[1953.gada 23.jūnijā]
______________________________________________________________

[..] Izejas stāvoklis ir tāds, ka Rīgā apmēram puse iedzīvotāju ir latvieši. Pēdējos piecos mēnešos Rīgas pilsētas komitejas un pilsētas astoņu partijas rajonu komiteju referenti uzņēmumos un iestādēs nolasījuši pavisam 8148 referātus; no tiem latviešu valodā tikai 2410.

Vēl sliktāks stāvoklis ir Ļeņina rajonā, kur no 508 nolasītiem referātiem latviešu valodā nolasīti tikai 118. Kombinātā “Zasulauka manufaktūra” strādā ap 600 latviešu, bet viss politiskais masu darbs noris tikai krievu valodā. Līdzīgi tas ir kombinātā “Sarkanā tekstilniece”, “Sarkanais rīts”, rezerves daļu mehāniskajā fabrikā un vēl citur.

Maijā stāvoklis pilsētā ir vēl pasliktinājies, no 1010 nolasītiem referātiem latviešu valodā nolasīti tikai 243. Līdzīgi tas ir ar nolasītām lekcijām, par ko jau runāja b. Kalnbērziņš. Rīgā darbojas apmēram 20 000 aģitatoru, no tiem latviešu valodā strādā tikai 8000.

Kāds ir patiesais stāvoklis, cik aplam esam strādājuši, vēl uzskatāmāk redzams, aplūkojot atsevišķas fabrikas, uzņēmumus.

Lūk, divi piemēri. Es neņemu fabrikas, kur ir vissliktākais stāvoklis, bet gan parādīšu divas mūsu vislielākās rūpnīcas, rūpnīcu “VEF” un Rīgas vagonu rūpnīcu. VEF’ā no visiem strādājošiem latviešu ir 49,8%, taču no šajā gadā nolasītiem 879 referātiem un lekcijām latviešu valodā tika nolasītas tikai 203 jeb mazāk nekā viena ceturtā daļa. Rūpnīcā darbojas 73 politpulciņi, no tiem latviešu valodā tikai 30. Aģitatoru semināri, visas instruktīvās sapulces, gandrīz visas darbaļaužu kopsapulces, vai nu visas rūpnīcas, vai atsevišķa ceha apmērā, visas sanāksmes pie direktora un galvenā inženiera, visas partijas, arodbiedrību un komjaunatnes sapulces notiek tikai krievu valodā, visi direkcijas rīkojumi un ziņojumi arī tiek rakstīti tikai krievu valodā. Pastāvot šādam darbam, protams, nenākas brīnīties par to, ka VEF’ā 510 cilvēku lielajā partijas organizācijā latviešu ir tikai viena piektā [daļa]. Rīgas vagonu rūpnīcā no 214 komunistiem latviešu ir tikai 28 jeb 13%. Rīgas vagonu rūpnīcas partijas organizācija laikā no 1952. gada oktobra savās rindās neuzņēma nevienu latviešu strādnieku vai inženiertehnisko darbinieku.

Vēl viens jautājums, kam līdz šim nepievērsām pelnīto uzmanību, - tas ir krievu un latviešu valodas apgūšanas jautājums. Pēc Rīgas atbrīvošanas pagājuši jau gandrīz 9 gadi. Tas ir pietiekams laika sprīdis, kurā katrs, ja vien ir vēlēšanās, varējis apgūt ikvienu valodu - vismaz sarunvalodas apmērā. Tāpēc valodas jautājumam šodien vispār vairs nevajadzētu būt problēmai. Taču diemžēl tas vēl šodien tā nav un nav tāpēc, ka mēs šim jautājumam nepievērsām vajadzīgo uzmanību. Tiesa, LKP CK birojs, cik es atceros, divas reizes par šo jautājumu pieņēma pat speciālus lēmumus. Bet tālāk? Tālāk nekas netiek darīts. Centrālā komiteja neinteresējās par savu lēmumu izpildi, bet vietējās partijas organizācijas neorganizēja to izpildi. No krievu biedriem latviešu valodas apgūšanu neprasīja, un palīdzību, organizējot seminārus, viņiem nesniedzām. [..]
_______________________________________________________________

Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.40, 195.-197.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA PA, 101.f., 16.apr, 9.l., 296.-299.lp.