buržuāziski nacionālistiskus izteicienus - “ārā no Latvijas krievus”, “viņiem te nekas nav darāms”.

Vēl par vienu jautājumu man gribētos aizrādīt. Mūsu rajonā no apcietinājuma un izsūtījuma atgriezušies 1080 cilvēki. Atsevišķi no viņiem, ne visai labvēlīgi noskaņoti pret padomju varu, kategoriski pieprasa atgriezt viņiem atpakaļ nacionalizētos īpašumus jeb atļaut viņiem dzīvot agrāk piederošās mājās. Pie šo jautājumu izlemšanas ne vienmēr mēs pieejam pareizi un līdz ar to izdarām rupju kļūdu, atdzīvinām buržuāzisko nacionālismu un radām sašutumu darbaļaužu vidū.

Nesaprotams, kādēļ rajona izpildu komiteja no Salacgrīvā, Smilšu ielā, atrodošās mājas izlika tur dzīvojošo milicijas pilnvaroto Gaigalīti un šo māju atgrieza atpakaļ agrāk izsūtītajam Kariņam. Tai vietā, lai šim milicijas darbiniekam ātrāk ierādītu citu telpu, viņš ilgāku laiku bija spiests dzīvot vienā stūra istabiņā kopā ar šo bijušo mājas saimnieku. Beidzot milicijas pilnvarotajam tika ierādīta cita māja, bet šīs mājas remontu pašreiz izved tās mājas bijušais īpašnieks Kušķis, kurš arī atgriezies no izsūtījuma un velk garumā šīs mājas remontu. Varbūt arī viņš grib stādīt jautājumu rajona izpildu komitejā, lai tā atkal izliek milicijas darbinieku no šīs mājas un atgriež viņam to atpakaļ. Man liekas, šo gadījumu var apstiprināt milicijas nodaļas priekšnieks b. Fjodorovs, bet nesaprotams, kāpēc viņš tik vienaldzīgi uz šo lietu noskatās. Bet buržuāziskie nacionālisti tikai smejas un priecājas par šādu rīcību. Šādi gadījumi mūsu rajonā ir vairāki, un mēs neizpildām tos partijas un valdības lēmumus šajā ziņā. Biedram Prokofjevam arī modrāk uz priekšu jāraugās, lai nedotu vaļu buržuāziski nacionāli noskaņotiem cilvēkiem un stingri šajā jautājumā tiktu ievēroti partijas un valdības lēmumi. Šādi gadījumi dod iespēju buržuāziskiem nacionālistiem radīt sašutumu darbaļaužu vidū un pat terorizēt mierīgos iedzīvotājus, pieprasot izvākties no viņu bijušajām mājām. Tādu piemēru mūsu rajonā var atrast diezgan daudz.

Pievedīšu vienu no tiem. Šajā mēnesī nopietni runājām ar atgriezušos no izsūtījuma Ošu Jāni, dzīvojošu Umurgas ciema Piķu mājās, kurš sistemātiski terorizēja iedzīvotājus, kuri pašreiz dzīvo viņam agrāk piederošajā mājā. Es nolasīšu jums petīciju, kuru viņš bija rakstiski iesniedzis šīs mājas iedzīvotājiem: “Čapiņš Mildai, 1902. g. dzimušai, Čapiņš Ievai -1940. g., Vītols Jānim - 1935. g., Vītols Marijai - 1934. g., lūdzu atbrīvot man piederošās telpas Limbažu rajona Umurgas ciema “Indrānos” līdz 1959. gada 1. oktobrim ar visām jums atkarīgām personām un jums piederošām mantām. Paraksts: Ošs.”

Vai patiešām šis gadījums nav izaicinošs? Un šis gadījums nav vienīgais. Man šķiet, ka šādas lietas mēs laist nedrīkstam un pirmām kārtām uz to stingri jāraugās rajona izpildu komitejai.

Mūsu rajonā dzīvo apmēram 18% krievu un citu tautības pilsoņu, bet lekcijas, piemēram, par tautu draudzību u.c. tēmām mēs vēl lasām maz. Arī krievu tautības pilsoņiem, kuri vēl nav apguvuši latviešu valodu, mēs maz lasām lekciju, pārrunu, māksliniecisko priekšnesumu, par ko dzirdam ne mazums sarūgtinājumu.

Turpmāk nepieciešams mums šo darbu uzlabot. Izsaku pārliecību, ka mūsu rajona partijas organizācija pieliks visas pūles, lai nepieļautu nacionālās politikas izkropļošanu, un ikviens komunists būs modrs cīņā pret latviešu buržuāziskiem nacionālistiem un lielkrievu šovinistiem un nepielaidīs nekādus izlēcienus, bet tos savlaicīgi atmaskos un dos tiem pienācīgu pretsparu. [..]
___________________________________________________________

Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.47, 222.-228.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 101.f., 22.apr, 91.l., 28.-30.lp.

Ievietots: 04.07.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV